Šobrīd Latvijas futbola izlase ir jauna galvenā trenera meklējumos. Tas ir pateicīgs laiks, lai apskatītu precīzāk, kā līdz šim klājies visiem speciālistiem, kuri vadījuši mūsu valstsvienību. Lai iegūtu precīzāku un aktuālāku priekšstatu par Latvijas futbola jaunāko laiku vēsturi, šoreiz gan apskatīsim tikai trenerus, kuri vadījuši mūsu izlasi pēc neatkarības atjaunošanas.

1992. gadā par atjaunotās Latvijas izlases pirmo treneri kļuva entuziastisks pašmāju speciālists Jānis Gilis. Viņš pie izlases vadības grožiem aizvadīja pilnus sešus gadus, kas ir ilgākais termiņš šajā periodā ar Latvijas izlasi. Tikpat ilgi no vietas ar mūsu valstsvienību strādāja vēl tikai Aleksandrs Starkovs, kurš vadīja sarkanbaltsarkanos no 2007. gada septembra līdz 2013. gada jūnijam jeb arī pilnas sešas Eiropas futbola sezonas. Starp citu, trīs termiņos kopā Starkovs ar izlasi aizvadīja 112 spēles. Tas ir jaunāko laiku rekords, un tieši šim speciālistam pieder vēl vairāki vēsturiski panākumi ar izlasi. Bet nu - par visu pēc kārtas!

Pirmās uzvaras - pār Igauniju

Pirmās valstssacīkstes Latvijas izlasei pēc neatkarības atjaunošanas bija 1992. gada 8. aprīlī, kad pārbaudes spēlē izbraukumā ar 0:2 tika atzīts Rumānijas pārākums. Arī nākamajā pārbaudes spēlē piedzīvots zaudējums (0:1 pret Maltu), bet pirmajā mājas spēlē ar 2:1 uzveikta Igaunija. Mūsu ziemeļu kaimiņi vispār ir Latvijas izlases visu laiku biežākais "klients", tā tas bija gan pirmskara laikos, gan uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Četras no pirmajām piecām uzvarām gūtas tieši pret Igauniju, vēl vienam panākumam tiekot gūtam pret Maltu (2:0).

Visas šīs uzvaras gūtas Baltijas kausa vai pārbaudes spēļu ietvaros. Pirmajā kvalifikācijas ciklā, kas bija atlase uz FIFA Pasaules kausu 1994. gadā, Latvijai 12 spēlēs bija bilance 0-5-7. Pirmā uzvara oficiālā kvalifikācijas spēlē bija jāgaida divarpus gadus - 1994. gada 15. novembrī UEFA Euro 1996 kvalifikācijā ar 1:0 viesos uzveikta Lihtenšteina.

Jānis Gilis pie valstsvienības grožiem nostrādāja sešus gadus, un viņš ir joprojām vienā vadīšanas laikā visvairāk spēļu aizvadījušais treneris. Giļa vadībā sarkanbaltsarkanie aizvadīja 61 spēli, izcīnot 17 uzvaras (desmit no tām pārbaudes spēlēs vai Baltijas kausā), 11 neizšķirtus un piedzīvojot 33 zaudējumus.

Divu atšķirīgu ārzemnieku ēra

Pēc Jāņa Giļa ēras sekoja ārzemju speciālistu kārta. Vispirms izlases vadības groži tika uzticēti gruzīnu speciālistam Revazam Dzodzuašvili, bet pēc tam - anglim Gērijam Džonsonam. Abi kopā izlasi vadīja vien 33 mačos (15 un 18), bet abu ietekme Latvijas futbolā bijusi gana nozīmīga un vērtīga.

Lai gan vecāko Latvijas izlases līdzjutēju atmiņās abi treneri un viņu ēras saglabājušās ar mītu, ka viens bijis aizsardzības futbola piekritējs, bet otrs licis spēlēt komandai izteikti uzbrūkoši, abu vadībā Latvijas izlases rezultativitāte bija absolūti identiska - vidēji vieni vārti spēlē. Gruzijas speciālista vadībā divi izcili panākumi bija 3:1 uzvara viesos pār Norvēģiju (tobrīd 11. vieta FIFA rangā) un 2:1 uzvara izbraukumā pret Grieķiju. Tieši tajā mačā izlasē negaidīti debitēja Māris Verpakovskis. Savukārt norvēģu uzvarēšana noveda pie unikāla pārbaudes spēles piedāvājuma no Brazīlijas izlases puses. Brazīlija tobrīd nekādi nespēja uzveikt norvēģus, tāpēc vēlējās "patrenēties" pret to izdarījušo Latviju.

