- Atrodamies tev jaunā vietā, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātē, kur tu pirms trim nedēļām esi sākusi savas studiju gaitas. Kādi ir tavi pirmie iespaidi par studiju gaidām?

- Sanāca tā, ka studēt sāku nevis mācību pirmajā, bet otrajā nedēļā. Tas tā notika UEFA Čempionu līgas spēļu dēļ. Bija ļoti liels satraukums, pirmā nodarbība bija anatomija, tieši praktiskā nodarbība, kur jau prasīja par kauliem. Uzmeta man krustskriemeli un prasīja: "Kas tas ir?" Bet es taču vēl neko nezinu! Tāds bija mans pirmais iespaids (smaida).

Pēc tam sapratu, ka šeit man ir ļoti patīkama sistēma – tev iedod informāciju, pārējais jau ir tevis paša rokās, viss jāizdara laicīgi. Kad sapratu sistēmu, ieguvu drošības sajūtu, ka man viss izdosies.

- UEFA Čempionu līga iecirta nelielu robu mācībās. Kā vispār futbols ietekmējis tavas skolas gaitas?

- Var teikt, ka vairākkārt futbols ir apgrūtinājis man mācības, bet man nav nācies izvēlēties, vai prioritāte būs mācības vai futbols. Man abi ir vienlīdzīgi, es cenšos abus sabalansēt. Ja ir kāds sabraukums vai nometne ārzemēs, tad brīvo laiku veltu mācībām. Ja man ir mācības, pēc tam treniņš, tad uz skolu dodos ar divām somām. Šodien man arī vakarā būs treniņš. Nevaru teikt, ka man kaut kas traucētu. Vienkārši jāpiedomā visu laiku par dienas plānu, jāizvērtē savs veselības stāvoklis, slodzi treniņos un mācībās, lai varētu visu sakārtot. Ja to nedara un atstāj pašplūsmā, sākas haoss un izpaliek panākumi gan mācībās, gan futbolā.

- Cik gadus tu jau savieno futbolu ar mācībām?

- Īstenībā tikai pēdējos trīs gadus nākas par to tā pastiprināti piedomāt. Futbolu sāku spēlēt jau no astoņu gadu vecuma. Sākumā nebija lielu grūtību savienot futbolu ar mācībām, jo pamatskolā nav tik liela slodze. Kad sākās vidusskola, tad sāku aizdomāties par to, kā vēlāk futbolu savienošu ar skolu. Ar pieredzi iemācījos, kā to izdarīt – neatlikt neko uz vēlāku, atklāti komunicēt ar skolotājiem, sekot līdzi mācību procesam. Tā bija vērtīga pieredze, tā man palīdz arī šobrīd.

Kā apvienot mācības ar sportu, domāju, kļūst aktuāli tikai vidusskolā. Tad daudzi domā, ka ir jāizvēlas – sports vai mācības. Uzskatu, ka ir arī trešā izvēle – abus savienot. To var izdarīt, ja esi pietiekami motivēts.

- Atklāj savus trikus, kā tu to panāc! Visu laiku veido uzdevumu sarakstu, lai neko neaizmirstu?

- Uzdevumu saraksts, manuprāt, būtu tāds ļoti… pienākumus uzliekošs. Nē! Svarīgs ir vecāku un tuvinieku atbalsts, palīdzība, un tad viss sanāk iestrādātā dienas ritmā, kad visas iestrādnes ir bez maz vai ieradumu formā. Ja zinu, ka no rīta ir mācības, tad neliels pārtraukums, kurā var pagūt izpildīt mājas darbus, un vakarā ir treniņš, kurā sevi jāparāda no labākās puses. Daļa no trika ir abu apvienošana. Kad atpūšas ķermenis, strādā prāts. Un otrādi – kad atpūšas prāts, strādā kājas, rokas, ķermenis. Īstenībā tas viens otru lieliski papildina. Treniņš palīdz noņemt spriedzi, atslēgties no mācībām. Un mācības palīdz atslēgties no futbola. Man šāda kombinācija liek justies labāk.

- Daudzi pētījumi liecinot, ka ar prātu strādājošajiem lieti noder fiziskas aktivitātes, kaut vai pastaigas...

- Bet futbols ir tik brīnišķīgs līdzeklis! Tā ir kā atsevišķa dzīve, es dzīvoju dubultu dzīvi. Mācības ir viena, tā ir uz profesionālo attīstību vērsta, futbols ir sociāls. Tikai mācībās vien nav iespējams apgūt tās sociālās prasmes, kādas dod futbols.

