Pirms četriem gadiem Jānis Ikaunieks bija spēlētājs, kurš izlašu nometnes sākuma laikā pamanījās aizmirst pārbaudīt telefonu, tāpēc pēkšņu izsaukumu uz izlasi palaida garām un saņēma trenera ziņas vien ar novēlošanos. Tobrīd kuldīdznieka rēķinā valstsvienības rindās bija 23 spēles un trīs vārti. Viņš bija talantīgs, bet savu potenciālu vēl neizmantojis spēlētājs ne klubu karjerā, ne valstsvienību līmenī. Viņš bija noskaņojuma cilvēks, kuram lieliskas un entuziasma pilnas spēles mijās ar nepārliecinošu sniegumu, avantūriskiem izgājieniem, zaudētām bumbām, pārsteidzīgiem lēmumiem.

Šogad, it sevišķi rudenī, mūsu līdzjutēji laukumā varēja redzēt jau pavisam cita rakstura vīru. Štrunts ar vārtiem un rezultativitāti! Stāsts jau ne tikai par to, jo galu galā - katri vārti ir visas komandas nopelns. Viņa precīzais sitiens pret Armēniju bija tikai kā ķirsītis uz saldās kūkas masas, ko ar darbu un pašaizliedzību sakūla visa komanda, sākot ar darbībām aizsardzībā, turpinot ar Alvja Jaunzema reidu pa labo malu un beidzot ar Roberta Uldriķa atstāto bumbu Jānim vārtu priekšā. Tāda, lūk, ego nolikšana malā komandas interesēs. Starp kungiem, kuri vēl pagājušajā gadā dalīja bumbu pie 11 metru soda sitiena atzīmes...

Šoruden Ikaunieku Jānis vairs nebija ar koku stumdāms puišelis, bet motivēts vīrs, kurš rādīja priekšzīmi visai komandai. Ar nekaunību divcīņās, ar aktivitāti presingā (lasi - ar skriešanu maksimālā tempā ar mazu varbūtību gūt reālu labumu no tā), ar atgriešanos aizsardzībā, ar filigrānām piespēlēm sarežģītās situācijās, ar došanos laukumā par spīti veselības problēmām, ar bumbas saglabāšanu divu un pat trīs spēlētāju ielenkumā... Tas, ka uzvarā pār Armēniju vairāku kapteiņu hierarhijas pārstāvju prombūtnē kapteiņa apsējs tika uzticēts tieši Jānim, šķita pat visai likumsakarīgi. Tādas, lūk, pārvērtības notika ar Jāni pēdējo četru gadu laikā, ne tikai deviņi gūtie vārti. Vēl pirms četriem gadiem Jānis pēc izlašu spēlēm diedelēja slavenajiem pretiniekiem kreklus, ar kuriem divus gadus vēlāk iekulties "kreklu geitā", bet šoruden mēs redzējām "Man vienalga, kas tu esi, rūtainais!" tipa Jāni. Un tagad viņš ir reāls pretendents uz ielaušanos Latvijas izlases visu laiku rezultatīvāko spēlētāju saraksta trijniekā.

Latvijas izlases visu laiku rezultatīvāko spēlētāju saraksts pēc 2023. gada sezonas beigām.

Tātad, kā redzams, šobrīd Jānis visu laiku rezultatīvāko spēlētāju sarakstā ir 9. vietā. Tikpat vārtu, cik viņam, izlases kreklā ir vēl trim futbolistiem - Valērijam Šabalam, Aleksandram Cauņam un Mihailam Zemļinskim, vienīgajam aizsargam šajā sarakstā. Tiesa, Cauņa četrus vārtus guvis no 11 metru soda sitienu atzīmes, bet bijušais LR Saeimas deputāts Zemļinskis veselus desmit vārtus guvis ar "pendeli". Šabala un Ikaunieks no punkta soda laukumā guvuši tikai pa vieniem vārtiem, tāpēc pēc šī papildus rādītāja apsteidz konkurentus.

