Latvian Football Strategy 2017-2024

Latvijā tāpat kā vairākās Eiropas valstīs sporta un futbola attīstību tieši ietekmēja vēsturiskie notikumi: pasaules kari, neatkarības zaudēšana un politiskās varas maiņas. Futbols Latvijā sakās ar 1906. gadu, kad sporta svētkos dažādos Rīgas rajonos angļu jūrnieki un ierēdņi pirmo reizi demonstrēja futbola treniņa spēli. Jau PSRS iekārtā 1986. gadā tā kautrīgi tika pieminēti (ne svinēti) Latvijas futbola 80 gadi, atzīmējot tos ar dažām rindiņām presē un pagalam vienkāršu vimpeli. Šie vairāk nekā 110 futbola gadi dalāmi visai nevienādos laika un šīs spēles attīstības posmos. Pirmais: no iesākuma līdz neatkarības zaudēšanai 1940. gadā; otrais: valstsvienības statusa un starptautisko spēļu zaudēšana (1945.-1991.); trešais: neatkarības un valstsvienības atjaunošana (1992.-) un atgriešanās starptautiskajā apritē. Katrā posmā bija savi īpaši popularitātes un cerīga uzplaukuma periodi, kas saistīti ar atsevišķiem labiem rezultātiem.

Latvijā futbolu ieveda angļi. 1899. gadā tika atklāta Salamandras metālapstrādes rūpnīca, kas bija angļu īpašums, un tajā strādājošie 1907. gadā dibināja Rīgā pirmo futbola komandu – British Fooball Club (BFC), vēlāk - Britannia. Pēc tam riteņbraukšanas klubs Union sekoja angļu pēdās. Britu uzņēmējs Herolds Holls (dzīvoja 1884.-1943.) kļuva par spēlējošo treneri. 1908. gada 5. augustā notika Union spēles ar Pēterburgas sporta klubiem Majoros pļavā Upes ielas galā. Ar 6:2 un 3:1 uzvarēja viesi. 1908. gadā BFC kļuva par Rīgas pirmajiem čempioniem. Pirmās starptautiskās spēles Rīgas izlasei notika 1912. gadā ar Somijas olimpisko izlasi, kas Stokholmas olimpiādē ieņēma ceturto vietu. Somi uzvarēja ar 3:1, bet Ķeizarmežu viņi pieveica ar 9:1.

Latvijā bija vāciešu, angļu, krievu, poļu un ebreju klubi, bet pirmā latviešu futbola komanda bija ar latvisku nosaukumu Amatieris (1912.), kurai nebija ne sava laukuma, ne līdzekļu, un pirmie rezultāti bija bēdīgi: ar Britannia 0:1, ar Ķeizarmežu 0:11. 1920. gadā tika nodibināta Latvijas Futbola savienība (LFS). Gadu vēlāk par tās pirmo priekšsēdi kļuva anglis H. Holls. Vēl pēc gada viņu nomainīja uzņēmējs Nikolajs Bergs. Viņš LFS vadīja līdz 1940. gadam. Pateicoties Jura Rēdliha (vēlāk Raiskuma) iniciatīvai un enerģijai tika nodibināts slavenais Rīgas Futbola klubs (RFK), kas pulcēja latviešus un kļuva par Latvijas valstsvienības bāzes klubu. Par Latvijas meistaru jeb čempionu RFK kļuva astoņas reizes. Latvijai profesionālu treneru nebija, izņemot Vīnē apmācīto Kārli Upenieku. Klubi aicināja ārzemniekus. Piemēram, Liepājā trenēja austrieši Zingers (1928.), Hērings (1930.), Fišers (līdz pat 1941.), arī čehs Malošeks (1927.), kurš 1924. gadā trenēja arī Latvijas izlasi. Tāpat kā anglis Vilsons (1925.), ungāri Molnārs (1926.) un Vogenhūbers (1935.), austrieši Kurcs (1927.) un Štancels, kurš izlasi vadīja visilgāk - no 1936. līdz 1940. gadam, iekrājot 26 spēles. Viņam bija labākie panākumi Eiropas līmeņa spēlēs.

