Jūs esat pirmā Latvijas trenere sieviete, kura saņēmusi UEFA PRO licenci. Kad to saņēmāt, tā bija liela personiska uzvara?

Kaut kādā ziņā tā noteikti bija personiska uzvara, bet, ja skatās uz to ceļu un laika nogriezni, kā es kā trenere esmu augusi un soli pa solim sevi pilnveidojusi, tad PRO licences iegūšana likās kā organisks un dabisks nākamais attīstības solis manā izaugsm. Tomēr, protams, dienas beigās, kad tas posms noslēdzās un licence bija kabatā, tas deva milzīgu gandarījumu.

Saņemt PRO UEFA licenci. Tas bija garš un smags ceļš? Ko var nosaukt par pašu sarežģītāko?

Kā jau iepriekš minēju, neteiktu, ka tas bija garš un smags ceļš, kaut vai tikai tāpēc, ka starp katras nākamās licences iegūšanu bija pauzes posmi, kuros man bija iespēja caur aktīvu darbu futbolā augt un pilnveidoties, nebūt tiešā veidā iesaistītai ilgtermiņa mācību procesā. Nebija sajūtas, ka kaut kas ir saforsēts vai sasteigts. Katru mācību posmu uzsāku ar jaunu degsmi un jaudu.

Tāpat procesu atviegloja atbalsts no LFF, precīzāk - Ņinas Travkinas atbalsts, kas vienmēr virzīja manu tālāko izaugsmi ar UEFA atbalsta programmu palīdzību. Tas deva iespēju atbrīvoties no finansiālā sloga licenču iegūšanas kontekstā.

Personīgi man sarežģītākais visā procesā bija tas, ka principā gandrīz visos licenču kursos biju vienīgā sieviete, kas noteikti nav mans komforts. Reizēm to izjutu kā papildu smagumu un papildu uzmanību. Nereti jutu, ka man sevi jāpierāda dubultā, ka par normu netiek pieņemts tas, ka es zinu vai esmu savas jomas lietpratēja, neskatoties uz to, ko un kad esmu trenējusi vai sasniegusi.

Man kā sievietei trenerei Latvijā vienmēr ir bijis cits starta punkts tajā, kā citi jomas profesionāļi mani uztver. Nereti tas liek arī pašai sevi vairāk apšaubīt, katru rīcību vai lēmumu vairākkārt izvērtēt un apsvērt visas nianses. Palīdz tas, ka ir kaut vai tie daži apkārtējie, kas tic un atbalsta. Man personīgi vienmēr tāds dzinulis cauri visam ir bijušas manas ambīcijas un vēlme kaut ko sasniegt, tas palīdzēja tikt galā ar šīm psiholoģiskajām grūtībām visā procesā.

Kurā momentā jūs sapratāt, ka UEFA PRO licence - tas ir svarīgs un nepieciešams mērķis? Ka jūs to tiešām gribat panākt?

Kad sāku strādāt ar Latvijas meiteņu izlasēm, man uzreiz bija skaidrs, ka mans aicinājums ir augstu sasniegumu sports jeb profesionālais sports - vide un cilvēki ar ambīcijām un mērķiem. Principā jau, uzsākot darbu ar WU15 izlasi, sapratu, ka kādu dienu gribu trenēt arī Latvijas Nacionālo sieviešu izlasi un to sev uzliku kā vienu no karjeras mērķiem.

Ne tikai personisko ambīciju dēļ, bet arī tāpēc, ka man rūp Latvijas sieviešu futbols un man ir ļoti svarīgi tam palīdzēt attīstīties un spert nākamos soļus. Zinot, ka šāds ir mans mērķis, PRO licences iegūšana bija loģiska prasība, kuru tad arī nācās sakārtot.

Tagad nedaudz atgriezīsimies atpakaļ. Pastāstiet, lūdzu, kā un kurā momentā jūs vispār nolēmāt kļūt par treneri? Kā nolēmāt saistīt savu dzīvi ar Latvijas futbolu?

