Latvijas U-17 jauniešu futbola izlases (2000. gadā dzimušo spēlētāju) galvenais treneris Igors Stepanovs lielajā intervijā atskatās uz aizvadīto sezonu, kā arī analizē septembra nogalē Moldovā notikušā UEFA Eiropas čempionāta kvalifikācijas priekšsacīkšu turnīra spēles. Latvijas U-17 futbola izlase 2016. gada sezonā kopumā ir aizvadījusi 16 spēles, savukārt EČ kvalifikācijā ar izcīnītu uzvaru pār Moldovu ierindojās trešajā vietā četru komandu konkurencē, no tālākām sacensībām izstājoties.
INTERVIJA AR IGORU STEPANOVU
LFF.lv: Kādi ir Jūsu kopējie secinājumi pēc aizvadītās sezonas šogad?
Igors Stepanovs: “Esam nogājuši noteiktu etapu, spēlējuši dažādos sastāvos. Aizvadītajās spēlēs, galvenokārt, esam skatījušies un vērtējuši futbolistus, kamēr uzvara par katru cenu nebija galvenais pašmērķis. Kopumā vērtējot, uzskatu, ka esam aizvadījuši normālu sezonu. Saprotam, ka mūsu komandai ir grūti pastāvīgi uzvarēt, jo pamatā spēlējam pret spēcīgākiem pretiniekiem.
Saprotam, ka šogad ne visai sekmīgi izdevās nospēlēt Baltijas Kausa izcīņā. Gribējām nospēlēt labāk, taču bija objektīvi iemesli, kāpēc tas neizdevās... Maijā, jūnijā futbolistiem ir eksāmenu laiks skolā, un domas ne vienmēr ir vērstas futbola virzienā. Spēlētāji šajā laikā nav savā labākajā gatavībā tieši futbola ziņā, jo galvā ir citas domas. Papildus tam šajā turnīrā mums pietrūka noteikta spēlētāju grupa, attiecīgi mēs šajā turnīrā vērtējām citus kandidātus. Kopumā noteikti varējām nospēlēt Baltijas Kausā labāk.”
LFF.lv: Vai komanda sajuta kādu papildus psiholoģisko spiedienu pirms Baltijas Kausa, jo iepriekš trofejas izcīnīja gan nacionālā, gan U-21, gan U-19 izlase?
Igors Stepanovs: “Darbā ar futbolistiem, mēs principā cenšamies viņus no šādām domām distancēt. Tas nav pats galvenais. Skaidrs, ka mēs visi tobrīd gribējām uzvarēt Baltijas Kausā, taču šajā turnīrā mums neveicās ar momentu realizāciju. Uzskatu, ka mums vajadzēja apspēlēt gan igauņus, gan lietuviešus. Pret Lietuvu bijām vadībā 2:0, taču, neskatoties uz pārsvaru radīto momentu ziņā, beigās zaudējām 2:3. Pēc divām spēlēm mūsu rīcībā varēja būt seši punkti, un tad notikumi mačā pret Somiju varēja pavērsties pilnīgi citādāk...
Kopumā psiholoģisku spiedienu pirms turnīra neizjutām. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mums neizdevās varbūt nospēlēt sekmīgāk šajā turnīrā, bija tas, ka futbolisti šajā periodā neatradās savā labākajā kondīcijā. Daudziem futbolistiem gluži vienkārši šajā laikā ir citas rūpes, un domas ne vienmēr ir primāri vērstas futbolam.”
LFF.lv: Vai varam secināt no Jūsu sacītā, ka Baltijas Kausa izcīņas rīkošanai šajā vecumā jūnijs varbūt nav gluži piemērotākais mēnesis?