Vēl trīs vārti - tik Jānim vajag, lai iekļūtu labāko pieciniekā. Vēl četri - lai pārspētu vienu no saviem līdzšinējiem treneriem izlasē Marianu Paharu. Vēl pieci - lai iekļūtu labāko trijniekā un pārspētu Latvijas izlases rekordistu aizvadīto spēļu ziņā Vitāliju Astafjevu. Īsāk sakot - nekas nereāls, ņemot vērā Ikaunieka vecumu (nākamo gadu izlasē sāks jau 29 gadus vecs) un to, ka pussargs šobrīd ir savas karjeras augstākajā punktā. "Kad viņš aizbrauca 18 gadu vecumā uz Franciju, viņš tam vēl nebija gatavs. Vismaz ne mentāli. Bet, lūk, tagad viņš ir tam līmenim piederīgs! Tagad viņam tur būtu pelnīta vieta," neformālā sarunā savu viedokli novembrī man pauda Aleksandrs Starkovs, pieredzes un panākumiem bagātākais treneris Latvijas futbolā.

PĒC PAHARA GRAFIKA

Vai Ikauniekam būtu pa spēkam pārspēt Latvijas izlases rezultativitātes rekordu (29 vārti), kas pieder Mārim Verpakovskim? Vai vismaz aizsniegties līdz pirmskara Latvijas izlases futbola snaipera Ērika Pētersona sasniegtajiem 24 vārtiem? Kas zin', kas zin'... Mēs visi, protams, gribētu uz to cerēt un novēlēt Jānim un Latvijas izlasei tik rezultatīvu sniegumu nākamajos gados, bet šobrīd tas šķiet patāls mērķis. Vispirms vajadzētu orientēties uz 15 vārtu robežas sasniegšanu, kas līdz šim padevies tikai pieciem mūsu futbolistiem. Ja pieņemam, ka Jānis nākamajos četros gados varētu turēt iepriekšējā četrgadē uzņemto tempu (9 vārti), tad Pētersons arī varētu būt pa zobam, taču šobrīd Jānis rezultativitātē iet pēc Mariana Pahara grafika - aptuveni 0,20 vārtu vidēji spēlē un 0,26 vārti vidēji 90 minūtēs.

Jāņa Ikaunieka gūto vārtu dinamika Latvijas izlases kreklā. 2020. gada septembrī viņš aizvadīja savu 27. spēli Latvijas izlases kreklā. Tobrīd viņam bija trīs vārti. Nākamajos 30 mačos - deviņi vārti.

Savus pirmos vārtus valstsvienības labā Jānis guva tikai savā devītajā mačā, pārbaudes spēlē viesos pret Gibraltāru (5:0), tur izceļoties divreiz. Tas bija 2016. gada martā, pusotru gadu pēc debijas izlasē. Tobrīd mūsu izlases galvenā trenera amatā bija Marians Pahars, Ikaunieka nākamais mērķis rezultatīvāko spēlētāju sarakstā. Nākamais precīzais sitiens bija jāgaida vēl deviņas spēles - Miksu Pātelainena pirmajā spēlē pie Latvijas izlases vadības grožiem Jānis pēc stūra sitiena izspēles ieraidīja bumbu Igaunijas izlases vārtu tālajā stūrī. "Viņš jums, protams, teiks, ka tieši tā arī bija domājis, bet es domāju, ka viņš gribēja centrēt," pēc tās spēles 2018. gada jūnijā mixed-zonā jokoja un ironizēja Valērijs Šabala. Vēl nākamie vārti? Tie bija jāgaida vēl desmit spēles un divus gadus, 2020. gada oktobrī viņš izvirzīja vadībā Latviju Fēru salās. Tā bija viņa 29. spēle izlasē jeb apmēram puse no šobrīd aizvadīto maču skaita. Pirmajā pusē gūti četri vārti, nākamajā pusē - divreiz vairāk.

PAKĀPENISKO MĒRĶU VILINĀJUMS

"Janci, tu zini, ka esi viena gola attālumā no iekļūšanas Latvijas izlases visu laiku rezultatīvāko spēlētāju top-10?" jautāju jaunākajam no brāļiem Ikauniekiem, satiekot viņu pastaigājamies gar Adrijas jūras piekrasti aizvadītajā septembrī Horvātijā. Jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai viņš tam seko līdzi vai vienkārši spēlē sava prieka pēc. Un pie reizes mazliet pakaitināt blakus esošo Dāvi, kurš jau steidz iebilst, ka nebūs. Vīriešu kolektīvā ir pieņemts, ka visi viens otru nemitīgi pavelk uz zoba.

"Ā, ja? Cik tad tur ir?" Jānis atbild, un var redzēt, ka viņam jau āķis lūpā.