- Man pačukstēja, ka tu esi izcilniece. Liecību nepārbaudīsim, bet pastāsti, kā tev klājies mācības!

- Nekad neesmu likusi sev tādu latiņu, ka man būtu jāmācās tikai uz deviņi un desmit, bet ar laiku es sapratu, ka man tas padodas. Un kāpēc tad lai es samierinātos ar zemākiem vērtējumiem? Bija brīdis, gadus divus, kad mācījos uz septiņi, astoņi, un tie bija mani griesti. Vairāk nevarēju. Varbūt mazāk laika veltīju mācībām. Tajā brīdī parādījās domas par izvēli – futbols vai mācības? Šķiet, devītajā klasē sapratu, ka vēlos abus apvienot un ka jācenšas izspiest no sevis vairāk. Tā pamazām atgriezos pie deviņniekiem, bet, 12. klasi beidzot, man desmitnieku pat bija vairāk nekā deviņnieku. Pati to nemaz negaidīju. Man bija vēlme visu izdarīt pēc iespējas labāk, nevis tēmēt tieši uz desmitniekiem.

Futbolā perfekcionisms mēdz nospēlēt arī par sliktu, vairākkārt tā ir gadījies. Kad gadās lejupslīde, tad ir grūti to pieņemt. Bet vēlme un motivācija kļūt labākai palīdz.

- Precizēsim – ko tu šobrīd studē un cik ilgs ir tevis izvēlētais studiju ceļš?

- Šobrīd studēju Latvijas Universitātē ārstniecības programmā. Studiju ilgums ir seši gadi. Tā ir ļoti plaša pieredze. Topošie ārsti savu ceļu sāk šajā studiju programmā, vēl nezinot, par kādu tieši ārstu viņi vēlas kļūt. Tieši studiju laikā caur praksi viņi saprot, kurā virzienā vairāk grib strādāt. Pagaidām vēl nezinu virzienu, kurā iešu. Ir domas par ģimenes ārstu, par endokrinologu, varbūt par cilvēku, kurš izskata rentgena uzņēmumus. Šobrīd skaidri zinu, ka būšu klīniciste. Vispārējais sadalījums ir tāds – ir klīnicisti un tie, kas preparē. Man patiktu spriest par simptomiem, bet laiks rādīs.

- Kāpēc tieši medicīna?

- Bērnības izvēle. Man liekas tā – ja kaut kas interesē jau bērnībā, jācenšas to realizēt arī pieaugušo dzīvē. Trīs gadu vecumā visām meitenēm bija lelles, ar ko rotaļāties. Man bija kārbiņa ar stetoskopu un vēl kaut ko. Manā iztēlē tie bija pavisam īsti instrumenti, nevis rotaļlietas (smaida). Ar laiku sapratu, ka cilvēka anatomija mani interesē vairāk nekā, piemēram, matemātika.

- Pievērsīsimies futbolam! Kā nonāci pie idejas spēlēt futbolu?

- Es gribēju sportot. Tētis mani aizveda uz tenisa nodarbībām, bērnībā es biju izteikusi tādu vēlmi. Kādus trīs mēnešus trenējos tenisā, bet man nepatika fakts, ka pirmās sacensības būtu tikai pēc trim gadiem. Futbolā bija citādi – patrenējos divus mēnešus, un uzreiz bija telpu futbola sacensības U-10 vecuma grupā. Tas bija izšķirošais faktors. Es ātri mācos, un es arī gribu ātri pielietot jauniegūtās prasmes. Ar laiku tas pārvērtās par kaut ko lielāku un nozīmīgāku. Pirmie panākumi, pirmās balvas, medaļas… tas lika turpināt. Arī ģimenē bija liels atbalsts. Tā nonācu līdz tam, ka 14 gadu vecumā debitēju Sieviešu futbola līgā. Un tad jau sākās nopietnāks darbs futbolā, bija skaidrs, ka te ir lielāka atbildība nekā bērnu sacensībās.

- Tu atceries savas sajūtas, kad uzzināji, ka 14 gadu vecumā debitēsi valsts augstākajā līgā?

- Viss notika ļoti strauji. Pusotru gadu spēlēju 1. līgā, tad sākās pandēmija. 2020. gada maija beigās mani pasauca trenēties ar lielajām meitenēm. Tur arī paliku trenēties, bet turpināju spēlēt 1. līgā. Nedēļu pirms spēles mani treniņos sāka vairāk iesaistīt spēlē, piemēram, standartsituācijās. Man lika tās izpildīt. Tā es sāku apjaust, ka mani gatavo sākumsastāvam, nevis iziešanai uz maiņu. Es ļoti (ar uzsvaru) atceros to dienu – 4. jūlijs, tēva dzimšanas diena. Viņš bija laimīgs. Bet es nebiju (smejas). Man trīcēja kājas, tā bija ļoti liela atbildība, jo standartsituācijas bija viens no komandas trumpjiem, uz to lika lielu akcentu.

