Tagad viņa ir Latvijā jau vairāk nekā pusgadu, ikdienas gaitās pārliecinājusies par kluba biedreņu padomu uzmanīties no vietējiem pensionāriem sabiedriskajā transportā, iepazinusi tuvāk Latviju, mūsu kultūru un futbola līmeni, tāpēc var vairāk pastāstīt par saviem iespaidiem. Piemēram, viņas klubā "Riga FC Women" pieejamā infrastruktūra esot viena no labākajām, kādos viņai jebkad sanācis strādāt. Un viņa tomēr paspēlējusi Beļģijas, Islandes, Turcijas, Šveices augstākajās līgās…

Ar Nīderlandes futbolisti tiekamies 5. augustā viņas dzīvesvietā Rīgā. Tieši todien pie viņas ciemos atbrauca futbolistes tēvs, kurš intervijas laikā dīvānā skatās olimpiskās spēles. Divas dienas iepriekš Parīzes Olimpiskajā stadionā fantastisku uzvaru 4x400 metru skrējienā izcīnīja Nīderlande. To atceroties, izmetu: "Tā jūsējā ar Mikijpeles balsi vareni noskrēja stafetes pēdējo posmu!" Kopīgi pasmejamies, vienojamies, ka sportiskais varējums tomēr vērtējams augstāk par iedzimto balss tembru un sākam sarunu.

Manjima Stevelmansa savā Rīgas dzīvoklī uzņēma tēvu, pārrunājot Parīzes olimpisko spēļu notikumus. Pats tēvs gan bildēties ar meitu portretintervijai nevēlējās. "Kautrīguma ziņā esmu mazliet latvietis," viņš atjoko un vienlaikus parāda savas zināšanas par Latvijas kultūru.

- Tavs ceļš futbolā – kā tas sākās?

- Viss sākās ar manu brāli un tēti. Vispirms mans brālis sāka spēlēt futbolu. Es ar māsu sākumā nodarbojāmies ar vieglatlētiku. Mans tētis ik pa laikam palīdzēja trenēt mazos puišus, un mēs arī turp gājām. Mums iepatikās futbols, sākām spēlēt brāļa klubā, un tā viss pamazām attīstījās, un, re, tagad esmu šeit.

- Ja tu tagad mēģini atcerēties sevi bērnībā, kas tieši patika futbolā visvairāk?

- Jāatzīstas, ka bērnībā sapņoju nokļūt olimpiskajās spēlēs vieglatlētikā. Kad mans brālis sāka spēlēt futbolu, tas mainījās. Futbolā patika tā komandas sajūta. Vieglatlētikā tu esi viens, viss atkarīgs no tevis paša vien, bet futbolā bija komandas darbs – uzvaras un zaudējumi bija kolektīva atbildība.

- Kura no vieglatlētikas disciplīnām bija tavējā?

- Es trenējos daudzcīņā, tātad vairākās disciplīnās. Taču vislabāk man padevās sprints un lodes grūšana. Tajā es pat tiku Nīderlandes izlasē ap 11 gadu vecumu, taču ap to laiku izvēlējos dot priekšroku futbolam. Tajā vecumā biju tiešām ātra, man patika futbolā noskriet pretspēlētājus. Un man patika pats mācīšanās process. Sākumā nebiju tik laba futbolā, citi bērni bija trenējušies ilgāk un bija man priekšā. Trenējoties apguvu jaunas iemaņas, un tik straujš progress arī uzturēja dzirksti.

- Zinu, ka Nīderlandē aktīvi cīnās par to, lai talantīgākās meitenes iespējami ilgāk spēlētu kopā ar puišiem. Līdz cik gadu vecumam to darīji tu?

- Līdz pat U-19 vecumam. Es tobrīd biju 18 gadus veca. Pēc tam devos uz ASV. Ja paliktu Nīderlandē, gan jau turpinātu spēlēt ar puišiem arī ilgāk. Man šķiet, ka spēlēt ar puišiem sāku jau no U-17 vecuma grupas, tas ir, 16 gadu vecumā, tā ka, jā, pāris gadus spēlēju pret puišiem.

- Cik grūti tas bija?

