Latvijas Telpu futbola asociācija (LTFA) piedāvā interviju ar Virslīgas čempionāta kluba FK RABA vārtsargu un Latvijas nacionālās izlases vārtsargu treneri Juriju Trofimovu.
Kā vērtē FK RABA līdzšinējo veikumu šajā Virslīgas čempionāta sezonā?
Jāsaka, kā ir – priecē tas, ka mums ir leģionāri, uz kuriem varam paļauties. Jo īpaši tādā situācijā kā mums, kad vietējie pamatsastāva spēlētāji katru gadu rotē un mainās, nāk klāt tādi, kuri iepriekš telpu futbolu nav spēlējuši un galvenajam trenerim nākas viņiem rādīt elementāras lietas. Viesspēlētāji ir lielisks paraugs jaunajiem futbolistiem, uz ko tiekties. Manuprāt, šāda kombinācija – leģionāri un jaunie telpu futbolisti – ir lieliska, tā var dot nepieciešamo rezultātu.
Šogad regulārajā čempionātā abas reizes zaudējāt principiālajai pretiniecei FK Nikars. Kas pietrūka, lai uzvarētu?
Tās bija interesantas spēles. Manuprāt, nebijām sliktāki, bet sportiskā veiksme no mums novērsās. Skaidrs, ka nevar būt viegli spēlēt, kad tev pretī stājas praktiski vai nacionālās izlases kodols, tomēr iespējas uzvarēt abos šajos mačos mums bija. Ne pārāk veiksmīgi aizvadījām šo spēļu noslēgumus.
Vai sastāva komplektēšanas ziņā var teikt, ka FK RABA šajā sezonā būs gatavāka izrādīt vēl sīvāku pretestību FK Nikars izslēgšanas spēlēs?
Manuprāt, jā. Tomēr tas atkarīgs no tā, vai visi mūsu spēlētāji būs tādā sportiskajā formā, kādā šobrīd. Piemēram, vēl pavisam nesen bija problēma ar vārtsargiem, iztrūka Kaspars [Žurovs] un Rinats [Sabirovs]. Ja svarīgākajās spēlēs būsim optimālajā virknējumā, mūsu izredzes ir labas.
Kā vērtē Virslīgas čempionāta sportisko līmeni? Vai ir kāds progress salīdzinājumā ar iepriekšējām sezonām? Varbūt tieši pretēji?
Manā skatījumā situācija pēdējos gados īpaši nav mainījusies, toni joprojām nosaka divas komandas. Visām pārējām ir grūti sastādīt konkurenci, jo visi vadošie un telpu futbolā vislabāk apmācītie Latvijas spēlētāji pārstāv vai nu FK Nikars, vai FK RABA. Pērn man ļoti patika TFK Rēzekne sniegums 1. līgā, bet šogad Virslīgas čempionātā nevarētu teikt, ka viņi mani ar kaut ko pārsteigtu. Tāda uzrāviena vairs nav, komanda spēlē tajā līmenī, kurā var. FK BEITAR iepriekšējā sezonā izcīnīja sudraba medaļas, bet tagad no viņiem aizgājuši brāļi Kuļešovi, [Dmitrijs] Jakovļevs. Diemžēl lielākajai daļai komandu ir tikai divi treniņi nedēļā. Ar to ir krietni par maz, lai konkurētu ar līderiem.
Kā Tu pats ienāci telpu futbolā?
Deviņdesmitajos gados ar bijušā Skonto trenera Marka Zahodina palīdzību man izdevās nokļūt Krievijā, kur spēlēju dažādās Virslīgas un 1. līgas komandās. Pēc tam atgriezos Latvijā, kur turpināju aktīvās telpu futbola gaitas FK Policija, bet vēlāk arī FK RABA un FK Nikars klubos. Šobrīd joprojām neesmu beidzis aktīvā spēlētāja karjeru – darbojos klubā gan kā vārtsargs, gan kā vārtsargu treneris.
Vai Latvijā aug kvalitatīva jauno telpu futbola vārtsargu paaudze?
Šai tēmai līdz šim pievērsta pārāk maza uzmanība. Situācija nav no labākajām. Ikdienā darbojos arī Nikars bērnu klubā Vanagi, kur cenšamies šo tēmu attīstīt, rast risinājumus. Arī pats pirms neilga laika organizēju speciālus treniņus telpu futbola vārtsargiem, tomēr neizdevās šo ideju līdz galam attīstīt, jo diemžēl lielam vairumam cilvēku prioritātes tomēr diktē pamatdarbs. Treniņš ir jau nākamajā vietā. Tāda ir reālā situācija.
Kuri Tavā skatījumā ir šobrīd labākie Latvijas vārtsargi?
Noteikti, ka mūsu ilglaicīgā telpu futbola vērtība Aigars Bondars, tad arī noteikti Antons Astrahancevs, Kaspars Nerets. FK RABA rindās ļoti progresē Kaspars Žurovs. Tāpat šajā ziņā gribu uzteikt Rinatu Sabirovu, kuram diemžēl šobrīd ir veselības problēmas, bet visa mūsu komanda ļoti cer uz viņa ātrāku atveseļošanos un atgriešanos sastāvā.
Ko vari nosaukt par nozīmīgāko sasniegumu sportista karjerā?
Katra uzvara kādā noteiktā turnīrā ir spēlētāja sasniegums. Tādā veidā var tiekties uz augšu un sasniegt jaunas sportiskās virsotnes. Pats esmu daudzkārtējs Latvijas čempions gan FK Nikars, gan FK RABA sastāvos, un tas man nozīmē daudz, tomēr ne mazāku prieku sagādā iespēja dalīties savā pieredzē ar jaunajiem vārtsargiem. Būšu tikai priecīgs, ja viņi sasniegs vēl augstāku līmeni, nekā to izdevās izdarīt man, bet vēl lielāku gandarījumu saņemšu tad, kad divi līdz trīs manis izaudzinātie spēlētāji sargās vārtus laba līmeņa ārvalstu čempionātā. Lūk, tas būs vērā ņemams sasniegums.
Kas ir tas, ko savā profesionālajā darba pienesumā centies ienest Latvijas izlasē?
Izlasē strādāju jau vairāk nekā trīs gadus, un man allaž ļoti patīkami ir uz turieni doties. Daru visu iespējamo, lai palīdzētu izveidot vēl spēcīgāku mūsu vārtsargu līniju, tomēr jāsaprot, ka galvenais ikdienas darbs ar vārtsargiem notiek klubos, nevis nacionālajā valstsvienībā. Tur tik īsā laikā nav iespējams ienest svaigas vēsmas. Daudz jāstrādā arī psiholoģiski. Tāpat jāpalīdz galvenajam trenerim, kuram treniņnometņu laikā ir pietiekoši liels darba apjoms. Jau drīz mums gaidāms atbildīgs starts Rumānijā, kur notiks Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs. Gaidu to ar lielu nepacietību.
Varbūt nobeigumā ir vēl kaut kas, ko vēlies pateikt Latvijas telpu futbola sabiedrībai?
Man personīgi ļoti gribētos, lai viss tas darbs un enerģija, kuru ieguldām pašmāju telpu futbola attīstībā un startam starptautiskos turnīros, dotu augļus. Un, protams, lai jaunatnei sports un jo īpaši telpu futbols kļūtu par vienu no dzīves galvenajām prioritātēm.
Informāciju sagatavoja:
Latvijas Telpu futbola asociācija
Foto - portret.lv