Igors Stepanovs: “Mēs neko daudz tur nevaram darīt. Maija beigas un praktiski līdz jūnija vidum ir tas laiks, kad skolās notiek eksāmeni. No otras puses, nevaram arī nespēlēt šajos mēnešos futbolu. Tā ir vasara un šajā laikā, kad ir atbilstoši laikapstākļi, puišiem ir jāspēlē uz zaļajiem laukumiem, jānotiek Latvijas čempionāta spēlēm utt. Skaidrs, ka mūsu situācijā mēs pret mācībām attiecamies ļoti nopietni. Futbolistiem ir jāmācās, arī vecāki šajā ziņā skolas jautājumam attiecas nopietni, cenšoties galveno uzmanību pievērst puišu mācībām. Sekmīgi apvienot futbolu un skolu – tas nav vienkārši. Un daļēji arī tamdēļ tā sanāk, ka šajā periodā ne vienmēr izdodas veiksmīgi nospēlēt izlases rindās, taču tā kopumā ir normāla lieta. Divus gadus atpakaļ tieši šajā pašā termiņā mēs uzvarējām Baltijas Kausa izcīņā. Vienkārši šogad tā sanāca... Aizņemtība mācībās bija tikai viens no iemesliem, kāpēc neizdevās nospēlēt sekmīgāk. Skolas faktoru šeit mēs nevēlamies ļoti akcentēt.
Bija arī citi tieši ar futbolu saistītie iemesli. Izlases kandidātiem šajā vecumā jau pašiem ir jāsaprot, ka tieši šajā laikā viņiem ir Baltijas Kausa izcīņa, kurai nopietni jāgatavojas. Pirms Baltijas Kausa spēlēm mēs piedalījāmies gan UEFA Attīstības, gan arī V. Baņņikova piemiņas turnīros, kuru laikā daudz par to runājām... Tomēr atkārtošos, ka mācību faktors ir tikai viens no momentiem, bet ne galvenais, kāpēc Baltijas Kausā neizdevās nospēlēt sekmīgāk. Pamatā zaudējumu iemesli meklējami tieši ar futbolu saistītajos faktoros.
Ar puišiem mēs pastāvīgi runājam, ka viņiem ir jāgatavojas turnīriem. Viņiem jāsaprot, kas viņus priekšā sagaida. Bieži vien tomēr sociālie faktori ietekmē viņu gatavību, tur neko nevar darīt. Tolaik mēs no UEFA Attīstības turnīra spēlēm praktiski uzreiz devāmies uz V. Baņņikova piemiņas turnīru, pēc kura viņiem vajadzēja arī skolā rakstīt eksāmenus. Toreiz tā mūsu puišiem bija praktiski pirmā pieredze, kad notika divi turnīri pēc kārtas.
Gribu atzīmēt, ka šajos turnīros mēs labi nospēlējām, labi izskatījāmies arī fiziskajā ziņā. Attiecīgi varētu teikt, ka tieši jūnijā futbolistiem, ņemot vērā arī skolas noslēguma faktoru, šajā vecumā notiek zināms fiziskās formas kritums. Tie ir objektīvi iemesli.
Jebkurā gadījumā mums no katra turnīra ir jāņem pieredze. Mēs zinājām, ka arī Baltijas Kausa izcīņa mums kalpos par labu pieredzi nākotnei. Analizējot arī sezonu kopumā, varu teikt, ka līdz pat kvalifikācijas turnīram mums tā arī neizdevās vienkopus sapulcināt spēcīgāko spēlētāju sastāvu. Tam par iemeslu bija dažādi iemesli, tas arī nenotika pirmo gadu. Kāda ir trauma, bija arī tādi puiši, kas šajā laikā devās prom uz ārzemju akadēmijām, kurās savukārt viņiem bija nepieciešams laiks adaptācijai.
Skaidrs, ka ar vienu nometni mums ir par maz laika, lai pilnībā iepazītos ar futbolistiem gan futbola jomā, gan arī kā ar personībām. Nebija daudz spēļu šogad kopumā. Ja nemaldos, tad darbā ar 1997. gadā dzimušo futbolistu izlasi, kad iekļuvām Elites raundā, mums toreiz bija ap 20 spēlēm sezonā. Tas ir vairāk nekā šogad.
Skaidrs, jo vairāk tiek spēlēts starptautiskā nopietnā līmenī, jo lielāka un vērtīgāka ir pieredze pašiem futbolistiem, jo Latvijas čempionātā šādu spēļu nav. Šādās spēlēs futbolistam ir iespēja nobriest psiholoģiski, lai būtu gatavs visam, lai nebaidītos no jebkura pretinieka.”
