- Raimond, kādā noskaņojumā esi pievienojies izlasei?

- Pozitīvā! Vienmēr ir patīkami ierasties izlases rīcībā, satikt visus draugus, pārējos komandā. Ļoti patīkami.

- Pēc kuriem izlases spēlētājiem vai stafa cilvēkiem ikdienas gaitās visvairāk ilgojies?

- Pēc visiem (smaida)! Bet visvairāk, protams, pēc tiem, kurus visilgāk pazīstu personīgi - visi Valmieras džeki, tie, kuri bijuši "Mettā". Te tagad ir daudz puišu, kurus pazīstu ļoti labi.

- Tu izlasē debitēji 2020. gada septembrī. Kā atšķiras tā brīža Raimonds Krollis no šodienas Raimonda?

- (Nopūšas) Vecāks esmu kļuvis. Ar lielāku pieredzi. Vairs nav tik liela stresa par futbolu. Es teiktu, ka tagad esmu mierīgāks un nosvērtāks futbola laukumā. Tā man gribētos domāt.

- To, ka laukumā esi mierīgāks, var labi redzēt arī treniņos. Tieši vakar treniņā jautāju Andrejam Gluščukam, vai Raimonds jebkad mūžā ir trenējies ar simtprocentīgu atdevi un uz maksimumu, viņš teica, ka tu vienmēr, pat pusaudža gados, visu esi darījis ar tādu šķietamu vieglumu, neiespringšanu. Tas ir tavs stils? Tavs raksturs? Vēlme baudīt procesu? Kas tas īsti ir?

- Nezinu... Trenējos tā, lai es izbaudītu procesu. Ir kaut kādas lietas, par kurām iespringstu vairāk. Citās lietās varbūt mazāk iespringstu. Manā izpratnē progress rodas tad, kad tu pats gribi, nevis kad treneris kaut ko uzspiež. Mana filozofija ir tāda - es ieguldu tik, cik es gribu. Tādā veidā zinu, ka esmu apmierināts ar darba procesu un nākotnē neko nenožēlošu.

- Izlases galvenais treneris Paolo Nikolato šo tēzi bieži piemin - process ir jābauda. Vai var teikt, ka šajā ziņā jums sakrīt viedoklis?

- Domāju, ka jā, bet šajā sakarā man ir priekšstats, ka itāļu treneri kopumā pieprasa maksimumu katrā epizodē, it īpaši treniņos. Cenšos to arī darīt. Itāļu filozofija, es teiktu, ir progresīvāka un mūsdienīgāka. Var redzēt, ka komanda ir tāda pozitīvāka, saliedētāka, brīvāka. Cerams, tas nesīs rezultātu.

- Cik labi tu esi apguvis itāļu valodu?

- Saprast - saprotu. Varbūt tagad nedaudz sliktāk, jo kādu laiku neesmu bijis tajā vidē. Kad biju Itālijā, es lielāko daļu sapratu. Arī runāt varu, bet ne gramatiski pareizi.

- Galvenais treneris ļoti progresējis angļu valodas prasmēs. Pirmajā nometnē viņš lielāko daļu informācijas nodeva caur palīgiem, bet šajā nometnē jau ļoti daudz komunicē ar visiem bez starpniekiem angļu valodā. Vai tu treniņprocesā jūti valodas barjeru?

- Domāju, ka nē. Es pat teiktu, ka ir tieši otrādi. Starp marta un jūnija nometni viņa angļu valoda ir ļoti progresējusi, taču es uzskatu, ka tam ir pat ieguvumi. Viņa sniegtā informācija ir īsa un kodolīga. Mums tā ir daudz vieglāk uztvert būtiskāko vēstījumu. Tā ir vieglāk nekā tad, ja tev iedod priekšā milzīgu grāmatu, ko ir grūti tik ātri uztvert. Treneriem tas ir izaicinājums - sagatavot informāciju tā, lai var izstāstīt galveno īsi un kodolīgi. Man liekas, ka šobrīd tas strādā. Un strādā ļoti labi.

- Vairs neatceros, pēc kuras spēles tas bija, bet pēc vienas no Latvijas izlases spēlēm iepriekšējos gados tu publiski izteicies, ka ne visai saproti futbolu, kādu mūsu valstsvienība mēģina spēlēt. Vai tagad, tavuprāt, izlase mēģina spēlēt citu futbolu?