Latviju FIFA sastāvā uzņēma 1922. gadā. Divos pirmajos pastāvēšanas gados tā sacentās tikai divās oficiālajās spēlēs - ar Igauniju divreiz 1:1. Smags morāls trieciens visai latviešu futbola saimei bija valstsvienības sagrāve ar 0:7 (0:3) Parīzes olimpiādē pret Franciju 1924. gadā. Neveiksmes turpinājās - ar Zviedriju un Somiju 1:4, pēc gada Stokholmā 0:12, ar Poliju 0:5 un 0:6. Pēc izgāšanas Parīzē Latvijas futbola dzīves vadītāji saprata, ka šīs spēles meistarības apgūšanā nekāds lielais lēciens nav iespējams, tāpēc koncentrējās mazākam, bet visai patriotiskam mērķim – būt labākajiem starp Baltijas valstīm. Tas ir – uzvarēt Baltijas kausā, kas no 1928. gada kļuva par pirmo oficiālo starptautisko valstsvienību turnīru Eiropā. No līdzšinējiem 24 turnīriem Latvija uzvarējusi 11, Lietuva 10, Igaunija 3. Spēle un rezultāti palēnām uzlabojās, jo futbolisti apguva gan pretinieku pieredzi, gan ārzemju treneru padomus. Īpašs bija 1937. gads, kad, pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā divās spēlēs pieveicot Lietuvu, Latvija atradās tikai vienas spēles attālumā no iekļūšanas starp 1938. gada Pasaules čempionāta 16 finālistēm. Vīnē bija jāpieveic Austrija. Latvijas bija vadībā ar 1:0, taču zaudēja ar 1:2. Arī Austrija palika bez finālturnīra, jo tā tika pievienota Vācijai. Latvijai bija pamatotas tiesības Francijā spēlēt austriešu vietā, taču neviens no Latvijas valsts vadītājiem necīnījās par tās tiesībām uz sportisko principu ievērošanu.

Latvijas izlase 99 starptautiskajās spēlēs līdz okupācijai 2. Pasaules kara laikā (no tām ar Igaunija 32, Lietuvu 27) guva 37 uzvaras, 25 neizšķirtus, 37 zaudējumus, vārti 170-211. Šajās starptautiskajās spēlēs labākie vārtu guvēji bija Ēriks Pētersons (63 spēles/24 vārti), Alberts Šeibelis (54/14) un Iļja Vestermanis (23/13).

Latvijas 99 nacionālās izlases spēles Rīgā un ārzemēs kopskaitā pulcēja 640 045 skatītājus, vidēji katrā spēlē - 6465. Piemēram, Polijas – Latvijas spēlē viesos bija 25 (1937.), bet Rīgā - 17 tūkstoši skatītāju (1938).

Baltijas kausa izcīņā Latvija aizvadīja 21 spēli, guva 12 uzvaras, astoņus neizšķirtus un vienreiz zaudēja. Latvijas – Igaunijas spēlē 1938. gadā bija 12 tūkstoši skatītāju, bet 1936. gadā un arī spēlē Lietuva – Latvija bija pa 10 tūkstošiem katrā. Nevienā no 21 spēles skatītāju nebija mazāk par 2 tūkstošiem, apstiprinot turnīra augošo popularitāti.

Varas maiņa un, protams, pasaules karš cirta pamatīgus robus futbola attīstībā, taču spēles popularitāti apturēt nespēja. Vācu okupācijas laikā 1942. un 1943. gadā notika Latvijas čempionāta Virslīga ar sešu un septiņu komandu piedalīšanos, bet 1944. gadā, kad Latvijai tuvojās fronte, notika pat astoņu komandu čempionāts. Tas gan palika nepabeigts. Un arī pirms kara sākuma 11. jūnijā ASK stadionā sacentās Rīgas un Kēnigsbergas komandas. 1944. gada 13. oktobrī, kad Rīgu atstāja vācieši, krievi atgriezās, bet līdz kara beigām bija vēl vairāk nekā pusgads. Jau 27. oktobrī ASK stadionā spēlēja Dinamo ar Daugavu – nesen abās pusēs karojošie futbolisti, kas atgriezās dzīvi un kas nebija vēl notiesāti vai izsūtīti.