Tieši pārbaudes mačs pret Brazīliju (0:3) Ronaldinju debijā bija R. Dzodzuašvili pēdējā spēle pie Latvijas izlases stūres. Viņš daudz eksperimentēja, pārbaudes spēlēs deva iespējas spēlētājiem, kurus iepriekš uz Latvijas izlasi neaicināja. Un lielu daļu no tiem, kam viņš deva iespējas, neaicināja uz valstsvienību arī pēc tam.

Savukārt viņa sekotājs Gērijs Džonsons pavēra Latvijas futbolistiem slūžas uz Angliju - Igors Stepanovs, Marians Pahars, Andrejs Rubins, Aleksandrs Koliņko, Imants Bleidelis, Vitālijs Astafjevs, arī Andrejs Štolcers ap tūkstošgažu miju veidoja Latvijas futbolistu koloniju iepriekš nepārstāvētajā Anglijā. Otrs ieguvums no angļa ierašanās Baltijas jūras krastos - jaunas taktiskās nianses. Viņš uz Latviju "atveda" ideju par aizsardzības līniju, mākslīgās aizmugures veidošanu, zonas aizsardzību pie aizsardzības stūra sitieniem un citas nianses. Taču viņa vadībā tika gūta tikai viena vienīga uzvara kvalifikācijas ciklos - izmocīts 1:0 pret Sanmarīno. Atbildes spēlē piedzīvotais neizšķirts pret pundurvalsts komandu trenerim maksāja krēslu.

Šahs un mats

Pēc tam sekoja Latvijas futbola izlases zelta ēra - Aleksandra Starkova uznāciens. Tas vainagojās ar neticamu panākumu - kvalificēšanos Euro 2004 finālturnīram Portugālē. Viņa darba panākumu iemesli jau vairākkārt apkopoti un apdziedāti visos iespējamos veidos. Uzticēšanās stabilam spēlētāju kodolam, laba futbolistu paaudze ar solīdu ikdienas pieredzi augsta līmeņa čempionātos, disciplinēta spēle, rūpīgs un plānveidīgs darbs - tie ir tikai daži no būtiskākajiem faktoriem, kas kaldināja vēsturisku un visa kontinenta mērogā apbrīnojamu panākumu. Tobrīd daudzas par Latviju lielākas valstis varēja apbrīnot mūsu izlases sasniegumus un raudzīties uz mūsu futbolu ar skaudību.

Starkova pirmais posms pie Latvijas izlases grožiem iezīmē vairākus rekordus. Vislielākais punktu skaits vidēji spēlē, visvairāk gūtu vārtu vidēji spēlē, vislabākā vārtu starpība (-9) - visi šie rekordi joprojām pieder A. Starkovam laika posmā no 2001. līdz 2004. gadam. Un, protams, vissaldākais auglis no tiem laikiem ir dalība Eiropas čempionāta finālturnīrā. Taču panākumu būtiskākais gala produkts bija mūsu līdzjutēju apziņā iesētā ticības sēkla tam, ka pat ar šķietami maziem resursiem iespējams sasniegt izcilus rezultātus. Pirms un pēc šī panākuma līdzjutēju uzliktā prasību latiņa izlasei krasi atšķīrās.

Savu resursu rotēšana

Pēc vēsturiski nozīmīgā panākuma Euro 2004 ciklā sekoja ēra, kurā Latvijas izlases vadīšana tika uzticējāta pašmāju speciālistiem. Pirmais no tiem bija Jurijs Andrejevs, kuram bija sarežģīts uzdevums sekot A. Starkova iepriekš uzstādītajai cerību latiņai. Viņa vadībā izlases rindās strauji tika iepludināti Liepājas futbola pārstāvji, kuriem iepriekš biežāk bija jāsēž maliņā. Andrejeva valdīšanas laikā Latvijas izlasei bija eksotiski pretinieki un turnīri pārbaudes spēlēs un trīs uzvaras kvalifikācijas ciklos. Divas no tām - ar Latvijai neraksturīgu pārsvaru 4:0 (pret Luksemburgu un Islandi).

