Latvijas U-17 jauniešu futbola izlases galvenais treneris Igors Stepanovs intervijā LFF.lv atskatās uz aizvadīto kalendāro gadu, kā arī ielūkojas nākotnē darbā ar 2001. un 2002. gadā dzimušo spēlētāju izlasi. Atgādinām, ka Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā mūsu U-17 valstsvienība savā apakšgrupā ierindojās 3. vietā aiz Itālijas un mājiniekiem Gruzijas, paliekot vienu gūto vārtu attālumā no iekļūšanas Elites raundā.

INTERVIJA AR IGORU STEPANOVU

  • Kādi ir Jūsu kopējie secinājumi par aizvadīto gadu darbā ar U-17 izlasi?

2017. gads atstāja divējādas sajūtas. Sezonas nozīmīgākajā turnīrā – Eiropas čempionātā ļoti gribējām sasniegt rezultātu, tomēr šoreiz neizdevās iekļūt Elites raundā. Bijām tuvu, taču vienlaikus arī apzinājāmies, ka spēlējam stiprā apakšgrupā, no kuras mums bija grūti kvalificēties tālāk. Sezonas garumā izdevās radīt kolektīvu, kas cīnījās līdz pēdējam par iekļūšanu Elites raundā. Atceroties kvalifikācijas spēles, pirmkārt, palika sajūta, ka varējām nezaudēt Gruzijai un izglābt punktu pret Itāliju. Beigās pietrūka vieni gūtie vārti pret šīm komandām.

Ja skatāmies uz visu sezonu, tad tās laikā bija vairākas sacensības, tostarp, V. Baņņikova turnīrs un tradicionālā Baltijas kausa izcīņa, kuros bija pietiekoši saspringts spēļu grafiks. Visos turnīros papildus sasniegtajam rezultātam nozīmīgu lomu mūsu darbā spēlēja arī futbolistu pārbaude jeb selekcija ar mērķi noskaidrot, kas sezonas izskaņā būtu cienīgs un gatavs risināt konkrētus uzdevumus. Vienlaikus sezonas garumā nevēlamies arī pārslogot mūsu futbolistus šajā vecumā esošajā viņu attīstības stadijā, jo, piemēram, V. Banņikova turnīrā īsā laika posmā karstā laikā bija jāaizvada četras spēles.

Priecē tas, ka šādos turnīros ir iespēja tiksies ar laba Eiropas līmeņa pretiniekiem, piemēram, Slovēniju un Slovākiju. Spēlējam arvien vairāk pret komandām, kas nav no bijušās Padomju Savienības republikām. Jo ar šīm komandām salīdzinoši bieži tiekamies kādos turnīros vai pārbaudes spēlēs. V. Banņikova turnīrā, kas bija noslēdzošais pārbaudes spēļu posms pirms kvalifikācijas spēlēm, spēlējām arī pret Izraēlu, Slovēniju un Slovākiju, kur mums izdevās sevi pārbaudīt un apliecināt uz šo komandu fona. Šis ir nozīmīgs faktors spēlētāju kopējās izaugsmes procesā šajā vecumā.

Kopā ar kvalifikāciju 2017. gadā aizvadījām kopumā 13 spēles. Praktiski visi spēlētāji, kas tika uzaicināti treniņnometnēs, saņēma iespēju sevi apliecināt. Futbolisti sezonas garumā progresēja. Daļa no viņiem no jauniešu klubu komandām pievienojās vai nu 1. līgas klubiem vai arī Virslīgas dublieriem. Bija vērojams vairāku pamatsastāva futbolistu progress visas sezonas garumā. Bija arī tādi spēlētāji, kas sezonas sākumā atradās rezervē, tomēr, pateicoties savai attīstībai un rādītajam sniegumam, izkaroja vietu pamatsastāvā. Ļoti ceru, ka futbolistu attīstības procesā svarīgu lomu nospēlēja tieši izlases spēļu faktors. Attiecīgi šobrīd ir principiāli svarīgi, kā šie futbolisti attīstīsies tālāk.

Kvalifikācijas turnīrā spēlējām pret spēcīgiem pretiniekiem, taču izspēles formāts ļāva arī no 3. vietas pie noteiktiem nosacījumiem iekļūt Elites raundā. Attiecīgi katri gūtie un ielaistie vārti spēlēja ārkārtīgi svarīgu lomu.

Priecēja tas, ka mēs spējām tikt galā ar, tā saucamo, pirmās spēles sindromu. Gadu iepriekš šī paša iemesla dēļ mums neizdevās spēle pret Bosniju un Hercegovinu. Pirms tam kvalifikācijas turnīra atklāšanas mačā zaudējām savās mājās Polijai... Šogad kopumā bijām labi sagatavojušies, un pret Gruziju burtiski nedaudz pietrūka, lai izcīnītu punktus.