- Ak… viss notika daudz ātrāk! Viņi bija fiziski spēcīgāki, viņi domāja ātrāk, visu darīja ātrāk. Man tas bija patiešām labs izaicinājums. Man nācās ātri vien adaptēties tiem ātrumiem, domāt pāris soļus uz priekšu. Citādi man ātri atņemtu bumbu, un man nāktos skriet atpakaļ, lai to atgūtu. Taču man tiešām patika spēlēt ar puišiem – nekādas drāmas, tikai futbola spēlēšana (smaida), prieka gūšana un mēģināšana uzvarēt. Sieviešu futbolā ir… nedaudz atšķirīgi (iesmejas).

- Pieminēji fiziskās atšķirības. Kā ar mentālajām? Vai laukumā juti, ka puišiem ir arī cita mentalitāte?

- Kā jau teicu, ar puišiem nav lieku drāmu. Ja gadās kļūdīties, nekas traks – ejam uz priekšu! Man tie bija vieni no bezrūpīgākajiem un jautrākajiem brīžiem. Tikai spēlē un baudi, jo visi visapkārt grib tikai to labāko. Viņiem bija tāda īpaša vēlme gūt panākumus un palīdzēt. Vienu brīdi biju vienīgā meitene komandā, jo mana māsa bija citā komandā. Kad man gadījās kāda kļūdiņa, komandas biedri uzmundrināja, sakot: "Nekas, turpini, nākamreiz izdosies." Viņi laikam nojauta no manis to, ka jutos viņus pievīlusi, taču viņi vienmēr mani motivēja turpināt censties. Tas bija kolosāli no viņu puses, es jutos tur iederīga, pieņemta, jutos tā, it kā es būtu viena no puišiem.

Pretinieku komandās gan regulāri bija "skat, viņu komandā spēlē meiča!" izsaucieni. Bet pēc spēles viņi parasti nāca jau nopietnākā noskaņojumā un teica: "Laba spēle."

- Tas droši vien bija kā medus ausīm…

- Jā, it sevišķi pēc labas spēles bija patīkami dzirdēt, ka sākotnējo skepsi un jociņus nomaina nosvērti un godīgi pateikts "tu labi spēlē!".

- Pastāsti kādu epizodi no spēlēšanas pret puišiem, kas tev palika atmiņā visspilgtāk!

- (Domā) Bija viena komanda, pret kuru mači vienmēr bija ar papildus spriedzi. Tas nebija gluži derbijs, bet tā bija lielākas pilsētas komanda, un tur vienmēr bija abpusēja iekšējā vēlme parādīt, kurš te galu galā ir lauķis. Spēlējām mājās, un tur viņiem bija viens tiešām labs spēlētājs. Mans tēvs bija tobrīd mūsu komandas treneris, un viņš man deva rīkojumu: "Seko šim puisim visur, tev viņš jāaizēno." [Viņas tēvs šajā brīdī novēršas no TV ekrāna un saspicē ausis, klausoties meitas stāstītajā] Teicu, ka izdarīšu bez problēmām. Devos laukumā, visu laiku gāju viņam kontaktā. Spēles laikā viņš sāka nervozēt. "Neaiztiec mani," viņš uzstāja. Es neatstājos un turpināju spēlēt tādā pašā manierē, neizlaižot viņu no acīm. Vienā brīdī viņš zaudēja savaldību, kļuva dusmīgs tikai par to, ka neizlaidu viņu no acīm. Sākās abpusēji strīdi. Tā bija viena no reizēm, kad man nācās aizrādīt puisim, lai beidz čīkstēt un lai spēlē.

- Vienā intervijā pirms pieciem gadiem tev tika jautāts, ko tu darīsi 2024. gadā. Tu atbildēji, ka spēlēsi Nīderlandes futbola izlasē. Taču šobrīd tu esi Rīgā, turklāt futbolā tagad pārstāvi Gambijas izlasi…

- Gambijas izlases pārstāvji ar mani sazinājās jau iepriekš, taču ar jāvārdu nesteidzos. Gribēju nogaidīt un pagaidīt, vai mana karjera varētu mani aizvest līdz Nīderlandes izlasei. Pirms gada mani atkal uzrunāja, un es nolēmu piekrist Gambijas piedāvājumam, pieņēmu jaunus izaicinājumus. Tas manā piecgades plānā tiešām ir mainījies – tik un tā esmu kļuvusi par izlases futbolisti, tikai ne Nīderlandes. Man joprojām ir sapnis spēlēt Madrides "Real". Tas ir mans sapņu klubs. Vēl ir laiciņš šo mērķi sasniegt.