Debija nebija diez ko iespaidīga, un uzreiz pēc pirmā puslaika mani nomainīja. Es tiešām biju pārbijusies. Papildus spriedzi radīja apstāklis, ka spēle bija pret "Mettu". Tas bija tāds kā Rīgas derbijs tolaik. Ļoti spilgti atceros to dienu un spēli.

- Cik ātri pārgāja satraukums par spēlēšanu augstākajā līgā? Pakāpeniski pārgāja un iejuties tajā līmenī?

- Pamatsastāvā es tosezon vairs nespēlēju (smejas). Bet atceros, ka satraukums turpinājās arī vēlāk. Kad nācu laukumā uz maiņu, satraukums katrā reizē bija. Sezonas pēdējā spēlē viss izmainījās. Treneris, sūtot mani laukumā, pajautāja: "Tu šosezon jau esi iesitusi kādus vārtus?" Teicu, ka nē, neesmu vis. "Tad tagad iesitīsi," viņš teica.

Spēlē bija palikušas vēl 15 minūtes. Nopelnījām "pendeli", man iedeva to sist. Es guvu vārtus. Pēc pāris minūtēm iesitu otros vārtus, jau no spēles, un pēc tam arī gandrīz guvu trešos vārtus. Tajā brīdī es tā patiešām iemīlējos futbolā.

- Emociju dēļ?

- Jā! Bija daudz pārdzīvojumu, likās, ka ne viss iet tik labi. Man kā perfekcionistei bija grūti sadzīvot ar neizdošanos. Bet tajā vecumā tas laikam ir normāli. Kad beidzot laukumā sāku "lidot" un parādīju sevi no spilgtākās puses, tā bija eiforija… nekā citādi tādas emocijas iegūt nav iespējams.

- Lielisks sezonas noslēgums, un nākamajai sezonai varēji gatavoties jau ar pilnu pārliecību?!

- Jā, taču nākamā sezona deva nākamo pagrieziena punktu karjerā. Līdz 15 gadu vecumam spēlēju kā uzbrucēja vai flangā. Pēc tam mani pārkvalificēja par aizsargu. Vienu gadu spēlēju kā kreisās malas pusaizsardze. Tā pozīcija ar mūsdienu tendencēm ir tāda, ka daudz jādara ne tikai aizsardzībā, bet arī uzbrukumā. Tā pozīcija laikam man labi der – man patīk skriet, neesmu tik egoistiska, kā uzbrucējai pienāktos. Visu manu īpašību summa laikam ļoti labi der tieši pusaizsardzes funkcijām.

- Visu mūžu biji uzbrucēja, un tevi pēkšņi ieliek aizsardzībā. Kāda bija tava pirmā reakcija?

- Ļoti sarežģīts periods, tiešām. Bija jāiemācās kaut kas jauns. Bija arī mazliet bail. Sevišķi, ja pret mani spēlēja laba uzbrucēja, bet man praktiski nebija nekādu aizsardzības iemaņu. Taču tā pieredze nākotnē ļoti palīdzēja. Kļuvu universālāka. Mani pat mēģināja ielikt centrā, bet tur sevišķi labi nejūtos, jo tur nav, kur skriet (smejas). Tā ir problēma! Bet sākumā tas bija grūts dzīves periods, jo iepriekš biju tendēta uz vārtu gūšanu, bet praktiski visu laiku biju spiesta spēlēt aizsardzībā.

Izlasē to izmantoja pozitīvā veidā. Treneris zināja, ka, pat būdama nomināli aizsardze, skriešu uz priekšu. Kad mūsu komanda uzbruka, aktīvi pieslēdzos arī priekšā.

- Esi uzspēlējusi arī izlasē. Ko vēl tu vēlies sasniegt futbolā?

- Es vienmēr esmu bijusi tendēta izvilkt no sevis iespējami labāko. Līdz ar jaunas komandas izveidošanos, ar jaunu kolektīvu, es jūtu, ka sākam spēlēt mazliet citādāku futbolu. Tagad vairāk cenšamies spēlēt gudru futbolu. Mans mērķis ir apgūt to teorijā un praksē, lai, pirmkārt, nostabilizētos Latvijas izlasē un iekļūtu stabili pamatsastāvā, otrkārt, lai klubā kļūtu par līderi laukumā. Tas man nenāktu viegli, bet tādi ir mani tuvākie personīgie mērķi futbolā.