Kvalifikācijas turnīrā noteicošais ir futbolistu meistarības līmenis. Tas ietekmē konkrētas spēles epizodes. Ietekmējošo faktoru te var būt ļoti daudz. Ļoti būtisks faktors ir futbolistu psiholoģiskā noturība un individuālā meistarība. Šie faktori ir nozīmīgi arī profesionālajā futbolā, kur arī no kļūdām neviens nav pasargāts... Kas mazāk pieļauj kļūdas, tas arī uzvar.

Analizējot aizvadīto turnīru, vairāk uzmanības mums būtu jāpievērš tam, kāpēc nespējām gūt vairāk vārtus paši... Pret Itāliju mums nebija daudz momentu. Šajā mačā spēlējām pacietīgi un gaidījām savas iespējas. Otrajā puslaikā pret itāļiem arī fiziski spējām izturēt, mača izskaņā radījām bīstamus momentus arī pie pretinieku vārtiem, tomēr gūt vārtus neizdevās. Šajā brīdī atgriežamies pie vārtu iespēju realizācijas jautājuma, kas savukārt ir cieši saistīta ar futbolistu individuālo meistarību.

Ļoti svarīgs ir līderu faktors. Piemēram, Gruzijas izlasē bija redzami līderi uzbrukumā - divi futbolisti, kas izšķirošajos momentus grūtā spēlē pret Melnkalni uzņēmās iniciatīvu un guva divus vārtus. Futbolā vienmēr būs epizodes, kurās spēlētājiem jāuzņemas iniciatīva. Lai gūtu vārtus, futbolistam nepieciešam būt pārliecinātam par sevi! Tas nav viegli, tāpēc mūsu futbolistiem no šādām spēlēm un situācijām ir jāmācās.

  • Kur šodien ir redzama atšķirība starp mūsu un Itālijas vai Gruzijas vienaudžiem?

Ir redzama atšķirība individuālās meistarības, piemēram, bumbas kontroles ziņā. Tomēr tas ir objektīvi. Mēs izjūtam zināmas problēmas spēlēs pret dienvidu stila pretiniekiem, kas saistītas ar katra mūsu spēlētāja individuālo meistarību. Tas attiecās gan uz darbu ar bumbu, gan tās kontroli, kustību un citiem saistītajiem faktoriem. Futbolisti, kas ir apveltīti ar augstāku individuālās meistarības līmeni jau šajā vecumā, arī komandai dod lielāku pārliecību par saviem spēkiem.

Manuprāt, ļoti svarīgs faktors ir futbolista raksturs. Būtu grūti stādīt uzdevumu komandai, kurā futbolistiem nebūtu uzvarētāju rakstura. Mūsu gadījumā, kā man liekas, mums izdevās radīt kaujas spējīgu kolektīvu, un mums nebija kauns par rādīto sniegumu. Gan Gruzija, gan Itālija, gan Melnkalne pirms turnīra noteikti uzskatīja, ka var apspēlēt Latviju. Taču spēles pierādīja, ka mēs likām pretiniekiem respektēt arī mūs. Pēc savstarpējās spēles beigām, piemēram, Itālijas izlases galvenais treneris izteica atzinīgus vārdus par mūsu izlases sniegumu.

Vērtējot aizvadīto kvalifikācijas turnīru kopumā, man nav, ko pārmest puišiem. Nospēlējām visas spēles pietiekoši līdzvērtīgi. Visi nospēlēja tuvu savam maksimumam. Tomēr mums pietrūka pāris traumēto futbolistu, kas varētu pastiprināt spēli un dot vairāk variantu sastāva rotācijā.

  • Kā Jūs novērtētu spēlētāju kopējo progresu aizvadītajā sezonā?

Sezonas garumā novēroju un paliku gandarīts par noteiktas spēlētāju grupas progresu. Redzams, ka progresē mūsu vārtsargi. Saprotam, ka vārtsargs ir pēdējais spēlētājs, kas var kaut ko glābt grūtās epizodēs. Ja viņš neglābs, visai komandai būs grūti. Šo pašu atziņu varam redzēt šodien arī Latvijas U-19 izlasē, kur ļoti nozīmīgu lomu komandas iekļūšanā Elites raundā nospēlēja Rihards Matrevics.

Sezonas laikā kopā ar treneriem redzējām, cik centīgi treniņos strādāja mūsu vārtsargi. Kvalifikācijas turnīrā Ivans Dubodelovs nospēlēja stabili. Bija epizodes, piemēram, pret itāļiem spēles sākumā, kurās viņš mūs glāba un tieši tāpēc ilgāku laiku vēl bijām spēlē.

