Vienkāršoti izsakoties, "gaismas inženieres" amatā Rebeka pielikusi savu roku pie dažādiem objektiem, piemēram, Valmieras Drāmas teātrī. Un paralēli darbam un futbola spēlēšanai viņai ir vēl viens visai ekskluzīvs futbola cienītāja darbiņš – viņa ir Latvijā viesojošos komandu pavadone, kurai sanāk strādāt ar pasaules mēroga zvaigznēm un, kā izrādās, reizēm arī ietekmēt viņu došanos vai nedošanos laukumā.

Ikdienā Rebeka strādā būvniecības nozarē, kur viņa specializējas apgaismojuma risinājumos. Savukārt vīriešu futbola izlašu spēļu logos viņa nonāk prožektoru otrā pusē, darot svarīgu, bet no malas maz redzamu darbu ar viesu komandām.

- Rebeka, cik ilgi tu jau esi futbolā?

- Es futbolu spēlēju jau divdesmit gadus, kopš 2004. gada.

- Tas bija laiks, kad sieviešu un meiteņu futbols vēl bija stereotipiem pilns. Ar kādiem stereotipiem tev sanāca saskarties?

- Nu, sākumā es vispār nezināju, ka meitenēm ir futbola spēlēšanas opcija. Man ir dvīņu brālis, viņam bija visas iespējas spēlēt futbolu. Mamma nosūtīju viņu uz treniņiem jau agrā vecumā. Es visu laiku pavadīju laiku ar brāli, ar viņa draugiem, pagalma biedriem, un tā mēs tur visu laiku bumbojāmies. Tad 2004. gadā pie mums uz skolu Liepājā atnāca treneris, kurš sāka vākt kopā meiteņu komandu. Man tas bija liels pārsteigums: "Es nezināju, ka tā arī var?!" Es pieteicos, un tā sākās mans ceļš futbolā.

- Vai izdevās uzreiz sapulcēt meiteņu komandu? Vai pirmajos gados jūs bijāt trīs?

- Nē, toreiz Liepājā jau bija lielāku meiteņu komanda pie cita trenera. Mūsu treneris apstaigāja visas skolas, savāca mazo meiteņu grupu. Un pirmajā treniņā bija daudz, es teiktu – kādas 25 meitenes. Visām bija interese, visas pieteicās. Pēc tam, protams, sekoja straujš atbirums, bet pēc tam mēs apvienojāmies ar lielo meiteņu grupu pie trenera Lučiņina, un tā mēs tur visas vienā lielā rasoliņā palikām.

- Kā tavu dauzīšanos ar bumbu uztvēra ģimene, skolotāji, klases biedri?

- Mums Liepājā tas laikam bija mierīgāk. Kad cilvēki uzzināja, ka spēlēju futbolu, jā, uz mani mēdza paskatīties mazliet dīvaināk, bet… tu vari spēlēt futbolu, vari darīt, ko tu gribi. Visvairāk jautājumu bija nevis pašā ceļa sākumā, bet jau pēc gadiem pieciem, kad notrenējos futbolā. Tad gan daudzi rauca pieri: "Tu vēl aizvien tur esi? Vēl aizvien spēlē futbolu? Tā ir tāda nopietna lieta?" Nebija tā, ka cilvēki mēģināju atrunāt vai bija pret manu nodarbošanos ar futbolu, bet varēja just, ka viņi tā aizdomājās, bet atmeta ar roku: “Okei, dari, ko tu vēlies.”

- Tas sanāk pusaudžu gados, kad visi gāja izklaidēties, bet tu gāji uz treniņiem?

- Es gāju arī izklaidēties (smaida). Nesakiet manam trenerim! Trener, piedodiet! Bet, jā, es gāju izklaidēties, un tad arī uz treniņiem un spēlēm.

- Kas tieši tevi uzrunāja futbolā sākotnēji?

