Mums un citām izlasēm ir milzīgs pluss spēlēt jaunizveidotajā UEFA Nāciju līgas turnīrā. Tas ir ļoti pareizi, ka ir grupu sadalījums pēc spēka. Lielāks gandarījums ir spēlēt pret līdzvērtīgiem pretiniekiem, ar kuriem mēs varam cīnīties un uzvarēt, gūt pozitīvas emocijas. Mums jebkura komanda ir konkurenti. Pat ja nākamajā ciklā atkal izlozē tiks Andora, es neteiktu, ka mēs viegli viņas uzvarēsim, ka Andora būtu autsaideri. Nē. Kaut arī esam uzvarējušas abas reizes, neviena no spēlēm nebija viegla. Esam pašlaik C grupā, pēc spēka zemākajā, bet arī šajā C līgā ir spēcīgākas izlases. Spēlēt pret līdzvērtīgiem pretiniekiem ir ļoti pozitīvi. Mēs varam eksperimentēt laukumā, veidot savu spēli, dot iespēju jaunajām spēlētājām, kaut ko mainīt, izmēģināt.

Kas neizdevās abās spēlēs pret Maltu?

Jau pirmajā spēlē mājās bija redzams, ka maltietes ir ātrākas un tehniskākas. Arī mājās, kaut arī mums bija pietiekami daudz vārtu gūšanas iespēju, mēs sēdāmies mazliet zemāk. Protams, nerealizējām savus momentus, bet tas ir futbols. Arī maltietes nespēja realizēt savus momentus. Maltā, protams, visas gribēja uzvarēt, bet, es teiktu, mēs neatradām atslēgu spēlei. Neaizgāja tik labi, kā iepriekš. Arī no savas puses varu teikt – tā nebija mana labākā spēle. Jā, viņas spēlēja agresīvāk, gāja divas uz vienu, presingoja, agresīvi spēlēja. Iespējams, viņām bija mazāk dzelteno kartīšu, tāpēc riskēja. Mēs nevarējām tik viegli riskēt. Zinu, ka Karlīna [Miksone] jau ļoti piedomāja, ko var un ko nevar, jo bija jau divas dzeltenās.

Protams, ieņemt pirmo vietu grupā būtu ļoti forši, bet nevar noniecināt arī šo mūsu sniegumu. Esam uzvarējušas Andoru, Moldovu. Jau ilgāku laiku mums nav bijušas tādas uzvaras. Iedomājies, mēs bijām ļoti sarūgtinātas par vienu punktu pret Moldovu, kaut arī tā bija ļoti traka spēle. Es arī biju ļoti sarūgtināta, ka neuzvarējām Moldovā, bet, ja analizē ar vēsu prātu, tas, ko mēs tur paveicām, bija kosmoss, kaut kas neticams. Visas šīs emocijas. Tas ir tik liels sasniegums - divām spēlētājām izlasē "Hat-trick", [Anastasijai} Poļuhovičai divi vārti, [Diānai] Suvitrai trīs. Tas taču ir lieliski!

Nevienu no mūsu pretiniecēm es nenoniecinātu. Sevišķi Moldovu. Kad spēlējām mājās, viņas nebija labākajā sastāvā, bet atbildes spēlē jau parādīja, uz ko ir spējīgas. Malta 90 minūtes nebija spējīga iesist Moldovai vārtus, bet mēs atspēlējāmies un izcīnījām neizšķirtu. Un pēc tādas spēles vēl sajutām sarūgtinājumu par neizšķirtu! Mēs noticējām sev, ka varam, ka varam tieši uzvarēt. Kad vēl esam iesitušas atlases ciklā 17 vārtus? Esam pirmās starp otro vietu ieguvējām C līgā. Un tas ir lieliski!

Vai izjūti, ka esi viena no izlases līderēm? 

Man nav šādas sajūtas. Kad arī pati sāku spēlēt izlasē, nebija, ka es kādu apbrīnotu, arī pret sevi to neizjūtu. Uzskatu, ka izlasē esam līdzvērtīgas. Varbūt futbola ziņā mazliet to izjūtu, ka apkārtējie no manis sagaida vairāk. Cilvēki uztver, ka no manas puses laukumā visam jābūt perfekti, ka es nedrīkstu atļauties, lai man kaut kas neizdotos. Taču es arī esmu tikai cilvēks. Un dažreiz arī man spēle neiet.