"Vajag divpadsmit. Šobrīd tik golu ir Cauņam, Zemļinskim un Šabalam. Tu vari viņiem pievienoties. Vajag tikai vēl vienu golu, un būsi jau Top-10. Nu, labi, ne šodien droši vien, bet vispār..." ar smaidu uz lūpām dodu mājienu, ka Rijekā pret Horvātiju tas būtu ļoti grūti izdarāms. Būtu kaut kur blakus Artūrs Zjuzins, es par šo repliku dabūtu ja ne gluži pa pakausi, tad vismaz mutisku aizrādījumu par izrunāšanos, bet Liepājas brandža, kas visu laiku turas kopā, piezīmi uztver bez emocijām, kā vēju - tas vienkārši ir, un to nevar ietekmēt.

"A kas vēl tur priekšā? Māris [Verpakovskis]?" Jāni neliek mierā intrigas dzirksts.

"Māris ir pirmais, jā. Viņam 29 vārti. Viņu tu diez vai pārspēsi. Dod Dievs, lai vispār kāds kādreiz tam varētu kaut pietuvoties. Vēl tur ir pāris džeku no pirmskara perioda. No jaunāko laiku špīleriem tur ir vēl Vitālijs Astafjevs, Juris Laizāns un Marians Pahars. Laikam viss."

"Cik Paharam ir?" Jānis noskata nākamo mērķi.

"Neatceros, pārbaudīšu. Bet jābūt padsmit goliem, ne vairāk. Viņš pats saka, ka izlasē viņam tā karjera nemaz tik veiksmīga nav bijusi, klubos labāk esot spēlējis."

"Viņš arī saka, ka mēs esam daudz labāki spēlētāji nekā viņš bija. Saka, ka tagad viņš premjerlīgā ne mūžam netiktu, toreiz pietika ar viņa līmeni, bet tagad it kā esot pavisam cits līmenis tur," Jānis man atgādina, ka sava vecuma dēļ Pahara ziedu laikus īsti nav piedzīvojis. Visi, kuri jaunības dēļ neatceras, cik labs futbolists bija Marians Pahars, var noskatīties dažus no viņa skaistākajiem vārtiem Anglijā nupat tapušajā "Southampton" materiālā.

"Tā viņš saka, jā. Jau gadiem. Vēl kad pats vadīja izlasi, to teica. Man liekas, ka viņš fleitē, lai iedvesmotu jūs, lai veicinātu jūsu pārliecību. Vecīt, viņš bija tiešām labs. Viņam bija labs sitiens ar abām kājām, sita golus arī no distances. Un es pat nerunāju par viņa ziedu laikiem. Es atceros, ka tad, kad viņš pabeidza karjeru Skonto ar lietuvieti Jankausku, tad... nu, varēja redzēt to līmeni. Visas piespēles bija ar konkrētu mērķi, visas darbības bija noslīpētas," Jānis uzmanīgi klausās un mēģina iztēloties, kā laukumā būtu varējis izskatīties Pahars, bet neko nesaka. Katrs dodamies uz saviem numuriņiem, un saruna tiek pārtraukta. Pagaidām.

---

Tās pašas dienas vakars. Spēle Rijekā beidzās. Latvija zaudēja ar 0:5. Komanda ir ģērbtuvēs, kāds no izlases jaunpienācējiem, kurš vēl nav piedzīvojis "kreklu geitu" uz savas ādas, tunelī medī horvātu kreklus. Ikaunieks ne. Viņš to vairs nedara. Desmit minūtes pēc spēles beigām viņš savā nesamainītajā spēles kreklā sniedz flash interviju televīzijas raidtiesību turētājiem. Intervija jau beigusies, komentētājs Ilvars Koscinkevičs tin makšķeres, lai dotos uz preses konferenci, operators stellē nost no telpas gaismekļus, statīvus. Telpā ir arī ekrāns, kurā rāda spēles labāko epizožu atkārtojumus.

Parasti spēlētāji pēc intervijām uzreiz atgriežas ģērbtuvē, kurā pēc šādiem zaudējumiem valda klusums, var dzirdēt tikai ūdens tecēšanu dušās, un kurā sviedru smaka mijas ar lērumu dažādu parfīmu un dezodorantu. Jānis paliek flash interviju telpā stāvam un skatās ekrānā, gaidot atkārtojumā epizodi, kurā varēja tikt pie laba sitiena.