- No visiem puišiem, kuri gadiem ilgi trenējas futbolā, tikai viens procents tiek pie profesionāla līguma. Es nezinu, kāda ir šī statistika meitenēm, iespējams, tā ir vēl mazāka par vienu procentu, bet tu esi viena no tām veiksminiecēm, kura naudu pelna ar futbolu. Kādas ir sajūtas, ka futbols nav tikai hobijs, bet profesija?

- Patiesību sakot, dažreiz ir tādas dīvainas sajūtas, jo ikdienā jau īsti nejūties tā, it kā tu būtu darbā. Es daru tikai to, kas man patīk, futbols sākotnēji bija mana aizraušanās, un tā šķiet joprojām. Ir nedaudz dīvaini domāt par to, ka futbols ir mans darbs, tāpēc varu justies patiešām izredzēti veiksmīga. Reizēm to mēdzu aizmirst, taču man ir tiešām paveicies. Ģimene man ik pa laikam atgādina, ka es varu darīt to, kas man pašai patīk, varu apceļot pasauli, mēģinot sasniegt savus mērķus. Tā ka, jā, man ir riktīgi paveicies.

Profesionālais futbols tiktāl vedis Stevelmansu cauri daudzām valstīm, Beļģiju, ASV, Turciju, Islandi ieskaitot. Bildes no futbolistes personīgā arhīva.

- Tagad tas jau ir mazinājies, bet pirms gadiem desmit katra meitene, kura Latvijā nodarbojās ar futbolu, saņēma daudz jautājumu no apkārtējiem – kāpēc sports un kāpēc tieši futbols? Vai tev Nīderlandē arī ar to nācās saskarties?

- Jā, protams. Augām, labi zinādamas, ka sieviešu futbolā apgrozās krietni mazāk naudas. Ir grūti pārtikt tikai ar futbolu vien. Es pazīstu tiešām daudz labu spēlētāju, kuras ir ar profesionālo līgumu, taču savieno to ar papildus darbu. Pat Nīderlandes līgā, kas ir tiešām laba līga, taču, domāju, ap 70-80 procentu spēlētāju tur piepelnās ārpus futbola. Tā sanāk, ka šobrīd ārpus dzimtenes ir labākas iespējas pelnīt sieviešu futbolā. Es pati arī labprātāk spēlētu Nīderlandē. Bez liekām runām! Jebkurā brīdī. Taču tur man varēs iedot varbūt trešo daļu no tā, ko man piedāvā ārpus Nīderlandes. Ja atgrieztos dzimtenē, man nāktos strādāt papildus, un es tomēr vēlos spēlēt profesionāli. Dažreiz ir tā, ka tavā jomā iespējams ārzemēs nopelnīt vairāk nekā dzimtenē, kur, no otras puses, var spēlēt augstā līmenī. Vai alternatīva ir doties kaut kur citur, kur līmenis varbūt ir zemāks, toties vari būt profesionālis, kāds vēlies būt.

- Kādas bija pirmās domas, kad uzzināji par iespēju doties spēlēt futbolu uz Latviju? Cik daudz par Latviju tobrīd zināji?

- (Rāda izbrīnītu seju un smejas) Patiesību sakot, neko daudz. Viss notika ļoti ātri. Tobrīd bija traka situācija. Biju Turcijā, tur sākās daudz visāda veida problēmu. Mans aģents deva man ziņu, ka Rīgā domā veidot jaunu sieviešu futbola komandu. Teica: "Šodien tikšos ar viņiem, varbūt tur būs komanda, varbūt nebūs, bet es tev došu ziņu." Tobrīd biju gatava jebkuram jaunam izaicinājumam, lai tikai dotos uz vietu, kur atkal varu doties spēlēt futbolu brīvi un baudīt spēli. Drīz pēc tam aģents deva ziņu, ka, jā, lūk, Rīgā veidos sieviešu futbola komandu un ka man ir iespēja turp doties. Zināju reģionu, kur Latvija ir, bet neko daudz par pašu valsti nezināju. Ieguglēju informāciju par Rīgu. Man bija iepriekš pazīstama igauniete, lietuviete, sazinājos ar viņām un ieguvu informāciju par Latviju. Un te nu es esmu!