- (Domā) Ap mani vienkārši bija radīta futbola atmosfēra. Kā jau teicu, mans brālis spēlēja futbolu. Tā kā esam dvīņi, bijām nešķirami, es visu laiku pavadīju laiku ar viņu, un tā tas viss attīstījās. Vispirms spārdījām bumbu sētā, tad – visur un jebkurā laikā. Arī mājās futbols nemitīgi bija televizorā. Pat vienalga, vai skatījāmies aktīvi, vai fonā, bet futbols visu laiku bija klātesošs. Tas viss likās pašsaprotami. Kad sāku trenēties, tad tas vairs nebija vienkārši uzspert pa bumbu. Tad arī atnāca apziņa, ka tur ir jātrāpa tieši tur, kur iecerēts, tur ir sacensības, tur ir vēlme uzvarēt, tur ir darbošanās komandā. Tad arī visu laiku redzējām izaugsmes iespējas, izaicinājumus. Klasē mums bija daudz sportistu: basketbolisti, florbolisti, futbolisti. Tas viss likās pilnībā normāli.

- Bērnībā istabā pie sienas tev bija popgrupu vai futbolistu plakāti?

- Manu uzmanību pie sienas dalīja Enrike Iglesiass un Krištianu Ronaldu. Kaut kur turpat bija arī Kakā, Zidāns. Es jau kā meitene skatījos uz smukiņajiem, man pat nebija svarīgi, vai viņi labi spēlē, vai ne tik ļoti – smukiņajiem bija vieta uz sienām manā istabā.

- Un ar Ronaldu tev sanāca arī pastrādāt?

- (Nopūta) Nē! Es sāku strādāt, šķiet, tieši nākamajā ciklā.

- Kura ir lielākā zvaigzne, ar kuru tev sanācis pastrādāt, sagaidot pretinieku komandas Latvijā?

- (Smaida) Ai… Nu, droši vien Modričs. Man kā "Arsenal" fanam bija īpaši strādāt arī ar Ēdegoru. Vēl, protams, Vojcehs Ščensnijs, Roberts Levandovskis, Virdžils van Daiks… Visu Nīderlandes komandu var nolikt rindiņā un saukt visus pēc kārtas.

Piecu gadu laikā Rebeka Tīle savākusi itin solīdu kolekciju personīgajam foto arhīvam, strādājot ar Latvijā viesojošos komandu zvaigznēm.

- Kura no zvaigznēm, ar kuru tu esi strādājusi, tev bērnībā būtu uz plakāta pie sienas?

- Ārons Ramzijs! Kad es viņu ieraudzīju, iedomājos par sevi desmit piecpadsmit gadus atpakaļ… Man tobrīd likās, ka viņš ir vissmukākais spēlētājs pasaulē. Es taču vienkārši būtu izkususi aiz laimes, ja tobrīd zinātu, ka nākotnē man būs iespēja ar viņiem strādāt, dzīvoties ikdienā, ēst kopā… kosmoss!

- Cilvēkiem, kuri nav lietas kursā, pastāsti, ko īsti nozīmē tavi Team Liaison Officer jeb komandu pavadošās personas pienākumi!

- Tātad īsumā es sagaidu Latvijā, es teiktu, "lielās" komandas un komandas no Spānijas, jo zinu spāņu valodu. Tās gandrīz automātiski tiek "piespēlētas" man. Es sagaidu komandu lidostā, iesēdinu autobusā, aizvedu uz viesnīcu. Tur viss jau ir sagatavots tieši tā, kā komanda vēlējusies – numuriņu atslēdziņas jau sagatavotas, ēšanas laiki visiem zināmi, lai ēdienkartē viss būtu tieši tā, kā komanda iepriekš pieteikusi. Ceļš uz treniņiem, lai ģērbtuves un ekipējums būtu sagatavots. Kaut ko viņi ņem paši no savām valstīm, kaut ko uz vietas aizdodam viņiem tepat. Mana funkcija kā vietējai, valodas, ceļu un likumu zinātājai ir sniegt nepieciešamo palīdzību pēkšņās situācijās. Piemēram, kāds spēlētājs pēkšņi satraumējas, man jāpalīdz sarūpēt nepieciešamais. Pēkšņi kaut kādiem krekliem nav apdrukas, es risinu arī to. Esmu braukusi uz mūsu veikalu apdrukāt Norvēģijas izlases kreklu.