"Nu, redzi, varēju iesist arī šodien, bet īsti nesaslēdzās," Jānis saka, ieraugot mani durvīs. "Baigi grūti bija te uzsist. It kā pozīcija laba, bet bišķiņ par augstu bumba nāca, nevarēju sist uzreiz. Ja tiktu pie sitiena ar pirmo, es domāju, vārtsargam tur būtu maz šansu. Tādus es lieku iekšā," Jānis atgādina par saviem vārtiem pret Melnkalni un Moldovu viesos. Un vispār - Jānis vairumu savu vārtu izlasē guvis vienā pieskārienā pēc bumbas saņemšanas. Tikai dažos no vārtiem viņš veicis divus pieskārienus, vienā reizā - pašā pirmajā - trīs. Un arī tad tikai tāpēc, ka pirmais pieskāriens nebija tas veiksmīgākais, un bumbu nācās apstrādāt vēlreiz.

"Nu, nekas. Vēl jau šogad ir spēles," saku. Par to, ka Jānis to maču esot spēlējis ar savainojumu, uzzināju tikai pēc vairākām dienām, jau atgriežoties Rīgā.

NOSTĀTIES LĪDZĀS LEĢENDĀM

Mirklis pēc Jāņa Ikaunieka 12. vārtiem izlases kreklā.

Ir patīkami silta oktobra pēcpusdiena, bet nav arī karsti. Blakus skan dziesmas no mošejas. Latvijas izlases futbolisti sapulcējušies viesnīcas iekšpagalmā. Parasti tur ir āra kafejnīca, bet šoreiz visi galdiņi aizvākti prom, lai Latvijas izlase spēles dienā varētu veikt aktivācijas treniņu uz mākslīgās zāles seguma, ar kuru pie viesnīcas apklāta Konjas ģeogrāfiskā pamatne smilts. Lielākā daļa puišu jau žonglē bumbu grupās, kamēr fiziskās sagatavotības treneris Māris Smirnovs izliek iesildīšanās "stacijas" ar barjerām un micītēm.

"Iļja, kas man tagad tuvākie priekšā ir?" Jānis iejautājas. Parasti viņš ir pirmais, kurš sāk bumbot pirms visiem treniņiem, bet šoreiz viņa prātu nodarbina arī citi jautājumi. Pirms četrām dienām viņš Rīgā pret Armēniju guva savus 12. vārtus izlases kreklā, tagad grib zināt nākamo mērķi.

Apskatos LFF mājas lapā statistikas sadaļā un konstatēju: "Nākamais tev jāpārspēj Iļuha. Vestermans. No pirmskara gadiem. Viņam trīspadsmit."

"A no jaunāko laiku spēlētājiem?" Jānis vēlas iegūt sev labāk pazīstamu orientieri.

"Laizāns un Pahars. Abiem ir pa piecpadsmit. Iesit vēl divus, un tu tiksi Top-5. Tikai par vienu vairāk ir Astafjevam. Un tas jau ir Top-3. Tas būtu neslikti, ne?"

"Mjā, tas jau nemaz nav tālu, to var izdarīt," Jānis domīgi skatās pāri improvizētajam treniņu laukumam, mošejas dziesmu virzienā. "Tik maz mūsu rezultatīvākie sasituši?!"

"Nu, tāda ir Latvijas izlase. Vienmēr tā bijis," noplātu rokas. "Cik un kādi nu ir tie mūsu snaiperi, ar tādiem arī lepojamies. Tev ir reāla iespēja ierakstīt savu vārdu Latvijas izlases vēsturē kā top-3 rezultatīvākajam spēlētājam, nostāties līdzi mūsu leģendām."

"Jā, tas būtu diezgan kruti," spriež Jānis.

"Tiesa, tāpat visi teiks, ka tas neskaitās, ka tu visus savus golus sasiti punduriem Nāciju līgā, ka iepriekšējos laikos tomēr bija pavisam cits spēļu kalendārs ar nopietnākiem pretiniekiem."

"Nu, jā, visticamāk. A pret ko tad Pahars savus golus sasita?"

"Pret dažāda līmeņa komandām. Jāskatās. Gan jau lielāko daļu iesita punduriem, bet arī spēcīgām izlasēm šo to ir iesitis." Kamēr tā runājam, tikmēr Smirnovs ir visu sagatavojis, un treniņš var sākties. Jānis pievēršas iesildīšanās uzdevumiem, es - izpētei.

