Visu laiku rezultatīvākais futbolists Latvijas valstsvienības vēsturē Māris Verpakovskis 2009. gadā Rīgā piedalījās spēlē, kurā Latvija cīnījās neizšķirti 2:2 ar mūsu nākamo pretinieci Šveices izlasi. Sarunā ar LFF.lv viņš atcerējās arī maču Sanktgallenē, kas viņam pēdējā brīdī gāja secen.
Intervija ar Māri Verpakovski video formātā
”Toreiz biju ļoti labā formā, bet diezgan muļķīgi dabūju traumu,” stāsta tagadējais Latvijas valstsvienības menedžeris Verpakovskis. “Tas bija viens no pēdējiem pirmsspēles treniņiem, nolēmu pastrādāt individuāli un savainojos. Toreiz Šveicē mums bija diezgan labi momenti. Redzēju spēli no malas, ļoti pārdzīvoja, ka nevarēja spēlēt, jo viņiem bija baigās zonas, kur varēja aizmukt.”
2008. gada 11. oktobrī Sanktgallenē tas bija pirmais no diviem savstarpējiem mačiem 2010. gada FIFA Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā. Visi vārti toreiz tika gūti 2. puslaikā. Vispirms šveicieši izvirzījās vadībā, tad mūsu centra aizsargs Deniss Ivanovs 71. minūtē panāca izlīdzinājumu, taču jau pēc pāris minūtēm šveicieši guva uzvaras vārtus.
“Otru mūsu spēli es atceros ļoti labi dēļ tiem trijiem devītniekiem – 2009. gads, devītais mēnesis un devītais datums. Deviņi tomēr bija mans skaitlis, izlasē vienmēr ar to spēlēju,” Verpakovskis stāsta par atbildes maču 2009. gada 9. septembrī Skonto stadionā Rīgā. “Cerēju, ka devītnieki man atnesīs laimi, ka gūšu vārtus. Un man tik tiešām bija laba iespēja iesist. Andrejs Rubins man iedeva fantastisku piespēli, un es ar galvu no diezgan tuvas distances pārsitu pāri vārtiem. Jā, mani mazliet pagrūda, bet tas nav būtiski, tik un tā vajadzēja sist iekšā.”
Mārim spilgti iespiedies atmiņā pussarga Aleksandra Cauņas sitiens, kurš 62. minūtē mums ļāva panākt 1:1. “Cauņam padevās fantastisks tālsitiens, bet tā jau ir viņa firmas zīme. Tas viņam bija viens no pirmajiem goliem izlasē, viņš tobrīd vēl bija diezgan jauns. Cauņa sevi skaļi pieteica, jo tā bija pirmā lielā spēle, kurā viņš atzīmējās, tiešām ļoti labi nospēlēja. Domāju, arī viņam šī spēle spilgti iespiedusies atmiņā. Šveice jau tad bija ja ne grands, tad ļoti nopietns spēks noteikti.”
Cauņa toreiz arī rezultatīvi piespēlēja, kad ar centrējumu soda laukumā vārtu priekšā lieliski atrada komandas kapteini Vitāliju Astafjevu. Tas notika spēles 75. minūtē, taču piecas minūtes vēlāk viesi panāca 2:2, kas tad arī kļuva par mača galarezultātu.
“Vēl man atmiņā iespiedies tas, ka diezgan bieži spēlēju pret Štefanu Lihštaineru,” atceras Verpakovskis. “Tobrīd viņš vēl nebija Juventus rindās, bet gan spēlēja Romas Lazio. Jau tobrīd viņš bija viens no vadošajiem aizsargiem Itālijas čempionātā. Mūsu treneri bija viņu izpētījuši, teica, ka ir ļoti spēcīgs aizsargs un labāk, ja var, uz to viņa malu, lai neeju. Tajos dueļos, kas bija, varēja just, ka ir ļoti augstas klases spēlētājs. Bija ļoti grūti pret viņu spēlēt. Kopumā tajā ciklā pret Šveici nospēlējām cienīgi, ko apliecina arī rezultāti 1:2 un 2:2. Šveices izlase vienmēr bijusi organizēta un fiziski spēcīga komanda.”
Artis Lazdiņš: Nedrīkstam baidīties – jāiet un jāspēlēĢirts Karlsons: Ar katru nākamo dienu jūtamies arvien labāk
Astafjevs: Pret Šveici iesitu savus pēdējos vārtus izlasē
FOTO – A.F.I. preses foto / Latvijas Futbola federācija
Latvijas Futbola federācija
no Šveices