Tavā dzīvē notikušas nopietnas pārmaiņas, Tu mainīji klubu.

Vēl neesmu pilnībā adaptējusies, jo viss ir citādāks - valoda, kultūra. Atbraucot, bija neliels šoks. Esmu nokļuvusi pilnīgi citā līmenī. Treniņu intensitāte ir ļoti augsta, un pati pieeja treniņprocesam ir pilnīgi citādāka, tur viss ir pilnīgi citā līmenī. Pirmajās dienās Turcijā emocijas bija tādas – ja pirmīt domāju, ka spēlēju profesionāli, profesionālā klubā, tad te izrādījās, ka nemaz nezināju, ko nozīmē spēlēt profesionāli. Tas man bija šoks, es nebiju tam gatava. Tikai pēc piecām dienām mazliet sāku aprast ar to, kas notiek. Bija ļoti grūti, teikšu godīgi.

Atbilde uz piedāvājumu bija jāsniedz ļoti ātri, nebija daudz laika domāt. Mēs lidojām ar izlasi no Moldovas, pa ceļam risinājās mana pāreja. Domu sakārtošanai nebija laika. Atlidoju no izlases un nākamajā dienā aizlidoju uz Turciju. Nebija laika pat sakrāmēt personīgās mantas. Es tagad teiktu, ka šobrīd pēc ilgāka pārtraukuma atrodos ārpus savas komforta zonas. Zinu, ka tieši šādi cilvēks aug un attīstās, kļūst stiprāks.

Kāda bija tava pirmā diena Stambulā? 

Pirmajā dienā, atbraucot uz Stambulu, apkārt notika tas, no kā pat Latvijā vienmēr esmu izvairījusies – mani padarīja par zvaigzni. Man nekad nav paticis būt uzmanības centrā. Es vienmēr esmu vienkārši spēlējusi futbolu. Es atlidoju uz Stambulu, bet tur – viss augstākajā līmenī ar foto, video, interviju. Man tas ir neierasti. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka sākumā ir kaut kas jāizdara, lai nopelnītu šo uzmanību, bet esmu taču tikko atbraukusi, neko neesmu parādījusi. Arī rakstura ziņā nevaru teikt, ka piezemēju sevi, bet noteikti man nepatīk uzmanība. Tomēr Turcijā, kur ir futbola kultūra, ir interese par spēlētājiem. Tur tas ir normāli. Iekšēji jūtos, ka līdz ar šo uzmanību man tiek iedots avanss, mani izreklamēja, un tagad tas ir jāatstrādā.

Kā viss ir organizēts pašā klubā? 

Klubā viss ir organizēts tā, lai spēlētājs domātu tikai par treniņprocesu. Milzīga bāze. Komandas treneru korpusā ir galvenais treneris, vairāki asistenti, vārtsargu treneris, fizioterapeiti, menedžeri, ekipējuma menedžeri, tulks viesspēlētājām, kurš katru treniņu atrodas uz vietas un tulko trenera norādījums no turku uz vairākām valodām. Katrs treniņš un spēles tiek atspoguļoti. Sociālajos tīklos ir neskaitāmi komentāri, vienaldzīgo nav. Čempionāta augšgala komandu spēles apmeklē vairāki tūkstoši.

Kad sāki trenēties ar komandu? 

Kad atbraucu, jau nākamajā dienā bija spēle. To skatījos tribīnēs, es nebiju vēl komandas pieteikumā. Nākamajā dienā bija atjaunošanās treniņš trenažieru zālē, bet man uztaisīja atsevišķu individuālo treniņu. Treniņi ir reizi dienā, dienas vidū. To intensitāte ir ļoti augsta. Visa sezona ir sakārtota tā, lai spēles būtu katru piekto dienu.

Kādas bija sajūtas pēc pirmā komandas treniņa? 

