Latvijas nacionālā futbola izlase ar spēlēm pret Fēru salām un Andoru oktobrī 2018. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācijas turnīru centīsies noslēgt ar pozitīvu noti. Valstsvienības galvenais treneris Aleksandrs Starkovs intervijā LFF.lv atskatās uz aizvadītajām četrām spēlēm pēc atgriešanās pie valstsvienības stūres, vērtē jauno futbolistu sniegumu un norāda uz tiem momentiem, kas pietrūka mūsu futbolistiem, lai rezultāts būtu sekmīgāks. Galvenais treneris vienlaikus arī uzsver, ka gaidāmajās cīņās par uzvaru ļoti svarīgs būs līdzjutēju atbalsts.
INTERVIJA AR ALEKSANDRU STARKOVU
Kāds ir Jūsu kopējais vērtējums pēc aizvadītajām četrām spēlēm kopš atgriešanās pie valstsvienības stūres?
Zaudējām četras spēles, tāpēc darba rezultāts ir neapmierinošs. Tomēr šajā posmā esam mērķtiecīgi atjaunojuši izlases sastāvu. Pirms pārņemt valstsvienības stūri, teicu, ka tikai galvenā trenera nomaiņa neatrisinās problēmas. Marians Pahars izdarīja daudz labu darbu, bet bija arī lietas, kas viņam neizdevās. Dažādu iemeslu dēļ bija pienācis laiks mainīt arī spēlētājus.
Mariana laikā daļa izsaukto futbolistu neizmantoja savu iespēju. Dažs gluži vienkārši neiekļāvās komandā - arī tā var gadīties. Tie var būt gan taktiskie iemesli, mentalitāte, spēles līmeņa neatbilstība, profesionalitāte, fiziskais stāvoklis un veselība. Lielāko daļu karjeras futbolisti pavada klubos. Valstsvienībā galvenais treneris var ietekmēt salīdzinoši nelielas lietas īstermiņā – tā ir taktika, emocijas, noskaņojums, psiholoģija. Fiziskās un taktiskās sagatavotības bāze tiek ielikta klubā. Reizē ar to spēlētājam arī mentāli jābūt atbilstošā līmenī, komandas interesēm jābūt pāri savām personīgajām. Futbolistam jāspēj pielāgoties komandas taktikai, jābūt disciplinētam, jāspēj mijiedarboties ar citiem komandas biedriem. Vienmēr ir svarīgi analizēt savus trūkumus, centies tos novērst, lai valstsvienībā sasniegtu mērķus.
Šobrīd valstsvienības seja mainās. Jūnija nometnē pārbaudīju uzreiz sešus jaunos futbolistus. Vairums no viņiem ieguva arī konkrētu spēles laiku. Vēlos arī atzīmēt, ka durvis valstsvienībā ir vaļā visiem futbolistiem, kas attiecīgā līmenī būs sevi apliecinājuši klubos.
Jūs regulāri tiekaties ar futbolistiem arī ārpus izlases nometnes. Ko paši futbolisti saka par to, kur šobrīd atrodas valstsvienība un kā varam atgriezties uz uzvaru ceļa?
Mūsu futbolisti viennozīmīgi vēlas vērst situāciju par labu. Cita lieta, vai viņi paši 20, 25 vai 28 gadu vecumā saprot, ko nepieciešams darīt. Kāpēc lielās komandās un klubos tiek pieaicināti dārgi treneri - speciālisti? Jo arī lieliem klubiem dažkārt trūkst pieredzes konkrētos aspektos.
Es pats ilgu laiku biju futbolists. Arī 30 gadu vecumā arvien no treneriem mācījos daudzas lietas. Mani audzēkņi spēlēja augstā līmenī. Zinu, ko nozīmē futbolista maize - tas ir grūts darbs. Tāpēc ir svarīgi, lai spēlētājam klāt būtu treneris, kas sniegtu pareizo padomu un virzītu futbolistu pareizā virzienā. Top līmeņa trenerus aicina darbā, lai palīdzētu futbolistam pilnībā atvērt savu talantu. Daudziem mūsu puišiem ir talants, bet allaž ir svarīgi, kas atrodas viņiem blakus un kādu piemēru šis cilvēks var sniegt. Runājot ar valstsvienības futbolistiem ikdienā, ir svarīgi pārrunāt ne tikai ar futbolu saistītās, bet arī mentālās tēmas, uzvedību, kā izveidot labu kolektīvu... Tikai labā kolektīvā izaugs lielisks spēlētājs.
