- Cik svarīgs tev bija šis nākamais solis karjerā – pārcelšanās uz ārzemju čempionātu?

- Kādu laiciņu jau gatavojos spert nākamo soli, tikt uz augstāku līgu. Tas brieda jau kādu laiciņu. Pēc eirokausu beigām Valmieras komandai vairs nebija nekādu šķēršļu manis palaišanai, un tā es nokļuvu Polijā.

- Bija varianti doties uz ārzemju klubu jau ziemā?

- Bija varianti gan ziemā, gan vasaras sākumā. Bija interese un varianti, bet nebija konkrētu sarunu starp klubiem, tā bija tāda vairāk vispārēja interese bez tālākiem soļiem. Sākumā klubs vai nu negribēja, vai nevarēja laist mani prom. Nu, kā jau klubos tas mēdz notikt. Viņiem ir savi mērķi, savi plāni.

- Kādas pozīcijas spēlētāju "Stal" meklēja un kādas tieši tavas kvalitātes viņus pārliecināja?

- Viņi spēlē ar pieciem aizsargiem, mana pozīcija komandā ir right wing-back [labais pusaizsargs – LFF.lv], kas spēlē pa visu malu. Ko tieši viņi saskatīja manī, es nezinu. Taču viņi zina, ka esmu spējīgs paveikt lielu darba apjomu, ka varu būt bīstams uzbrukumā no malas ar centrējumiem vai saasinošajām piespēlēm.

- Kādi ir tavi pirmie iespaidi par klubu, infrastruktūru, faniem?

- Pagaidām par Polijas futbolu ir tikai vislabākie iespaidi: fani, stadioni, atmosfēra spēlēs… tas ir pavisam citā līmenī. Treniņu bāzē ir viss, kas spēlētājam nepieciešams. Ir trenažieru zāle, laukumi, viss nodrošināts gan ēšanas, gan sadzīves ziņā. Viss kā profesionālā klubā. Man kā spēlētājam nav ne par ko citu jāuztraucas, tikai par savu sniegumu laukumā. Mūsu klubam ir viens no kompaktākajiem stadioniem līgā, bet pirmajā mājas spēlē, kurā biju pieteikumā, bija ap sešiem tūkstošiem skatītāju. Fani dziedāja visu spēli, bija patīkami atrasties šādā atmosfērā.

- Izlasē tuvojies 30 spēļu atzīmei. Vai arī tas bija viens no faktoriem, kas palīdzēja iekārtoties ārzemēs?

- Domāju, ka jā, noteikti. Tas ir jebkuram spēlētājam labs ieraksts CV, ka tu pārstāvi savu valsti izlašu līmenī. Spēļu skaits jau nedaudz iekrājies, ir sava veida pieredze gūta, bet gribētos atvērt vārtu rēķinu. Atzīmēt tās 30 spēles ar vēl vienu patīkamu ierakstu.

Alvis Jaunzems Latvijas izlasē debitēja 2020. gada 3. septembrī spēlē ar Andoru.

- Pagaidām vistuvāk vārtu guvumam, šķiet, biji spēlē ar Norvēģiju?!

- Bija vēl arī epizode Moldovā, kur neveiksmīgi uzsitu no pāris metriem. Arī Norvēģijā bija vārtu stabs. Lēnā garā briest pirmie vārti, bet vēl nav nobrieduši.

- Iepriekšējā nometnē intervēju Kristeru Toberu, es viņam prasīju, kad būs pirmie vārti izlases kreklā, un viņš nākamajā spēlē iesita. Tā ka – tagad tava kārta.

- (Smejas) Nu, cerēsim, ka Horvātijā tas arī notiks.

- Esi spēlējis dažādās pozīcijās. Izlasē tevi tomēr vairāk izmanto kā labās malas pussargu. Cik viegli vai sarežģīti pārslēgties citās pozīcijās? Vai redzi, ka funkciju ziņā ir būtiskas atšķirības?

- Es teiktu, ka no malējā aizsarga un malējā pussarga atšķirības nav tik lielas. Protams, ir dažas nianses, taktiskais zīmējums nedaudz atšķiras, sanāk pārslēgties un pieslīpēties, taču tas viss ir izdarāms. Esmu spēlējis abās pozīcijās, man tas nav nekas jauns. Varbūt, ja salīdzina malējā un centra pussarga pozīcijas, tur ir lielāka atšķirība, bet man vairāk pierasti ir spēlēt malā.