Likvidēto Latvijas klubu vietā komandām piešķīra biedrību nosaukumus. 1945. gadā par pirmo Latvijas pēckara čempionu kļuva Rīgas Dinamo, kuras kapteinis bija Vadims Ulbergs. Dinamieši Krievijas B klasē izcīnīja pirmo vietu, 1947. gadā – trešo. Slavenais hokeja vārtsargs un bokseris Harijs Mellups parādīja izcilas futbola snaipera dotības, gūstot 20 vārtus. Vienā grupā ar Dinamo toreiz spēlēja vēl arī Daugava (VEF) – astotā vieta. Tā sākās Latvijas futbola ceļš Padomju Savienībā. Latvijā futbols dzīvoja visos līmeņos, izņemot starptautisko. Divas paaudzes turpat 50 gadu ilgumā palika aiz dzelzs priekškara, kas atņēma jebkādas perspektīvas pārstāvēt savu valsti, lika samierināties ar savienotās republikas pelēcīgo nosaukumu un izaugsmes iespējām. Vienīgā progresa iespēja censties iekļūt stiprajos PSRS klubos vai vismaz jaunatnes izlasēs. Neraugoties uz milzīgo konkurenci, Latvijas labākie jaunie sasniedza šo mērķi – Laimonis Laizāns (uz Maskavas Torpedo), Vladimirs Lukins un Jurijs Sidorenko (abi PSRS jaunatnes izlasē), Armands Zeiberliņš (Eiropas junioru čempions Rostovas ASK). Visaugstāk no Daugavas jauniešiem tika Leonīds Ostrovskis (Maskavas Torpedo, Kijevas Dinamo), kurš PSRS izlasē piedalījās trijos pasaules čempionātos! Georgijs Smirnovs no mūsu Daugavas iekļuva PSRS otrajā izlasē un atteicās no četru piecu bagāto klubu piedāvājumiem. Lai kaut mazliet kompensētu starptautisko spēļu trūkumu, pa retai reizei Maskava iežēlojās arī par “nefutbola” padomju republikām. Karš beidzās 1945. gadā, bet “jau” pēc 11 gadiem Rīgā atļāva ierasties zviedru klubam Stüre, ko Daugava viegli pieveica ar 4:1. Taču vēl pēc pieciem gadiem notika neticamais - Rīgai atļāva uzņemt īstu Brazīlijas profesionāļu klubu Gremio no Portualegri. Tie bija neparakstāmi lielā futbola svētki. Tika pieprasītas 50 tūkstoši biļešu uz Daugavas stadiona 17 tūkstošiem vietām. Ar 3:1 uzvarēja eksotiskie viesi. 1949. gadā Maskava pieņēma apbrīnas cienīgu lēmumu – visām savienoto republiku galvaspilsētām deva iespēju spēlēt PSRS augstākajā līgā (A klase). Daugava noturējās līdz 1952. gadam. Otra līdzīga augšām iecelšana notika 1960. gadā, bet ne uz ilgu laiku, jo jau 1962. gadā Daugavai šī līga bija jāatstāj. Septiņos A klases jeb virslīgas gados Daugavai 203 spēlēs bija 51 uzvara, 48 neizšķirti, 104 zaudējumi, vārti 198-311. Augstākā vieta PSRS spēcīgajā konkurencē Latvijas komandai bija 11. vieta no 15 dalībniecēm 1951. gadā. No 1949. gada Daugavu trenēja viestreneris Jevgeņijs Jeļisejevs - bijušais Maskavas Dinamo futbolists. Debijas gadā Daugava palika 17. vietā no 18 komandām, 1950. gadā – 12. vieta no 19 komandām. Skaļais lozungs par futbola masveidību un meistarību gaidīto “produkciju” republikās tomēr nedeva, jo priekšroka bija tradīcijām un finansēm bagātākajām komandām.