Futbolā esmu no 16 gadu vecuma. Sāku spēlēt salīdzinoši vēlu, un tas noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc manas spēlētājas gaitas varbūt nebija tik ilgstošas un spilgtas. Iespēju robežās uzspēlēju arī ārpus Latvijas, precīzāk ASV, pārstāvēju Latviju no WU17 līdz Nacionālajai sieviešu izlasei, kurā arī guvu vairākus vārtus. Taču es ātri sapratu, ka ar spēlēšanu dzīvi nenodrošināšu.

Par trenēšanu - es teiktu, ka tas notika pavisam nejauši. Kad atgriezos Latvijā no ASV, kur ieguvu bakalaura grādu sporta administrācijā un menedžmentā, man nebija skaidra tālākā plāna. Zināju tikai to, ka tajā brīdī vēl gribu turpināt spēlēt futbolu un meklēt iespējas strādāt futbola vidē.

Ar UEFA atbalstu tika organizēts treneru C licences kurss, uz kuru arī saņēmu uzaicinājumu. Padomāju -kāpēc gan ne?! Un kopš tā brīža sapratu, ka trenēšana ir tas, kas man ļoti patīk, un tas ir mans aicinājums. Noteikti palīdzēja arī tas, ka bija cilvēki no futbola vides, precīzāk citi treneri, kas teica, ka man varētu sanākt, ka es varētu būt laba trenere - tas motivē, iedrošina un rada papildu ticību savām spējām. Viens no šādiem cilvēkiem bija treneris Romāns Kvačovs, pie kura es gan uzspēlēju kā spēlētāja, gan arī paguvu kopīgi pastrādāt kopā kā trenere.

Vai kādreiz bija kādas šaubas par šā lēmuma pareizību? Iespējams, bija momenti, kad gribējās visu pamest un atteikties no trenera profesijas?

Ir bijuši posmi, kad motivācijas ir mazāk un ir stagnācijas sajūta izaugsmes ziņā. Tajos brīžos mēs kā cilvēki noteikti izaicinām sevi ar domām par to, vai šis ir tas ceļš, kuru vēlos iet, vai esmu pareizajā vietā un vai tam, ko daru, ir kāda jēga.

Daudz kas ir atkarīgs arī no tā, vai tam, ko mēs darām, ir pievienotā vērtība, vai mūsu darbam un ieguldītajam laikam ir novērtējums un pieprasījums. Es teiktu, ka ļoti daudz ko varu darīt, balstoties uz iekšējo motivāciju un ambīcijām, bet tam noteikti ir sava mēraukla - cik ilgi un cik daudz.

Man noteikti izšķirošs posms bija, kad pārtraucu darbu ar FS "Metta" sieviešu komandu. Četrarpus gadus vadīju šo komandu, un šajā laikā noteikti ļoti izaugu gan kā trenere, gan kā personība, bet bija pienācis laiks pārmaiņām. Kad noslēdzu darbu ar šo komandu, man vēl nebija ne mazākās skaidrības, kāds ir mans tālākais ceļš. Nedaudz atvilku elpu un tad sāku meklēt, kādas ir manas opcijas.

Uzrunāju LFF ar vēlmi darīt vairāk Latvijas sieviešu futbola labā, un tā sanāca, ka saņēmu piedāvājumu vienlaikus strādāt ar WU15 un WU17 izlasēm kā galvenā trenere un arī asistēt Latvijas Nacionālajā sieviešu izlasē. Ja nebūtu šīs iespējas, grūti pateikt, kā būtu ievirzījies mans tālākais ceļš.

Iznākumā brīnišķīgs darbs, un jūs kļuvāt par Latvijas izlases galveno treneri. Grūts izaicinājums? Ilgi domājat, piekrist vai nē?