Mūsu komandā ļoti svarīgs ir balanss. Sezonas laikā slodze futbolistiem ir dažāda... Ir futbolisti, piemēram, BFC Daugavpils pārstāvis Leonīds Truskovskis, kas sezonas otro pusi nospēlēja komanda.lv 1. līgas čempionātā. Daudzās spēlēs viņš devās pamatsastāvā, vairumā reižu nospēlējot malējā aizsarga pozīcijā. Tamdēļ bija jūtams, ka sezonas izskaņā viņš bija noguris. Pāreja no jauniešu uz pieaugušo futbolu, kā arī neizieta atbilstoša pirmssezonas sagatavošanās gada izskaņā liek par sevi manīt. Neskatoties uz to, Leonīds kvalifikācijas turnīru Gruzijā nospēlēja pietiekoši stabili un pelnīti sezonas izskaņā tika atzīts par Latvijas jaunatnes čempionāta U-16 Elites grupas labāko aizsargu.

Šajā vecumā spēlētāji vēl maina savas pozīcijas. Tas ir normāli, mēs vēl varam viņus iespēlēt dažādās pozīcijās. Skaidrs, ka to nedarām kardināli, bet tiek ņemti vērā faktori, kas palīdz viņiem attīstīties kā futbolistiem. Domāju, ka tas ir lietderīgi. Uzskatu, ka šajā vecumā un arī turpmāk futbolistam jāmāk spēlēt jebkurā pozīcijā, ja tas nepieciešams komandas interesēs.

  • Šogad turpināsiet strādāt ar 2001. gadā dzimušo futbolistu izlasi. Cik nozīmīgi tas būs Jums kā trenerim un ko sagaidāt no jaunās sezonas?

Kā trenerim man būs interesanti turpināt strādāt ar šī vecuma futbolistiem. Kad sākas izlases selekcijas process, futbolisti komandā ierodas vēl jauniešu vecumā. Ir ļoti interesanti sekot līdzi viņu progresam un ceļam pretim pieaugušo futbolam. Iepriekš tas notika citā komandā, jo U-18 vecumā viņus pārņēma cits treneris... Es personīgi uzskatu, ka jauniešu izlasēs mūsu kā treneru darbs ir ļoti saistīts. Mēs strādājam ar futbolistiem noteiktu laika posmu, tad nododam viņus tālāk pie cita trenera.

Nākamais posms, kurā šie spēlētāji iekļūs pieaugušo futbolā, būs ļoti svarīgs. Tāpēc arī darbā ar 2001. gadā dzimušo komandu šogad tupināsim sekot līdzi viņu progresam un turpmāk varēsim novērtēt sava darba rezultātu jau četru gadu griezumā. Skaidrs, ka daudz kas būs atkarīgs no pašiem spēlētājiem, proti, kā viņi augs un kā notiks pāreja no jauniešu uz pieaugušo futbolu. Taču arī kā trenerim šis process ir interesants.

U-18 un U-19 vecumā komanda jau būs tuvāk pieaugušo futbolam, kurā varēsim risināt dažādus taktiskos un tehniskos momentus pēc jaunām prasībām. Īpaši ceru, ka futbolisti šajā posmā nobriedīs arī fiziski, un tas palīdzēs komandas kopējā attīstības procesā.

  • Izņemot kvalifikācijas turnīru, kuras spēles varat izcelt komandas parādītā snieguma ziņā aizvadītajā sezonā?

Grūti izcelt kādu vienu spēli, jo tās bija dažādas, turklāt sezonas laikā veicām spēlētāju rotāciju. Neskatoties uz piedzīvoto zaudējumu, parādītā snieguma ziņā futbola kontekstā man patika Baltijas kausa mačs pret Igauniju. Spēlējām aktīvi, atņēmām pretiniekam bumbu, kontrolējām to un radījām momentus pie pretinieku vārtiem. Tikmēr sasniegtā rezultāta un parādītā snieguma ziņā veiksmīga bija spēle pret Slovēniju.

Sezonas izskaņā mums izdevās parādīt vēlamo sniegumu tieši kvalifikācijas turnīrā. Tas attiecas uz to, ko prasījām komandai un kā puiši saņemtos norādījumus realizēja laukumā. Bija izstrādāti kopējie principi, un tika piemērotas atsevišķas norādes par katru pretinieku. Priecē, ka visi mūsu komandas spēlētāji spēja uztvert un saprast mūsu idejas. Puiši paši bija sarūgtināti par neizkļūšanu no kvalifikācijas apakšgrupas. Visi apzinājās, cik sarežģīta bija šī grupa. Bijām ļoti tuvu mērķim. Atkārtošos, ļoti svarīga šādā turnīrā ir pati pirmā spēle un pret Gruziju mums izdevās pārvarēt pirmās spēles sindromu. Pēc aizvadītajām divām grūtajām spēlēm arī mačā pret Melnkalni puiši nepadevās, izcīnot neizšķirtu (1:1).