- Un kādi bija pirmie iespaidi tieši Latvijā? Ieradies šeit pašā ziemas spelgonī?

- Kad ierados šeit, te vēl nebija sniega, bet lija lietus, un vakars bija patiešām auksts. Nejutu savas pēdas! Iekāpu autobusā, nemaz nezinot, vai tas bija īstais. Pēc nedēļas sāka snigt. Tad kļuva pavisam auksti. Man paveicās, ka es no Turcijas paņēmu līdzi ziemas jaku. Vismaz to varēju uzvilkt.

Visas vietējās meitenes pirmajā nedēļā katru dienu jautāja, vai es te tiešām palikšu (smejas). "Kad tu atkal atgriezīsies?" viņas jautāja, jau it kā paredzot, ka tūlīt es bēgšu prom. Teicu, ka nekur negrasos doties, ka šeit arī plānoju palikt. Jauns kolektīvs, bet vietējās jau savstarpēji pazīstamas. Teica, ka es esot pārāk laba šai komandai, domāja, ka es tūlīt ņemšu kājas rokās un mukšu prom.

Pirmais padoms, ko komandas biedrenes man deva: "Ja ej ārā, uzmanies no veciem cilvēkiem sabiedriskajā transportā. Viņi nav diez ko jauki." Pieņēmu zināšanai. Kopumā visi bija ļoti pretimnākoši, uzreiz sajutos te gaidīta. Iekāpu autobusā, un tad sapratu padoma būtību (smaida). Visi vecie cilvēki autobusā skrēja iekšā kā lokomotīves, izliek visas savas somas uz blakus sēdvietām, lai, pasarg’ Dievs, neviens neapsēžas blakus… Pasmaidīju pie sevis, sapratu, ka šis ir citādi nekā mājās, bet nekas traks. Komandā visi ir jauki, un mana dzīve vairāk vai mazāk paliek futbola burbulī.

- Kas tevi Latvijā tiktāl pārsteidzis visvairāk? Kas bija lielākais kultūršoks?

- Ikdienā un sadzīvē? (Domā) Es teiktu, ka laikam jau daudz dzērāju, vēlu vakaros un pat agri no pašiem rītiem. Vienurīt izgāju tepat ārā, un parkā ar seju krūmos no paša rīta gulēja jauneklis. Domāju pie sevis, vai viņš maz vēl ir dzīvs? Kad atgriezos, viņš turpat krūmos turpināja gulēt. Jautāju meitenēm, kas tas īsti ir. Man paskaidroja, ka tie esot bomariki vai kas tamlīdzīgs. Man paskaidroja, ka tie ir bezpajumtnieki, kuri dzer, jo tas ir lētākais no veidiem, kā aizmirsties. Man tas ir wow!, kaut kas patiešām skumjš. Daži no viņiem ir tiešām jauni, pat mana vecuma. Tas man ir lielākais šoks Latvijā, ka tik daudzi dzer jau no paša rīta.

- Cik ilgi tu vēl plāno palikt Latvijā?

- Ū, tas ir viens labs jautājums! To man bieži jautā, arī komandā (smaida). Šobrīd visiem komandā saku tā – ja mums izdosies laba sezona, ja uzvarēsim līgā, ar lielu varbūtību es te varētu palikt, lai nākamsezon varētu labi nostartēt Čempionu līgā. Ja nē, tad nezinu – skatīšos vēlāk. Aģents mani informēs mani par iespējām, un tad skatīšos. Šobrīd man ir līgums līdz šīs sezonas beigām.

Brīvajā laikā futboliste mēdz pastaigāties tuvējā parkā Grīziņkalnā. "Esmu dzirdējusi, ka dažiem apkaimes iedzīvotājiem esot iebildumi pret te esošo sporta parku. To man grūti saprast. Pirmkārt, nav nemaz tik skaļi, otrkārt, tas taču ir tik lieliski, ka bērni un jaunieši var būt aktīvi un sportot, nevis klīst ielās, kurās pēc gadiem gulēt ar seju krūmos."

- Kādi bija pirmie iespaidi par komandu futbola ziņā?