Citpilsētu futbola likteni arī tālākajā nākotnē noteica “centra” untumainie rīkojumi un reglamenta biežas un nepamatotas izmaiņas. Ar nolūku, it kā lai labāk sagatavotos Helsinku olimpiādei, 1952. gada virslīgas čempionāts tika iesprostots viena apļa turnīrā, turklāt vienā pilsētā – protams, Maskavā. 12 spēlēs vārtus lieliski sargāja Valdis Pultraks, taču Daugava kopā ar Doņeckas Shakhtar un Minskas Dinamo bija spiestas A klasi atstāt tā paša trenera Jeļisejeva vadībā jau 1953. gadā. Daugava atkal pērās maznozīmīgajā PSRS B klases otrajā zonā, kur no 10 vienībām bija tikai piektā. Līdz ar to mākslīgi radītais futbola bums saplaka un skatītāji, kas milzīgā sajūsmā arī Rīgā peldējās PSRS virslīgas futbola saulītē, tikpat pēkšņi zaudēja interesi par futbolu, remdējoties nostaļģijā pēc vecās labās Daugavas. Bet situāciju kārtējo reizi atkal glāba jaunas PSRS futbola reformas vilnis, kas atkal uzcēla Daugavu lielā futbola virsotnē. Futbola fani, bruņojušies jaunām cerībām, atkal burtiski šturmēja Daugavas stadiona tribīnes. Tika izveidota patiešām laba, konkurējoša komanda, kas ar labu spēli atguva popularitāti un ieguva speciālistu atzinību. To trenēja maskavietis Pjotrs Stupakovs, kas līdz tam un pēc tam bija mazpazīstams treneris. Taču pārī ar Latvijas speciālistu Maksi Levitānusu prata mobilizēt futbolistus skatāmai un aizraujošai spēlei. Vārtus lieliski sargāja lietuvietis Vlads Tučkus - 1958. gadā PSRS čempions no Maskavas Spartak, vidējā līnijā eksotiskais gruzīns Dodiks Hundadze ar vēso, bet gudro Aleksandru Grišinu no Maskavas, kurš ātri atrada kopīgo taktisko valodu ar Latvijas labākajiem – Gunāru Ulmani, Vilni Straumi, Georgiju Smirnovu, Vitāliju Simbircevu, Oļģertu Birzgali, Aleksandru Ivanovu u.c. 1960. gadā bija 12. vietā PSRS A klasē, bet kvalifikācijas turnīrā - piektā. Taču ne futbolisti, ne vadītāji neizturēja pirmā gada slavu un popularitāti, un 1961. gadā palika priekšpēdējā, apsteidzot vienīgi Viļņas Žalgiri. Aizbrauca Stupakovs, atbrauca cits maskavietis Jevgeņijs Fokins. No divmetrīgā Reiņa Zalīša viņš cerēja izveidot vārtsargu, taču nepaspēja, jo 1962. gadā Fokins kopā ar Daugavu nobrauca lejup līdz 22. vietai. A klases otrajā grupā starp 18 Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Lietuvas komandām mūsējie bija tikai devītie. Glābt grimstošo Daugavas kuģi kārtējo reizi aicināja pašmāju “rezervistu” jeb treneru dublieri V. Ulbergu. Viņam bija vēl viena izcila īpašība - viņš nepieprasīja un viņam nepiedāvāja dubultu algu kā dārgajiem viestreneriem.  Nospēlēja apelēšana pie latvieša patriotiskajām jūtām, tāpēc Ulbergs nekad neatteicās. Taču sporta un Rīgas dzīves vadītāji turpināja meklēt svešāku, toties labāku speciālistu, jo neticēja, ka savējais spēs iepūst jaunas vēsmas Daugavas necerīgi rāmajos ūdeņos. Lai V. Ulbergu atkal atstātu rezervē, nevis ignorētu, 1967. gada sezonā viņu norīkoja aiz kārtēja trenēšanas viesa ungāra Rūdolfa Šomlaji, kas Rīgā ieradās saskaņā ar PSRS un ārzemju treneru apmaiņas programmu. Par vēl vienu palīgu ungāram norīkoja Daugavas bijušo futbolistu Borisu Reinholdu. Un šoreiz patiešām laimējās. Šomlaji bija kārtīgs, gādīgs vīrs, kas ieviesa stingras prasības un arī aizstāvēja futbolistu intereses pat līdz Centrālajai komitejai (CK). Bija arī stabils komandas sastāvs: G. Smirnovs, G. Ulmanis, G. Kuzņecovs, L. Andžāns, R. Zālītis, L. Laizāns, J. Gilis, G. Grigorjevs, A. Rožkovs. B. Morozovs, V. Petrovskis, pēc tam vēlāk - J. Sidorenko, V. Lukins un citi, 11 spēlēs debitēja RPI students A. Starkovs. Stadions atkal vai lūza no redzēt gribētājiem, jo komanda progresēja no spēles uz spēli un vai ik kārtā bija jūtams virslīgas tuvums. Taču fortūna novērsās no šīs komandas. G. Ulmanis pēdējā spēlē ar Kuban aizsita garām 11 metru soda sitienu un, neraugoties uz uzvaru, Daugavai pietrūka vairāk iesisto vārtu un to apsteidza Kirovobadas Dinamo. Tomēr tautas gaviles bija neaprakstāmas, no stadiona pa Avotu ielu un Tallinas ielām bija īsts stihisks lāpu gājiens ar aurojošiem un skaļi izkliegtiem saukļiem: “Lai dzīvo Ulmanis un aizsargi”... Drošie smaidīja, piesardzīgie ierāvās un gaidīja, kas nu būs. Nebija nekas, jo visi bija futbola varā, jo cerēja, ka beidzot virslīga būs pašu sviedriem izcīnīta. Tiesa, Šomlaji tikai aicināts uz CK, kur viņu sagaidīja priekšlikums futbolistam G. Ulmani nomainīt uzvārdu, vai arī nomainīt kapteini. Tā sakot, lai tauta neviļņojas miera un kārtības labad. Rožē nikni atteicies to darīt. Pēc Šomlaji aizbraukšanas 1970. gada Daugavu atkal raustīja gan treneru, gan spēlētāju nākšana un aiziešana. Līdz 1976. gadam Latvijas labākā komanda nu jau kārtējo reizi izkrita arī no PSRS 1. līgas. Faniem kārtējo reizi bija pamats kavēties patīkamās atmiņās par tiem laikiem, kad Daugava agrāk spēlēja labāk. Zīmīgi, ka, pakāpeniski uzlabojoties Latvijas treneru kvalifikācijai un pieredzei, Daugavas spēles prasme un uzvaru skaits neauga tik strauji, kā vēlējās sabiedrība, augstākie mērķi palika nesasniegti. Pārlūkojot Daugavas futbola vēstures līkločus turnīru finišos, tā vien gribas domāt par kaut ko lāstam līdzīgi, vai kā par drosmīgu klinšu kāpēju, kam vairākkārt pietrūkst pēdējā atspēriena augstākās virsotnes sasniegšanai. Un otrādi. Varbūt tieši tāpēc, ka 100 gadu laikā Latvijai tikai vienreiz - 2004. gadā - izdevās kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīram, šis lieliskais vēsturiskais panākums dažās aprindās tika un tiek nosaukts par brīnumu.