Arī Ainars Bagatskis atzīst, ka Eiropas basketbola čempionātā nav iespējams uzvarēt ar vienu pat tik ļoti fantastisku spēlētāju kā Kristaps Porziņģis. Jābūt komandai, un tādu komandu Bagatskis veidoja astoņus gadus. Tāpēc arī mūsu primārais uzdevums šobrīd ir izveidot spēcīgu kolektīvu, kas varētu apspēlēt jebkuru pretinieku jebkurā spēlē. Spēlētājām jābūt kolektīva sastāvdaļai, komandas intereses liekot augstāk pār savējām. Viņam jābūt profesionālam, jāciena partneri un treneri.
Vēlos izveidot tādu komandu, kas ir vienota gan pēc uzvarām, gan - zaudējumiem. Es zinu, ko tas nozīmē. Lai to sasniegtu, nepieciešams laiks. Tie futbolisti, kas pārvarēs pašreizējo pārbaudījumu, viņiem būs iespēja spēlēt stiprā Latvijas nacionālajā izlasē.
Futbolisti ir izteikušies, ka pirmās minūtes spēlēs izbraukumā pret stiprām komandām ir grūtas, jo nākas pierast pie apstākļiem, tostarp - pretinieku spiediena un līdzjutējiem tribīnēs. Kāds būtu Jūsu ieteikums šajā situācijā?
Protams, izbraukumā spēlēt ir grūtāk, kur mājinieku komanda jau no pirmajām minūtēm ieslēdz visu iespējamo, lai gūtu vārtus. Viens no spēcīgākajiem ieročiem ir līdzjutēju atbalsts. Ja 20 tūkstoši līdzjutēju pilnā balsī dzen savu komandu uz priekšu, šādā brīdī mūsu puišiem ir nepieciešama tieši šādu spēļu pieredze. Līdz ar pieredzi un psiholoģisko noturību komanda spēs apstādināt pretinieku, piemērojot arī dažādus taktiskos momentus.
Beigu beigās galvenā recepte tomēr ir mūsu futbolistu individuālā meistarība. Piemēram, Virslīgas kluba spēlētājs šobrīd nevar vadībai pieprasīt, lai katrā mājas spēlē būtu 20 tūkstoši skatītāju. Tāpēc spēlētājām šodien klubā papildus jāstrādā pie fiziskās, tehniskās un taktiskās sagatavotības. Tas viss kopā arī dos iespēju stāties pretim šādām stresa situācijām izbraukumā. Atcerēsimies, ka Mihails Zemļinskis, Oļegs Blagonadeždins, Igors Stepanovs, Aleksandrs Isakovs, Māris Verpakovskis un daudzi citi futbolisti savas karjeras pirmsākumos spēlēja Latvijas čempionātā. Taču viņu individuālā gatavība ļāva nacionālās izlases rindās uzvarēt arī izbraukumā.
Futbolistam jābūt spēcīgam raksturam. Tāds piemērs kā Jeļena Ostapenko, kuru raksturo kā sportisti, kas apveltīta ar cīnītājas raksturu. Komandu sporta spēlēs cīnītāja raksturam arī ir īpaša nozīme. Valstsvienībā jābūt attiecīgam futbolistu kopumam, kam piemīt nepieciešamais uzvarētāju raksturs. Valstsvienības štāba uzdevums ir radīt tādus apstākļus un sportisko vidi, lai katrs uzaicinātais futbolists varētu parādīt savas labākās kvalitātes.
Kurus no jaunizsauktajiem futbolistiem Jūs varat šobrīd atzīmēt, vērtējot redzēto sniegumu iepriekšējās spēlēs Jūsu vadībā?
Varu izcelt Kazačoku, Vardanjanu, Indrānu un Koļesovu. Saņemot starptautisko spēļu pieredzi, viņiem tagad ir jāsaprot, kurā virzienā doties. Viņiem blakus jābūt tādam speciālistam, kas realizēs viņu vēlēšanos spēlēt pašā augstākajā līmenī. Krištianu Ronaldu arī uzreiz nekļuva par to, kas viņš tagad ir. Jā, viņam bērnībā bija talants, taču tālāk bija daudzu cilvēku – treneru un aģentu pārdomāts kopdarbs. Tas ir ļoti svarīgi futbolista talanta un potenciāla realizēšanā. Arī mūsu spēlētājiem ir nepieciešams laiks.
Vienlaikus valstsvienību nedrīkst pārvērst par caurstaigājamu sētu. Izlasē svarīgākais tomēr ir spēle un rezultāts. Arī tāpēc tādi futbolisti, kā, piemēram, Tīdenbergs un Ulimbaševs šobrīd vēl nav saņēmuši iespēju apliecināt sevi laukumā. Taču šiem puišiem ir individuālās kvalitātes, kas personīgi man ļoti simpatizē.