Vistrakākais pagaidām bijis gadījums ar Nīderlandes izlasi. Tajā laikā tur spēlēja Deilijs Blinds. Dedzīgākie futbola fani varbūt jau zina, ka viņam bija problēmas ar sirsniņu, tāpēc viņam visu laiku jāspēlē ar sirds monitoru. Atbraucām uz spēli, komandas jau sāka iesildīties, pie manis pienāca Nīderlandes izlases menedžeris un teica: "Zinu, ka tev ir mašīna, mums ātri jāaizbrauc uz viesnīcu, bet ne vēlāk kā pēc 40 minūtēm mums obligāti jābūt atpakaļ." Sākam jau braukt, viņš man saka: "Pilnīgs nonsenss, ka spēles dienā šādi jāstreso." Prasu, kas par lietu – vai kāds savas laimīgās zeķes vai kājsargus aizmirsis? Izrādās, Deilijs Blinds vienkārši nepaņēma uz spēli savu sirds monitoru. Bet cilvēks ir sākumsastāvā, viņam tūlīt jāsāk spēle, bet to nedrīkst darīt bez sirds monitora. Kā es pa to Valmieras ielu braucu! Tas, ka mani neapturēja policija, jau bija labi. Braucot uz viesnīcu, es biju tādā stresā! Viņš arī, viņš skrēja aizelsies pa trepēm uz numuriņu pēc tā sirds monitora. Tad abi nostresojušies braucām atpakaļ. No brīža, ka iekāpu mašīnā, līdz brīdim, kad izkāpu, man liekas, ka mans pulss bija nereāli augsts (smejas).

Tāpēc es saku – augsta līmeņa vai zema līmeņa komandas, visi tāpat ir cilvēki, ar visiem mēdz notikt pilnībā neplānotas lietas. Un man ir jāprot uz to reaģēt, izdomāt ātrāko un labāko risinājumu. Okei, tagad man ir liela pieredze jau iekrāta, bet ticiet man – ir bijušas pamatīgas, nu tiešām pamatīgas ziepes (viltīgi smaida)!

- Tas viss notika spēles dienā?

- Tas bija 45 minūtes pirms spēles sākuma! Vēl saspringtāks brīdis par to laikam nevar būt.

- Esi strādājusi ar daudzām izlasēm, ar kuras valsts pārstāvjiem ir vispatīkamāk sadarboties?

- Spāņi! Bez vārda runas – spāņi. Esmu strādājusi gan ar Spānijas basketbolistiem, gan ar pieaugušo, gan jauniešu izlasēm, gan ar "Barcelona" telpu futbola komandu. Man pašai visforšāk strādāt ir tieši ar spāņiem. Droši vien tas iet roku rokā ar viņu dzīvesveidu, kultūru, to, kā viņi kārto lietas. Es no viņiem varu daudz mācīties. Pati esmu strādājusi mūsu sieviešu futbola izlasē kā komandas menedžere, un es zinu, kā tiek darītas lietas Latvijā. Pastrādājot ar citu valstu komandām, varēju ļoti daudz no viņiem mācīties. Piemēram, kā spāņi izkārto ēdienu ēdamzālē – tas ir kā pēc matemātikas formulām, kā pēc grāmatas. Viss savā kārtībā un ar pamatojumu. Nevar uz galda vispirms stāvēt gaļa, pēc tam salāti. Jābūt pareizā secībā. Viņi domā par to, ko pirmo cilvēki ierauga ēdamzālē, kā galu galā viss tiek porcionēts. Tas man sākumā bija liels pārsteigums. Likās, kāda gan tam nozīme? Mēs vienkārši sametam kopā pastu ar vistu un – rij! Spāņiem vispār tā nav. Saldie ēdieni viņiem vispār ir aizliegti.

Tas ir par ēšanu, bet tā plānošana izpaužas arī ekipējuma sakārtošanā. Ir izlases, kuras vispār neko nesagatavo, atbrauc tukšām rokām, un tad kā traki zvanās mums, pieprasot, lai atrodam viņiem kaut kādu stabiņu tieši 175 centimetru garumā un tieši zilā krāsā. Un tad viņi uztaisa nenormālu paniku. Spāņi? Viņi vienkārši atver savu čemodāniņu, un tur ir viss viņiem nepieciešamais, pat visu izmēru saliekamie vārti, regulējama garuma stabiņi. Viņi ir gatavi, viņi nerada papildu problēmas, viņi ir elastīgi, ja kaut kas nav pieejams. Viņu treniņu kvalitāte citā valstī nepasliktināsies un neuzlabosies. Savukārt citas izlases nav sagatavojušās, ir atkarīgas no mūsu sarūpētā. Un ja mēs neizdabājam kādam no viņu untumiem, kuru viņi dara zināmu tikai pašā pēdējā brīdī, nevis savlaicīgi, tad mēs esam tie sliktie, visu viņiem izbojājuši, tad mums esot jāiet uz visām četrām debespusēm.

