Vladislavs Gutkovskis pēdējos gados bijis neatņemama un svarīga Latvijas izlases sastāvdaļa, taču pagājušā gada otrajā pusē viņš nevarēja palīdzēt mūsu valstsvienībai krustenisko saišu traumas dēļ. Izgājis garu rehabilitācijas procesu, uzbrucējs beidzot ir atgriezies ierindā, kluba rindās jau atzīmējoties arī ar rezultativitāti. Tagad Gutkovskis ir atgriezies arī izlases rindās.
- Apsveicu ar atgriešanos izlasē. Kādas ir sajūtas pēc deviņu mēnešu prombūtnes atgriezties komandā?
- Izlasē pēdējo reizi biju pagājušā gada jūnijā, kad mums bija spēle Rīgā ar Turciju un izbraukumā pret Armēniju. Ir ļoti patīkami atgriezties. Redzams, ka daudz kas ir izmainījies izlasē. Tāpēc ļoti labi, ka varēju ierasties jau pirmajā treniņnometnē pie jaunā trenera. Domāju, būs daudz jaunas informācijas, taktiskie uzstādījumi būs citi. Jāatzīst, ka pirms nometnes bija neliels satraukums, jo deviņus mēnešus nebiju saticis nevienu no komandas. Gribējās ātrāk atgriezties, palīdzēt izlasei, iedot savu artavu komandas labā.
- Cik grūti bija izkrist no ierindas uz tik ilgu laiku? Biji tikko pārcēlies uz jaunu klubu Dienvidkorejā, un drīz vien sekoja tik nopietna trauma…
- Kad uzzināju, ka man nepieciešama operācija, pirmā doma galvā bija tāda, ka nevarēšu būt ar izlasi septembra, oktobra un novembra nometnēs. Kad tikko pārcēlos uz Dienvidkoreju, man galvā visu laiku bija tā doma – ja arī būs ļoti grūti jaunā valstī, tad drīz būs izlases nometne, un es varēšu atbraukt mājās un atjaunot enerģiju. Biju mentāli noskaņojies, ka visu laiku braukšu turp un atpakaļ, ka nebūs nemaz tik grūti. Kad uzzināju par operāciju, bija tāds neziņas periods – kas būs tālāk, kā būs tālāk? Labi, ka klubs palīdzēja no savas puses, varēju taisīt operāciju Polijā, arī rehabilitācijas kursu trīs mēnešus pavadīju tur, ko varu saukt par savām otrajām mājām. Tas visu atviegloja. Tikai pirmā nedēļa pēc traumas bija psiholoģiski sarežģīta, kad valdīja neziņa.
Pēc tam, kad viss jau nostabilizējās un viss plāns kļuva skaidrāks, tad kļuva mierīgāk ap sirdi. Pēc operācijas visgrūtākās bija pirmās pāris nedēļas, kad visu laiku biju mājās, neko daudz nevarēju darīt. Labi, ka visu to laiku blakus bija sieva.
- Tā tev bija pirmā nopietnā trauma karjeras laikā?
- Nevarētu teikt, ka pirmā, bet visnopietnākā gan. Pēc operācijas bija jāizlaiž seši mēneši. Pirms tam bija problēmas ar ceļgala sānu saitēm. Toreiz izlaidu četrus mēnešus, bija divas operācijas. Ir jau pieredze, zinu, kā tas viss notiek. No otras puses varu teikt, ka trauma iedeva man jaunu impulsu vēl vairāk piedomāt par to, ka futbolista karjera ir īsa. Jāizbauda tā, cik var, jo laiks rit ļoti strauji. Gribas karjeru aizvadīt tā, ka pēc tās beigām nekas nebūtu jānožēlo. Pastrādāju rehabilitācijas laikā ar sevi, tagad vēl vairāk novērtēju to, kas man futbolista dzīvē ir dots.
- Pēdējo četru piecu gadu laikā gandrīz vienmēr biji kopā ar izlasi, retu reizi nebiji. Kā tev bija skatīties no malas sešas Latvijas izlases spēles pagājušajā gadā?
- Biju arī Rīgā uz spēlēm, skatījos visus mačus. Protams, ka bija sāpīgi skatīties. Ne par to, ka čaļi visu laiku zaudēja, bet par to, ka nevarēju būt kopā ar viņiem un palīdzēt komandai. Zinu, ka mūsu izlase var sasniegt labu rezultātu tikai tad, ja visi vienpadsmit džeki laukumā cīnīsies par simt procentiem. Neuzdrošināšos teikt, ka komandai bija grūti bez manis, bet, protams, gribējās būt ar komandu un kaut kā palīdzēt čaļiem, visai komandai. Neko darīt. Tas cikls ir jau pagātnē, tagad jādomā par nākotni un jāgatavojas šī gada spēlēm. Visas svarīgākās spēles mums vēl ir priekšā.