- Andrejs Cigaņiks vienā intervijā iepriekš izteicās, ka, spēlējot Latvijas izlasē, tāpat 90% darba jāpaveic tieši aizsardzībā.

- (Iesmejas) Protams, ka, spēlējot pret lielajām komandām, ir daudz jāstrādā aizsardzībā. Tas mums arī palīdz, ja, būdami malējie pussargi, iemācāmies arī daudz strādāt aizsardzībā. Grūti gan tā teikt… Nav jau tā, ka tikai atsitamies un sēžam aizsardzībā. Mēģinām veidot uzbrukumus. Vai pietiek spēku arī uzbrukumam? Jāpietiek! Nav variantu. Spēles laikā gan nogurums uzkrājas. Bet tāpēc jau mums ir arī maiņas. Atdod visus spēkus laukumā, tad laukumā nāk nākamais, kurš var kapāt tādā pašā apjomā.

- Kādi ir tavi trumpji laukumā? Kuros elementos esi ļoti labā līmenī?

- Domāju, ka tā ir neatlaidība un cīņa par katru bumbu, katru epizodi. Darba spējas pirmās nāk prātā. Vēl arī centrējums.

- Izturība?

- Gribētu teikt, ka arī tā ir līmenī, bet tas atkarīgs no spēles tempa un citām lietām.

Alvis Jaunzems neatlaidīgā cīņā izsprūk no īru futbolista skavām.

- Polijas čempionātā gaidi augstāku spēles tempu?

- Salīdzinot ar virslīgu, droši vien, ka jā, bet izlases spēlēs… grūti spriest. Viena lieta ir skatīties spēli no malas, cita lieta – spēlēt deviņdesmit minūtes laukumā. Tāpēc es pagaidām vēl nesteigšos uz šo atbildēt. Bet tur ir arī cits izkārtojums. Tajā tu vari kārtīgi nostrādāt epizodi, nosēsties zemāk un nedaudz atvilkt elpu.

- Izlašu laikā esam aizņemti ar savu grafiku un plāniem, tāpēc maz sanāk pasekot līdzi citu izlašu spēlēm. Es personīgi Horvātijas izlases spēles esmu redzējis tikai lielajos turnīros un jūnijā UEFA Nāciju līgas finālā. Kāds tev ir priekšstats par šo komandu tagad?

- Līdzīgi, kā tev. Pēdējoreiz viņus redzēju Pasaules kausā. Skaidrs, ka tā ir kvalitatīva komanda ar labiem spēlētājiem. Tagad treneri iedos mums vairāk informācijas par viņiem, tad arī iepazīšos ar viņu stiprajām pusēm. Kas zina, varbūt arī kādu vājo pusi viņiem treneri atradīs (smaida). Pats viņu analīzi neesmu veicis. Tikai tik, cik redzēts pa televizoru.

- Tu kā spēlētājs gaidi dueļus pret tik spēcīgiem pretiniekiem? Vai labāk dod priekšroku spēlēt pret spēkos mums līdzvērtīgākām komandām?

- Man kā spēlētājam ir dubulta motivācija pret tik liela kalibra komandām. Gribas sevi pierādīt un pacīnīties pret tiem labajiem spēlētājiem, kuri ikdienā spēlē labākos čempionātos. Uzskatu, ka visiem futbolistiem būtu jāvēlas pierādīt sevi spēlēs ar šādiem pretiniekiem. Mums kā komandai jātic, ka iespējams tikt pie punktiem arī šādās spēlēs. Katrs mačs sākas ar rezultātu 0:0, un tad tālākais atkarīgs no pašu snieguma.

- Mūsu hokejisti šogad izcīnīja medaļas pasaules čempionātā, tagad "spridzina" basketbolisti, un līdzjutēji jau skatās arī futbola izlases virzienā… Tas uzliek papildus atbildības slogu vai tomēr iedvesmo?