Un! Tādās reizēs visbiežāk nākas klausīties: "Jums pēc tam vēl būs jābrauc pie mums." Tas ir sevišķi aktuāli, ja kvalifikācijas ciklā pirmā savstarpējā spēle notiek Latvijā, bet otrā – pie viņiem. Tad man jāuzklausa visi draudi, ko tik viņi mums neizdarīs un neiedos, kad mēs brauksim pie viņiem. Ar spāņiem tā nekad nav.

- Kāda bijusi visdīvainākā prasība, ko pretinieku komanda izvirzījusi?

- (Domā) Dienvidnieku komandas, kurām uz izbraukuma spēlēm līdzi dodas delegācija, arī sponsori. Cilvēki ar naudu, cilvēki, kuri apmaksā arī viņu pašu vēlmes. Tas, cik ļoti viņi vēlas izdabāt tiem sponsoriem, nav samērīgs ar to, kas mums vispār būtu viņiem jānodrošina. Man naktī bija jābūt gatavībā vadāt cilvēkus, kuriem vispār nav nekāda sakara ar komandu. Un pat viņu draugus. Aizved uz bāru, uz kaut kādu iestādi, nodrošini alkoholu. Vienai citai komandai pēkšņi ievajadzējās sadabūt bungas. Un gandrīz vienmēr visu prasīto esmu sagādājusi (smejas). Citkārt vajadzēja medus kūciņas ar kaut kādu īpašo ievārījumu iekšā. Daudz visādu mistisku lietu. Sevišķi raksturīgi tas ir dienvidu komandām, kuras mēdz prasīt, lai sagādāju viņiem kaut kādu augli, kas Latvijā vispār nav pieejams. Un to viņi nez kāpēc prasa nevis viesnīcai, bet man.

- Atgriezīsimies pie futbola! Ja tev būtu jāsalīdzina meiteņu futbols pirms 20 gadiem un tagad – kādas būtiskākās atšķirības tu redzi?

- Pirmais – tagad vairāk fokusējamies uz piramīdu, tas ir, sāk visu būvēt no jaunākā vecuma meiteņu komandām. Kad es sāku spēlēt futbolu, man liekas, es jau 14 gadu vecumā spēlēju WU-17 izlasē, jo tādas WU-15 izlases tolaik vēl nebija. Mums bija nometne Staicelē, mēs nevarējām savākt pilnu pieteikumu. Mūsu trenere sazvanījās ar kaut kādu Valmieras vidusskolu, vienkārši savāca kaut kādas meitenes no klases, kas atnāktu patrenēties tikai kvantitātes dēļ. Tagad pirms pāris gadiem biju meiteņu nometnē, tur bija 40 meitenes uz vienu treniņu, un nākamajā dienā bija vēl viens treniņš citām 40 meitenēm. Jo lielāka kvantitāte agrākos vecumos, jo vairāk cerību vēlākos gados sagaidīt lielāku kvalitāti. Meiteņu čempionāti agrīnajās vecuma grupās tagad ir jau pavisam citā līmenī, jo tagad jau ir, no kā izvēlēties, vairs nav savāktas visas, kuras vispār piekrita.

Arī nodrošinājums tagad ir neskaitāmas reizes labāks. Bumbas, formas, ekipējums tagad ir katrai komandai. Agrāk kā bija? Ja čaļiem nebija vajadzīgas tās bumbas, tad tās varēja paņemt arī meitenes. Ja čaļi bija izauguši no kaut kādām formām, tad tās formas tika mūsu komandai. Tās varbūt liekas tik pašsaprotamas lietas, bet, kad es augu, tā visa nebija.

Jāpiebilst, ka viena no UEFA prioritātēm ir sieviešu futbola segmenta attīstīšana. Tas ir iedevis būtisku grūdienu sieviešu futbola attīstībai visās Eiropas valstīs, arī federāciju iekšienē.