- Ja nemaldos, tā bija intervija pēc spēles Horvātijā, kad jau no pirmās minūtes iesēdāmies savā soda laukumā. Es redzu un jūtu futbolu tā - mēs neprogresēsim, ja nemēģināsim spēlēt arī pret spēcīgiem pretiniekiem. Nav svarīgi, ka tā ir Horvātija, kas, loģiski, ir spēcīgāka par mums un ar kvalitatīvākiem spēlētājiem. Cik bija - 0:5? Nu, ja mēģinātu spēlēt, būtu 1:8? Gols vienmēr ir svarīgs. Man kā cilvēkam, kuram ļoti patīk konkurence, man gribas pārbaudīt, ko es māku, ko nemāku. Tagad, cerams, vairāk mēģināsim spēlēt "futbolu". Kā tas viss izskatīsies galu galā, to redzēsim.

- Kādi ir tavi pirmie iespaidi par jaunuzņemto kursu? Vai Latvijas izlase ir spējīga spēlēt starptautiskos mačus šādā manierē? Atceros, ka pirms pirmās spēles bija arī tādi, kuri iekšēji šaubījās par to, bet pēc pirmās spēles komanda kļuva atvērtāka jaunajām idejām.

- Man liekas, ka futbolā tehniskās kvalitātes atšķirība starp vidējo un visaugstāko līmeni ir, bet tā nav tik ievērojama. Visu vairāk izšķir ātrums, cik ātri pieņem lēmumu. Man liekas, ka problēmas ir pat ne tik daudz tehniskas, bet vairāk sapratnē, kā pareizi spēlēt. Jāceļ galva augšā, jākomunicē, "jālasa" spēle. Tehniski mēs varam izpildīt tās lietas, bet tagad mums daudz stāsta arī par to, kā uzlabot mūsu sapratni par spēli. Vienkārši jāpierod pie tiem ātrumiem. Un nav cita veida, kā pie tiem pierast, kā tikai mēģinot to darīt, lai gan, iespējams, ik pa laikam sanāks arī apdedzināties.

- Tas ir tieši tas, ko treneris jums rādīja taktiskajā nodarbībā - uz ekrāna piemēri no Mančestras "City" un citiem lieliem klubiem, kur piespēles nebija tehniski sarežģītas, kur piespēles bija tieši tādas pašas, kā ikviens no mūsu izlases spēlētājiem var izpildīt, bet visa "odziņa" bija savlaicīga atsegšanās un darbības spēlētājiem bez bumbas.

- Jā! Cik es uzspēlēju Itālijas A Sērijā tās dažas minūtes, pēc tam B Sērijā, tad aizgāju uz Čehijas otro līgu, un saku - futbolu prot spēlēt visur, atšķiras ne tik daudz tehniskās iemaņas, bet domāšanas un lēmumu pieņemšanas ātrums. Tā ir galvenā starpība. To, man šķiet, pie pareizā trenera, ar pareizu attieksmi un vēlmi var iemācīties.

- Starp citu - paķircināšu tevi - kur ir vieglāk spēlēt: A Sērijā vai Čehijas 2. līgā?

- Nekur nav viegli (iesmejas), bet A un B Sērijā ir vieglāk paredzēt, ko darīs pretinieks, ko darīs tavs komandas biedrs. Čehijas otrajā līgā ir lielāki "pārsteigumi" (smaida). Kad es jaunībā spēlēju dublieros un pārgāju uz virslīgu, virslīgā spēlēt bija vieglāk, jo dublieros ir vairāk neparedzamā, tā spēle reizēm virzās neloģiskākā gultnē, tur ir vairāk divcīņu nekā futbola. Tāpēc, jā, Čehijas 2. līgas pieredze bija ļoti interesanta, un tā man iedeva ļoti daudz tieši divcīņās un agresijas ziņā. Tās nebija manas spēcīgākās īpašības, tagad es teiktu, ka tās esmu uzlabojis.

- Uzbrukumā tu esi spēlējis ļoti dažādās pozīcijās, ar dažādām funkcijām. Esi bijis dziļumā nākošais uzbrucējs, esi spēlējis uzbrukuma smailē, daudz spēlēji flangos... Kā tev pašam liekas, kura ir tava īstā pozīcija priekšējā līnijā?

