Taču Andreja sakarā gaidāmajos gados ir vēl viena intriga. Šobrīd viņš nav izlaidis nevienu Latvijas izlases spēli jau 41 maču pēc kārtas. Viņš piedalījies visās valstsvienības spēlēs no 2020. gada. Cik tālu sniegsies šī viņa sērija un vai viņš sasniegs šī brīža Latvijas izlases rekordu - 59 spēles pēc kārtas Andreja Rubina izpildījumā? Atbildes uz šiem jautājumiem sniegs nākamie pāris gadi. Minimālais spēļu skaits katrai izlasei UEFA zonā ir desmit mači. Tā ka - Andrejs var līdz 2025. gada beigām panākt un pārspēt sava vārdabrāļa iespēto.

***

Ir 2022. gada 17. novembris. Iepriekšējā vakarā Latvijas izlase "Daugavas" stadiona sniegotajos apstākļos cīnījās neizšķirti 1:1 ar Igauniju, pēcspēles sitienos gūstot virsroku ar 6-4. Nākamajā dienā pēc spēles, kā likums, laukumā trenējas tikai tie futbolisti, kuri iepriekšējā dienā nespēlēja vai spēlēja ļoti maz. Pārējiem futbolistiem tikmēr ir paredzētas atjaunošanās procedūras. Komanda aizbrauc uz sporta bāzi Piņķos, lai aizvadītu treniņu. Cigaņiks iepriekšējā vakarā spēlēja 63 minūtes, pēc kurām viņu nomainīja Alvis Jaunzems. Pēc fakta - Cigaņiks varēja palikt viesnīcā uz atjaunošanās procedūrām, bet tieši todien Andrejs bija nolēmis pamīt velotrenažieri "Baltic Sports Village" mājīgajā trenažieru zālē, kamēr pārējie līdzatbraukušie cīnās futbola laukumā.

"Ja tu būtu palicis laukumā, tu būtu viens no "pendeļu" sitējiem?" iesāku sarunu.

Andrejs mirkli apdomā jautājumu, pašūpo galvu, it kā izsvērdams iespējamās atbildes, un pēc garākas pauzes īsiem un saraustītiem teikumiem izspļauj: "Laikam nē. Bet varbūt arī sistu. Nezinu. Jāsit tiem, kuri ir pārliecināti un droši. Kā, piemēram, Stuga [Elvis Stuglis - I.P.]! Iznāca laukumā uz desmit minūtēm, divreiz aprāva uzbrukumus, ieskrienot "aizmugurē", iesita savu "pendeli" un viss - ir varonis, rokas gaisā... kaut nu man būtu tāda pārliecība!" Andrejs nosmej sev raksturīgā ironijā, visu šo laiku aktīvi minot pedāļus.

"Uzvar un zaudē komanda, savu darbiņu pēcspēles sitienos viņš izdarīja."

"Jā, tas gan. Treneriem arī neko nevar pārmest - uzvarējām taču, tātad plāns nostrādāja. Un tas nekas, ka igauņiem bija pārsvars laukuma vidū, kur viņiem bija par vienu centra pussargu vairāk. Turklāt nevis vienkārši par vienu vairāk, bet tur bija viens pieredzējis meistars [Konstantīns Vasiļjevs], kurš prot lasīt spēli, vadīt saspēli, atrast vājās vietas. Viņam vajadzēja piecas minūtes, lai saprastu, kur viņam saņemt bumbu, lai netraucēti ievadītu uzbrukumus" Andrejs konstruktīvi ieskandina vienu no pārdomu valšiem, kādu viņa repertuārā ir čupu čupām.

"Nu, paga, bet treneri taču pirmsspēles treniņā izskaidroja plānu - mūsu pussargu četriniekam bija jāsašaurinās, vienam no uzbrucējiem jānolaižas zemāk... viss plāns taču jau bija tāds, lai mēs centrā dabūtu skaitlisko pārsvaru. Plāns bija! Cita lieta, ka praksē ne pārāk labi sanāca," iebilstu Cigaņikam ar treniņos redzēto.