Jāatzīmē arī Roberts Uldriķis, kuram šobrīd ir tikai 19 gadi, bet kurš jau ir debitējis nacionālajā izlasē. Pirms septembra spēlēm Roberts praktiski nespēlēja klubā. Tobrīd viņam pietrūka spēļu prakses, tāpēc arī nesekoja izsaukums uz valstsvienību. Taču septembrī viņš sevi apliecinājis Latvijas U-21 izlasē pret Ukrainu un Angliju, tādējādi arī dod mums mājienu, ka vēlas palīdzēt nacionālajai izlasei. Katram futbolistam sezonas laikā ir fiziskās formas kāpumi un kritumi. Ja pieredzējis futbolists kritumu spēj līdzsvarot ar citām kvalitātēm, tad jauna spēlētāja snieguma kritums allaž ir pamanāms. Roberta gadījumā bija tieši šis faktors.
Iepriekšējos gadus bija gadījumi, kad futbolisti pēc nacionālās izlases izsaukuma, nokļūstot jauniešu izlasē, uzskatīja to par pazeminājumu. Kā šodien futbolisti uztver šādas situācijas?
Spēlētāju zudums mentālu faktoru pamatā būs vienmēr. Kāds jau 20 gados nokļūst lielā klubā, bet pēc tam regresē. Iemesli var būt dažādi – kādam tā ir trauma, cits ir par daudz iedomājies, bet vēl kāds nonācis tāda aģenta rokās, kas veica nepareizu gājienu karjeras attīstībā, vai arī ietekmēja pirmās lielās naudas vilinājums... Iemesli mēdz būt dažādi, un katrs no mums var aizdomāties, par kuriem futbolistiem runājam. Diemžēl arī nākotnē nebūsim pasargāti no šādām situācijām.
Kā Jūs vērtējat izlases spēlētāju pašreizējo fizisko formu? Vai joprojām saskaramies ar grūtībām aizvadīt divas kvalifikācijas spēles četru dienu laikā?
Jāatzīst, pašreizējais kvalifikācijas reglaments ir ļoti stingrs. Gan mūsu, gan lielākās komandās ar plašākām sastāva rotācijas iespējām ir pamatsastāva futbolisti, kuru fiziskās sagatavotības līmenis atšķiras no citiem. Jebkurā gadījumā liela nozīme ir komandas saspēlētībai. Mums pretī stājās ļoti spēcīgi pretinieki kā Portugāle, Ungārija. Nespējām izturēt tempu. Lai gan pret Ungāriju mēs centāmies spēlēt aktīvi, tomēr mājinieki bija atlētiskāki un pārāki ātruma izturības ziņā.
Kopumā esmu pateicīgs spēlētājiem. Viņi centās un darīja visu, lai Budapeštā sasniegtu pozitīvu rezultātu. Ungārija mums allaž bijusi neērts pretinieks, jo tur ir futbola atmosfēra, un spēles vienmēr ir grūtas.
Kā Jūs novērtētu futbolistu pašreizējo spēju pārslēgties no kluba lietām uz uzdevumiem valstsvienībā? Vai ir bijušas kādas konfliktsituācijas šajā sakarā?
Klubu un izlašu konflikts pastāvēs vienmēr. Tostarp arī situācijā, kad spēlētājs izlasē gūst traumu, jo klubs tādā veidā zaudē svarīgu spēlētāju. Ne velti eksistē finansiālās kompensācijas klubiem par futbolistu izsaukšanu uz valstsvienību. Kompensēta tiek arī traumu ārstēšana. Ideālajā situācijā vienmēr jāatrod kas tāds, kas apvienotu izlases un kluba intereses. Manuprāt, jebkurš spēlētājs, pārstāvot savu klubu, vēlas uzvarēt čempionātā. Spēlējot valstsvienībā, viņš vienlaikus saņem trūkstošo starptautisko pieredzi un tādā veidā progresē, dodot pienesumu arī klubam. Taču, lai futbolists valstsvienībā nospēlētu vismaz 40 spēles, vajadzīgi aptuveni četri gadi.
Savulaik strādājot Skonto klubā, mēs vēlējāmies, lai arvien vairāk mūsu futbolistu pārstāv Latvijas nacionālo izlasi. Kluba spēlētājiem tā ir neatsverama pieredze. Runājot par šodienu, pēc divām iepriekšējām spēlēm Kļuškins un Vardanjans atgriezās klubā neveseli. Arī mani tas sarūgtina, jo šajos klubos strādā mani kolēģi – treneri. Tomēr, skatoties perspektīvā, esmu pārliecināts, ka gūtā pieredze nāks par labu gan futbolistiem, gan klubiem.
