Pastāsti par to, kā šobrid norit treniņprocess tavā klubā!

Kā jau visi ekstraklasas klubi, arī mēs aizvadām treniņus pēc individuālām programmām, jo grupās trenēties tagad Polijā ir aizliegts ar likumu. Mēs saņēmām individuālos treniņu plānus, katru dienu strādājam. Nedēļā ir sešas treniņu dienas, tikai svētdienas ir brīvdienas. Skraidām parkos un mežos, tad veicam vingrinājumus muguras, vēdera muskuļu nostiprināšanai un tā tālāk. Sanāk trenēties bez bumbas, vairāk laika veltām fiziskajiem treniņiem. Visi sporta objekti Gdiņā ir slēgti, lai samazinātu saslimšanas riskus. Tā ka pagaidām trenējamies bez bumbām. Varbūt šīs nedēļas gaitā kaut kas mainīsies, bet pagaidām darām tā.

Ja nebūtu pandēmijas, tev šobrīd būtu jābūt Latvijas izlases treniņnometnē Melnkalnē. Nācās mainīt plānus?

Jā, gatavojos būt kopā ar komandu. Man jau bija saruna ar Daini Kazakeviču, viņš pats bija ieradies Polijā, satikāmies, izrunājāmies. Protams, būtu atbraucis uz izlases treniņnometni, domās jau gatavojos tam, taču, kā zināms, ne viss dzīvē atkarīgs tikai no mums pašiem. Tagad svarīgākais ir palikt veseliem, neļaut slimībai izplatīties vēl straujāk. Jādara viss, lai šis laiks pēc iespējas ātrāk beigtos, lai varētu atgriezties ierastajā ritmā, savās darba vietās, futbola laukumos un stadionos. Bez tā visa ir skumīgs paskats.

Ielas Polijā ir tukšas, veikalu plauktos robi?

Zini, jā, ielās ir nedaudz mazāk cilvēku, savukārt parkos un celiņos gar jūru cilvēku netrūkst. Visi dodas pastaigās. Veikalos, jā, daži plaukti ir patīrīti. Bija viens brīdis, kad tas bija sevišķi izteikti. Ļaudis iepirkās ilgam laikam, visu pēc kārtas ņēma. Tagad viss jau stabilizējies, visi produkti ir pieejami. Ja ieiet veikalā, droši vien neliktos, ka dzīvē notikušas tādas pārmaiņas. Tikai tas, ka tiek ievērota distance starp pircējiem. Rindas pie kasēm ir izstieptākas un paretinātas, cilvēki nestāv vairs tik cieši viens otram klāt, kā pierasts. Visā pārējā - lielu izmaiņu nav.

Kā tu īsini laiku ārpus treniņiem?

Ārā eju tikai, lai patrenētos. Vai - kad jābrauc uz veikalu. Pārējā laikā sēžu mājās. Daudz laika pavadu sarunās ar ģimeni. Lasu grāmatas. Atradu nodarbi, lai attīstītos. Stundu pusotru dienā veltu tikai tam. Vakaros mēdzu paskatīties filmas, uzspēlēt videospēles.

Tava ģimene šobrīd ir Latvijā?

Jā, Rīgā. Bija paredzēts, ka sieva ar bērniem pie manis atlidos, taču tieši pirms slimības uzliesmojuma nolēmām lieki neriskēt un atteicām lidojumus. Manai sievai Diānai un bērniem labāk palikt Rīgā, kur ir drošāk. Ja nu kas, tur ir zināmi ārsti, draugi, kas palīdzētu. Visupirms domājām par bērniem, par to, kā būtu labāk un drošāk viņiem.

Ko tu kā Latvijas izlases kapteinis šajā situācijā vēlies pateikt mūsu futbola sabiedrībai?

Šajā mačā mūsu visu kapteinis ir Nacionālais veselības dienests. Jāseko tā aicinājumiem, jāieklausās tā rekomendācijās. Tikai tā! Pret šo lietu nedrīkst attiekties virspusēji vai pavirši. Daudzi domā, ka viss nav tik nopietni. Tāda ir cilvēka daba - nenovērtēt to, kas mums ir, līdz brīdim, kamēr nelaime neskar mūs pašus, ko nevienam nenovēlu. Un tikai tad cilvēki sāk domāt prātīgāk. Par to, ka varbūt nevajag lieku reizi bāzt degunu ārā no mājām, ka nav vajadzīgs lieki riskēt. Obligāti jāieklausās ārstu un valdības rekomendācijās. Tas palīdzēs mums pašiem pēc iespējas ātrāk atgriezties normālā dzīves ritmā.