- Mums ir jauns kolektīvs, tikai martā visi savācāmies kopā, arī treneris tikai ap to laiku pievienojās. Sākām visu praktiski no nulles. Tur sapulcējās ļoti dažāda līmeņa spēlētājas. Dažas no meitenēm bija tiešām labas, citas bija kolektīvā, un tas ir normāli. Sākumā bija svarīgi saprast, ko katrs var izdarīt. Man galvenais uzdevums sākumā bija visu saprast, kura spēlētāja kā domā. Pāris nedēļu laikā bija jāsagatavojas, lai sāktu sezonu.

- Kā tu vērtē konkurences līmeni visā līgā kopumā? Tomēr ir dažāda veida spēles…

- Jā, visā līgā kopumā ir kā pa kalniem un lejām. Ir "Metta", "RFS Women" un arī Liepājas Futbola skola ir labi pretinieki, kuri vēlas spēlēt futbolu. Spēles pret šīm komandām ir tādas, kuras gaidām ar nepacietību. Pret turnīra tabulas lejasgala komandām ir citādi. Skaidrs, ka arī viņas cenšas spēlēt futbolu, bet šajos mačos ir tā sajūta – ja viņas nevar dabūt bumbu, tad dabūs tevi. Pie tā biju pieradusi karjeras sākumā, un tagad nākas to atcerēties. Esmu tam jau adaptējusies, esmu gatava, ka reizēm nospēlēs "manī", nevis bumbā. Ne jau tīšām! Pēc pārkāpuma viņas mēdz pieskriet, atvainoties, teikt, ka tā negribēja. Jā, tas netīšām, tomēr tik un tā sanāk. Tā ka, jā, kā jau teici, līmenis līgā ir ļoti dažāds. Visām komandām ir savi izaicinājumi ik pa laikam. Dažreiz sanāk, ka laukumā ir vairāk fiziskas cīņas, mazāk spēles ar bumbu. Arī tāda stila futbols mēdz būt. Un katrā valstī ir sava futbola kultūra.

- Kādu tu paredzi līgai attīstības ceļu ar pašreizējo virzienu?

- Domāju, ka viss iet pareizajā virzienā un kļūs tikai labāk. Meitenes saka, ka jau šogad ir daudz labāk, nekā iepriekš. Es nevaru komentēt, vai tā tiešām ir, bet tā man saka, un man atliek tam ticēt. Taču jau tagad redzu, ka veidojas jaunas komandas, vairāk citu klubu gatavi iesaistīties sieviešu futbolā. Domāju, ka tādai mazai valstij, kā Latvija, tas ir ļoti labi. Piemēram, mūsu komandas vārtsardze [Enija Anna Vaivode] savulaik bija spiesta doties uz ārzemēm, bet tagad viņa var spēlēt profesionāli futbolu ar ģimeni savā dzimtenē. Iepriekš tas nebija iespējams. Varbūt vienmēr var vēlēties, lai viss notiek ātrāk, bet šobrīd te pakāpeniski maziem solīšiem viss iet uz labo pusi.

- Vai tev ir bijusi iespēja padarboties ar meitenēm, kuras šeit vēl tikai iepazīst futbolu?

- Bijām vienā treniņā ar meitenēm, bija jautri. Zinu, ka viena no manām komandas biedrenēm trenē meitenes, bet no gala produktos redzamā man šķiet, ka te varētu darīt vairāk tehniskajā sagatavotībā. Pilnveidojot tehniku, uzlabojas arī vispārējā motorika. Fiziskos vingrinājumus var veikt jebkurā vecumā, bet tehniskie pamati, manuprāt, jāapgūst agrīnā vecumā. Jo mazākā vecumā to apgūst, jo ātrāk to iemācās un tas nostiprinās. Tā, manuprāt, varētu būt viena no lietām, kurās Latvijā vēl pietrūkst. Puišiem tā pati lieta aktuāla. Ik pa laikam redzu trenējamies U-21 puišus. Dažiem no viņiem tehnika ir ļoti labā līmenī, bet vispār kopumā tehnika ir zemākā līmenī nekā Nīderlandē.

- Vai tu sevi uzskati par kreatīvu futbolisti?

- Nē, neteiktu vis. Es vairāk esmu fiziski spēcīga spēlētāja. Neesmu nekāds Injesta vai Ksavi. Es vairs nespēlēju tajā pozīcijā, bet es savu spēles stilu futbolā drīzāk salīdzinātu ar Serhio Ramosu.