LFF.lv: Vai, Jūsuprāt, Latvijas jauniešu izlasēs ir iespējama prakse, kad kopā ar komandu strādā arī skolotāji, lai futbolisti neatpaliktu no mācību procesa skolā?
Igors Stepanovs: “Par šo mēs jau ilgi runājam... Savas domas šajā sakarā mums ir. Jā, daudzās ārzemju izlasēs ir šāda prakse. Piemēram, Luksemburgas izlase, pie kuras mēs esam divas reizes braukuši ciemos, ļoti rūpīgi izvēlās datumus, kuros rīkot jauniešu izlases treniņnometnes tā, lai tās netraucētu futbolistu mācību procesam skolā. Skaidrs, ka šodien izglītība skolā ir statuss, puišiem tas nepieciešamas. Nav bijuši gadījumi, kad neesam palaiduši spēlētājus mācību dēļ.
Vasara savukārt ir tas laiks, kad jāspēlē futbols. Septembra, oktobra mēnešos daudzas valstis izlases rindās tiešām piesaista skolotājus, jo futbolistam tādējādi divas nedēļas kvalifikācijas turnīra laikā nākas būt ārpus skolas telpām.
Šobrīd Latvijā nav bijušas pretenzijas no mācību iestāžu puses par to, ka futbolistiem jāspēlē futbols un tādējādi jākavē mācības. Tomēr nākotnē es personīgi neizslēdzu, ka šāda nepieciešamība – treniņprocesā skolas mēnešu laikā piesaistīt skolotājus - varētu parādīties arī pie mums.
Skaidrs, ka kvalifikācijas turnīra spēļu laikā futbolistiem jau tā nav laika domāt par mācībām, jo futbolisti gatavojas spēlēm utt. Tikmēr treniņprocesa ietvaros pirms tam tas varētu būt aktuāli. Domāju, ka mēs atrastu risinājumu, lai puiši treniņprocesu izlases rindās varētu apvienot ar mācībām profesionālu pedagogu klātbūtnē. Mēs arī iepriekš esam centušies rast risinājumus. Piemēram, UEFA Attīstības turnīra laikā šogad pavasarī puiši ņēma līdzi mācību grāmatas, lai gatavotos eksāmeniem mācību gada nogalē. Iespēju robežās mēs izlases nometnes laikā cenšamies strādāt arī šajā virzienā.”
LFF.lv | Kādi ir Jūsu galvenie secinājumi pēc UEFA EČ kvalifikācijas turnīra spēlēm Moldovā? Vai bija iespējas sekmīgāk nospēlēt ar Bosniju un Hercegovinu, kā arī Krieviju?
Igors Stepanovs: “Spēle ar Bosniju un Hercegovinu mums bija vairāk kā tāds nelaimes gadījums, kad pretiniekam lidoja praktiski viss... Kopumā skaidrs, ka mūsu spēlētājiem vēl jāpieliek individuālajā meistarībā. Tas savukārt kļūst par iemeslu tam, ka trūkst pārliecības. Mēs gatavojāmies šim turnīram, praktiski pēc tāda paša formāta un scenārija pirms tam mēs nospēlējām arī turnīru Polijā. Zinājām, ka pirmā spēle ir ļoti nozīmīga. Beigās Moldovā viss ritēja tā, kā bija Polijā. Arī tur mums turnīra sākums bija neveiksmīgs, zaudējām Norvēģijai, bet tad ar katru spēli pielikām klāt. Neskatoties uz zaudējumu norvēģiem, tieši futbola ziņā mēs toreiz spēlējām ļoti labi. Bet pieļāvām tādas pašas kļūdas, paši atvedām sev vārtus... Mēs cerējām, ka tas kļūs par mācību pirms Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēm.