- Tiešām grūti spriest, jo tā sajūta ir tāda, ka ik pēc pussezonas vai citkārt pat katrā nākamajā mačā es spēlēju jau citādi. "Mettā", piemēram, nācu dziļumā, situ pa vārtiem no distances, tad aizgāju uz "Valmieru" un spēlēju praktiski tikai soda laukumā, Itālijā meklēju iespējas aiz muguras... visu laiku sanāk pielāgoties un mainīt savu spēles stilu. Mēģinu spēlēt dažādi, lai pašam būtu interesantāk, lai pretiniekiem būtu neparedzamāk.

- Mēģini visādi, bet kur esi visefektīvākais?

- Es teiktu, tas ir atkarīgs no komandas biedriem un no tā, kā komanda vispār kopumā spēlē. Es cenšos pielāgoties. Teiksim, kad tagad treniņos bumba ir Emīlam [Birkam] vai Alvim [Jaunzemam], es jau automātiski, pat neapzinoties zinu, kur skriet, kur apstāties, kur viņš man iedos. Tas laikam atkarīgs no tā, cik labi jūti komandas biedrus, un tad attiecīgi jāpielāgojas, lai kopīgiem spēkiem palīdzētu komandai.

- Savstarpējā sapratne un saiknes tomēr ir svarīgas lietas un tās jāslīpē?!

- Protams, protams! Es domāju, ka pie šī trenera mēs arī daudz strādājam, lai tās saiknes parādītos. Ir daudz taktiskā darba, bet ir arī ļoti daudz darbību mazos laukumos, kur var sajust partnerus, saspēlēties, kas ir ļoti svarīgi spēles laikā, lai tu zinātu, ko otrs varētu darīt tādā vai citā situācijā.

- Atceros pirmo treniņu jauna galvenā trenera vadībā marta nometnē Kiprā. Visi nāca nost no laukuma pārgrieztām acīm. Visi elsa un pūta, teica, ka grūts treniņš bijis, bet man treneri teica, ka pirmais treniņš plānojoties viegls, tāds iesildošais. Vai pie jaunā treneru korpusa izlases treniņi ir intensīvāki?

- Noteikti, jā! Iepriekš bija tā, ka klubā trenējies vienā veidā, bet izlasē - citādā. Tagad es teiktu, ka klubā un izlasē trenējies līdzīgi - ir kondīcijas, mazās spēles un tā tālāk. Treniņi ir intensīvāki, tas arī ir labi. Jābūt fiziskā formā. Ja trīs četras dienas neko nedari, tas neuzlabo "svaigumu" spēles dienā, tieši pretēji - tu nebūsi tonusā, ātrāk aizelsīsies. Tā ka, jā, ir grūtāk, bet tas ir tikai pozitīvi, tas noderēs spēlēs.

- Izlasē esi aizvadījis daudz maču, proporcionāli maz minūšu, bet šī nometne varētu būt tava iespēja, jo trīs no taviem ierastajiem konkurentiem - Vladislavs Gutkovskis, Jānis Ikaunieks un Roberts Uldriķis - šoreiz savainojumu iemeslu dēļ nevar būt ar komandu. Vai tu jūti, ka šī ir tā reize, kad vari sevi apliecināt izlasē vēl spēcīgāk?

- Grūti spriest, tagad jau arī Marko [Regža], kurš ir ļoti labā formā, ļoti labi spēlē klubā. Redzēsim, kā viss izvērtīsies! Kopumā izlasē nav tā, ka es ļoti skatos uz savu lomu. Protams, man gribas spēlēt, bet ja mēs sasniedzam rezultātu bez manis laukumā, man nav iebildumu. Ja es redzu, ka es varētu palīdzēt vai ka kaut kas nav tā, kā man gribētos, tad varētu būt iebildumi, bet, jā, treneris pieņem lēmumus, un tie ir jārespektē. Vienmēr esmu tā darījis, man ar to nav īsti problēmu.

Arī turku skavas nemazina Raimonda vēlmi paturēt bumbu savas komandas rīcībā ilgāk.