Stevelmansa (att. pa labi) sevi uzskata par fiziski spēcīgu futbolisti.

- Internetā atrodamā informācija liecina, ka esi pussardze, bet "Riga FC Women" pieteikumā esi aizsardze. Kā tad īsti ir?

- Pirms aptuveni diviem gadiem es tiku pārvirzīta uz aizsardzību, bet visu līdzšinējo karjeru es spēlēju kā "sešinieks" [uz aizsardzību tendēts centra pussargs]. Kad spēlēju "Charleroi" komandā, mums tika savainota centra aizsardze, ko es aizstāju. Man iepatikās, un pēc tam vairākos klubos biju centra aizsardze. "Riga FC Women" rindās dažreiz esmu arī "astoņnieks". Tā ka esmu gatava spēlēt tur, kur komandai mani vajadzēs.

- Arī vārtos vari spēlēt?

- Vārtsarga pozīcijai esmu nedaudz par īsu (smaida), bet – ja komandai vajadzēs, varu spēlēt arī tur. Protu lēkt, tā ka – nekādu problēmu.

- Tev bija lieliska iespēja iepazīt ASV sieviešu futbolu, vienu gadu tur mācoties un spēlējot futbolu. Ko, tavuprāt, Eiropas klubi varētu pamācīties no amerikāņiem?

- Infrastruktūra. Viņiem ir daudz dažādu infrastruktūras objektu. Kaut vai fizioterapeiti. Studenti var studēt fizioterapiju un paralēli trenēties praksē ar atlētiem, kā noteipot utt. Trenažieru zāles, visa veida palīdzība spēku atjaunošanai vai traumu prevencijai – viss ir pieejams. Tur visi var justies kā profesionāli atlēti, pat tad, ja alga netiek maksāta. Mācības skolā tiek pielāgotas treniņiem, un visai komandai viss ir pakārtots. Eiropā kas tāds notiek tikai tad, ja pilnīgi visas spēlētājas komandā ir ar profesionālajiem līgumiem. Turcijā arī bija līdzīgi. Visas dzīvojām vienā vietā, visas kopā trenējāmies. ASV katram komandas dalībniekam treniņu režīms ir tāds pats. Ja esi labs, tu būsi labs. Nebūs tā, ka zaudēsi savas kvalitātes, jo sanāks trenēties mazāk nekā citiem. Un ASV ļoti varēja just sava veida "mērīšanos". Ja blakus universitātei būs kaut kas jauns, tavai noteikti vajadzēs to pašu. Tur valda tāds lepnuma un pašcieņas kults. Viņiem patīk konkurence laukumā un ārpus tā.

- Ko tieši tu tur studēji?

- Būtībā fizioterapiju. Vienu gadu. Pēc tam sapratu, ka nevēlos to turpināt, ka pārāk daudz jāmācās (smaida). Ieguvu savu zinātnes grādu sporta vadībā Beļģijā. Iepriekš visu laiku teicu, ka pēc futbolistes karjeras beigām būšu fizioterapeite, lai varētu palikt sportā, taču tagad zinu, ka man būs jādomā kaut kas cits.

- Vai, tavuprāt, profesionālam sportistam ir svarīga izglītība?

- Jā, noteikti. It sevišķi sieviešu futbolā, kur, būsim godīgi, nekļūstam par miljonāriem, un agri vai vēlu medus maize beigsies. Pēc spēlētāja karjeras beigām man būs jāstrādā. Tāpēc ir svarīgi iegūt vismaz kaut kādu izglītību. Pēc tam var pārdomāt un mainīt profesiju, bet jābūt labam pamatam.

- Pajautāšu tagad vēlreiz – kur tu būsi un ko darīsi pēc pieciem gadiem?

- Piepildīšu vienu no savas dzīves sapņiem un spēlēšu Madrides "Real", dzīvošu kaut kur Madrides tuvumā.

- Lai izdodas!

Manjima Stevelmansa

profesionāla futboliste
Dzimusi: 2000. gada 31. oktobrī
Pilsonība: Nīderlandes un Gambijas
Klubs: Riga FC Women
Iepriekšējie klubi: Navarro koledža, Teksasa, ASV (2019), KRC Genk, Beļģija (2020), Charleroi, Beļģija (2021), FH, Islande (2022), FC Sion, Šveice (2022), ALG Spor, Turcija (2023)