Latvijas U-19 izlasei J. Dovalils tika piesaistīts 2019. gada sākumā pēc tam, kad iepriekš ilgstoši bija vadījis dažādu vecumu Čehijas jauniešu izlases un ticis pie vairākām godalgām Eiropas čempionātos. Arī ar mūsu jauniešiem čehu speciālista rezultāti bija pārliecinoši – trīs reizes sasniegta Eiropas čempionāta kvalifikācijas Elites kārta un divreiz izcīnīts Baltijas kausa čempionu tituls.

LFF ir pateicīga trenerim par ilgstošo un auglīgo darbu Latvijā, kura laikā J. Dovalils izpelnījies plašu savu kolēģu atzinību. LFF izsaka nožēlu par radušos situāciju un novēl trenerim spēku privātās dzīves izaicinājumu pārvarēšanā.

Martā Latvijas U-19 izlase 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra Elites kārtā Ziemeļmaķedonijā tiksies ar mājiniekiem, Šveici un Ukrainu. Elites kārtu šī vecuma Latvijas valstsvienība saniegusi ceturto reizi vēsturē.

LFF ir uzsākusi jauna Latvijas U-19 izlases galvenā trenera meklējumus un drīzumā informēs par kandidātu pieteikšanās iespējām.

INTERVIJA AR JAKUBU DOVALILU:

- Kā varat salīdzināt situāciju Latvijas futbolā 2019. gadā, kad te ieradāties, ar šo brīdi?

- Tas man bija labs laiks. Redzu, ka ir notikusi attīstība - ar laukumiem, infrastruktūru, tai skaitā ziemas apstākļiem. Jā, futbols Latvijā ir nedaudz atšķirīgs nekā Čehijā, ar ko varu salīdzināt. Ir daudz nianšu, piemēram, spēlētāju skaits. Te varbūt jāizvēlas no kādiem 350 spēlētājiem, Čehijā - no 40 tūkstošiem. Ir atšķirības. Sākumā man nebija viegli te aprast ar visu, bet pirmā gada laikā pamazām sāku orientēties Latvijas futbolā. Četras reizes spēlējām Eiropas čempionāta kvalifikācijā, trīs no tām iekļuvām Elites kārtā. Vienu gadu izlaidām pandēmijas dēļ. Uzskatu, ka tie ir ļoti labi rezultāti, labi jauniešiem pašiem. Biju šeit diezgan laimīgs, te bija laba pieredze. Domāju, Latvijas futbolam vajag nedaudz vairāk futbolistu augstāka līmeņa čempionātos.

- Kādu nākotni paredzat puišiem, ar kuriem esat strādājuši Latvijā?

- Šajā vecuma grupā viss vēl ir viņu pašu rokās. Dažiem no puišiem ir nākotne futbolā, citiem varbūt ne. 2006. gada puišu paaudze izskatās tiešām labi, vairāki no viņiem jau spēlē ārzemēs. Pagaidām viņi ir labi un konkurētspējīgi savā vecuma grupā, bet tuvākajos gados viņiem jāiekļaujas profesionālā līmenī pie pieaugušajiem. Starpība starp U-19 un U-21 izlasēm patiesībā ir diezgan paliela, liels solis jāveic.

- Kāds būtu jūsu vēstījums treneriem Latvijā?

- Mums varbūt bija nedaudz vairāk jākomunicē savā starpā, vairāk jāciena vienam otrs, bet arī šeit esmu sastapies ar vairākiem cilvēkiem, ar kuriem vienmēr varējām brīvi komunicēt. Futbolā problēmas vienmēr ir līdzīgas - dažreiz ir strīdi par kluba interesēm, par mācībām, par meistarību, par veselību. Taču visas problēmas jārisina. Domāju, ka treneri Latvijā sāk saprast, cik nozīmīga jauniešu attīstībai ir starptautisko spēļu pieredze, un ne tikai Baltijas reģiona ietvaros. Esam diskutējuši par dažām ilgtermiņa problēmām Baltijas reģionā. Ir Baltijas Jaunatnes līga, ir Livonijas kauss klubiem, līdz ar to pirmā starptautiskā pieredze mūsu jauniešiem visbiežāk ir ar vienaudžiem no Igaunijas un Lietuvas. Sākumposmā tas nav nemaz tik slikti, bet, puišiem pieaugot, U-19 un U-21 izlašu līmenī, iesaku spēlēt ar Ungārijas, Polijas jauniešiem. Zinu, ka Baltijas kauss ir pasaulē senākais turnīrs, tā ir vēsture, tā ir jāciena, bet, visu laiku spēlējot ar Baltijas reģiona komandām, klāt nākot te somiem, te fēriešiem... man nav nekas pret igauņiem vai lietuviešiem, bet tas nav tas pats, kas sacensties ar citām komandām.

- Kāds ir jūsu spilgtākais notikums, strādājot Latvijā?

- Divas reizes uzvarējām Baltijas kausā, viss jauki un forši, taču visiepriecinošākie brīži bija iekļūšana Elites kārtā. Katrs kvalifikācijas turnīrs bija citāds. Pirmajā mēs guvām svarīgus vārtus pret Nīderlandi un pēdējā spēlē apspēlējām Moldovu ar 6:0. Nākamā reize Rumānijā bija paļaušanās uz aizsardzību, neielaidām daudz vārtu, tikai vienus iesitām. Tagad pēdējā reize Latvijā bija līdzīga pirmajai - viss izšķīrās 8:0 uzvarā pār Gibraltāru. Vienmēr bija patīkami sadarboties ar treneriem, ar kolēģiem federācijā. No futbola viedokļa bija daudz foršu brīžu, arī RFS iekļūšana eirokausu grupu turnīrā pagājušajā sezonā.

- Kāds, jūsuprāt, ir Latvijas futbola stils?

- Kaujiniecisks. Manuprāt, ir nelielas problēmas ar mentalitāti. Ticu, ka, uzlabojot spēlētāju mentalitāti, komandas kļūtu spēcīgākas. Dažreiz puiši paši sev netic. Kad viņi sāk sev ticēt, kad to ticību nostiprina labi rezultāti un sniegums laukumā, tas iedvesmo un spārno, padarot puišus par labākiem futbolistiem.