Savas futbola gaitas Diāna uzsāka Rīgas futbola skolā pie Anastasijas Ročānes, bet jau četrpadsmit gados sāka spēlēt Sieviešu futbola pirmajā līgā, un drīz vien arī Latvijas augstākajā līgā - SFL. Suvitra pārstāvēja Latviju visās jauniešu izlasēs, tomēr Nacionālajā izlasē debitēja tikai minētajā spēlē pret Lietuvu pārbaudes turnīrā Bulgārijā.

- Izgāju uz maiņu, nomainot Anastasiju Poļuhoviču. Veidojām uzbrukumu, es redzēju, ka Karlīna Miksone iet uz vārtiem, redzēju, ka viņa dos man piespēli. Zināju, ka jāsit. Protams, negaidīju, ka gūšu vārtus. Nebiju pat sagatavojusies šādām emocijām. Grūti izskaidrot, ko izjutu. Tikko izgāju un guvu vārtus. Šādas emocijas man bija jaunas.

- Vai bija uztraukums pirms došanās laukumā?

- Ļoti uztraucos. Kā saspēlēšos ar komandu? Vai būšu noderīga? Vai man izdosies? Iznācu laukumā, un uztraukums pagaisa. Protams, gribējās drusku ilgāk spēlēt. Mazliet pietrūka dotā laika. Bet fiziski šīs desmit minūtes bija ļoti optimāls laiks. Psiholoģiski gribētos spēlēt ilgāk, bet viss bija tieši tā, kā vajag.

Pirmajā nometnes dienā guvu nelielu traumu. Nācās trenēties individuāli ar fizioterapeitu, līdz ar to vairākas dienas nebija iespējas piedalīties komandas treniņos un saspēlēties ar komandas biedrenēm. 

Izrunājām ar treneri par pašsajūtu, vai esmu morāli gatava. Un gatavojos, ka iešu laukumā pret lietuvietēm. Izrunājām, ka spēles laiks nebūs liels, bet būs. Morāli es biju pilnīgi gatava. Ja runājam par to, kā iejutos tieši laukumā – tad pārāk maz laika bija, lai to analizētu.

- Pirmo spēli vēroji no malas, kādas sajūtas?

Zināju, ka izlaidīšu spēli pret Kosovu. Skatījos no soliņa. Spēle nebija slikta. Pietrūka saspēles starp meitenēm, domāju. Ja izlase tiktos biežāk, būtu iespēja saspēlēties labāk.

- Kā iejuties izlases rindās?

- Man ļoti patika nometne. Biju pārsteigta, ka būs tik labi treniņi. Arī pati komanda – protams, tas ir cits līmenis, daudzas spēlē daudz augstākā līmenī, tāpēc bija ļoti interesanti. Vairākas spēlētājas ir pārākas, tas uzreiz ir jūtams. Grūtāk, bet interesantāk.

- Tev spēlētājas jau bija zināmas!

- Esmu spēlējusi gandrīz ar visām meitenēm, kuras ir izlasē. Ar lielāko izlases daļu - vienā komandā. Arī ar tām, kuras šobrīd spēlē ārpus Latvijas. Ar dažām – jauniešu izlasēs. Dažas meitenes pazinu no Latvijas čempionāta. Priekš manis jauna bija tikai Anna Gornela. Ar pārējam biju labi pazīstama. Pēc rakstura esmu vairāk introverts. Sākumā uztraucos, kā iejutīšos izlasē un vai mani pieņems.

- Kas tevi pārsteidza?

- Treniņu kvalitāte. Treniņu process un attieksme starp spēlētājām komandas iekšienē. Meitenes izlasē ir ļoti draudzīgas. Protams, vairākas spēlētājas ir no SFK "Rīga", kurā es spēlēju. Bet izlases treniņi ļoti atšķiras no manas iepriekšējas pieredzes. Aktivizācija pirms slodzes, atjaunošanās process pēc slodzes. Tas mani ļoti patīkami pārsteidza. Pilnīgi cits līmenis.

Vai savus tuvākos dzīves plānus šobrīd saisti ar futbolu?

- Tuvākie dzīves plāni - spēlēt futbolu. Man patīk mana komanda, bet vēlos augt. Tagad izlasē bija iespēja trenēties un spēlēt ar meitenēm, ar kurām kādreiz spēlēju RFS komandā. Šobrīd vairākas spēlē ārpus Latvijas un salīdzinoši ar mums, kuras spēlē Latvijas čempionāta, tas ir līmenis augstāk.

Pat ja nespēlē stipros klubos, bet daudz stiprākā čempionātā – tas dod milzīgu izaugsmi un rezultātu. Un izlases rindās tas ir ļoti jūtams. Aizbraukt - tas ir grūtāk, arī morāli. Tikko pāris mēnešus spēlēju Grieķijas klubā Ialysos Ladies FC. Bija gan valodas barjeras, angliski īsti neviens nerunā, viss jauns, svešs. Bet čempionāts bija jūtami spēcīgāks. Komanda, kurā spēlēju, spēka ziņā līdzīga SFK "Rīga", bet, kad spēlējām pret Grieķijas čempionāta līderiem – zaudējām ar milzīgu rezultātu.

Grieķijā trenējos un spēlēju pilnus divus mēnešus, tie bija viņu sezonas pēdējie mēneši. Kad nāca šāds piedāvājums doties turp, nedomājot piekritu. Laba iespēja, lai izmēģinātu spēkus citas valsts čempionātā, treniņprocesā, izjustu, kāda ir adaptēšanās svešā valstī. Ilgi briedu šādam pavērsienam. Bet morāli nobriedu, jo vēlos saistīt savu dzīvi ar futbolu. Lai spēlētu, saprotu, ka jāstrādā ar sevi ne tikai fiziski laukumā, bet arī psiholoģiski ārpus tā. Tas bija grūti, bet divi mēnešu līgums ir tieši ideāls posms pirmajai reizei.