Tas viennozīmīgi bija grūtākais un nopietnākais izaicinājums manā karjerā līdz šim, bet, kā jau iepriekš minēju, tas noteikti bija mans profesionālais mērķis, uz kuru es ilgtermiņā tiecos un gaidīju, kad šāda iespēja atnāks. Tāpēc, saņemot piedāvājumu vadīt Latvijas Nacionālo sieviešu izlasi, man ilgi nebija jādomā, jo apzinos, ka šādas iespējas bieži nenāk un var arī otrreiz neatnākt.

Skaidrs, ka ir dažādi aspekti, kas lēmumu varēja ietekmēt. Bija lietas, kas man bija svarīgas, un par tām izdevās vienoties. Es apzinos, ka esmu salīdzinoši jauna trenere un šis ir svarīgs posms arī manā profesionālajā izaugsmē, tāpēc man primāri būtiska bija ilgtermiņa uzticība.

Kopš tā laika, kad jūs kļuvāt par izlases galveno treneri, un uz doto momentu - kur jūs vispirms mainījāties kā trenere?

No vienas puses šķiet - kas ir viens gads, tas paskrēja ļoti ātri, bet, no otras puses, atskatoties, tik daudz kas ir noticis un tik daudz jau ir piedzīvots. Es domāju, ka lielākās izmaiņas manī ir bijušas tieši emocionālajā aspektā - esmu kļuvusi nosvērtāka.

Darbs ar nacionālo izlasi ir vairāk par savstarpējo uzticību un mieru visos komandas segmentos, starp kolēģiem, starp spēlētājām. Es jūtu, ka šeit no manas puses vairāk nepieciešams miers un pārliecība, nevis enerģija un motivēšana, kas nereti vairāk nepieciešama tieši darbā ar jaunietēm.

Skaidrs, ka pozitīvie rezultāti un spēcīga treneru kolektīva komanda, uz kuru varu paļauties, man šajā aspektā palīdz un dod pārliecību būt lielākā emocionālā komfortā un mierā visos procesos.

Jūs panācāt teicamus rezultātus kopā ar galveno komandu. UEFA Nāciju līgā iekļuvāt B līgā, uzvarējāt Baltijas kausā. Kā jums liekas, ar ko tas izdevās pirmām kārtām?

Pirmais gads tiešām ir bijis patīkamu brīžu pilns. Es teiktu, ka kaut kādā ziņā tas ir sapņa sākums. Esmu reflektējusi par to, kas varētu būt tas faktoru kopums, kāpēc mums izdevās sasniegt tik pozitīvus rezultātus pirmajā gadā, jo tā noteikti nav viena konkrēta lieta, kāpēc šis sākums bija tik veiksmīgs.

Pirmkārt, spēcīgs speciālistu kolektīvs, ar kuru kopā šogad vadījām komandu. Uzskatu, ka tas ir visbūtiskākais iemesls, kāpēc ir izdevies mūsu ceļu tik pozitīvi iesākt.

Otrkārt, ļoti daudzas spēlētājas no šīs izlases kodola esmu trenējusi jauniešu izlasēs, un ar pieredzējušajām spēlētājām pati vēl kopā esmu spēlējusi, tāpēc labi pazinu spēlētājas un personības, ar kurām sadarbojamies - katras stiprās puses un aspektus, kas jāuzlabo. Uzsākot darbu, mazāk laika un enerģijas bija jāvelta iepazīšanai, un uzreiz varējām ķerties pie komunikācijas un attiecību stiprināšanas.

Treškārt, jau no pirmās dienas ļoti fokusējāmies uz pozitīva, uzticama un atbalstoša mikroklimata izveidošanu, un gribas domāt, ka šajā aspektā esam ielikuši labus pamatus, kas noteikti būs ļoti svarīgi arī ilgtermiņā.

Ceturtkārt, manuprāt, vēl viens būtisks faktors ir tas, ka izlasē ienāk jaunās spēlētājas, kuras futbolā ir jau no bērnības, pat no dažu gadu vecuma. Latvijas sieviešu futbolā nākamā paaudze, kas pamazām sāk iesaistīties izlasē, ir ar citu pieredzes un spēju kopumu.

