"Pirms cikla sākuma man bija skaidrs, ka mūs nesagaida viegls gads. Visas spēles ir vairāk vai mazāk pret spēcīgākiem pretiniekiem. Mums ir vajadzīgs absolūts maksimums, lai šādās spēlēs cīnītos par punktiem. Runājot par vēlmi uzvarēt divcīņas, pašatdevi, aktivitāti – tur man puišiem nav ko pārmest. Par lēmumiem? Teikšu, ka Velsai labi izdevās nospēlēt aizsardzības darbībās. Mums izdevās labi momenti, kad mainījām malas un kontrolējām bumbu. Aizsardzībā problēmas radās tad, kad nebijām pietiekoši kompakti. Mums neizdevās uzvarēt divcīņas, un gaisā velsieši nospēlēja ļoti labi. Mūsu sastāvs bija izvēlēts vairāk uzbrūkošs, jo ļoti gribējām gūt vārtus. Mums pietrūka meistarības, lai šajā spēlē būtu tuvāk punktiem.

Ja tiesnesis pieņēma lēmumu iedot 11 metru soda sitienu pirmajā epizodē, man šķiet, ka bija pamats vismaz izskatīt arī epizodi ar Raimondu Krolli. Tā man šķiet no soliņa pozīcijas, taču es neesmu fans tiesnešu apspriešanai. Tīri emocionāli šķiet, ka šodien vairāki lēmumi bija diskutējami, taču es to nekā nevaru ietekmēt. Šādās spēlēs, kur pretinieks ir spēcīgāks, mēs no visiem spēkiem cenšamies spēli izlīdzināt un aizķerties aiz epizodēm, tāpēc tiesāšanas stils var būt izšķirošs. Tomēr tas ir tas, ko es diezgan maz varu ietekmēt.

Ja mēs neesam agresīvi un aktīvi, kādi ir mūsu ieroči pret tāda līmeņa spēlētājiem? Šobrīd meistarības ziņā mums daudz ieroču nav. Es saprotu, ka līdzjutēji nav apmierināti un gaida no mums punktus, taču objektīvi tā ir šī brīža situācija. Jā, tas nav labs rezultāts, ka pēc piecām spēlēm mums punktu nav, lai arī četros mačos nebijām no tiem tālu. Mūsu vienīgais variants ir būt ļoti organizētiem un agresīviem, kā arī jāspēj realizēt savi momenti. Šodienas daudzie brīdinājumi ir tā blakusparādība, taču ne visas kartītes bija attaisnojamas.

Šobrīd mums nav izkristalizējies, kurš ir pirmais numurs vārtos. Pēc iepriekšējās spēles izlēmām dot iespēju Robertam Ozolam, un viņš sevi pilnībā attaisnoja, veicot vairākus glābiņus. Andrejs Cigaņiks ar savām funkcijām kreisajā aizsardzības malā tika galā, bet izvēle par labu uzbrukumā Raimondam Krollim bija acīmredzama. Ja nav gūtu vārtu, protams, ar sniegumu nevaram būt pilnībā apmierināti, taču arī viņš, manuprāt, aizvadīja pietiekoši cienījamu spēli.

Es esmu mierīgs. Es zinu, ka mēs visi kopā darām diezgan labu darbu. Varbūt kāds negrib atzīt realitāti, ka starpība starp mūsu spēlētāju līmeni un pretiniekiem ir diezgan liela, arī šodien. Tas, protams, nenozīmē, ka katrā konkrētajā spēlē mums nav jācīnās par punktiem. Emocionāli es to saprotu, taču tas, ko mēs varam darīt, ir labi darīt savu darbu un censties mainīt situāciju. Ja kāds pavisam godīgi uzskata, ka šajā spēlē, Kārdifā vai Rijekā mums bija pienākums iegūt punktus… Pienākums, nevis iespēja. Nu, tā var uzskatīt. Sliktākais, ko treneris var darīt, ir uztraukties, panikot un nedarīt savu darbu. Es un mana komanda esam gatavi turpināt darbu, parādīt savu maksimumu. Ja ar to ir par maz, tad ir citi lēmēji, kuri var vērtēt, vai nākt kādam citam un parādīt savu maksimumu.

Es redzu, ka šie puiši laukumā atstāj visu, uz ko ir spējīgi. Skaidrs, ka kaut kāda rezerve katram vienmēr ir, taču šajās nometnēs man ir cieņa pret spēlētājiem, kuri laukumā atstāj sevi visu un dara to par spīti kaut kādām sāpēm. Man šķiet smieklīgi, ka reizumis klubi, kuri grib vinnēt lielas lietas, savus izlašniekus mudina izlases rindās pietaupīties. Vai es kādreiz kādam savam spēlētājam pirms izlases nometnes esmu prasījis pirms tās klubā pataupīties? Mums ir vajadzīgi spēcīgi spēlētāji. Kad es dzirdu šādas lietas, es brīnos par mūsu profesionālo līmeni un latiņu, kuru gribam pacelt. Tā ir jāceļ mums visiem kopā. Šie visi puiši ir gatavi sisties, cīnīties par karogu un valsti. Viņi ir lieli malači!"