Visiem cilvēkiem, kuri mēģināja mani iekārtot kādā ārzemju futbola klubā, es jau sen esmu pateikusi – palikšu Latvijā savas profesionālās izvēles dēļ, un arī tāpēc, ka man ļoti svarīga ir ģimene. Tieši šeit, Latvijā, es jūtos stiprāka, zinu, ka te varu izdarīt vairāk.

Šī gada sākumā Marina Teļukeviča Latvijas izlases rindās spēlēja atbildīgajos UEFA Nāciju līgas play-off mačos pret Slovākiju.

- Par piedāvājumiem no ārzemēm – skaidrs, ka esi izvēlējusies mācīties šeit, apgūt profesiju. Vai būtu kaut kāda summa, pie kuras tu aizdomātos, ka varbūt varētu atlikt studijas uz dažiem gadiem un izmēģināt laimi profesionālajā futbolā?

- (Domā) Labs jautājums! Es pieņēmu ļoti stingru lēmumu, ka palikšu te, par materiālo pusi pat neaizdomājos. Bet, protams… (iesmejas) es kaut kad bērnībā teicu: "Ja man "Chelsea Women" piedāvātu līgumu, tad es noteikti brauktu!" Taču būsim reāli! No sākuma būtu jāiziet cauri daudziem klubiem, lai sasniegtu ļoti augstus mērķus, tam būtu jāvelta liela daļa dzīves. Un tieši tas man īsti neder, jo savu profesionālo izvēli, uzskatu, esmu jau veikusi.

Plus – man piedāvāja doties uz ārzemēm vēl pirms vidusskolas pabeigšanas, un tad es vēl nebiju gatava tik krasām pārmaiņām. Bet zinu, ka vairākas meitenes manā vietā droši vien pārietu uz tālmācību un dotos uz ārzemēm, tā ka es varbūt neesmu tas labākais piemērs…

- Nevar zināt, kurš no šiem diviem ir labākais piemērs! Varbūt tieši tavs piemērs ir labāks?!

- Ja skatās tieši no futbola aspekta, tad, protams, būtu prātīgāk doties uz ārzemēm. Bet treneri mani atbalstīja, teica, ka rīkotos tāpat – paliktu Latvijā un pabeigtu vidusskolu. Manuprāt, ja tev ir vīzija, tad nav vērts mētāties. Viena trauma var pārvilkt treknu strīpu visam pāri. Ir bijuši gadījumi, kad meitene notraumējas, un klubs pasaka ardievas. Tad atbrauc mājās un esi palicis pie sasistas siles.

- Saprotam, ka ārzemēs spēlējošo Latvijas futbolistu skaits strauji aug un nākotnē droši vien kļūs vēl lielāks. Lai tu, palikdama Latvijā, varētu īstenot savu mērķi par nostiprināšanos izlases sākumsastāvā, tev jācer uz to, ka progresēs vietējā līga un klubi. Kādu tu prognozētu nākotni Sieviešu futbola līgai un kā tā ir pamainījusies no laika, kad debitēji tajā līmenī?

- Es tiešām redzu attīstību. It īpaši ar "Riga FC Women" izveidošanu. Tas izveidoja konkurenci starp klubiem. Pagājušajā gadā RFS bija kā līderis. Ar "Riga FC Women" ienākšanu spēļu spriedze būtiski pieauga, pats futbols kļuvis skatāmāks, arī līdzjutēju tribīnēs ir vairāk. Zinu par sieviešu futbolu atbildīgo personu vīziju par to, kā attīstība var turpināties un pieņemt vēl lielākus apmērus. Un esmu ļoti optimistiski noskaņota par to, ka nākotnē varētu parādīties vēl jauni projekti, kas pastiprinās sieviešu čempionātu. Nevar nepieminēt arī jauno paaudzi, kas nāk iekšā. Skatoties uz WU-17 izlasi, ir liels prieks par to, kādas meitenes aug, kāda ir nākotne sieviešu futbolam. Svarīgi pieminēt arī meiteņu futbola čempionāta attīstību. Manā laikā nebija tā, ka jau no piecu gadu vecuma ir mini turnīri tieši mazām meitenēm. Man ļoti patīk kustība, un ar laiku tas dos vairāk spēlētāju Latvijas čempionātā.