1980. gada beigās kāds no Sporta komitejas vadītājiem ieteica Jānim Skredelim pamēģināt trenēt Daugavu. Jaunais speciālists pēc LVFKI absolvēšanas strādāja Ilūkstes sporta skolā, pēc tam kopā ar pieredzējušo futbolistu un treneri Georgiju Gusarenko neatteicās. 1985. gadā Daugava uzvarēja PSRS 1. līgā un saņēma mazās zelta medaļas, taču tolaik kā vienmēr un ilgi PSRS laikā valsts čempiona vienības trenerim tika dotas nerakstītas, neierobežotas tiesības grozīt sacensību reglamentu pēc sava prāta. Eduards Malofejevs bija PSRS čempionvienības Minskas Dinamo treneris, un viņš uzspieda ziemā un telpās sarīkot vēl vienu papildturnīru, lai samazinātu virslīgas komandu skaitu no 18 uz 16 komandām. Daugava bija izpumpējusies un turnīrā Maskavā palika ceturtajā vietā. Virslīgā tika Odesas Chornomorets un Baku Neftchi. Lieliskās komandas lieliskais uzbrucēju duets A. Starkovs un J. Miļevskis guva attiecīgi 25 vārtus un 24 vārtus. Taču virslīga līdz PSRS sabrukumam palika neiekarota.

Virslīga palika sapņa attālumā arī 1987. gadā tad, kad Daugavai pietrūka vienu gūto vārtu Taškentā, kad Pakhtakor saglabāja savu vietu, bet Daugava palika aiz. Līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijas komandas PSRS un visu līgu čempionātos (arī RAF un Liepājas Olimpija) vairs nepiedalījās. 1991. gadā Daugava zem Pārdaugavas nosaukuma, spēlējot pēdējo gadu, palika pēdējā 22. vietā.