Bija liels uztraukums. Tāds, ka tu pat piedomā pie katra bumbas pieskāriena. Domāju par tādām lietām, par kurām principā nav jādomā. Iepriekš, spēlējot Islandē, pat nedomāju, ka varētu izjust visu to, ko izjūtu tagad. Pirmajā nedēļā uztraukums bija tik liels, ka šķita - nespēju parādīt visu savu varēšanu. Bail kaut ko salaist grīstē, tāpēc piedomā pie katras piespēles. Arī pirmajā spēlē, kad man iedeva 30 minūtes, tā uztraucos, ka nespēju parādīt, ko varu. Kad atbraucu uz stadionu un ienācu ģērbtuvē pie jaunās komandas, sajutos kā piektajā klasē, kad ģimene pārvācās no viena mikrorajona uz citu un piespiedu kārtā man nācās mainīt skolu. Arī toreiz, ienākot klasē, skolotāja mani iepazīstināja ar klasi, un visi mani pēta. Tieši tā sajutos ģērbtuvē – visi aplaudē, un es stāvu kā piektajā klasē.

Mums mājas laukums ir mākslīgais. Tā kā Islandē ilgi biju spēlējusi uz dabīgā laukuma, uztraukums bija ne tikai par pirmo treniņu un sevis parādīšanu, bet arī, lai izdotos adaptēties laukumam. Šīs visas ir lieliskas emocijas. Vienmēr uztraukumā noskaņojos neaizmirst par sevi, jo katra šī piedzīvotā emocija ir manis attīstīšana. Tas ir kaut kas jauns. Un esmu pateicīga pati sev, ka es pieņēmu šī kluba piedāvājumu, jo man ir ģimene un bērns, un pieņemt šādus krasus lēmumus nav nemaz tik viegli.

Vienu spēlētāju komandā Tu jau pazini.

Jā, Islandē vienu gadu mums bija komandas biedrene no Turcijas Fatma Kara. Labi saspēlējāmies. Viņa arī bija tā, kura nodeva kluba vadībai informāciju par mani, un tā jau pēc tam sazinājās ar manu aģentu. Viņa mani mazliet iepazīstina ar kultūru Turcijā.

Ģimene atbalstīja Tavu lēmumu? 

Jā! Vīrs bija pirmais, kurš teica, lai braucu: "Brauc, citādāk nožēlosi, ka neaizbrauci!" Un es sakrāmēju mantas un braucu. Es vēl iekšēji šaubījos, tomēr dēls, skola un citas lietas. Taču vīrs deva pārliecību izmantot šādu iespēju. Ģimene atbrauca līdzi uz Turciju, lai atbalstītu mani pirmajās pārcelšanās dienās, palīdzēja iejusties un apmeklēja manu pirmo spēli.

Vai esi domājusi, kā varēja attīstīties Tava karjera, ja Tu spēlēt uz ārzemēm dotos ātrāk? 

Dažreiz par to domāju.  Ja es dotos uz Islandi ātrāk, mana karjera, iespējams, būtu veiksmīgāka. Es vēl varētu virzīties uz priekšu un kalt plānus savām futbola virsotnēm. No vienas puses, agrāk tik daudz piedāvājumu sieviešu futbolā nebija. No otras puses, viss, kas notiek, notiek uz labu. Man bija iespējas aizbraukt. Bija vairāki piedāvājumi no vairākām valstīm. Piemēram, 19 gadu vecumā man bija līgums ar Polijas klubu un vienvirziena autobusa biļete, bet dienu pirms izbraukšanas es salauzu kāju. Nebija lemts. Tāpēc aizbraucu spēlēt uz Pērnavu.

Varētu teikt, ka šobrīd Tu tik daudz nekal plānus nākotnei, bet vienkārši spēlē un izbaudi futbolu?

Pēdējos gados katrā treniņā atgādinu sev, ka man jāpateicas sev un manam ķermenim, ka es varu darīt to, ko daru, un varu to izbaudīt. Tagad klubā viss ir pakārtots tam, lai spēlētu. Ne par ko nav jādomā, kā tikai par treniņiem un futbolu. Izejot laukumā, man ir šīs sajūtas: "Olga, skaties, kur Tu esi, izbaudi to! Tā nebūs vienmēr." Jā, kopumā pašlaik ar savu pieredzi es apzinos, ka tas neturpināsies mūžīgi, tāpēc cenšos to izbaudīt.