Iznākot mums pretim pie Latvijas Radio, Maestro nosmejot klātesošajiem paziņo, ka viņam likšot runāt par lietu, par kuru viņš nekā nezinot, proti, par futbolu. Tautā iemīļotais pianists un komponists savu humoru, kā allaž, saglabā arī sarunas laikā, taču iedziļinoties atklājas, ka arī par futbolu Raimondam Paulam ir savs viedoklis, kurš ir visai strikts un tiešs.

Daudzi nemaz nezina, ka jums patīk futbols. Cik liels futbola fans, jūsuprāt, esat?

Es sevi negribētu nosaukt par fanu. Tas kaut kādā veidā uzliek citus pienākumus. Tā jau ir tāda regulāra spēļu apmeklēšana un kādas konkrētas komandas atbalstīšana, es tāds neesmu. Es tik atceros vēl no padomju gadiem, ka mēs ar tramvaju braucām uz stadionu, kad spēlēja mūsu komanda. Toreiz visus zinājām pēc uzvārdiem, protams, arī visus slavenos teicienus, kā "Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!" un citus. Atceros, ka tas bija tāds notikums, vienmēr arī stadionā termosā kaut kas bija līdzi. Tad gan tā bija tāda aizraušanās. Toreiz jau vispār futbols bija populārs, visos pagalmos vienmēr kaut ko dauzīja – vai tā bija konservu bundža vai bumba, ko nu katrs bija dabūjis. Pēdējos gados es visvairāk skatos tās komandas, kas jau ir iekarojušas to pasaules eliti. Šobrīd droši vien nebūtu pareizi prasīt, lai mūsu komanda būtu tādā līmenī, kādā ir Spānija, Itālija, Francija, bet censties vajag. Es nekad mūsu komandai nepārmetu, jo zēni jau tomēr cīnās, sitas.

Tā kā gaidāmajā Eiropas čempionātā Latvija nespēlēs, kuri būs jūsu favorīti?

Nu tur visādi brīnumi var būt. Bet nu vienmēr tāda visdzelžainākā komanda ir Vācijai. Kāda viņiem tur disciplīna, kā viņi to panāk, es nezinu, bet tā vienmēr ir ļoti spēcīga komanda. Spēles ziņā man vienmēr patīk skatīties, kā itāļi spēlē. Tāpat vienmēr kaut ko var sagaidīt no tām komandām, kas nāk no bijušās Dienvidslāvijas. Bet nu galvenais, lai mums ir interesanti skatīties. Jo futbols jau arī ir zināmā mērā teātra izrāde. Labā nozīmē. Mēs skatāmies, kā tur spēlē, sten un vaid, un tas viss tur piederas pie lietas.

Kāds skatītājs vispār esat? Vai mēdzat arī lamāties spēles laikā?

Es nē, bet mans tēvs gan. Atceros, kad viņš vēl bija dzīvs un skatījās futbolu, mēs visi gājām ārā no istabas (smejas). Vienalga, kādu spēli viņš skatījās, tur bija kliedzieni un bļāvieni, un viss kaut kas. Mēs tad teicām: "Papu, paliec viens pats!" (smejas).

Jums tik traki nav?

Nē, nē, man nav (smejas). Tas jau ar gadiem arī, toreiz bija pavisam cita attieksme.

Kur un kā parasti skatāties futbolu?

Sakarā ar manu slodzi es pamatā tomēr sekoju līdzi pārraidēm televīzijā. Gan kad spēlē mūsējie, gan kad ir visas Eiropas līgas. Tur tad arī vienmēr izvēlos tās komandas, kas man simpatizē. Jā, tas arī ir iemesls, kāpēc es negribētu, lai mani dēvē par tādu fanu. Es ļoti cienu visus, kas nodarbojas ar sportu un labprāt skatos arī citus sporta veidus. Mums jau tā tautiņa tāda maza, un, ja kāds latvietis kaut kur izsitas un spēlē, tad arī visi par to jūsmo un seko līdzi.

Kad un kāpēc sākāt sekot futbolam, kas jūs tajā piesaistīja?

Tas bija likumsakarīgi. Mums arī pie skolas bija laukums un dabiski, ka starpbrīžos visi metās ārā pa durvīm spēlēt. Futbols skolās bija ļoti populārs. Es nezinu, kā ir tagad, bet man šķiet, ka tagad tas viss ir mainījies. Tā bumbas dzenāšana tajā laikā mums bija starp rajoniem, tur Iļģuciems ar Āgenskalnu, tad atkal komanda no Maskavas forštates un Grīziņkalns. Visa tā spēlēšana gāja tā uz riņķi, bet nu tā jau ir vēsture.

