Spēle ar Vāciju no vienas puses ir tāds mačs, ko gribas aizmirst, no otras puses – tā ir spēle, par kuru varēsi stāstīt arī saviem mazbērniem, jo ar efektīgu sitienu pārspēji leģendāro Manuelu Neijeru viņa simtajā spēlē valstsvienības kreklā. Kādas atmiņas tev paliks par šo spēli?

Pareizi saki – spēle, kuru rezultāta dēļ gribas aizmirst. Taču, runājot par manu vārtu guvumu, tas, protams, atmiņā paliks uz mūžu. Tāpat arī emocijas, kuras pieredzēju. Ceru, ka šie nebūs mani pēdējie vārti izlasē. Ceru, ka jau tuvākajā laikā ar precīziem sitieniem izcelšos vēl un vēl. Katru reizi pēc gūtajiem vārtiem vairojas pārliecība, it sevišķi – pēc tādiem.

Kā bija iejusties tādā spēlē, kad, nākot laukumā, rezultāts ir jau 0:6?

Patiesību sakot, rezultātam tobrīd nepievērsu uzmanību. Tas būtu visu tikai sarežģījis. Kad ej laukumā, ir lērums citu lietu, par ko domāt. Laukumā ir jādomā par niansēm, kas tev ļaus demonstrēt maksimāli labu sniegumu. Tas prasa maksimālu koncentrēšanos, agresivitāti katrā divcīņā. Plus, protams, gribēju sevi parādīt no labākās puses, lai pietuvotos sākumsastāva pozīcijām.

Kamēr vēroji spēli no malas, kā, tavuprāt, mūsu komandai pietrūka šajā spēlē?

Ģērbtuvē visi bija lieliski noskaņojušies spēlei, taču laukumā par sevi lika manīt satraukums. Tas noveda pie nepiespiestām kļūdām, pie neobligāti zaudētām bumbām, kur, skaidri zinu, mēs varam nospēlēt drošāk un pārliecinošāk. Man personīgi ir skaidrs, ka arī ar mūsu spēlētāju meistarību bija iespējams parādīt labāku sniegumu. Nezinu, varbūt tas bija uztraukums, varbūt vēl kas cits, varbūt pieredzes trūkums. Pašatdeves ziņā, domāju, mums problēmu nav. Katrā spēlē atdodam visus spēkus. Taču pārliecības trūkums neizbēgami noved pie kļūdām.

Vai tas, ka Vācija gatavojas Eiropas čempionāt finālturnīram, tavuprāt, kaut kā ietekmēja spēles gaitu?

Nedomāju vis. Man izskatījās, ka viņi spēlēja uz pilnu jaudu, lai gan, kas zina, varbūt arī tas sniegums vēl nebija viņu iespēju maksimums. Domāju, katru spēli viņi visi alkst sevi pierādīt, aizstāvēt savas pozīcijas sastāvā, jo konkurence tur ir mežonīga.

Vai arī taktiski šī bija sevišķi izaicinoša spēle? Galu galā – Vācija spēlē pēc nedaudz neierastas shēmas. Vai tādēļ nācās pārkārtot arī mūsu komandas spēli?

Jā, pildījām treneru norādes. Pirms spēles šajā ziņā bija ļoti daudz sarunu un analītisku materiālu. Skaidrs, ka nav vienkārši spēlēt pret komandu, kas tik lieliem spēkiem uzbrūk. Grūti izsekot katra spēlētāja kustībai un pozīciju maiņai. Reizēm pat septiņi viņu spēlētāji ienāk zonā, bet arī ar to ir jātiek galā, jānosedz spēlētāji un zonas. Domāju, mums šī bija ļoti vērtīga pieredze, kas ļaus nākotnē mazāk kļūdīties līdzīgās situācijās.

Ko varam pamācīties no šādas spēles, ko varam ņemt līdzi azotē? Vai bija kādas atsevišķas nianses vāciešu izpildījumā, pēc kurām likās – lūk, uz šo jātiecas?

Vienīgais, ko gribētu no viņiem pārņemt, ir ātrums. Domāšanas ātrums, lēmumu pieņemšanas ātrums, kolektīvās saprašanās ātrums. Domāju, tā ir būtiskākā atšķirība starp mūsu komandām. Ja skatāmies uz atsevišķām viņu spēlētāju darbībām, šķiet, ka to pašu protam darīt arī mēs, bet atšķirība bija tajā, ka viņi to izdarīja daudzkārt ātrāk, pārliecinošāk un ar kolektīvu saprašanos.

Tagad gatavojamies spēlei ar Igauniju. Cik svarīga ir šī spēle mūsu komandai un tev pašam?

Man personīgi šī būs ļoti svarīga spēle, jo es ļoti vēlos izcīnīt savu pirmo trofeju ar Latvijas izlasi. Jā, esmu ieguvis līdzīgas trofejas arī jauniešu izlašu līmenī, taču izdarīt to ar nacionālo valstsvienību tomēr ir cita lieta. Manuprāt, spēle pret Igauniju būs svarīgāka nekā nesenais mačs pret Vāciju. Varbūt iespaidu un ažiotāžas ziņā tā nav, bet sportiskā aspektā – noteikti. Vēlamies nosargāt trofeju. Baltijas derbijs tomēr ir īpašs. Izdarīsim visu, lai kauss paliktu Latvijā.

Vai ir kāds tavs vienaudzis no Igaunijas izlases, ko vari izcelt, ar kuriem ceļi jau krustojušies iepriekš?

Dīvaini, bet labāk atceros igauni Sometsu no mačiem Itālijā, kad jaunatnes līgas ietvaros samērojām spēkus, viņš tobrīd pārstāvēja "Sampdoria" klubu. Abi spēlējam tajās pašās pozīcijās, viens otru pazīstam, šad tad arī sazināmies. Un vēl ir viens mans vienaudzis – Markuss Poms, leģendārā igauņu vārtsarga dēls. Arī labs futbolists, viņš bija savu jauniešu izlašu komandas kapteinis. Bet arī mums ir labi spēlētāji, tā ka spēlei jābūt interesantai.