Iekļūšana UEFA Nāciju B līgā - tas Latvijas sieviešu futbola vēsturisks panākums. Tas var kļūt par impulsu sieviešu futbola attīstībai mūsu valstī? Vai tas paaugstinās kopējo futbola līmeni?

Es gribu domāt, ka šis impulss jau kaut kādā mērā ir noticis. Spēlētāju ambīcijas aug, un mēs novērojam pozitīvu tendenci – spēlētāju vēlmi ikdienā meklēt lielākus izaicinājumus, spēlēt augstākā līmenī klubā, lai izlases rindās jau varētu mēroties spēkiem ar augstāka līmeņa komandām.

To varam novērot arī jauniešu izlasēs - šogad gan WU17, gan WU19 izlases pirmo reizi pakāpās uz A līgu. Tieši šie sasniegumi mani ļoti priecē un vieš patiesi pozitīvu noskaņu, skatoties uz nākotni, jo es kā nacionālās sieviešu izlases trenere redzu, ka mums aug vēl daudz talantīgu spēlētāju.

Domāju, ka arī klubu līmenī šis gads ir devis pozitīvu impulsu, jo tieši klubu ikdienas darbs lielā mērā nosaka izlašu sniegumu šodien un nākotnē. Tas lielā mērā ir arī viņu panākums, un panākumi vienmēr dod papildu motivāciju un impulsu. Es ļoti ceru, ka tas nebūs impulss tikai uz īsu periodu, bet ilgtermiņā.

Pagaidām ir grūti pateikt, vai tas būs devis impulsu arī no investoru un attīstītāju puses - ļoti ceru, ka tā būs. Taču, pat ja nē, es ticu, ka ar ilgstošāku pozitīvu nogriezni tas var piesaistīt vēlmi palīdzēt sieviešu futbolam augt. Tāpēc mūsu uzdevums ir darīt visu, lai tas nav tikai viens pozitīvs uzplaiksnījums, bet kļūst par snieguma stabilitāti.

Kādi mērķi būs Latvijas izlases priekšā UEFA Nāciju B līgā?

Pirmais un globālais mērķis būs gūt pieredzi un apziņu par to, kāds ir līmenis, kurā esam nonākuši, un kas mums ir jāizdara, lai šajā līmenī nostabilizētos - un ko tas prasīs no mums visiem Latvijas sieviešu futbolā.

Pirmajā gadā no nometnes uz nometni bija plašas spēlētāju rotācijas - gribējām apzināt un dot iespēju plašākam spēlētāju lokam, un visa gada griezumā ieguvām daudz informācijas. Šogad plāns ir nostabilizēt sastāvu un paplašināt komandas pamata kodolu.

Mūs izloze no sportiskā viedokļa noteikti nav saudzējusi - mērosimies spēkiem ar divām komandām, kas tikko spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā, Somiju un Portugāli, kā arī Slovākiju, kas FIFA rangā ir aptuveni par 50 vietām augstāk. Taču, neskatoties uz to, arī konkrēti jeb uzreiz taustāmi mērķi ir nosprausti.

Mēs gribam saglabāt vietu B līgā. Tas noteikti ir ļoti sarežģīts uzdevums, to mēs apzināmie, bet mēs mēģināsim. Lai to izdarītu, mums noteikti ir jāapspēlē Slovākija un, visticamāk, kādā no spēlēm jāaizķeras arī pret grupas vadošajām komandām.

Kāds droši vien teiktu, ka tas ir nereāli, bet, manuprāt, tā ir privilēģija būt "underdog" pozīcijā, kad no tevis neko negaida. Ņemsim to par motivāciju, neatlaidīgi cīnīsimies un katrā spēlē centīsimies sagādāt kādu taktisko risinājumupārsteigumu pretiniekiem.