Šobrīd varu pieņemt, ka spēlē pret Bosniju mēs neizturējām psiholoģijas ziņā, netikām galā ar pirmās spēles spiedienu. Centāmies puišus no tā distancēt, bet... Šeit jāatgriežas pie tā, ka tas atkarīgs no mūsu spēlētāju meistarības līmeņa. Allaž būs problēmas ar psiholoģiju, ja futbolistiem trūkst pārliecības. Tāds ir mans pieņēmums, kurš pa lielam nevienu šobrīd neinteresē. Skaidrs, ka pirmā spēle bija ar Bosniju un Hercegovinu un nekā savādāk. Neizslēdzu, ka mēs nospēlētu turnīrā kopumā krietni labāk, ja sāktu ar citu pretinieku.
Ja analizējam tagad, redzam, ka otro turnīru pēc kārtas ar mums notiek viens un tas pats. Šeit pats svarīgākais moments ir tāds, kā un kam spēlētāji gatavojas starp šādiem turnīriem. Atbraucot uz turnīru, jāsaprot, ar kāda līmeņa pretiniekiem būs jātiekas. Liekas, ka tikko esi spēlējis, bet te priekšā jauna spēle, jauns pretinieks, jāgatavojas atkal no jauna.
Uzskatu, ka mēs kvalifikācijas turnīrā Moldovā fiziski nesalūdzām. Otrā spēle ar Krieviju gan pašatdeves, gan attieksmes, gan kvalitātes ziņā šoreiz bija pat krietni labāka pār maču ar Bosniju un Hercegovinu. Arī spēle ar nosacīti vājāku pretinieku Moldovu bija laba, bet tieši pret Krieviju, kas bija grupas favorīte, manuprāt, mums izdevās parādīt labāko spēli šajā turnīrā. Ja runājam par pārliecību, tad tā pati Krievijas izlase un tās spēlētāji dodas laukumā pārliecināti pār saviem spēkiem, viņi zina, ka nospiedīs pretinieku un uzvarēs. Turpretim Moldovas izlase kā mājinieki, iespējams, sajūt papildus spiedienu no saviem faniem, un papildus savam esošajam meistarības līmenim un pārliecības trūkumam mačos pret spēcīgiem pretiniekiem ielaiž daudz vārtus. Mēs analizējām Moldovas izlases spēles, kur redzējām, ka arī viņi ielaiž vārtus pēc dažādiem rikošetiem, turklāt viņi ielaida ātrus vārtus mačā pret Krieviju... Turpretim otrā spēle ar Bosniju viņiem bija labāka, un tur notikumi varēja attīstīties dažādi.
Mums un Moldovai meistarības līmenis tomēr bija zemāks pār abiem pārējiem pretiniekiem. Bosnija un Hercegovina mačā pret mums devās laukumā pārliecinātāki pār sevi, viņi labāk strādāja ar bumbu... Protams, arī mums ir savas stiprās kvalitātes, kuras diemžēl toreiz neizdevās izmantot. Ņemot vērā visu sacīto, arī pie rezultāta 0:1 ar Bosniju mums bija iespējas, vārējām gūt vārtus, un tad situācija šajā spēlē attīstītos savādāk. Mēs nesalūzām, rezultāts ilgi bija 0:1, otrā puslaika sākumā mums bija momenti, varējām izlīdzināt... Bet tad rupja kļūda un rezultāts jau 0:2 pretinieka labā. Šajā brīdī grūti atspēlēties, komanda var viegli salūzt, turklāt ņemsim vērā, ka šeit mēs runājam par jauniešu psiholoģiju – tā ir citādāka, nekā pieaugušajiem sportistiem.
Mēs visi vienmēr gribam uzvarēt, bet ne vienmēr tas izdodas. Šādā vecumā, kad futbola līmenis izlīdzinās, pirmajā plānā par labu spēcīgākajām komandām galvenokārt nonāk tieši individuālās meistarības un pārliecības faktors.”
LFF.lv | Kā komanda sevi parādīja spēlē ar Krieviju? Vai palikāt apmierināts ar sniegumu šajā mačā?