"Jā, uz maketa jau visu ko var sazīmēt, bet izpildīt to laukumā - cita lieta. Mēs, spēlētāji, taču neesam roboti, nevaram visu laiku dragāt no viena laukuma gala līdz otram! Mums jādrasē pretuzbrukumos, maksimāli ātri jāatgriežas aizsardzībā, un vēl aktīvi jāspēlē presingā, aizpildot trīs pozīciju funkcijas," Andrejs aizraida pārmetumus spēlētāju adresātā. "Un, jā, pirmsspēles treniņā vienreiz pamēģinājām izpildīt to plānu," Andrejs sāk smieties. "Pamēģinājām tā, ka Stuga ar Sorokinu mūs izvazāja pēc pilnas programmas. Vienreiz pamēģinājām, nesanāca pilnīgi nekas, un viss - ejam tālāk, nākamais uzdevums," Cigaņiks ieskicē izlases darba specifiku. Treniņu ir tik maz, ka nav iespējams veltīt vairāk laika lietām, kas nepadodas, jo tad būtu jāupurē citi uzdevumi.

Taču, pat burkšķot un norādot uz pamatotām problēmām, Andrejs nekad nezaudē konstruktivitāti: "Bet galu galā arī treneri ir atbildīgi par rezultātu, viņi taču analizē pretiniekus, analizē mūsu visu fiziskās kondīcijas, gatavību, saliek taktisko plānu, dod uzdevumus. Ja reiz šoreiz nostrādāja, tad nav iemesla pārmetumiem."

Andreja Cigaņika pirmie vārti Latvijas izlases kreklā, 2021. gada septembrī Rīgā pret Gibraltāru.

Divas dienas vēlāk Andrejs nospēlēja visas 90 minūtes Baltijas kausa finālā pret Islandi, kas gribēja atteikties no mača sasalušā zāliena dēļ. Viņuprāt, laukums esot bijis bīstams spēlētāju veselībai. Diez, uz kādu laukumu viņi cerēja brīdī, kad piekrita novembra vidū spēlēt Latvijā?! Arī mūsu pašu puiši nebija sajūsmā par spēlēšanu uz šāda laukuma. Pirms mača sākuma svilpes, sanākot aplī, savā starpā esot vienojušies spēlēt bez lieka fanātisma, lai nesatraumētos paši, lai nesatraumētu pretiniekus. Bet, kā paši smejas, spēlei sākoties un ar pirmajām divcīņām, gāja, kā saka, "kaulā" par katru bumbu. Andrejs guva vienīgos Latvijas izlases vārtus mačā no spēles. Skaistus vārtus. Andrejs vispār, ja iesit vārtus, tad tikai tādus, kas liek aizrauties elpai un piecelties kājās. Pielika pirkstu pie deniņiem, rādot, ka viss slēpjas galvā. Varbūt arī tāda bubināšana viņu uzkurina un palīdz parādīt labāko sniegumu, motivēt sevi?! To mēs nezinām, varam tikai minēt. Un, jā, Andrejs sita arī pēcspēles sitienu. Un savu sitienu realizēja. Latvija zaudēja pēcspēles sitienos ar 7-8, islandieši pēc spēles ļoti naski saskrēja tunelī pie Baltijas kausa trofejas, kuras dizains viņus tovakar patiesi ieinteresēja.

"Smukāks par Pasaules kausa trofeju, ne?" jokojoties izspļāvu Islandes pussargam Birkiram Bjarnasonam, kad viņš pirms spēles tunelī uzmanīgi aplūkoja Baltijas kausa trofeju no visām pusēm.

"Smuks gan. Un vecs. Tas piedod šarmu," viņš atzinīgi novērtēja trofeju, ko islandieši tā arī neaizveda mājās. Šī trofeja šobrīd gozējas LFF prezidenta kabinetā Grostonas ielā 6b, Rīgā.