Vēl viens svarīgs moments. Jūsu dalība UEFA Coach Mentor Programme programmā. Kādu galveno pieredzi ieguvāt? Cik vērtīga un nepieciešama bija šāda apmācība? Tādas programmas principā vajadzīgas un produktīvas? Var teikt, ka dalība šajā programmā deva jūsu treneres karjerai vajadzīgo impulsu un zināmu profesionālu grūdienu?

Es gribētu teikt, ka šis bija ļoti nozīmīgs posms manā attīstībā. Anna Signela ir fantastiska mentore, vēl tagad, pēc programmas noslēguma, viņa vienmēr ir blakus ar atbalstu un viedokli, kuru es ņemu vērā. Šad tad sazināmies, un nereti sanāk satikties klātienē kādā futbola seminārā vai programmā.

Šādai mentoru programmai ir milzīga nozīme un potenciāls profesionāli pilnveidot, ja vien dalībnieks procesā iesaistās ar vēlmi augt un uzņemt. Ir tik daudz lietu, kas ir nezināmas un kaut kādā ziņā biedējošas mūsu profesijā, bet ar šādas programmas esamību, tev blakus ir cilvēks, kurš vienā vai otrā veidā vairumam šo pieredžu ir izgājis cauri un zina, ar ko nāksies saskarties.

Ar Annu, uzsākot programmu, iepazināmies, un, manuprāt, ļoti pozitīvi bija tas, ka mums sakrita daudzas pamata vērtības futbolā un dzīvē. Tālāk salikām pa punktiem, kuri ir tie aspekti, kuros vēlos pilnveidoties visvairāk, un pie tiem arī šajā laika posmā strādājām. Vairākkārt tikāmies klātienē, bet regulāri arī sazvanījāmies. Noteikti katrā no izvēlētajiem segmentiem novēroju pozitīvu progresu savā attīstībā.

Ticu, ka tieši Annas klātbūtne kaut kur arī pacēla manu vārdu kā trenerei citā gaismā - vismaz lokāli Latvijas futbola ietvaros. Taču personīgi man lielākais ieguvums bija pastāvīgais atbalsts un Annas patiesa vēlme man palīdzēt, iedvesmot mani un palīdzēt noticēt pašai savām spējām.

Kā jau iepriekš minēju, bieži sevi apšaubīju - vai es esmu gana laba, vai tas, ko daru, ir pietiekami labā līmenī. Un, kad tev blakus ir tik pieredzējusi speciāliste, kas atbalsta un vienmēr saka: "Tu visu vari, tu esi laba trenere," tas ļoti palīdz. Ar laiku tu tam arī sāc noticēt un pārliecība par savām spējām tikai aug.

Droši vien, ka bez Annas atbalsta un klātbūtnes es apšaubītu, vai šobrīd esmu gatava uzņemties vadīt Latvijas Nacionālo sieviešu izlasi. Viņas vārdi noteikti atstāja savu ietekmi, un par to es vienmēr būšu pateicīga.

Dotajā momentā, kāds jūsu galvenais mērķis karjerā?

Šobrīd mani mērķi saistās tikai un vienīgi ar Latvijas Sieviešu Nacionālo izlasi un Latvijas sieviešu futbolu kopumā. Gribu palīdzēt spert nākamos soļus Latvijas sieviešu futbolam, neatkarīgi no konkrētā aspekta, bet tajā pašā laikā arī palīdzēt spēlētājām individuāli progresēt.

Mani galvenie mērķi ir nostabilizēt izlases sniegumu nākamajā līmenī, kas ir B līga. Ja šogad neizdosies tajā noturēties, tad viennozīmīgi nākamajā ciklā mērķis būs atgriezties, bet jau ar labu pieredzes bagāžu un skaidru plānu, kā tur nostabilizēties.