Savdabīgi, ka šajā ērā vienlaikus gan vislabākais, gan vismazāk pārliecinošais posms pieder vienai un tai pašai personai. Pēc Andrejeva pie izlases vadības grožiem atgriezās Aleksandrs Starkovs, uzrādot otru labāko mūsu valstsvienības rezultātu lielo turnīru kvalifikācijās - 3. vieta grupā un gandrīz līdz pēdējam dzīvas cerības kvalificēties FIFA Pasaules kausam 2010. gadā. Savu otro piegājienu valstsvienības vadīšanā Starkovs sāka ar septiņām (!) uzvarām pirmajās vienpadsmit spēlēs. Fenomenāls rādītājs, kādu varam novēlēt jebkuram Latvijas izlases trenerim nākotnē. Tomēr pēc 2010. gada rezultātu līkne gāja uz leju, un 2013. gadā LFF vēlreiz skatījās pašmāju treneru virzienā, meklējot, kas tad vēl mums ir bez Starkova.

Atrada trenera karjeru tikai nesen uzsākušo Paharu, kurš bija viens no visu laiku spilgtākajiem mūsu futbolistiem. Marianam izdevās kļūt par tikai otro Latvijas izlases treneri pēc Starkova, kam zaudējumu procents ar valstsvienību bija zem 50%, taču uzvaru bija maz - tikai divi panākumi kvalifikācijas mačos. Viens pret Lietuvu, otrs pret Andoru. Pārējās uzvaras gūtas Baltijas kausā vai pārbaudes spēlēs. Toties ik pa laikam izdevās gūt neizšķirtus pret spēcīgiem pretiniekiem. Pēc 0:5 pārbaudes spēlē Gruzijā vēl viena iespēja pie izlases grožiem tika dota A. Starkovam, bet šoreiz tas nebija tik veiksmīgi, kā iepriekšējās reizēs.

Nāciju līgas ērā

Jaunāko laiku ērā jeb pēdējos piecos gados Latvijas futbola izlasei bija trīs galvenie treneri. Jauno ēru izlašu futbolā Eiropā ar UEFA Nāciju līgu iesāka pēc vārda kabatā nemeklējošais somu speciālists Miksu Pātelainens. Viņš debitēja pie izlases stūres ar uzvaru pār ziemeļu kaimiņiem igauņiem Baltijas kausā, bet tā izrādījās viņa vienīgā uzvara astoņu spēļu nogrieznī. UEFA Nāciju līgā līdzjutēju cerības uz uzvaru D līgas grupā beidzās ar smagu piezemēšanos, jo viss turnīrs tika aizvadīts bez uzvarām un ar tikai trešo vietu.

Pēc viņa nāca slovēnis Slaviša Stojanovičs. Šiem abiem ārzemniekiem bija iepriekšēja pieredze darbā ar par Latviju spēcīgākām izlasēm, Stojanovičam bija arī laba pieredze un tituli klubu futbolā. Ne vienam, ne otram neizdevās izvilkt komandu no purva uzreiz, bet vairāk laika viņiem nedeva. Stojanoviča vadīšanas laikā piedzīvoti mūsu valstsavienības visdrūmākie laiki - deviņi zaudējumi pēc kārtas, turklāt ar graujošiem rezultātiem un bieži vien ar skaidru spēles iznākumu jau pirmajā puslaikā. Pat 1:0 uzvara mājās pār Austriju vairs neko nevienam nenozīmējušā spēlē neglāba viņa krēslu.