Jaunā dzīve Latvijas futbolam pavērās tikai ar neatkarības atgūšanu. 1990. gada 19. augustā tika dibināta Latvijas Futbola federācija (LFF). Ievēlēja LFF izpildkomiteju 10 cilvēku sastāvā, par tās priekšsēdētāju sporta veterānu Maigoni Geistartu, par jaunās valstsvienības treneri – Jāni Gili, bet komitejas direktora vietā ieviesa ģenerālsekretāra amatu, kurā 1993. gada 27. aprīlī ievēlēja Jāni Mežecki. Piecus gadus LFF vadīja tās prezidents Vladimirs Ļeskovs, kurš bija ražošanas apvienības Pārdaugava prezidents, bet no 1996. gada 13. septembra līdz 2018. gada 27. aprīlim – ilggadējais Skonto FC prezidents Guntis Indriksons. Latvijas čempionāts risinājās divās grupās pa 10 komandām katrā. 1991. gadā uzvarēja Skonto-Forums, bet pēc tam klubs ar nosaukumu Skonto FC uzvarēja vēl 13 reizes. Arī Latvijas klubiem, čempionam, kausa ieguvējiem un finālistiem pavērās ceļš uz cīņām Eiropas kausos. Mūsu klubi šo iespēju bagātīgi izmantoja, tiekoties ar Eiropas augsta līmeņa vienībām kā Londonas Chelsea, Skotijas Aberdeen, Milānas Inter, Spānijas Barcelona u.c. 1992. gadā Latvijas čempionāta Virslīgas komandu skaits tika samazināts līdz 12. Konkurenci skontiešiem sagādāja Liepājas, Ventspils un RAF komandas. Skonto FC bija labi aprūpēts un komplektēts klubs. 2000. gadā ekspluatācija tika nodots Skonto stadions un halle, kurā regulāri notika sporta un kultūras pasākumi – koncerti, Dziesmu un deju svētki, pasaules čempionāts hokejā u.c. Jau 1992. gadā Latvijas izlases starts starptautiskajā konkurencē padevās patīkamiem pārsteigumiem bagāts. FIFA sastāvā Latvija bija jau 1922. gadā, un tai tikai nācās atjaunot bijušo statusu. Taču UEFA nodibinājās krietni vēlāk - tikai 1954. gadā, tāpēc Latvijai Eiropas futbola organizācijā bija jāiestājas 1992. gada jūnijā, kad Gēteborgā notika kārtējais UEFA kongress. Kongresa svinīgākais brīdis bija, kad trīs zviedru meitenes ar trīs Baltijas valstu karogiem uznāca uz skatuves un UEFA prezidents Lenarts Johansons paziņoja par trīs māsu uzņemšanu UEFA saimē. Vakaru noslēdza grandiozs bankets, taču vēl daudz krāšņāka par to bija Eiropas čempionāta fināla spēle nākamajā dienā starp Dāniju un Vāciju, kurā sensacionāli uzvarēja dāņi. Vispārējā līksmībā nevarēja nepamanīt Jāņa Giļa sejā nopietnas rūpes, jo tieši Eiropas čempioni dāņi pēc diviem mēnešiem bija mūsu jaunās valstsvienības pretinieki. J. Gilis bija uzņēmies neapskaužamo misiju sagatavot tādu valstsvienību, kas savu cienītāju acīs neizgāžas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas debijas spēlē Latvijas ar 1:2 bija zaudējusi Lietuvai. Spēle Rīgā pret dāņiem bija īstas ugunskristības kā trenerim, tā futbolistiem, kas varonīgā cīniņā aizstāvēja un nosargāja savus vārtus – 0:0. Pēc tam Īrija bija smags 0:4, bet Rīgā pret supergrandu Spāniju atkal 0:0. Gilis izturēja milzīgo psiholoģisko slodzi, ikdienas stresu, ko sagādāja 61 oficiālā starptautiskā spēle, taču tas viss iedragāja viņa veselību, un 56 gadu vecumā viņš negaidīti aizgāja aizsaulē. Spēļu rezultātu bilance, protams, nebija un nevarēja būt nekāda spožā: 16 uzvaras, 11 neizšķirti un 34 zaudējumi, taču tika gūta liela un citādā veidā neiegūstama pieredze.