Runājot par spēlētājām individuāli, gribu, lai katra ir gatava sevi izaicināt sportiskajā līmenī. Līdzīgi kā man pašai, jūtu, ka nereti mūsu spēlētājām trūkst ticības savām spējām. Tāpēc mans uzdevums ir būt blakus un, izmantojot platformu, kas man ir dota, palīdzēt viņām pilnveidoties un, pirmkārt, vienkārši noticēt tam, ka viņas var un spēj.

Gribu redzēt kādu no Latvijas izlases pārstāvēm kādā no prestižākajām sieviešu futbola līgām, jo tas ir nepieciešams kopējam futbola progresam. Pēc tam jau seko ķēdes reakcija -ja ir piemērs un paraugs, jaunā paaudze no tā iedvesmojas. Reāli elki un “role models” mums ir akūti nepieciešami. Mazākā mērogā mums jau tādas spēlētājas ir, bet es gribu ticēt, ka viņas ir spējīgas uz vēl vairāk.

Tālākā nākotnē, kad šis karjeras posms būs noslēdzies, noteikti vēlos pārbaudīt savus spēkus arī ārpus Latvijas robežām - citā vidē, līmenī un kultūrā. Nebiedēs arī tas, ja nāksies spert kādu soli atpakaļ - ar to domāju, iespējams, kādu posmu pastrādāt ar jauniešiem vai varbūt asistentes lomā, ja tas ir augstāks līmenis. Es apzinos, ka, nākot no Latvijas, visticamāk, man nāksies sevi pierādīt vēl vairāk, nekā tad, ja nāktu no valsts ar bagātīgāku futbola vēsturi un augstākiem sasniegumiem.

Esmu gatava tam, ka sevi būs jāpierāda dubultā, līdzīgi kā tas jau ir bijis Latvijas futbola vidē man kā sievietei trenerei.

Kāda nākotne Latvijas sieviešu futbolam?

To ir grūti prognozēt. Futbola vide ir ļoti strauja un mainīga. Tas, ko es apzinos, ir tas, ka mūsu mentalitāte ir tendēta uz visu skatīties caur citu pieredzi, caur citu piemēru. Mēs mēdzam ielēkt jau braucošā autobusā, nevis uzņemties un jaunos ceļus izbraukāt paši. Un nereti mēs uz lietām skatāmies ar tādu pesimistiskuma piesitienu, es ļoti gribētu, lai tieši šis aspekts mainās.

Tāpēc cenšos vismaz caur savu prizmu uz lietām skatīties ar optimismu un pietiekami daudz drosmes attiecīgajās situācijās. Šobrīd sieviešu futbols pie mums ir vairāk balstīts uz entuziasmu un izteiktiem fanātiķiem, bet ticu, ka sasniegumi gan izlašu, gan klubu līmenī var palīdzēt to mainīt un profesionalizēt, līdzīgi kā individuālu spēlētāju pozitīvais sasniegumu piemērs.

Latvijā atbalsts pārsvarā seko panākumiem, nevis otrādāk. Tas sasaucas ar mūsu mentalitāti un vidi - es to apzinos, tāpēc ir vieglāk pieņemt atsevišķas lietas un strādāt ar to. Un tieši pie panākumiem izmantot iespēju veicināt apstākļu un atbalsta izaugsmi.

Izejot no tā, gribu teikt, ka Latvijas sieviešu futbola nākotne ļoti lielā mērā ir balstīta uz cilvēkiem, kas tajā ir šobrīd iesaistīti. Ja būsim neatlaidīgi un katrs caur savu prizmu turpināsim progresēt un pilnveidoties, tad arī novērosim kopējo progresu. Ja dzīvosim mierā ar to, kur esam, un būsim bez ambīcijām, tad nekādus brīnumus arī nevaram sagaidīt.

Es zinu cilvēkus, kas šobrīd ir Latvijas sieviešu futbolā, un ticu, ka tas pirmais ceļš - neatlaidīgs darbs un ambīcijas ir mūsējais!