***

2023. gada oktobris. Latvijas izlase gada laikā aizvadīja sešas spēles, piedzīvoja sešus zaudējumus. Kvalifikācijas ciklā zudušas praktiskas izredzes izvairīties no pēdējās vietas grupā. Spiediens uz komandu ir pieaudzis, visi jūt, ka 12. oktobrī mājās jāuzvar Armēnija, citādi neapmierinātības vilnis divkāršosies. Tas un situācija turnīra tabulā nevarēja neietekmēt arī spēles plānu. Komanda gatavojās mājās uzņemt pretinieku, kam mūsu grupā visreālāk atņemt punktus, lai gan Armēnija atbrauca uz Rīgu supermotivēta, jo uzvaras gadījumā tā pietuvotos iespējami vēsturiska notikuma sasniegšanai - iekļūšanai Eiropas čempionāta play-off stadijā. Viesu komandas galvenais treneris Oleksandrs Petrakovs Rīgā uzvedās ar tādu pārliecību un bravūru, pārfrāzēdams Napoleona Bonaparta slaveno teicienu tik necenzēti, ka ne ar kādiem eifēmismiem nespēju nodot Jums, lasītājiem, kaut cik pieklājīgu teiktā atšifrējumu.

"Klau, nu, jocīgi kaut kā. Visu laiku spēlējām vienu futbolu, tagad pēkšņi pavisam pretēji gribam spēlēt. Nē, es, protams, saprotu, ka jāturpina progress, jāaug, bet, nezinu, kaut kā pakāpeniskāk to varbūt varēja darīt, caur pārbaudes spēlēm, vai?! Tagad sanāk, ka mums prasa pēkšņi spēlēt tā, kā nekad iepriekš nebijām spēlējuši," Andrejs pirms viena no treniņiem skaļi uzdod jautājumus, kas viņu pašu dara bažīgu.

Andrejs Cigaņiks pirmsspēles treniņā pirms 12. oktobra spēles Latvija - Armēnija.

Lai gan lieliski saprotu Andreja bažas un arī pats neesmu drošs, ka spēlētāji tā pēkšņi spēs treneru dotos uzdevumus uzņemties vairāk ar bumbu, pieturēt to, nemeklēt tūlītēju vertikālu risinājumu priekšā, bet izvēlēties rūpīgāk uzbrukuma risinājumus, pie sevis neviļus nodomāju: "Tas ir Andrejs! Četrus gadus viņš nemitīgi pukojas par vertikālo futbolu, bet, kolīdz treneri nolemj no tā atteikties, burkšķ par ideju spēlēt ar bumbu." Tas patiešām ir Andrejam raksturīgi, bet pareizāk laikam būtu nesaukt viņa bažas par burkšķēšanu, drīzāk par domāšanu balsī, šaubīšanos. Kā saka, tikai muļķi nekad ne par ko nešaubās. Un, lai nu kas, bet muļķis Andrejs nudien nav!

Un galu galā - uzvarējām taču armēņus ar 2:0, lielu daļu spēles laika cīnoties skaitliskā mazākumā pēc Mārča Oša noraidījuma. Un šķiet, ka ideja šoreiz pacietīgāk veidot savus uzbrukumus atmaksājās, jo armēņi spēli iesāka pasīvi, bez aktīva presinga, acīmredzot gaidot, ka pat bez presinga mūsu izlase spers bumbu tālu uz priekšu pēc iespējas ātrāk. Taču tovakar tas tā nenotika. Pirmajā puslaikā, kad Latvija izvirzījās vadībā un vēl spēlēja skaitliski vienādos sastāvos, Latvijas izlases bumbas kontroles rādītājs bija 45%, bet sitienu attiecība bija 9:6 Latvijas labā. Iespējams, kvalitātes ziņā labākais puslaiks Latvijas izpildījumā 2023. gadā.