- Pieminēji, ka tev ir laba savstarpējā sapratne ar Birku un Jaunzemu. Ar kuru no uzbrucējiem tev izlasē ir vislabākā sapratne?

- Ļoti grūti spriest, jo, šķiet, ļoti sen neesmu spēlējis ar kādu divatā. Es teiktu, ka katram no mūsu uzbrucējiem ir savas labās īpašības, ar katru no viņiem var atrast kopīgu valodu spēlē.

- Ko gaidi no gaidāmā mača Liepājā pret Lietuvu? Ko mēs gribam šajā mačā sasniegt - rezultātu vai snieguma uzlabošanu?

- Domāju, ka uzvara noteikti ir nepieciešama. Saprotams, arī sniegumam ir nozīme, jāmēģina spēlēt labu futbolu. Jāuzvar pārliecinoši un baudāmi gan mums, gan skatītājiem. Domāju, ka uzvaras ir jākrāj, nedrīkst koncentrēties tikai uz sniegumu. Lai komandai būtu pārliecība par to, ka uzņemtais kurss ir pareizs, nepieciešami labi rezultāti. Ja tu domā, ka spēlē pareizi, bet visu laiku zaudē, ir jāuzdod jautājumi.

Raimonds Krollis (att. pa labi) Baltijas kausa spēlē pret Lietuvu 2021. gadā.

- Pieminēji, ka jāspēlē sev un faniem tīkamu futbolu. Kāds tev futbols patīk? Kādu tu futbolu izbaudi?

- (Domā) Es izbaudu... Tagad Čehijā izbaudīju agresīvu spēli "gaļā", kas agrāk varbūt nebija mans mīļākais spēles stils. Tagad Čehijā bija forši tādu apgūt. Kad tu paliec agresīvāks, tas iedod tādu papildu odziņu spēlei. Tagad man ir vieglāk ieiet spēlē nekā tad, ja spēlēju mierīgāk. Varbūt tagad sākšu spēlēt drusku citādi.

- Redzēsim citu Krolli?

- Citu Krolli nē, bet... Es jau saku, es visu laiku mainu spēles stilu. Es pats nezinu, kāds Krollis būs nākamajā spēlē vai aiznākamajā.

Raimonds Krollis "palien zem naga" bijušajam komandas biedram Iļjam Korotkovam.

- Vai ar agresīvu futbolu "gaļā" saproti arī mazliet "netīrus" gājienus?

- Tas laikam nav mans spēles stils. Vairāk domāju par to, ka divcīņās ieiet var arī tā pārliecinošāk, lai dabūtu pārliecību, izrautu bumbas. Bet "netīros" gājienus īsti nepiekopju. Pakaitināt vai paprovocēt - jā, bet paslepus dīdīt elkoni - tas nav mans. Trash talk [izprovocēt ar runāšanu]? Jā, tas man vienmēr ir paticis, bet jāskatās, kas ir pretī, vai viņu var izprovocēt. Ja ir jēga, tad ir vērts to darīt. Bet ja ir acīmredzams, ka tas cilvēks nepavilksies, tad labāk jākoncentrējas spēlei.

- Kurš mūsu komandā ir jūtīgākais uz trash talk?

- Šajā nometnē es jūtu, ka Iļju [Korotkovu] esmu vairākkārt izprovocējis, viņš tad sāk uzvilkties. Arī Dāvis Ikaunieks viņu kaitina. Bet Iļja ir vienmēr pozitīvs un saprotošs. Kurš jūtīgākais? Gan jau ir kāds, bet, lai neapvainotos, nesaukšu (smaida).

- Cik svarīga uzbrucējiem ir pārliecība? Regulāra spēļu prakse dod fizisko kondīciju un pārliecību, un reizēm tā var būt pat nozīmīgāka par tehniskajām kvalitātēm, ne tā?

- Jā, es pats esmu bijis izlasē brīžos, kas nespēlēju, zinu to sajūtu. Es pat nezinu, vai to var saukt par pārliecību. Pārliecība par sevi man ir, bet... kad tu ilgstoši nespēlē, tu nevari būt tik gatavs mentāli, fiziski. Tagad ierados izlasē pēc spēlēm Čehijā, un jūtos daudz labāk, pozitīvāk un man tagad gribas spēlēt futbolu.