- Jāsaka, rezultāti ir absolūti likumsakarīgi. Kopumā runājot, Zviedrija un Anglija ir komandas no pavisam cita plaukta. Kur tā galvenā atšķirība? Viņi, angļi it īpaši, ir daudz ātrāki. Ne distancē, bet virzienu maiņā. Viņiem ir tāds asums. Šajā elementā mēs ļoti atpaliekam gan no angļiem, gan no zviedriem. Tas izšķir daudz ko. Jā, arī tehniskāki. Tas izpaužas ne tā, ka bez spiediena var žonglēt, bet tieši zem pretinieka spiediena. Tā ir spēja saglabāt bumbu, nospēlēt precīzi ar bumbu, kad tev uz papēžiem min pretspēlētājs. Tur atšķirība mums ir milzīga.

Skaidrs, ka to vismaz daļēji var skaidrot ar atšķirīgo atlasi. Angļiem un zviedriem tomēr ir pavisam cits iedzīvotāju un jauno futbolistu skaits. Bet kopumā saviem futbolistiem nevaru neko pārmest – visi centās, darīja, ko varēja. Iepriecina, ka viņi "noķēra" kopējo filozofiju, ko mēs viņiem piedāvājām, un centās spēlēt uzbrūkošu, brīžiem pat diezgan avantūrisku futbolu. Jā, epizodiski līdzjutēji varbūt varēja redzēt daudz kļūdu, bet tās ir daļa no attīstīšanās ceļa. Uzbrukuma otrajā trešdaļā piedāvājām daudz variāciju, kā attīstīt uzbrukumus, un spēlētāji centās to arī izpildīt.

Vēl viena likumsakarība – visas starptautiskās spēles notiek augstā intensitātē, bet mūsu puiši, it sevišķi tie, kuri spēlē Latvijā, savus ikdienas mačus aizvada zemā intensitātē. Ar to arī atšķiras mūsu futbolisti, kuri ir Latvijā, un tie, kuri ikdienā trenējas un, kas ļoti būtiski, regulāri spēlē ārzemēs. Tādi mums kopumā bija astoņi futbolisti, un viņi spēj izturēt šo intensitāti un labi izrīkoties ar bumbu zem spiediena arī 80. un 90. minūtē. Tie mūsu spēlētāji, kuri ikdienā spēļu praksi gūst arī 1. līgā, viņi jau ir labāk gatavi šim līmenim.

Par turnīra stratēģiju runājot, labi apzinājāmies, ka turnīra pirmā spēle pret Zviedriju būs izšķirošā mūsu grupā. Ar veiksmes palīdzību un apstākļiem sakrītot būtu iespējams izcīnīt pret viņiem neizšķirtu. Un tad beigu tabulā varētu pacīnīties par otro vietu. Rezultāts it kā cienījams (1:2), bet varējām "izspiest" vairāk, bija vēl kādi četri pieci labi momenti, kuros varējām gūt vārtus. Skaidrs, ka nedominējām. Zviedri pa mūsu vārtiem uzsita ļoti daudz reižu.

Vēlētos izcelt abus mūsu vārtsargus, kuri lieliski aizvadīja savas spēles. It īpaši vēlētos izcelt Nilu Balagušu. Un Rendijs Mihelsons pēdējā spēlē pret Maltu arī sekmīgi nospēlēja.

Kopumā sajūtas par aizvadīto turnīru ir neitrālas. Nav nekādas eiforijas par uzvaru pēdējā spēlē, nav nekādas traģēdijas par spēlēm ar Zviedriju un Angliju. Prieks par to, ka izdevās implementēt ideju U-17 izlasē, ka nevajag baidīties spēlēt, nevajag taisīt tos zemos aizsardzības blokus un cerēt tikai uz pretuzbrukumiem vai standartsituācijām. Arī gūtie vārti to parāda – tikai vienus vārtus guvām no standartsituācijām, pārējie vārti bija "no spēles".