Igors Stepanovs: “Jā, pēc šāda zaudējuma Bosnijai un Hercegovinai komandā bija rūgtums, taču turnīra turpinājumā mūsu sniegums uzlabojās. Uzskatu, ka mums bija visas iespējas labi nospēlēt ar Krieviju un sasniegt pozitīvu rezultātu. Nedaudz nesanāca. Šāda spēle bija kā šūpoles... Kopumā komandai jācenšas turnīru aizvadīt vienādā līmenī. Šoreiz diemžēl spēle ar Bosniju bija izņēmums.
Pirms turnīra sapratām, ka Krievija ir favorīti. Viņi spēlē jau pieaugušo futbolu, spēlētāji ir ļoti labi attīstīti tieši fizisko kondīciju ziņā. Ar Krieviju mēs nospēlējām kopumā ļoti labu spēli.
Mača beigās varbūt nedaudz pietrūka spēks, turpretim pretinieki veica pastiprinošas maiņas. Mums nedaudz nepaveicās, bet te atkal jāsaprot, ka visu izšķir momentu realizācija un individuālās meistarības līmenis. Ja Krievijas izlases spēlētājs, ja viņam ļauj, savu momentu realizē, tad mums ar to bieži joprojām diemžēl ir grūtības.”
LFF.lv | Neskatoties uz zaudējumu Bosnijai un Hercegovinai, kā arī Krievijai, kādus secinājumus jaunajiem futbolistiem jāņem no šādām spēlēm?
Igors Stepanovs: “Šādās spēlēs ir daudz, ko mācīties. Pirmkārt, tā ir pieredze tiem puišiem, kas spēlēja šajos mačos.
Puiši ir malači, jo pēc šāda zaudējuma Bosnijai viņi nesalūza un nospēlēja divas labas spēles tieši parādītā snieguma ziņā. Svarīgi, ka atzīstami nospēlēja ne tikai mūsu komandas sākumsastāvs, bet labi sevi parādīja ar tie puiši, kas devās laukumā šajās spēlēs uz maiņu. Tātad jāizceļ visi 18 spēlētāji!
Piemēram, spēlē ar Moldovu uz maiņu laukumā devās Raens Tālbergs. Viņš guva vārtus, tie bija ļoti svarīgi šajā spēlē. Tāpat mums turnīrā bija nelielas problēmas ar aizsargiem, laukumā šajā pozīcijā sekmīgi nospēlēja nominālais pussargs Matīss Zēģele. Viņš turklāt sekmīgi neitralizēja bīstamāko Moldovas izlases spēlētāju. Visi puiši sevi parādīja no labākās puses, visi bija gatavi spēlēt visas astoņdesmit minūtes. Baidījāmies, ka komanda varētu pēc Bosnijas spēles salūzt, tomēr tas nenotika. Puiši arī paši savācās toreiz.
Kā jau teicu, kopumā kvalifikācijas turnīrs vērtējams kā labs. Ja ar to pašu Bosniju un Hercegovinu mēs spēlētu otrajā vai trešajā spēlē, manuprāt, mēs viņiem nezaudētu.”
LFF.lv | Kura spēle / puslaiks šajā turnīrā vai visas sezonas garumā Jums palika atmiņā kā vislabākais Latvijas U-17 izlases izpildījumā?
Igors Stepanovs: “Mums bija labas spēles ar pozitīvu rezultātu, piemēram, tā pati uzvara 2:0 pār Čehiju. Bija arī spēles, kur ar labu sniegumu nesasniedzām pozitīvu rezultātu. Rezultāts ne vienmēr varbūt atspoguļo patieso spēles gaitu. Spēle var izvērsties dažādi. Pat zaudējot Norvēģijai 0:3, manuprāt, mēs ļoti labi toreiz spēlējām un palikām apmierināti ar sniegumu. Diemžēl individuālās kļūdas noved pie zaudētajiem vārtiem.
Kopumā visa cikla laikā vēl jāatzīmē spēle ar Krieviju. Vizuāli vismaz man šobrīd liekas, ka tā bija viena no labākajām spēlēm šogad.