Kāpēc gan es ceļu augšā šādas sadzīviskas situācijas un kāds tām abām sarunām sakars ar Andreja 41 spēļu sēriju Latvijas izlasē, neizlaižot nevienu maču? Pirmkārt, lai atklātu mūsu valstsvienības līdzjutējiem vienas izlasei būtiskas personas raksturu, cilvēcīgās īpašības. Sen jau garām tie laiki, kad sporta līdzjutēji fano par personām tikai sportisku iemeslu dēļ. Mēs apzināti un neapzināti veidojam savu favorītu sarakstu ne tikai pēc sportiskā snieguma, bet arī pēc cilvēcīgām īpašībām, uzvedības paradumiem. Kādam patīk augstprātīgi pižoni, kādam patīk bravūrīgu frizūru īpašnieki, citam simpatizē maksimāli godīgi sportisti, vēl kāds dod priekšroku pieklājīgajiem. Tāpēc uzskatu par nepieciešamu nedaudz pavērt priekškaru arī futbolistu cilvēcīgo īpašību saskatīšanai. Otrkārt, man nāk smiekli balsī, kad kaut kur sabiedrībā sastopos ar viedokli, ka Latvijas izlases nu jau bijušais galvenais treneris Dainis Kazakevičs izlasē neesot ņēmis neērtus spēlētājus. Andreju diez vai var nosaukt par lakmusa papīrīti, un viņš tāds izlasē ne tuvu nav vienīgais. Ja viņam ir jautājumi vai kaut kas sakāms, Andrejs nevilcināsies savas bažas izteikt. Un vienalga, vai tuvam draugam vai pussvešam cilvēkam - Cigaņiks mēli aiz zobiem neturēs.

"Redzēji, kādu es piespēli atdevu Vladam? Aizgriezu promejošu bumbu, lai viņš izietu viens uz vienu. Kāpēc man neviens nedod piespēli?" viesnīcā pēc 2:0 uzvaras Lihtenšteinā man sarunā gan lielījās, gan vienlaikus arī sūdzējās Roberts Uldriķis. Garām gāja Cigaņiks ar riekstiņiem saujā un nekautrējoties iebilda: "Es tev iedevu pasu, bet tu pa štangu trāpīji. Es taču neesmu vainīgs, ka tu iesist nevari," Andrejs noplātīja rokas, iemeta no saujas sev rīklē riekstiņu un aizgāja tālāk savās gaitās, atstājot Robertu neveikli smaidām. Tāds Andrejs ir - iemet sarunā granātu un pārliecinātā riksītī mierīgi dodas prom, it kā tālākais uz viņu neattiektos.

Roberts Uldriķis un Andrejs Cigaņiks Latvijas izlasē 2019. gadā Slavišas Stojanoviča vadīšanas laikā.

Piemēram, 2023. gada marta nometnē, tieši dienā, kad tapa šī intervija, brokastu laikā starp Andreju un galveno treneri notika asāka vārdu apmaiņa. Skanēja arī si bemols un do diēzs, bet sešas stundas vēlāk Andrejs, neviena netincināts, pats ievirzīja sarunu "es saprotu, cik grūti trenerim apvienot tik daudz personību" gultnē. Nē, nē, ticiet man, šo četru gadu laikā D. Kazakevičs uz izlasi aicināja spēlētājus pēc sportiskā principa, neatkarīgi no to ērtuma vai neērtuma. Un sākumsastāva izvēli balstīja sportiskās izvēlēs, nevis tajā, kurš viņam laipnāk smaida, citādi Andrejs nenospēlētu 41 spēli pēc kārtas. Patīk tas kādam vai nē, bet dažās pozīcijās treneris redzēja reāli līdzvērtīgas alternatīvas, citās - neredzēja. Varbūt viņš redzēja nepareizi, un par to katram vērotājam no malas var būt subjektīvs viedoklis. Tikpat subjektīvs, kā Dainim. Tikai atšķirībā no mūsu, pārējo vērotāju, viedokļa viņš par savu viedokli bija arī atbildīgs.

Starp citu, interesanta sakritība, ka Cigaņiks, tieši tāpat kā Rubins, ir kreiskājis. Tieši kreiskājis, nevis kreilis, jo raksta Ciga ar labo roku. Skaidrs, ka futbolā kreiso kāju īpašnieki ir sevišķā cieņā. Un - viņiem parasti ir skaitliski mazāka konkurence. Labkāji sastāvā aizvietot ir vieglāk. Mēs varam tikai minēt, vai un cik lielā mērā šis faktors sekmēja Cigaņika un arī Rubina seno sēriju, bet kā viens no nelieliem faktoriņiem tas tomēr varētu būt.