- Kā tev likās no malas – kā komandai pietrūka pagājušajā gadā, lai iegūtu labākus rezultātus?
- Domāju, ka nedaudz pietrūka veiksmes. Ja skatāmies uz spēli Armēnijā, pirms tam Rīgā pret Turciju… par tām spēlēm palika nepadarīta darba sajūta. Bija iespējas paņemt punktiņus. Taču tā jau ir vēsture. Manuprāt, nedaudz nepaveicās. Plus vēl tas, ka pēdējās minūtēs zaudējām koncentrēšanos. Tas, pēc manām domām, ir ļoti svarīgi. Mēs nedrīkstam ne uz mirkli atslēgties un pazaudēt koncentrēšanos. Jāspēlē ar maksimālu koncentrēšanos līdz beigu svilpei. Un, protams, pašatdevei jābūt maksimālā līmenī. Tas mums ir svarīgākais, un pārējais jāpieliek bonusā.
- Līdz šim pēdējā spēle tev izlasē ir izbraukumā pret Armēniju. Atceros, ka tur bija fiziski grūti spēlēt karstumā un vidējā augstkalnē. Pat tu pēc dažiem sprintiem jau pirmajā puslaikā paliki bez elpas. Šogad mēs UEFA Nāciju līgu iesāksim ar spēli Armēnijā. Kā tu skaties uz šo faktu, ka turnīru sāksim Erevānā? Un kā tu vispār vērtē izlozi?
- Neaizmirsīsim svarīgu niansi – pirms spēles Armēnijā mēs ļoti daudz spēku atstājām mačā pret Turciju. Tad sekoja pārlidojums. Negribu meklēt attaisnojumus, visas izlases tā spēlē, arī mums jāvar to darīt. Tu jau pieminēji karstumu, kas bija Erevānā. Arī tas bija faktors. Domāju, ir ļoti labi, ka jau pirmā spēle būs Armēnijā. Jaunas emocijas, jaunas cerības, visu sāksim no baltas lapas. Ja pirmajā spēlē izbraukumā izdosies aizķert kaut vai punktiņu, tas būtu ļoti labs sākums ciklam, un pēc tam jau spēlēsim mājās, kur jācīnās tikai par uzvaru. Ja gribam sasniegt labu rezultātu visā turnīrā, mājās jāņem punkti. Redzam, ka izbraukumos mums mēdz būt grūtāk, bet arī tur varam cīnīties par punktiem katrā spēlē.
Par izlozi? Armēnija, Ziemeļmaķedonija, Fēru salas… Skaidrs, ka tās nebūs vieglas spēles, taču domāju, ka katrā spēlē mums ir iespējas cīnīties par punktiem. Ja gūsim uzvaras mājās un aizķersim kādu punktiņu arī izbraukumā, mums ir labas izredzes izkļūt arī no šīs grupas. Katrā spēlē jācīnās, jāatdod visi spēki, jāspēlē saliedēti, tikai tad kopīgiem spēkiem varam kaut ko sasniegt. Tāpēc pirmā spēle Armēnijā būs ļoti svarīga.
- Latvijas futbola sabiedrība ilgi gaidīja to brīdi, kad izkļūsim no UEFA Nāciju D līgas. Šogad pirmo reizi spēlēsim C līgā. No sportiskā aspekta redzi kādas būtiskas atšķirības, gatavojoties mačiem D un C līgā?
- Grūti pateikt. Kā minēji, C līgā spēlēsim tikai pirmo reizi. Visas komandas ir labi zināmas, ar visām esam spēlējuši salīdzinoši nesen, aptuveni zinām spēku samērus, kā pret viņiem spēlēt. Labas komandas, laba līmeņa pretinieki, tā ka, domāju, šis gads būs ļoti interesants. Gribas neapstāties pie C līgas sasniegšanas, bet mērķēt vēl augstāk, pretendēt uz iekļūšanu B līgā. Laiks rādīs, kā viss būs! Arī mēs paši ar interesi gaidām šī gada oficiālās spēles. Tāpat interesanti, kāds būs mūsu spēles stils pie jaunā trenera. Darīsim visu, ko treneris mums piedāvās. Cik man zināms, itāļiem ir savs stils, viņi atnāks ar savām idejām, lai mēs progresētu kā komanda.