Kurš tajā laikā jums šķita pats spilgtākais futbolists, kurš visvairāk palicis atmiņā?

Es ļoti spilgti atceros, ka bija tāds Jēgers. Vēl es diezgan labi pazinu un mēs vienu otru reizi nejauši satiekamies ar aizsargu Straumi. Vilnis Straume, viņš arī ļoti labi spēlēja. Bija jau tur vēl vairāki, kas diemžēl jau aizmirsušies.

Vai Līgo vakarā, kad Latvijas izlase Eiropas čempionāta finālturnīrā spēlēja pret Nīderlandi, skatījāties vai līgojāt?

Nē, es ne līgoju, ne skatījos, es strādāju. Līgo vakarā es biju Daugavmalā un man bija jādomā par to, kā trīsarpus vai cik tur tās stundas izklaidēt publiku. Tās bija tās manas sacensības, man bija jāstrādā ar milzu auditoriju, kas bija vismaz kādi trīsdesmit līdz četrdesmit tūkstoši cilvēku. Tā kā tas ir mans darbs, man tie svētki diemžēl nekad tā sevišķi nav bijuši.

Padomju laikā spilgts notikums futbolā bija Brazīlijas "Gremio" viesošanās Rīgā un spēlēšana pret Rīgas "Daugavu" Daugavas stadionā. Vai atceraties šo notikumu, varbūt to apmeklējāt?

Droši vien, ka ne. Nu jā, redziet, kad es sāku nopietni strādāt, tā mana koncertu un darba slodze bija tāda, ka man vispār nebija iespēju kaut kur sevišķi iet. Es arī daudz braukāju apkārt. Lai gan, ja es reiz šeit runāju par futbolu, manī rada izbrīnu viena lieta, kas ir zināmā mērā saistīta ar latviešu kultūru un latviešu Dziesmu un deju svētkiem. Ka Rīgā nav koncertzāles, tas man ir vairāk nekā skaidrs, bet ka Rīgā nav laba stadiona, tas man vispār nav saprotams. Kur viņš ir, tāds vismaz viens, kas atbilst normālām Eiropas prasībām? Kur viņš ir tas stadions? Par to jābrīnās! Kāpēc es to runāju? Tāpēc, ka stadionā notiek Deju svētki. Tā ir vienīgā teritorija, kurā var kaut ko tādu izdarīt, bet ir kauns uz to skatīties, kā tas viss tur ir nolaists. Futbolam obligāti ir vajadzīgs stadions. Nav!

Kā skatāties uz jauno izlases ciklu? Vai varam tikt uz Pasaules kausa finālturnīru?

Es viņiem novēlu panākumus, ko es varu teikt. Mums jau arī ir savas sacensības – Eirovīzija. Tad nu mēs tur kaujamies, lai kāds tur tiktu. Un tad tur arī būs tas pats. Ja būs jauni, talantīgi spēlētāji, lai viņiem veicas. Kāpēc gan ne.

Minējāt, ka jaunībā arī pats dzenājāt bumbu, cik nopietnā līmenī tas bija?

Vai, nē! Mani tur jaunībā, es atceros, vēl pamatskolā ielika vārtos un kā ar pirmo reizi mēģināju to bumbu tvert, tā kaut kā neveiksmīgi izsitu, satraumēju sev īkšķi. Un tad man vecāki teica, tā kā man jāspēlē tās klavieres, lai es pārtraucu. Es arī pats sapratu, ka man tā nav lieta. Man bija droši vien cita aizraušanās, tāpēc sportā vairāk biju tāds kā novērotājs.

Jau pieminējāt, ka spēlējāt arī ar konservu bundžu. Daudziem tas noteikti var šķist neticami.

Kā tad. Atceros bumbu, kas mums bija un kāda tā bija. Var jau to bumbu salāpīt nedaudz, bet nu tā, kā tā bija salāpīta (smejas), nesaprotu, kā tā vispār turējās kopā. Ādas bumbu dabūt nevarēja, vienīgi, ja bija palikusi kāda no pirmskara laika. Bet tā jau bija ar visu. Tāpat arī slidas sēja pie vāļinkiem. Tas bija periods, kuram labāk nekad mūžā neatkārtoties. Pēckara gadi, tas bija baigi. Bet tik un tā puikas tur ņēmās un kaut ko taisīja. Vienīgais, kas tad bija (smejas), man liekas, ka bija daudz labākas ziemas. Tas gan neattiecas uz futbolu, bet tagad tās ziemas, velns
viņu zina, kur palikušas.

Šo jautājumu jau esmu uzdevis gan diriģentam Kasparam Ādamsonam, gan Tomam Grēviņam, proti, kāda mūzika, jūsuprāt, vislabāk piestāv futbolam?