- Ko tev futbols devis dzīvē? Ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā.

- Noteikti disciplīnu. Otra lieta – komandu sporta veids ieliek tevi tādā situācijā, ka tu nevari būt egoists. Tas iemāca padomāt par to, lai labi un komfortabli būtu ne tikai tev, bet arī citiem. Tāpat futbols ir iemācījis man izmantot ikdienā ilgtermiņa domāšanu. Tas ir, ideju, ja es sākšu tagad sevi attīstīt, trenēties zālē vai vēl kaut ko citu darīt, tad ieguldītā darba saldos augļus varēšu plūkt pēc kāda laiciņa. Un, jā, arī to, ka esmu teju visas Eiropas valstis izceļojusi par brīvu. No manas klases pavisam noteikti neviens cits nebija pabijis 30 Eiropas valstīs līdz 15-16 gadu vecumam. Iespējas, ko futbols sniedz, ir wow!

- Divdesmit gadi futbolā jau nospēlēti, izlasē arī paspēlējusi. Ko tu tagad vēl meklē futbolā? Visi lielākie augstumi, šķiet, jau aiz muguras…

- Pirmkārt, es vēlos sevi uzturēt formā. Uzskatu tā – vīrieši uz mani neskatīsies, ja es būšu, tā teikt, resna un izplūdusi. Man ir iemesls palikt futbolā, lai uzturētu sevi formā, turpinātu būt aktīvai. Turklāt tas viss – svaigā gaisā. Man tas ir svarīgi. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas gribētu pulksten septiņos dalīt sasmakušā zālē trenažierus ar četrdesmit vīriešiem un vēl kaut kādām sievietēm. Mēs pēc dabas jau esam nedaudz slinki, ja nav spiesta lieta, tad neiesim ārā skriet. Nemelošu, sakot, ka futbols man ir vismaz iemesls izkustēties un būt svaigā gaisā.

Jā, pirms katras jaunās sezonas es tiešām apdomāju – vai man jāsāk vēl vienu sezonu? Tam, ka aizvien esmu futbolā, liels nopelns ir manam trenerim Didzim Matīsam, kurš palīdzēja, pierunāja vēl arī šogad uzspēlēt viņa vadītajā komandā. Viņš man deva komandā svarīgu lomu. Esmu komandas kapteine. Un es redzu, ka ne fiziski, ne tehniski, ne laukuma pārredzēšanā neatpalieku no citām meitenēm. Kamēr tā būs, tikmēr es būšu futbolā. Pēc treniņiem un spēlēm es jūtos labi un gandarīti. Lai gan, protams, mūžīgi nespēlēšu. Kā jau, domāju, liela daļa cilvēku, domāju arī par ģimenes veidošanu.

- Ja tu saki, ka futbols palīdz saglabāt formu, kas esot svarīgi vīriešiem, vai nesatraucies par zilumiem uz kājām un kā tas patiks vīriešiem?

- (Smejas) Nē, nē, tas man netraucē. Es savas kājas saudzēju (smaida). Zinu, ka citām meitenēm futbola dēļ kājas ir tiešām vienos zilumos, bet man tas parasti nav. Cenšos darīt visu, lai viņas nebūtu sadauzītas un apskrāpētas.

- Laukumā saudzējies un piedomā par kāju drošību?

- (Klusi) Jā…

- Sieviešu Futbola līga – kā tā, tavuprāt, ir attīstījusies? Tu esi pieredzējusi ļoti dažādus un raibus laikus…

- Tā noteikti ir ļoti attīstījusies kā produkts. Tagad mums, piemēram, ir divi profesionāli klubi, kuros futbolistēm maksā algas. Tas jau paceļ latiņu un liek par to domāt arī citiem klubiem. Spēlējot pret meitenēm, ar kurām kopā esam auguši līdzīgos apstākļos, tepat aukstumā, drēgnumā, pat viņas ir izsitušās un sasniegušas līmeni, kurā par futbola spēlēšanu tiek maksāts. Arī citām spēlētājām tas ir motivējoši. Jā, šobrīd viņas ir nedaudz labākas, bet sasniedzamā attālumā. Vajag tikai pašām vairāk laika pavadīt, ieguldīt vēl vairāk treniņprocesā, un tas būs iespējams. Zini, visi, kuri pāriet uz Minhenes "Bayern", pēc gada jau izskatās pēc bodibilderiem (smaida). Varbūt arī tādā veidā var pakāpties to nākamo solīti līdz profesionālajam līgumam. Jebkurā gadījumā – tās divas profesionālās komandas tepat vien ir. Jā, nedaudz augstāk tabulā, bet līdz tam līmenim iespējams aizsniegties. Kad šāds mērķis ir tavu acu priekšā, tad jau vieglāk spert tos pēdējos divus soļus līdz Budas piemineklim. Nekas nav motivējošāks kā veselīga konkurence – kaut kas labāks un pārāks, ko var aizsniegt. Un tagad mums tas ir arī Latvijā.