- Ir milzīgs prieks, ka hokejā un basketbolā mūsu izlases gūst šādus panākumus, pats arī ar baudu sekoju līdzi [Alvis nometnē ieradās, viedtālrunī skatoties basketbola izlases spēli pret Brazīliju – LFF.lv]. Es nezinu, vai tas ir papildus spiediens, bet noteikti gribas, lai visa valsts par mums tā fanotu pēc nozīmīgām uzvarām. Gribas pašam kaut ko tādu piedzīvot arī kā spēlētājam, ne tikai kā līdzjutējam.

2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikāciju Latvijas izlase iesāka ar zaudējumu Velsā (0:1). Pārējās divās spēlēs mūsu komandai izdevās gūt vismaz vienus vārtus.

- Šobrīd mums ir nulle punktu tabulā. Kāds ir mūsu uzdevums cikla atlikušajā daļā šoruden?

- Uzdevums ir vienkāršs un skaidrs – tikt pie punktiem. Pirms katras nākamās spēles uzdevums ir viens un tas pats. Tā "nullīte" tabulā man pašam arī ne pārāk patīk. Ir jāņem punkti. Bijām jau tuvu iepriekšējās spēlēs, galotnēs izlaidām punktus. No tās pieredzes jāmācās un jāizdara pareizie secinājumi. Nākamajās spēlēs jāizrauj tie punkti ar zobiem, caur "nevaru".

- Kā vērtē mūsu komandas sniegumu jūnija mačos ar Turciju un Armēniju?

- Domāju, bijām saliedēti laukumā un cīnījāmies viens par otru. Likās, ka vismaz punktiņu bijām pelnījuši. Kopumā vērtēju pozitīvi abas spēles, bet – kaut kā pietrūka. Tātad ir, pie kā piestrādāt. Pēc zaudētām spēlēm grūti novērtēt, kā pietrūka.

- Veiksmes. Bet veicoties stiprākajiem…

- Varbūt arī pieredzes, lai spēles izskaņās nospēlētu gudrāk. Bet treneri būs izanalizējuši iepriekšējās spēles. Viņš [Dainis Kazakevičs] noteikti iedos savu skatījumu par to, kā tieši pietrūka, kur bija kļūdas.

- Vai tagad tu jūties kā viens no pieredzējušākajiem spēlētājiem komandā?

- (Iesmejas) Es domāju, ka nē. Nekas globāli nav mainījies. Es Polijā esmu pabijis tikai desmit dienas. Esmu tieši tāds pats spēlētājs, kā iepriekš. Varbūt tā iegūtā pārliecība atspoguļosies arī izlasē, bet nekas kardināli nav mainījies.

- Poliski jau esi kaut ko iemācījies?

- Tikai "labdien", "paldies" un varbūt vēl šo to, kas nepieciešams, dzīvojot Polijā (smejas).

- Mačs pret Velsu ir jau otrā mājas spēle pēc kārtas, uz kuru ir pārdotas visas biļetes. Cik tev tas ir nozīmīgi kā spēlētājam?

- Protams, ka tas ir svarīgi un patīkami, ka mājas spēlēs ir pilns stadions, ka tur valda ļoti laba atmosfēra. Tas arī dzen mūs uz priekšu. Paldies visiem, kuri atnāk uz stadionu! Mēs to jūtam, mēs to novērtējam, un tas palīdz mums cīnīties laukumā.

Pateicība līdzjutējiem par lielisko atbalstu jūnija spēlē pret Turciju.

- Esam pa reizei nospēlējuši pret trim no mūsu četriem pretiniekiem grupā, tagad horvāti vēl paliek. Kā tev šķiet – pret kuru no izlasēm mums ir visreālāk aizķert punktus?

- (Domā) Droši vien, ka Armēnija mājās. Bet, kā zināms, mums mēdz būt labas spēles arī pret Turciju. Ceru, ka pret visiem pretiniekiem mums būs iespēja aizķert punktus. Galvenais ir izcīnīt tos punktus, lai tabulā nav vairs nulles.

- Biļetes uz mājas spēli ar Armēniju vēl ir pieejamas…

- Kas zina, varbūt jau pirms tās spēles būsim tikuši pie punktiem! Bet katrā ziņā līdzjutēju atbalsts mums būs nepieciešams arī oktobrī pret Armēniju.