Pēc J. Giļa īslaicīgi izlasi trenēja gruzīns Revazs Dzodzuašvili (18 spēles) un anglis Gerijs Džonsons (3). Pēc tam sākās vietējo speciālistu – Aleksandra Starkova un Jurija Andrejeva – laiks. Abi Skonto FC speciālisti palīdzēja viens otram un futbolistu izaugsmei. Treneri radoši pārņēma un tālāk attīstīja J. Giļa darba idejas. Palēnām, tomēr ar katru nākamo kvalifikācijas spēļu ciklu Latvijas rādītāji palielinājās. Piemēram, Euro 1996 ciklā Latviju no otrās vietas grupā šķīra tikai pieci punkti, Euro 2000 – jau četri, bet Euro 2004 Latvija ar astoņās spēlēs iegūtiem 16 punktiem tikai par punktu atpalika no grupas uzvarētājas Zviedrijas. Starp 10 vienībām, kas grupās bija otrās, Latvijas ar 1:0 un 2:2 pārspēja Turciju, un ceļš uz finālturnīru Portugālē bija vaļā. Par Latvijas trijām spēlēm finālturnīrā ne futbolistiem, nedz treneriem jāsarkst nebija, bet mūsu faniem un visai tautai Portugāle bija īsti svētki. Uzbrucējs Māris Verpakovskis ciklā guva sešus vārtus, bet vēl vienus ‒ Portugālē pret Čehiju (1:2), kad mūsējos 1. puslaika izskaņā pēc Andreja Prohorenkova piespēles izvirzīja vadībā. Finālturnīrā nospēlējām sensacionālu neizšķirtu 0:0 pret titulēto Vāciju, kā arī ar 0:3 piekāpāmies Nīderlandei. Čehi un holandieši vēlāk aizkļuva līdz turnīra pusfinālam. Verpakovskis togad kļuva par Latvijas gada cilvēku! Pēc šī panākuma paaudžu maiņa bija gaidāma, jo no Euro 2004 finālturnīra dalībniekiem Latvijas komandas vidējais vecums bija vislielākais. Tomēr arī pēc pieciem gadiem (2009.) Latvijai bija cerīgas izredzes kvalificēties Pasaules kausa finālturnīram DĀR, jo pirms divām pēdējām grupas spēlēm Izraēlā un Rīgā ar Moldovu Latviju no kārotās otrās vietas šķīra tikai četri punkti, bet tos izcīnīt neizdevās. Togad Latvija sasniedza arī līdz šim augstāko pozīcija FIFA reitingā, uzkāpjot līdz augstajai 45. vieta!

2018. gadā teicamu sniegumu nodemonstrēja Latvijas U-19 izlase, kas bija iekļuvusi Elites kārtas sacensībās. Pēc sekmīga snieguma Maķedonijā konkurencē ar mājinieku, ungāru un angļu vienaudžiem mūsu puiši togad ierindojās augstajā 10. vietā Eiropā U-19 izlašu rangā.