- Pieminēji saspringtās spēles, tagad tuvojas sieviešu futbola kausa fināls pret "Riga FC Women". Tu izbaudi spriedzes apstākļus, kādi ir tik saspringtos mačos? Vai tomēr tas ir lieks stress, kas sit pa nerviem?

- Oi, pa nerviem tas sit ļoti trāpīgi! Tieši pirms spēles. Līdz ar svilpi tas transformējas adrenalīna sajūtā, vēlmē atdot sevi pilnībā, lai aizsniegtos pēc katras bumbas. Labs piemērs ir Eiropas līmeņa spēles, tajās, protams, ir grūtāk spēlēt. Ja izdodas gūt labu rezultātu, tas pārvēršas tiešām fantastiskās sajūtās. Tas ir kā amerikāņu kalniņi – tiek mērots ceļš no liela satraukuma līdz pilnīgai ekstāzei.

- Tagad tu esi jaunā vidē, daudz jaunu iepazīšanos. Kad viņi uzzina, ka tu spēlē futbolu, un jautā, kāpēc tā – ko tu atbildi, kādi ir tavi argumenti?

- Kad cilvēki pirmoreiz uzzina, ka spēlēju futbolu, pirmais šoks ir vispārīgs: "Tu nodarbojies ar sportu?" Šajā fakultātē tas jau ir kaut kas neparasts (iesmejas). Tikai otrs izbrīns ir par to, ka tas ir tieši futbols. Grūti paskaidrot to cilvēkiem, kuri nekad nav nodarbojušies ar sportu. Bet tiem, kuri vismaz kādreiz ir kaut ko sportojuši, nekas nemaz nav jāskaidro.

Tieši šeit nesastopos ar nesapratni par futbola spēlēšanu. Skolas laikos gan bija citādi. Skolā, kā jau dzīvē vispār kopumā, mēdz būt negatīva attieksme, izsmiešana, aizspriedumi. Ar to es esmu saskārusies. Bija gadījumi, kad mani klases biedri publiski un visas klases priekšā smējušies: "Viņa spēlē futbolu, viņai galvas vietā bumba, vai?!" Mēs bijām bērni, viņi mēdz atrast, par ko piekasīties, tik un tā. Ja tas notiek par dalību futbolā, tas aizķer dziļāk. Liekas, kā tad tā – tu katru dienu ej uz treniņiem, pilnveidojies, mēģini kļūt labāks kādā jomā, bet sabiedrība tevi nepieņem. Tas ir izaicinošs faktors, par ko nedrīkst klusēt. Tas mēdz novest pie tā, ka meitenes pamet futbolu. Mans ieteikums būtu neņemt vērā šādas runas. Kāds no viņiem ir jau ārzemēs, kāds vēl kaut kur, es lielu daļu no viņiem vairs nekad nesastapšu, bet es esmu šeit – spēlēju augstākajā līgā, spēlēju izlasē, man viss ir kārtībā!

- Ko tu visvairāk izbaudi futbolā?

- Komandas garu! Nav labākas sajūtas par to, ka divdesmit cilvēki esat sapulcējušies ar vienotu kolektīvu mērķi, visi viens otru atbalsta, kļūst par tavu ģimeni. Tas ir kā tikties ar draugiem katru dienu. Citiem tas tā nesanāk, bet futbolā tas ir iespējams.

- Vai neapnīk tik bieži tikties ar draugiem?

- (Smejas) Protams, ka apnīk. Citreiz ir sabraukumi uz desmit dienām, un devītajā dienā esam viens otram jau apnikuši, bet zinām – rīt tiksimies atkal.

- Vai laikā, kad tu būsi jau izmācījusies par ārsti un sāksi praktizēt, mēs kā sabiedrība jau būsim izaugusi tiktāl, ka nebūs vairs aizspriedumu par sievieti sportā?

- Nekad tā nebūs (iesmejas)! Protams, ka tas ies mazumā, bet, domāju, vienmēr būs kāda vai kāds, kam tas neliksies normāli. Pilnībā izskaust stereotipus nekad nebūs iespējams, katram ir savi priekšstati, uzskati, visiem ir tiesības uz savu viedokli. Taču esmu pārliecināta, ka gandrīz katrā Latvijas skolā var atrast pa kādai meitenei, kas jau spēlē futbolu, un tas ir rādītājs, ka ejam virzienā uz saprašanu un pieņemšanu.

MARINA TEĻUKEVIČA

futboliste
Dzimusi: 2005. gada 19. septembrī
Klubs: "RFS Women"
Iepriekšējie klubi: Rīgas Futbola skola