Pēc divu gadu ilgas uzticēšanās ārzemju speciālistiem 2020. gada janvārī amatā stājās vietējais treneris Dainis Kazakevičs. Savā pirmajā un pēdējā gadā pie izlases vadības grožiem viņam neizdevās attaisnot līdzjutēju cerības, bet viņa vadīšanas laikā uzstādīti divi Latvijas izlases rekordi - garākā uzvaru sērija un garākā bezzaudējumu sērija. Un vispār tīri statistiski viņa vadībā izlase spēlējusi kopumā diezgan rezultatīvi, tikai A. Starkovam viņa pirmajā piegājienā izdevās priecēt fanus ar komandas gūtiem vārtiem vēl nedaudz biežāk. Skaidrs, ka te vietā paturēt prātā, ka D. Kazakeviča vadībā Latvija divreiz spēlēja UEFA Nāciju līgas zemākajā līmenī D līgā jeb ar nomināli vājākiem pretiniekiem. Taču objektivitātes labad jāpatur prātā arī tas, ka divu gadu griezumā nomināli vājāku pretinieku bijis apmēram tikpat daudz, cik iepriekš. Piemēram, 2021. un 2022. gadā Latvijas izlases pretinieki oficiālajos kvalifikācijas ciklu mačos bija Nīderlande, Turcija, Norvēģija, Melnkalne, Gibraltārs, Moldova, Lihtenšteina un Andora. Savukārt, piemēram, 2004. un 2005. gadā vienā ciklā bija jāsamēro spēki ar tādām komandām, kā Portugāle, Krievija, Slovākija, Igaunija, Luksemburga un Lihtenšteina.

2023. gadā Latvija desmit mačos guva tikai vienu uzvaru un piedzīvoja deviņus zaudējumus. Lai gan zaudējumi lielākoties bijuši ne tik bezzobaini, kā 2019. gadā, diez vai kāds nākotnē, raugoties uz mūsu vlastsvienības 2023. gada rezultātiem, brīnīsies par starpsezonā notikušo treneru maiņu. Jaunais treneris tiks paziņots tuvākajā laikā, bet jau 8. februārī mūsu valstsvienība uzzinās savus pretiniekus UEFA Nāciju C līgā.

Latvijas izlases treneri*:

Treneris	S	U	N	Z	GV	ZV	P	P. vid. sp.	GV vid. sp.	ZV vid. sp.
Dainis Kazakevičs	41	11	12	18	51	61	45	1.10	1.24	1.49
Slaviša Stojanovičs	10	1	0	9	3	28	3	0.30	0.30	2.80
Miksu Pātelainens	9	1	5	3	5	10	8	0.89	0.56	1.11
Aleksandrs Starkovs	11	1	2	8	10	20	5	0.45	0.91	1.82
Marians Pahars	33	7	11	15	28	49	32	0.97	0.85	1.48
Aleksandrs Starkovs	62	18	13	31	71	91	67	1.08	1.15	1.47
Jurijs Andrejevs	27	5	8	14	27	37	23	0.85	1.00	1.37
Aleksandrs Starkovs	43	16	8	19	54	63	56	1.30	1.26	1.47
Garijs Džonsons	15	3	3	9	15	27	12	0.80	1.00	1.80
Revazs Dzodzuašvili	18	5	3	10	18	30	18	1.00	1.00	1.67
Jānis Gilis	61	17	11	33	55	85	62	1.02	0.90	1.39
Kopā	330	85	76	169	337	501	331	1.00	1.02	1.52

 

Latvijas izlases rekordi*:

• Graujošākā uzvara - 5:0 | Pār Lietuvu Baltijas kausā 2012. gada 1. jūnijā, pār Gibraltāru 2016. gada 29. martā un pār Andoru 2020. gada 17. novembrī
• Smagākais zaudējums - 0:6 | UEFA Euro 2016 kvalifikācijā pret Nīderlandi 2015. gada 12. jūnijā
• Garākā uzvaru sērija - 5 spēles | 2022. gadā no marta līdz jūnijam (pret Azerbaidžānu, Andoru, Lihtenšteinu, Moldovu un vēlreiz Lihtenšteinu)
• Garākā bezzaudējumu sērija - 8 spēles | No 2021. gada novembra līdz 2022. gada septembrim (spēles pret Norvēģiju, Gibraltāru, Kuveitu, Azerbaidžānu, Andoru, Moldovu un divreiz pret Lihtenšteinu)
• Garākā zaudējumu sērija - 9 spēles | 2017. gadā un 2019. gadā
• Garākā sērija bez uzvarām - 17 spēles | No 2018. gada jūnija līdz 2019. gada novembrim
• Garākā sērija bez gūtiem vārtiem - 6 spēles | 2019. gadā
• Garākā sērija bez ielaistiem vārtiem - 4 spēles | 2014. gadā

*Pēc neatkarības atgūšanas jeb no 1992. gada līdz 2024. gada sākumam