Starp citu, ar 11 dzeltenajām kartītēm Cigaņiks ir arī viens no statistiski "rupjākajiem" Latvijas izlases futbolistiem. Tikpat "plāksteru" valstsvienības kreklā saņēma arī Māris Verpakovskis un Artūrs Zjuzins, un šis trio dala 12. vietu visvairāk brīdinājumu saņēmušo spēlētāju sarakstā. Taču Andrejs to paveicis mazāk spēlēs. Kāpēc tas būtu aktuāli ilgstošās sērijas sakarā? Tāpēc, ka savākto brīdinājumu normas dēļ iespējams piespiedu kārtā izlaist kādu spēli. Tā ka šoruden UEFA Nāciju līgā Cigaņikam jācenšas nesakrāt divus "plāksterus".

"SIMTNIEKA KLUBA" AKTUALITĀTE

Šobrīd 26 gadus vecais futbolists ir viens no pieredzes bagātākajiem spēlētājiem Latvijas izlases pēdējo sasaukumu modelī. Paturam prātā, ka jaunais galvenais treneris var piesaistīt izlasei arī citus spēlētājus, bet no aizvien aktīvajiem futbolistiem tikai Valērijs Šabala var teorētiski pabīdīt Andreju Cigaņiku pozīciju zemāk.

Novembra nometnē Cigaņiks bija ceturtais spēlēm bagātākais futbolists Latvijas izlasē. Vairāk spēļu izlases kreklā nekā viņam bija vēl tikai Kasparam Dubram (33 gadi), Robertam Savaļniekam (februārī būs 31 gads) un Jānim Ikauniekam (februārī paliks 29 gadi). Līdz ar to Andrejs vismaz šobrīd šķiet viens no tuvākajiem kandidātiem uz "simtnieka kluba" papildināšanu. Līdz šim tikai astoņiem Latvijas futbolistiem izdevies valstsvienības kreklā sasniegt maģisko simts spēļu robežu. Pamodulēsim situāciju! Paņemsim par atskaites punktu Latvijas izlases sastāvu novembra nometnē un mēģināsim "uzmest" aci, cik spēļu robežu šie futbolisti provizoriski varētu sasniegt izlasē! Kā atskaites punktu pieņemsim, ka viņi izlases līmeņa prasībām varētu atbilst līdz aptuveni 32 gadu vecumam. Mēs, protams, priecāsimies, ja kādam tas izdosies krietni ilgāk, bet prognozes ticamības nolūkos orientēsimies uz robežu līdz 32 gadiem, pieņemot, ka vienā kalendārā gadā ir vismaz desmit spēļu. Sarakstā iekļāvām arī Valdislavu Gutkovski, kurš rudenī izlasē nespēlēja savainojuma dēļ.

Saskaņā ar šo, jāteic, visai spekulatīvo prognozi no šī brīža Latvijas izlases futbolistiem uz simts spēļu robežu sasniegšanu var pretendēt tikai seši futbolisti: Raimonds Krollis līdz 32 gadu vecumam var sakrāt līdz 136 spēlēm valstsvienības kreklā, Kristers Tobers - līdz 119, Eduards Dašķevičs - 118, Roberts Uldriķis - 117, Alvis Jaunzems - 115, Andrejs Cigaņiks - līdz 109 spēlēm. Pārējiem simtnieka robežas tīkotājiem nāksies spēlēt top līmenī ilgāk par 32 gadu vecumu.

No šī pretendentu sešinieka Andrejs ir uz šo brīdi visvecākais un ar šobrīd vislielāko spēļu skaitu izlases kreklā, līdz ar to - laika ziņā tuvākais pretendents uz iestāšanos vai vismaz pieklauvēšanu pie simtnieku kluba durvīm. Tā ka, savā nākamajā spēlē izlases rindās svinot apaļu 50 maču jubileju, viņam ir jābūt skaidram arī nākamajam mērķim.

Šīs tēmas sakarā nevaru neatcerēties vēl vienu sadzīvisku epizodi no izlases nometnes ar Andreja līdzdalību, sarunu par to, ka Andrejam izlasē pietrūkst izteiktu līderu, uz kuru līmeni tiekties visiem pārējiem futbolistiem.