- Kad vīrieši runā par sieviešu futbolu, nereti sanāk apspriest arī spēlētāju vizuālo izskatu. Tagad došu tev iespēju izdarīt to pašu – kuri no Latvijas futbolistiem ir vissmukākie? Kuru Latvijas futbolistu plakāti karātos pie sienas padsmitgadīgas Rebekas Tīles istabā?

- Nu, Mārītis Verpakovskis noteikti būtu (smaida). Viņš arī liepājnieks, mēs no vienas pilsētas. No tagadējiem? Oi, nu man jau Tobītis patīk! Viņš ir īsts smukulītis. Un Gutja arī! Viņu plakāti man pusaudzes vecumā būtu (smejas).

- Ko tu ieteiktu ņemt vērā jaunajām meitenēm vai viņu vecākiem, kas vēl domā par iesaistīšanos meiteņu futbolā?

- Futbols iemāca eksistēt kolektīvā un nenostādīt savas vajadzības augstāk par citu vajadzībām. Tagad redzu, ka lielākajai daļai Sieviešu Futbola līgas spēlētāju vairums draugu ir tieši no futbola. Domāju, tas saistīts ar to, ka kopīgi piedzīvoti gan panākumi, gan smagas vilšanās, un tādas saites ir nesaraujamas. Tāpat tās ir ceļošanas iespējas – attīstības turnīri, kvalifikācijas, viss pārējais. Priekš manis tas bija wow! Un ne tikai tāpēc, ka varu atķeksēt kartē valstis, kurās esmu bijusi, bet tā pieredze. No Latvijas ir jāizbrauc, lai redzētu, kā ir citur. Ja citur kaut kas ir labāk, tu vari to iemācīties un mēģināt apgūt. Ja kaut kas ir sliktāk nekā Latvijā, tad varam ar jaunu skatu novērtēt to, kas mums ir. Tāda daudzveidīga pieredze palīdz pēc tam vienā vai otrā veidā dažādu dzīves lēmumu pieņemšanā. Es teiktu, ka tādai jaunai meitenei futbols ir vienkārši ideāls veids, ar kādu sākt iepazīt pasauli un dzīvi.

Tāpat vēlos akcentēt to, ka sieviešu futbols nemaz nav tāds kontakta sporta veids, kā pieņemts domāt. Mums ir minimāls kontakts, tas nav ass un agresīvs sporta veids. Trakākais, ko tiesnesis atļaus, ir cīņa plecs plecā. Ne tev sper pa kājām, ne tevi žņaudz – tā futbolā nemaz nav. Es un lielākā daļa meiteņu izsprukušas cauri sveikā bez zilām acīm. Ja salīdzinām ar citiem komandu sporta veidiem meitenēm, futbols ir viens no piemērotākajiem, nav te tik daudz kontakta cīņas. Uzskatu, ka futbols vispār ir viens no sporta veidiem, kas vispusīgi attīsta bez galējībām. Nav ne par daudz pārpumpējušies, ne par maz. Futbolisti vīrieši, manā subjektīvajā ieskatā, ir vieni no vislabāk nokomplektētajiem ķermeņiem – ne par daudz, ne par maz. Nav jābūt riktīgam kačokam kā Adamam Traorē vai riktīgam skaliņam kā Pēterītis Kraučs. Futbols ir foršs!

REBEKA TĪLE

futboliste
Dzimusi: 1994. gada 8. novembrī
Klubs: Rīgas Futbola skola
Iepriekšējie klubi: FHK Liepājas Metalurgs, FK Liepāja, Liepājas Futbola skola, SK Super Nova