Lai gan man personīgi nepatīk izcelt kādas spēles, jo allaž ir dažādi taktiskie uzstādījumi, atšķiras sastāvs utt. Bet kvalitātes ziņā ar Krieviju bija tiešām laba spēle, ņemot vērā arī mūsu pretinieka spēku. Protams, arī šajā mačā bija grūtības ar momentu realizāciju. Jāsaprot arī, ka mainās spēlētāju fiziskā sagatavotība. Pirms turnīra sākuma plānojām un iespēlējām vienu sastāvu, bet neilgi pirms turnīra un pat turnīra laikā nācās mainīt to.”
LFF.lv | Kāds ir Jūsu novēlējums šiem puišiem nākotnei? Vai varat nosaukt līderus un spēlētājus, kuri nākotnē var pastiprināt Latvijas U-19 izlases rindas?
Igors Stepanovs: “Runājot par līdera dotībām kopumā, saprotams, ka katram spēlētājam tās ir jāattīsta sevī pašam. Jo pieaugušāki viņi kļūst, jo aktīvāk sāk izrādīt savas līdera dotības. Viņi šobrīd vēl ir bērni – jaunieši. Mēs ceram, ka mūsu futbolistiem ar laiku pieaugs meistarības līmenis, attiecīgi augs arī līderu dotības. Potenciāli arī šajā komandā bija līderi. Piemēram, Kristers Tobers kā kapteinis rādīja savas līdera dotības. Mums ir arī tādi spēlētāji, no kuriem mēs, treneri, varbūt vēlētos redzēt aktīvāku līderu dotību izpausmi. Šis savukārt ir ļoti jūtīgs moments.
Līderis laukumā un ārpus tā – šādas kvalitātes allaž tiek īpaši novērtētas, tas saprotams. Visi arī tiecas pēc tādiem spēlētājiem. Tomēr šajā vecumā puišiem šīs dotības vēl tikai veidojas un attīstās. Līdz ar meistarības attīstību, vairosies arī pārliecība.
Attiecīgi kādu individuāli īpaši izcelt es pašlaik daudz negribētu. Saprotams, ka tiem puišiem, kas devušiem uz ārzemju akadēmijām, pati situācija liks kļūt par līderiem kopējās konkurences dēļ savā jaunajā klubā. Perspektīvā tam pašam Bogdanam Samoilovam un Kasparam Kokinam ir visi priekšnosacījumi parādīt savas līdera dotības. Gribētos, lai viņi nākotnē, augot un attīstoties ārzemju klubu akadēmijas, Latvijas izlasē ierastos un būtu šeit līderi gan laukumā, gan ārpus tā. Šis savukārt ir garš process un tam nepieciešams laiks. Vienlaikus tā ir arī spēlētāju psiholoģija, kurā šajā vecumā ir ļoti daudz dažādu nianšu.
Noslēgumā gribētu pateikt, ka visi puiši ir malači! Kā komandai, viņiem tas bija pirmais UEFA Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs viņu karjerā. Protams, mēs gribējām un tiecāmies iekļūt Elites raundā. Izņemot spēli ar Bosniju un Hercegovinu, nevar teikt, ka mums šajā ciklā futbola ziņā bija izteikti neveiksmīgas spēles.
Jā, Baltijas Kausa izcīņā ar Somiju mums gan neizdevās parādīt vēlamo sniegumu, piedzīvojām zaudējumu. Šeit arī vēlos atzīmēt Somijas izlasi, manuprāt, tā ir labākā komanda, pret kuru spēlējām šogad. Spēlē pret Somiju mēs neizturējām fiziskās gatavības ziņā, turklāt šī bija trešā spēle četru dienu laikā. Taču mēs arī turpmāk sekojām viņiem līdzi. Somija šogad spēlēja arī “Syrenka Cup” turnīrā Polijā.
Ar šādiem pretiniekiem mums jāspēlē biežāk. Šādās spēlēs mēs saprotam, kurp mums jāiet, kur spēlētājiem jāattīstās tieši futbola ziņā.”
Igors Stepanovs intervijas beigās izteica pateicību visiem puišiem par aizvadīto kvalifikācijas turnīru un sezonu kopumā! Treneris novēl katram spēlētājam nākotnē turpināt augt un attīstīties, kā arī saņemt uzaicinājumu Latvijas U-19 izlases rindās.
Latvijas Futbola federācija