Gūtā pieredze kvalifikācijas turnīrā ir ļoti nozīmīga. Šobrīd futbolistiem pašiem ir jāapzinās savas spējas un meistarība. Svarīgi, lai pēc atgriešanās klubos viņiem būtu motivācija trenēties. Ja viņi vēlas futbolā sasniegt kaut ko nozīmīgu, nepieciešams būt ļoti motivētiem un tiekties pēc mērķa. Puiši šobrīd atrodas pārejas posmā uz pieaugušo futbolu. Kādu pamanīs skauti, kāds dosies uz ārzemēm... Skaidrs, ka pieejamie apstākļi Latvijā un ekonomiskie faktori būs nozīmīgi attiecīgo lēmumu pieņemšanas procesā.

Konkurence pasaules futbolā ir ļoti lieta, taču tā vienlaikus dod arī lielas iespējas. Lai sasniegtu augstākās virsotnes, katram futbolistam sava rakstura ziņā jābūt gatavam ziedoties komandas kopējo interešu vārdā!

  • Kādi ir Latvijas U-17 un U-18 izlases tuvākie pasākumi un spēles 2018. gadā?

Attiecībā uz 2001. gadā dzimušajiem futbolistiem varu atzīmēt, ka šogad janvārī nebrauksim uz tradicionālo turnīru Minskā. Organizatorisku apsvērumu dēļ pieņēmām lēmumu pamainīt savu gada plānu. Tā vietā aizvadīsim trīs citus pasākumus februārī, maijā un jūlijā. Sekosim līdzi futbolistu progresam un turpināsim nodarboties ar selekcijas procesu. Tiksimies, lai nepazaudētu saiknes un redzētu viņu attīstību.

Lai sekmīgi notiktu pāreja no jauniešiem uz pieaugušo futbolu, uzskatu, ka starpsezonā futbolistiem lietderīgāk trenēties savos klubos, kur šobrīd sācies pilnvērtīgs pirmssezonas gatavošanās process. Agrāk janvārī ņēmām puišus ārā no klubiem uz trijām nedēļām... Turklāt Minskas turnīrs bija ļoti izdevīgs komandām, kas tobrīd gatavojās Elites raunda turnīriem. Mums tikmēr šis vecums šogad nestartēs kvalifikācijas turnīrā. Arī tāpēc uzskatu, ka futbolistiem šobrīd būtu jāpavada vairāk laika savos klubos un jāfokusējas uz uzdevumiem tajos. Tas nāks par labu gan viņu klubu karjerai, gan arī ilgtermiņā Latvijas izlasei.

Runājot par 2002. dzimšanas gadu, tad šo vecumu sagaida gads, kurā būs vairāki interesanti turnīri. Februārī un martā plānotas selekcijas nometnes. Aprīlī sekos dalība UEFA Attīstības turnīrā Izraēlā, jūnijā – tradicionālā Baltijas kausa izcīņa, augustā – V. Banņikova piemiņas turnīrs. Septembra beigās pēc LFF Federācijas kausa principa tiks rīkots arī viens starptautisks U-17 izlašu futbola turnīrs Latvijā, pēc kura jau dosimies uz Eiropas čempionāta kvalifikāciju Moldovā. Pasākumu kalendārs ir blīvs un interesants, attiecīgi motivācijas mūsu futbolistiem pietiek.

Noslēgumā vēlos atzīmēt, ka spēlētājiem nepieciešams tiekties pārstāvēt Latvijas izlasi! Tas ir ļoti svarīgs faktors arī viņu personīgajā izaugsmē. Latvijas jaunatnes čempionāta spēlēs mūsu futbolisti šajā vecumā tomēr nesaņem to pretestības līmeni, ko viņi saņem valstsvienībā. Klubos puišiem cītīgi jātrenējas un jāstāda mērķis iekļūt izlasē. Arī pašmāju treneri saprot, ka klubu līmenī jaunajiem futbolistiem šobrīd trūkst nopietnu sparingu augstākajā līmenī, lai reāli attīstītu viņu spējas un līmeni. Līdz ar to treneri bieži cenšas savus talantīgākos futbolistus likt pie vecākiem puišiem vai iespēlēt pie dublieriem, kur konkurence ir lielāka. Turpretim Latvijas izlase ļauj futbolistiem progresēt savā vecumā, jo tā ir iespēja spēlēt starptautiskā līmenī starp vienaudžiem no visas Eiropas.

Latvijas Futbola federācija