Nu futbolam tajā laikā bija izstrādājusies tāda, es viņu vēl līdz šai dienai atceros tādu padomju laiku maršu, kas bija tas sākums pirms spēlēm. Es to meldiņu vēl šodien atceros. Droši vien katrai valstij ir tā sava futbola mūzika un dziesma. Vienmēr ir kāds motīvs, kāds meldiņš, ko visi var uztvert. Es domāju, ka noskaņojumam sākumā noteikti ir vajadzīga kaut kāda mūzika, kas ir saistīta ar marša ritmiem vai arī meldiņš, ko visi var uztvert un bļaut līdzi. Kaut kas tāds, kas ir ļoti vienkāršs, ar kaut kādiem saucieniem un tā tālāk. Es domāju, ka tāda mūzika ir vajadzīga un piestāv gan futbolā, gan sportā vispār.

Jums ir ļoti daudz skaņdarbu, vai kādu rakstot esat domājis par futbolu? Vai futbols ir licis iedvesmoties?

Es nezinu, vai tik mums ar bērniem nebija kaut kādi tādi numuri, bet speciāli tieši futbolam man šķiet ne. Es gan vispār vienmēr atsakos, ja man piedāvā, lai uzrakstu kādu himnu vai ko tādu. Himnu uzrakstīt nevar. Paši līdzjutēji uzmeklē to meldiņu, kas viņiem ir vistuvākais un kas viņiem pielīp un palīdz radīt to noskaņojumu. Te man gan ir viens stāsts. Es atceros, ko vācieši izdarīja. Viņi paņēma vienu manu melodiju un iztulkoja taisni toreiz olimpiādei. Viņi to piemēroja futbola spēlēm, tieši tekstā.

Vai atceraties, kā to sauca?

Tā bija "Cāļus skaita rudenī", kuru viņi uztaisīja sev par tādu fanu dziesmu. Atceros, bija divi tādi populāri vācu, viņi ne tik daudz dziedātāji, viņi bija tādi kupletisti, kas strādāja tai sfērā. Tad nu tur uzrakstīja tekstu "Vācija, uz priekšu!", "Uzvarēsim!" un tā tālāk. Uz tās melodijas viņi būvēja to savu dziesmiņu.

Ja speciāli pats rakstījis neesat, kuru no skaņdarbiem vislabprātāk vēlētos, lai atskaņo, piemēram, pirms izlases spēlēm? Kurš būtu piemērotākais?

Skaidrs, ka vispiemērotākais būtu tas, kuru publika vislabāk uztvertu, atcerētos un kam vismaz varētu padziedāt līdzi. Lai ir tas, ko mēs saucam par kopdziedāšanu. Dabiski, ka te ir jābūt vairāk kaut kādai patriotiskai tēmai. Tāpēc arī visbiežāk tiek izmantota tā mana tēma no "Vella kalpiem".

To arī futbolā dzied, tikai pārveidojot uz 11 vīri cēlās kaujai.

Nu jā, nu lūk, tas motīvs ir tāds pazīstams, un tādam sportā arī jābūt. Patriotiskais teksts un viegla melodija – tas ir tas, kas futbolā arī nepieciešams.

Futbolā par kājām svarīgāka tomēr ir galva, vai arī pianistam ir tāpat – svarīgākais ir nevis pirkstu veiklība, bet galva? Vai to tāpat kā futbolā nevar atdalīt?

(Iesmejas.) Redz, tur ir vēl viena lietiņa, jā. Tas pats svarīgākais tiek aizmirsts, un tā ir šitā vieta (uzliek roku uz sirds), tā ir sirds. Mūzikā bez tā, ja tev tas neiet caur
šejeni, tad tu nekas būtībā neesi. Tāpat arī futbolā tai ir jābūt sirdslietai. Ir jābūt tā, ka tu vari teikt – tā ir mana sirdslieta. Es tai dzīvoju līdzi un tā tālāk. Protams, ka milzu nozīme ir tavai tehnikai. Tas, kas pianistam, instrumentālistam ir rokas, futbolistam tās ir kājas. Bet kājas bez galvas arī nav nekas, tātad tam visam tev ir jābūt kopā. Dabiski, viņiem tur ir apdrošinātas tās kājas par miljoniem, tāpat arī baletdejotājiem. Kājām ir milzu nozīme, bet tas ir tikai papildlīdzeklis, lai izdarītu, ko esi iecerējis. Jo tev jau ir jāredz laukums, jādomā. Tāpat arī pie klavierēm – vienkārši demonstrēt savu tehniku, tas jau vairs nevienam nav interesanti.

Tātad arī futbolā tā sirds tomēr būtu tā svarīgākā?

