Māris Verpakovskis un Aleksandrs Starkovs ir vieni no pirmajiem vārdiem, kas nāk prātā, atceroties 2004. gada vasaru. Viņi bija Latvijas futbola neticamā panākuma sejas, bet visi tās komandas slavas mirkļi piedzīvoti, pateicoties daudz plašākam faktoru lokam. Saspēlējies un pieredzējis spēlētāju kodols, taktiski disciplinēta spēle laukumā, kas turklāt vēl arī sakrita ar laiku, kad visā Eiropā vislabākos panākumus guva pretuzbrukumu komandas (togad Eiropas čempionātā sensacionāli triumfēja Grieķija, bet UEFA Čempionu līgā šokējošu panākumu guva Žuzē Mourinju vadītā Porto), kā arī labos ārzemju čempionātos rūdīti spēlētāji.

Šobrīd tas var šķist neticami vai neiespējami, bet 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā uz Latvijas izlases rezervistu soliņa (!) bija divi aktīvi Anglijas premjerlīgas futbolisti (Marians Pahars un Andrejs Štolcers), kā arī vīrs, kurš gadu vēlāk ar savu klubu izcīnīja UEFA kausu (Juris Laizāns ar Maskavas CSKA). Tas ir spilgts apliecinājums tam, ka toreizējie panākumi bija nevis tikai Lēdijas Fortūnas labvēlība, bet gan mūsu futbolistu līmenim atbilstošs un absolūti pelnīts iznākums. Tas nebija gluži brīnums, ka Latvija toreiz ar šādu spēlētāju sastāvu kvalificējās EČ finālturnīram. Brīnums varbūt bija tas, ka mazajā Latvijā dažādu iemeslu dēļ izveidojās tik daudz labu futbolistu aptuveni vienā vecuma grupā.

Jāatgādina, ka kvalifikācijas stadijā Latvija aiz sevis grupā atstāja ne tikai tādas futbola valstis, kā Poliju un Ungāriju, bet arī play-off kārtā divu spēļu summā uzveica Turciju, kas divus gadus iepriekš izcīnīja Pasaules kausa bronzas medaļas. Visas trīs toreiz atstātas aiz Eiropas futbola grandiozākās ballītes borta - pa sarkano paklāju maršēja Latvija.

Latvijai izdevās kvalificēties Eiropas čempionātam ātrāk nekā tas izdevās Ukrainai, Austrijai, Slovākijai, Velsai, Gruzijai, Somijai.

Euro 2004, Čehija - Latvija

Finālturnīrs 2004. gadā notika Portugālē, un mājiniekiem tas turnīrs bija saistīts ar īpašām cerībām, jo komandā pārklājās divu leģendāru ēru galvenās sejas: Luišs Figu un tobrīd vēl tikai lielo turnīru debitants Krištianu Ronaldu. Latvija tika ielozēta D grupā, ko vairums uzskatīja par tā saukto "Nāves grupu", bet Latvijas mediji, meklējot oriģinalitāti, to nosauca arī par alus grupu, jo visās grupā ielozētajās valstīs dzintarkrāsas veldzējošā dzira tika turēta augstā godā. Vācija, Nīderlande, Čehija un Latvija. Trīs no četrām grupas komandām bija vairākkārtēji medaļnieki pasaules lielākajos futbola forumos. Un Latvija, kurai jau iekļūšana finālturnīrā vien bija neticams panākums. Bet apetīte rodas ēdot...

Turnīrs Latvijai sākās 15. jūnijā ar spēli pret Čehiju, kas izlozē bija izsēta kā 4. spēcīgākā komanda Eiropā. Ar Turīnas "Juventus" līderi un vienu no savas paaudzes labākajiem saspēles veidotājiem pasaulē Pāvelu Nedvedu, kā arī ar draudīgo uzbrucēju Janu Koleru un Milanu Barošu (galu galā kļuva par čempionāta rezultatīvāko spēlētāju ar pieciem vārtiem) tā bija daudz draudīgāka komanda nekā mūslaikos.

Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs šajā mačā varēja paļauties uz tobrīd pārbaudītām metodēm - drošu aizsardzību, ātrām pārejām pretuzbrukumos un neticamo Māri Verpakovski, kurš togad spēlēja pasaules klases līmenī. Potenciālajā sākumsastāvā sašķobījās 2003. gada Krievijas čempiona Jura Laizāna vieta (pussargs neesot bijis labākajā sportiskajā formā). Tāpat zem jautājuma zīmes bija Anglijas premjerlīgas kluba "Southampton" leģendas Mariana Pahara gatavība pēc ilgstošas savainojumu dziedēšanas. Viss pārējais sastāvs bija stabili iespēlēts kvalifikācijā, un treneris turpināja uzticēties tiem futbolistiem.

Latvijas izlases sastāvs Eiropas čempionāta finālturnīru debijas spēlē pret Čehiju, 15.06.2004.

Nebija spēlētas pat divas minūtes, kad pirmā bumba ielidoja Aleksadra Koliņko sargātajos vārtos. Milans Barošs bija aizmugurē. Jau nākamajā minūtē tika raidīts pirmais sitiens arī Petra Čeha sargāto vārtu virzienā - Vitālijs Astafjevs no distances sita bumbu pāri vārtiem.

Pirmās 20-25 minūtes Latvijai bija sarezģītas. Čehu spiediens nebija nomācošs, bet trauksmes zvani pie Koliņko vārtiem iezvanījās regulāri te pēc Nedveda reida, te pēc Tomāša Rosicka tālsitiena, te pēc veterāna Karela Poborška sitiena pa mūsu komandas vārtu pārliktni. Pēc tam lielo turnīru debitanti pierada pie atmosfēras un sāka veidot pretspēli. Visaktīvāk Latvija uzbruka pa kreiso flangu, no kura gan Andrejs Rubins, gan Andrejs Prohorenkovs izpildīja vairākus centrējumus soda laukumā, bet bez adresāta.

Pašā pirmā puslaika izskaņā gan Latvija atbildēja uz vienu no medijiem svarīgākajiem jautājumiem - vai Latvija finālturnīrā gūs kaut vienus vārtus. Pieredzējušais Igors Stepanovs pie sava soda laukuma atbruņoja no bumbas Barošu, piespēlēja uz brīvu zonu Prohorenkovam, kurš beidzot atrada ar centrējumu soda laukumā Verpakovski. Trīs piespēles (vairāk nemaz nevajadzēja) un Latvija gavilēja!

Māra Verpakovska vārti Eiropas čempionāta finālturnīrā 2004. gadā:

Uzreiz pēc Māra Verpakovska gūtajiem vārtiem beidzās pirmais puslaiks - pirmās 45 minūtes Eiropas čempionāta finālturnīrā Latvija uzvarēja! Turklāt ne pret kuru katru, bet pret vienu no turnīra favorītiem. Bija gan skaidrs, ka sekos vēl ļoti sarežģītas 45 minūtes. Favorītu čehu spiediens palielinājās, viņi veica spēlētāju maiņas, pārejot uz spēli ar trim uzbrucējiem un vēlāk pat uz četriem uzbrucējiem, spēlējot tobrīd ar jau mūsdienu standartiem ļoti avantūrisko 3-3-4 shēmu. Šāda riskēšana pavēra lielu plašumu Čehijas izlases aizsardzībā, un 69. minūtē Prohorenkovs tika pie salīdzinoši brīvas iespējas sagatavoties sitienam no soda laukuma stūra, bet bumba aizspurdza garām tālajam vārtu stabam. Pāris minūtes vēlāk Prohorenkova vietā laukumā nāca Laizāns, un Latvija pārgāja uz 4-5-1 shēmu, it kā palielinot blīvumu laukuma centrā, bet vienlaikus samazinot spiedienu uz pretinieku vārtiem - mums priekšā bija vairs tikai viens pats Verpakovskis.

Praktiski uzreiz pēc tam čehi panāca 1:1. Pie šāda rezultāta laukumā nāca arī Pahars, vienā no uzbrukumiem cenšoties izspēlēt "Dieva rokas" triku, bet tiesneši bija acīgi. Kamēr Pahars strīdējās ar tiesnešiem te par spēli ar roku, te par aizmuguri, tikmēr čehi raidīja bumbu Koliņko sargātajos vārtos vēlreiz. Piecas minūtes pirms spēles pamatlaika beigām Latvija nonāca iedzinējos.

Mača izskaņā gan Vitālijs Astafjevs labi izkārtoja sev vēl vienu sitienu, bet Čehs ar to tika galā. Latvija debitēja finālturnīrā ar cienījamu, tomēr zaudētu spēli.