Kāds ir Jūsu universālais padoms, kas mūsdienās būtu jādara jaunam futbolistam no Latvijas savas profesionālās karjeras krustcelēs: jāmeklē klubs jeb akadēmija ārzemēs, vai sākumā tomēr jācenšas sevi pilnībā apliecināt pašmāju vidē?
Es pieturos pie tā, ka 14 gadu vecumā futbolists vēl nav pilnībā nobriedis doties uz ārzemēm. Ievirzot viņu ārzemju klubā, nododam viņu tādai kā iztirzāšanai. Manuprāt, jaunajiem futbolistiem ne tikai jāpaliek Latvijā, bet svarīgi ir palikt tādā klubā, kur viņu izaugsmei ir nodrošināta labvēlīga infrastruktūra. Ir ļoti svarīgi, lai futbolistam blakus ir radinieki un tādi treneri, kas viņam sniedz pareizus padomus un aizsargā no dažādām situācijām. Te nav vienas pareizās pieejas.
Skonto laikos tika radīta jauno spēlētāju sagatavošanas sistēma. Strādāja izglītoti treneri, klubā tobrīd bija pašmāju labākais sporta ārsts Dags Čuda. Paldies Guntim Indriksonam par radītajiem apstākļiem. Tieši Latvijā izauga Anglijas Premjerlīgas līmeņa uzbrucējs Marians Pahars. Viņam nebija citu pakāpienu ceļā uz Angliju kā tikai Latvijas čempionāts.
Ja šobrīd Latvijā nav šāda spēcīga un bagāta kluba, tad gan derētu aizdomāties, kurā virzienā jaunajam futbolistam doties. Varbūt tā būs Polija, Čehija, Beļģija vai Dānija, kur klubos radīti nepieciešamie apstākļi. Neesmu pret to. Es nereti braukāju pa dažādām valstīm, apmeklēju klubus. Arī mums tas viss bija pirms 20 gadiem. Diemžēl bez naudas ieguldīšanas spēlētāju sagatavošanas platformā nekur tālāk nav iespējams attīstīties. Pozitīvi, ka Rīgā pašlaik ir divi klubi, kas pieteikuši savu gatavību nopietni strādāt šajā virzienā – Riga FC un RFS. Tomēr tiem vēl šobrīd ir jāiziet zināms kluba attīstības ceļš.
Piebildīšu, ka arī citi mūsu izcilie sportisti – Valdis Valters, Gundars Vētra, Helmuts Balderis un daudzi citi savu talantu izkopuši šeit, Latvijā.
Kā Jūs vērtējat UEFA Nācijas līgas izveidi? Ko šāda turnīra izveide dos Latvijas izlasei?
UEFA pēdējo gadu laikā ir attīstījusi ļoti daudz dažādus projektus. Ieviesti vairāki jauninājumi gan klubu sacensībās, gan valstsvienību turnīros. Sacensības kļuvušas skatāmākas un piesaistošākas. Nācijas līgas izveide ir kārtējais solis izlašu sacensību sistēmas modernizācijai. Manuprāt, tas ir liels pluss. Patiesībā izlašu līmenī vairs nav tādu draudzības spēļu, jo katrā mačā futbolisti cīnās par uzvarām, punktiem kopējā FIFA reitingā un tā tālāk. Kad pirms spēles skan himna, laukumā vairs nav nekādas draudzības!
Draudzības spēles gan pilnībā nav atceltas - arī turpmāk tās drīkstēs organizēt. Kā gan citādi spēlētājs izaugs līdz nacionālās izlases līmenim, neaizvadot 10 – 15 spēles starptautiskā līmenī! Tikai ar dalību kvalifikācijas un Nāciju līgas mačos vien nepietiek. Kopumā Nāciju līga veicinās spēļu intensitāti un sasprindzinājumu starp līdzvērtīgiem pretiniekiem.
Kāds būs uzstādījums mūsu komandai spēlēs pret Fēru salām un Andoru oktobrī?
Mērķis abās spēlēs nešaubīgi ir uzvara. Viegli nebūs, es to lieliski saprotu. Mums visiem kopā nepieciešams mobilizēties un izdarīt maksimumu, lai uzvarētu. Esmu pārliecināts, ka izsauktajiem futbolistiem būs tieši tāds uzstādījums galvā un sirdī. Ļoti svarīgs būs līdzjutēju atbalsts. Atbalsts ir divtik svarīgs tieši grūtā brīdī. Centīsimies izdarīt maksimumu, lai iepriecinātu mūsu līdzjutējus!
Intervija ierakstīta 22. septembrī.
Aleksandrs Starkovs 28. septembrī preses konferencē paziņos valstsvienības kandidātu sarakstu oktobra spēlēm.
Latvijas Futbola federācija