LĪDERIS VELK KOMANDU VAI KOMANDA PALĪDZ LĪDERIM?

Trīs bumbas Igaunijas vārtos, pa reizei iesists Sanmarīno (bēdīgi slavenajā 1:1 neizšķirtā "Skonto" stadionā), Kazahstānai, Lietuvai, Somijai. Varētu teikt - nekas ārkārtējs Pahara izpildījumā, ja neskaita vienus vārtus pret poļiem un divus pret Norvēģiju, kas tobrīd bija FIFA ranga 9. un 11. vietas īpašniece.

Tomēr, ja visus pretiniekus, pret kuriem gūti vārti, sadala trīs lielās grupās atbilstoši spēkam (FIFA ranga top-50, 51-100 un 101-208), tad skats nav par labu Jānim. Pahars četrus no saviem vārtiem izlasē guvis pret tā brīža FIFA ranga pirmā piecdesmitnieka komandām, piecus - pret otrā piecdesmita komandām, bet vēl sešas reizes pārspējis vārtsargus komandām ārpus FIFA ranga labāko simtnieka. Paharam tātad ir bilance 4-5-6, bet Jānim Ikauniekam tā ir 0-3-9.

Savukārt, ja skatās no otras puses - cik vārtus abi guvuši pret komandām, kas FIFA rangā konkrētajā brīdī bija augstāk par Latviju? Tur situācija varētu būt līdzīgāka. Un vienmēr var diskutēt, vai un kad komanda bijusi spēcīgāka un labāka, kuram no viņiem vairāk paveicies ar partneriem utt. To var darīt, un katrs līdzjutējs noteikti var ieņemt jebkuru no pozīcijām šajos strīdos. Bet galvenais - ka abi ir malači, ar kuriem lepojamies tagad un leposimies arī nākotnē.

Viena no intrigām tuvākajiem gadiem Latvijas izlases kontekstā droši vien būs - vai un cik ļoti augstāk Jānis pakāpsies mūsu rezultatīvāko spēlētāju sarakstā. Bet, protams, gaidām konkurences izrādīšanu arī no viņa komandas biedriem. Pirmkārt, jau no Vladislava Gutkovska, kam šobrīd ir 11 vārtu, un Roberta Uldriķa. Bet varbūt laiks jaunajai maiņai - Raimondam Krollim vai Marko Regžam? Varbūt pēkšņi spilgti uzspīdēs vēl kāda jauna zvaigzne Latvijas futbolā, kas līdz šim pie izlases durvīm vēl tikai klauvējusi? Laiks rādīs!

VIENĀ SPĒLĒ VAI TRĪS GADOS

"Cik viņam vēl vajag? Trīs vārtus, lai panāktu Paharu? Nu, Latvijas izlasē trīs golus var nākties gaidīt arī vairākus gadus. Bet varbūt sanāk arī vienā spēlē?!" prāto Aleksandrs Starkovs.

Nudien, Jānim vienreiz pat bijusi šāda iespēja kļūt par pirmo Latvijas izlases futbolistu pēc neatkarības atjaunošanas, kas vienā spēlē izcēlies ar trim vārtiem. Pirms trim gadiem Andorā Jānim bija jau divi vārti spēlē, kad Latvija tika pie iespējas izpildīt 11 metru soda sitienu. Jānis klusībā cerēja, ka viņam atļaus izpildīt "pendeli" ārpus komandas iekšienē noteiktās hierarhijas. Bet 11 metrinieku izpildīja, kā paredzēts, Vladislavs Gutkovskis. Viņam kā uzbrucējam vajadzēja paraut vaļā rezultativitātes spundi. Jānis gan apvaicājās, vai Vlads ir drošs. Gutkovskis bija pārliecināts, un iesita. Nav brīnums, ka nākamajā gadā Jānis nevēlējās atteikties no savas hierarhiskās kārtas izpildīt "pendeli".

Bet, runājot par Starkova repliku trīs gadu sakarā... Visādi var būt. Šobrīd Latvijas izlases futbolistu rekords pēc neatkarības atgūšanas ir četru rezultatīvu spēļu sērija. Marians Pahars četros mačos pēc kārtas izlases kreklā guvis četrus vārtus. Mārim Verpakovskim reiz izdevās četru spēļu sērijā iesist piecus vārtus. Cerēsim, ka vēl kādreiz kādam Latvijas futbolistam izdosies kaut vai atkārtot šādu sēriju!