Latvijas futbolisti var lepoties ar sasniegumiem arī citās komandās un turnīros, gūstot arī augstus individuālos novērtējumus. 1960./1961. gadā, Daugavai spēlējot PSRS A klasē, Georgijs Smirnovs tika atzīts par vienu no labākajiem centra uzbrucējiem un spēlēja PSRS otrajā izlasē. Igors Stepanovs 2002. gadā kļuva par Anglijas Premjerlīgas čempionu ar Londonas Arsenal, kā arī ar šo komandu divreiz izcīnīja prestižo FA kausu. Tikmēr Juris Laizāns un Aleksandrs Cauņa ir vairākkārtēji Krievijas čempioni ar Maskavas CSKA – attiecīgi 2003., 2005 un 2013., 2014., 2016. gadā. Juris Laizāns ar to pašu CSKA 2005. gadā triumfēja UEFA kausa izcīņā. Rīgas Elektrona audzēknis Sergejs Šavlo 1979. gadā ar Maskavas Spartak kļuva par PSRS čempionu, bet Rīgas Daugavas jaunatnes futbolists Leonīds Ostrovskis bija PSRS čempions 1960. gadā ar Maskavas Torpedo, bet 1966., 1967. un 1968. gadā - ar Kijevas Dinamo, kā arī ar PSRS izlasi piedalījies trijos Pasaules kausa finālturnīros 1958., 1962. un 1966. gadā. Marians Pahars no 1999. līdz 2006. gadam pārstāvēja Southampton un Anglijas Premjerlīgā 129 spēlēs guva 42 vārtus, iemantojot speciālistu augstu vērtējumu un popularitāti. Ilggadējais Latvijas izlases kapteinis Kaspars Gorkšs no 2006. līdz 2015. gadam arī spēlēja Anglijā, divkārt uzvarot otrajā spēcīgākajā līgā Championship, bet 2012./2013. gada sezonā spēlējot arī Premjerlīgā. Tikmēr Vitālijs Astafjevs starptautisko spēļu skaita ziņā vairākus gadus bija Eiropas rekordists, Latvijas nacionālās izlases formā aizvadot 167 spēles. 100 spēļu robežu, ar ko lepojas jebkuras valstsvienības futbolists, Latvijas izlasē sasnieguši arī Andrejs Rubins (117), Juris Laizāns (113), Imants Bleidelis (106), Mihails Zemļinskis (105), Māris Verpakovskis (104) un Igors Stepanovs (100). Starp Latvijas panākumiem noteikti izceļama arī FK Ventspils iekļūšana UEFA Eiropas līgas grupu turnīrā 2009./2010. gada sezonā, sešās spēlēs pret Lisabonas Sporting no Portugāles, Heerenveen no Nīderlandes un Berlīnes Hertha no Vācijas izcīnot trīs neizšķirtus.

Ievērojamākie Latvijas futbolisti, kā arī treneri un tiesneši savulaik tika noteikti arī plašajā futbola speciālistu un žurnālistu aptaujā 2006. gadā, atzīmējot Latvijas futbola 100 gadus. Latvijas simboliskā izlase: Ēriks Pētersons (1909.-1987.), Alfons Jēgers (1919.-1998.), Georgijs Smirnovs (1936.-), Gunārs Ulmanis (1938.-2010.), Jevgeņijs Miļevskis (1961.-), Aleksandrs Koliņko (1975.-), Igors Stepanovs (1976.-), Vitālijs Astafjevs (1971.-), Māris Verpakovskis (1979.-), Marians Pahars (1976.-); labākais treneris: Aleksandrs Starkovs; labākais tiesnesis: Miķelis Rubenis.

Eiropas čempionāts 2016. gadā, kura kvalifikācijas turnīrā dalībniece bija arī Latvija, iezīmējās ar negaidīti pieaugušu konkurenci, jo tādas izlases kā Islande, Velsa, Ziemeļīrija vai Albānija finālturnīrā lika drebēt un pat zaudēt favorītiem. Tas ir zīmīgs atgādinājums Latvijai saņemties, lai atkārtotu sava 2004. gadā parādīto gatavības līmeni!

Teksts: Miķelis Rubenis

SynotTip Virslīga

KomandaSUNZGVZVVAP
1Riga FC2820444516+2964
2FK Ventspils2818645422+3260
3RFS2818195723+3455
4FK Liepāja/Mogo2815674625+2151
5Spartaks Jūrmala28126104837+1142
6FK Jelgava2863191948-2921
7FK Metta/Latvijas U.2854192452-2819
8Valmiera Glass ViA2822242292-708

Jaunākās ziņas

Informējam, ka tīmekļa vietnē www.lff.lv tiek izmantotas sīkdatnes (cookies) konkrētiem mērķiem:
Mērķiem, lai uzlabotu jūsu apmeklēšānas pieredzi ikreiz, kad apmeklējat mūsu vietni www.lff.lv.
Mērķiem, kas sniedz mums informāciju par vietnes apmeklējumu un kuru izmantošanai ir nepieciešama Jūsu piekrišana.
Lai uzzinātu vairāk, aicinām izlasīt LFF Sīkdatņu izmantošanas un Privātuma politiku.
Apstiprinot noteikumus, jūs apstiprināt, ka piekrītat mūsu sīkdatņu izmantošanas politikai. Jūs varat atcelt savu piekrišanu jebkurā laikā, mainot sava pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīktdatnes.

ES APSTIPRINU