***

Pērnais 20. novembris, diena pirms pārbaudes spēles Polija - Latvija. Andrejs otro reizi dodas uz pirmsspēles preses konferenci (pirmā reize bija Nīderlandē 2021. gadā). Pārējā komanda uz pirmsspēles treniņu brauc vēlāk, pirmie stadionā ierodas tikai pirmsspēles preses konferences dalībnieki: tā brīža galvenais treneris Dainis Kazakevičs, viens futbolists, preses sekretārs Viktors Sopirins un es. D. Kazakevičs tradicionāli šo braukšanas laiku mēdz izmantot sarunām ar spēlētāju, ar katru no tiem piemeklējot kādu īpašu sarunas tematu. Ar Andreju šoreiz tiek pārrunāta futbola popularitāte Polijā, kā viņš jūtas šādā futbola zemē ar futbola kultūru, kādi ir stadioni un infrastruktūra. Neviļus saruna ievirzās iepriekšējās spēles virzienā, atskats uz Rīgā iespēto pret Horvātiju. Abi ir vienisprātis, ka Rīgā horvāti izjuta dažu atsevišķu līderu trūkumu.

"Redz, viņiem jau nav visa komanda ar supertalantiem. Viņiem ir pāris pasaules klases meistari, un pārējie "pievelkas" viņiem klāt. Tie, kas aizstāja līderus, nu, normāli spēlētāji, bet nekas ārkārtējs nav, ar viņiem var cīnīties, bet tie daži meistari visu vienmēr izšķir, rezultātu taisa tieši viņi," savās pārdomās dalās Andrejs. "Mūsu izlasei ļoti pietrūkst tādu līderu, kuriem pārējie pievilktos klāt. Bet tas ir ļoti svarīgi, lai komandā būtu vismaz pāris spēlētāji no labām līgām, ar reālu pieredzi top līmenī, ar pieredzi taisīt rezultātu, nevis tikai izpildīt kaut kādu konkrētu lomu. Tā pati Melnkalne, ar kuru nesen spēlējām - nav top izlase, bet viņiem ir pāris līderu, kas pavelk sev līdzi pārējos. Uz ko man būtu bijis jāskatās, kad ierados izlasē pirmo reizi? Nebija piemēra! Bija daži futbolisti, kuri kaut kur tur tuvumā labam līmenim pabijuši, papildījuši kaut kādas lomas, bet nav spēlējuši "pirmās vijoles". Bet bez tādiem spēlētājiem ir ļoti grūti. Kamēr pierodi pie šī līmeņa ātrumiem, tikmēr ir jau 0:2."

Andreja racionālajiem spriedumiem grūti ko iebilst arī šoreiz. Jāsliecas piekrist, ka trūkst divu trīs augstāka līmeņa spēlētāju, lai Latvija no ierastajiem pastarīšiem varētu pakāpties uz "tumšā zirdziņa" lomu Eiropas mērogā. Augstāk par "tumšo zirdziņu" Latvijas izlase nekad nav uzlēkusi futbola sportisko ambīciju konkūrā. Un arī tas pats tika paveikts ar paaudzi, kuras vidū bija arī solīdi Eiropas līmeņa meistari. Bet Andrejs šobrīd ir ceturtais spēlēm bagātākais izlases futbolists un tuvākajos gados var kļūt arī par otro vai pat pirmo. Jaunajiem futbolistiem, ierodoties valstsvienības rindās, jāskatās arī uz viņu. Cigaņikam jābūt tam, kurš iedrošina jaunos futbolistus, motivē, palīdz tiem noticēt augstiem mērķiem. Lūk, cik ātri tas notiek. Vēl nesen viņš debitēja izlasē, pirms četriem gadiem bija tikai viens no jaunajiem ar astoņiem mačiem savā rēķinā, bet tagad jau viens no pieredzes bagātākajiem. Kāda bijusi tā pieredze un kas no tās iegūts, lai Andrejs atbild citu reizi! Un vislabāk - laukumā. Bet mēs tikmēr sekosim viņa gaidāmajai jubilejai izlasē, neizlaisto maču sērijai un vēlāk - arī skrējienam pēc simtās spēles valstsvienības kreklā.