- Kāds tev vispār ir pirmais iespaids par Nikolato? Pagaidām gan esi aizvadījis tikai vienu treniņu, un arī to pašu – atjaunošanās treniņa režīmā, bez darbošanās ar bumbu.
- Jau uzreiz pirmajā treniņā bija redzams, ka treneris ir ļoti emocionāls, "iededzies" procesā. Vakar treniņā daļa spēlētāju trenējās kopējā grupā, varējām viņus pavērot. Redzēju, cik emocionāls ir Nikolato. Domāju, tas mums arī var būt svarīgi, ka treneris dos visu savu enerģiju. Varbūt katram iedos vēl piecus desmit procentiņus. Gaidām treniņus pilnā sastāvā ar visu komandu, lai iepazītos ar trenera jaunajiem uzstādījumiem, viņa stilu.
- Daudzi no malas aizvien satraucas par valodas barjeru. Vai izjuti, ka tā būtu problēma?
- Nē. Pirmajās dienās, kā jau vienmēr ar jauna trenera ienākšanu, ir tāda neliela taustīšanās. Tagad tikai iepazīstam viens otru. Ļoti labi, ka ir pārbaudes spēles. Mums ir vēl laiks, lai sagatavotos, lai saprastu trenera prasības. Tas ir bonuss, ka mums ir šāds "ieskriešanās ceļš" pirms Nāciju līgas.
- Ar kādu noskaņojumu gatavojamies spēlēm ar Kipru un Lihtenšteinu šajā nometnē? Mēs koncentrēsimies uzvarām par katru cenu? Vai tomēr svarīgāks uzdevums ir pieslīpēt jaunu taktiku, saprast uzdevumus?
- Uzskatu, ka mums ir pa spēkam abās marta spēlēs cīnīties par uzvaru. Tas būtu svarīgi – iegūt pozitīvu devu, pārliecību. Vasarā būs vēl arī Baltijas kauss, bet Kipra ir izteikta dienvidu komanda, līdzīga Armēnijai. Varbūt individuāli un tehniski viņu spēlētāji ir pārāki, bet kā komanda, uzskatu, mēs esam labāki. Ar pašatdevi, fizisko spēli. Taču svarīgi ir arī saprast jaunos uzstādījumus. Kā jau minēju, ir atnācis jauns treneris, tāpēc ir svarīgi saprast, kā mēs plānojam spēlēt rudenī, ko mēs gribēsim izdarīt laukumā.
- Vai treneris jau deva pirmās norādes, principus, kā viņš vēlas strādāt?
- Par laukuma lietām – vēl ne. Vakar bija pirmā sapulce, viņš akcentēja, cik svarīga ir pašatdeve, ka katrā spēlē, treniņā viss jādara uz simt procentiem. Tāpat viņš palūdza, lai esam atvērti pret jaunām idejām, lai spēlētāji ir atvērti treneru ierosinājumiem, un viņi būšot tikpat atvērti mums. Svarīga ir atklāta komunikācija.
- Vakardienas treniņā tu gan vairāk iepazinies ne ar jauno galveno treneri, bet gan ar jauno fiziskās sagatavotības treneri Vinčenco Pinkolini, kurš iepriekš strādājis AC "Milan", Ukrainas un Itālijas izlasēs. Kāds iespaids par šo speciālistu?
- Uzreiz var redzēt, ka viņam ir drusciņ citādāks darba stils, nekā tas mums ierasts. Viņš rada tādu easy-going cilvēka priekšstatu. Viņš teica, lai treniņus izbaudām, lai ķermenis vingrinājumu laikā ir tik atslābināts un brīvs kā mūzika. Viņš ļoti akcentēja, ka visam ķermenim jābūt brīvam, un tas palīdz darboties ar bumbu. Kad ķermenis ir saspringts, tad ir citādi. Mēģinām saprast viņa ideju, mēģinām to īstenot. Redzēsim, kā sanāks.
- Kādu mūziku tu iztēlojies savam ķermenim?
- Tādu, kā Matrevics te tikko spēlēja [Rihards Matrevics no rīta viesnīcas recepciju pieskandināja ar flīģeļa skaņām, kā pirmo skaņdarbu atskaņojot mūziku no filmas "Titāniks" – LFF.lv]. Mūzikai jābūt tādai, ka atliek tikai klausīties un izbaudīt, atslēgt prātu.
- "Titāniks", saki? Nu, labi! Cerēsim, ka baudīsim, ne grimsim!
- (Smejas) Jā.