Es domāju, ka jā. Es domāju, ka visam tam jābūt kopā. Svarīga ir arī cilvēka izglītība, ko bieži vien stadionā arī redz. Ir kas atļausies kaut kādas cūcības un kurš to neatļausies. Tur var piedzīvot visu kaut ko, arī tribīnēs. Ir taču tādi, kas met pudeles uz laukuma, raķetes un vēl sazin ko, kas var traumēt un pat sakropļot cilvēkus. Ir taču pat aizgājis tik tālu, ka pēc spēlēm ir nogalināti spēlētāji, tiesneši. Es uzskatu, ka tas, kas notiek futbolā ar tiem pašiem karstasinīgākajiem faniem, jau sāk atbaidīt no futbola. Es jau neeju uz stadionu, lai izkautos. Tā, manuprāt, mūsdienās ir nopietna problēma.

Tas sasaucas ar Džordža Orvela rakstīto, ka lielais sports principā ir karadarbības imitācija.

Nedrīkst tas tā būt. Diemžēl tā mēdz pārvērsties, bet tā nedrīkst būt. Ir jābūt cieņai. Mēs jau arī te dažos sporta veidos uzvaram kādu komandu un tad demonstratīvi ejam pie vēstniecības un demonstrējam, ka mēs esam uzvarējuši. Kas tas ir? Manuprāt, tas nav pareizi.

Bieži vien izcilus centra pussargus tēlaini dēvē par Maestro. Kāpēc, jūsuprāt, izveidojies šāds apzīmējums?

(Smaida.) Vārds Maestro būtībā jau ir tāda cieņas izrādīšana. Mākslas pasaulē diriģentu simfoniskajā orķestrī mēs nekad vārdā nesaucam, vienmēr: "Maestro, vai drīkst jums kaut ko jautāt?", un tā tālāk. Itāļu valoda jau ir tik maiga un skaista, viņus pat kad lamājas, ir tīkami klausīties. Visi tempi un apzīmējumi mūzikā jau arī ir itāļu valodā. Ar visiem tiem vārdiem futbolā jau arī ļoti populāras ir tās iesaukas, un bieži vien futbolisti nemaz paši nezina, kā viņus sauc (smejas).

Tas, ka šis vārds tiek piedēvēts futbolam, jums nešķiet nepareizi?

Noteikti ne. Es pilnīgi iztēlojos, ka itāļi savu treneri varētu uzrunāt uz Maestro, jo treneris futbolā jau būtībā ir tas pats, kas simfoniskā orķestra diriģents, kora diriģents. Viņš vada. Tas slikti nav, tas vārds ir ļoti skaists.

Rakstot skaņdarbu, var improvizēt. Vai, jūsuprāt, improvizācija ir tāda mūziķu privilēģija, bet sports ir vairāk mehānisks, vai tomēr arī tā ir improvizācija?

Noteikti, ka jā. Bet improvizēt var tas, kas pārvalda savu ķermeni, pārvalda savas kājas un prātu – tad mēs varam redzēt tos brīnumus, kurus mēs redzam. Kaut vai man te nesen tieši sanāca paskatīties vecos Peles izgājienus. Kā viņš ar kājām strādā. Tu saņem bumbu un tev ir jārīkojas momentāni, tas, kur tu skriesi, sitīsi, piespēlēsi vai apspēlēsi – tā ir tā improvizācija.

Tā kā jums patīk skatīties, kā spēlē tās Top komandas, ko jūs visvairāk vēlētos – kuru izlasi lai Latvija pārspēj?

(Smejas.) Kādreiz es biju tāds liels brazīļu atbalstītājs, bet pēdējā laikā viņiem kaut kā neiet. Bet ko nozīmē pārspēt? Sports ir sports. Man vairāk interesētu, lai tā mūsu komanda kaut kur tur grozās starp tām komandām. Man vienmēr prasa par Eirovīziju. Es nedomāju, ka mums ir ļoti vajadzīga tā pirmā vieta, bet vieta pirmajā desmitniekā, lai mēs visu laiku tur kaut kur grozāmies starp tiem līderiem gan. Līdz ar to tajā futbolā mums būtu iespēja paskatīties Latvijā, kā spēlē spāņi, vācieši, francūži. Lai gan mums nav kur spēlēt (iesmejas). Ja mēs tajā augšējā grupā tur grozītos, tad mēs šo visu redzētu. Nav jau obligāti jābūt tam čempionam. Es uz to tā skatos. Bet tas ir stipri līdzīgi, kā mums tagad ir ar to koncertzāli. Pasaules labākie kolektīvi pie mums nebrauc, piemēram, simfoniskie orķestri. Viņi nebrauc, jo viņiem nav kur te spēlēt.

---

Intervēja Elvijs Ērglis, foto: Nora Krevņeva-Baibakova