- Kāds būtu tavs komentārs par spēli ar Īriju? Kā nospēlējām, kā sevi parādījām?

- Pārbaudes spēles domātas tam, lai gatavotos oficiālajiem mačiem. Trenera vēstījums un sastāvs bija tāds, ka jāgatavojas mačam ar Velsu. Nebija lielu izmaiņu sākumsastāvā, ja neskaita dažas atsevišķas pozīcijas. Pretinieks arī tika piemeklēts līdzīgs Velsai. Mums nebija pārāk daudz laika, lai sagatavotos tieši šai spēlei. Daudzi puiši spēlēja sestdien un svētdien. Pirmdien bija atslodzes diena, un otrdien pirmsspēles treniņš bija praktiski vienīgais, kurā pagatavoties spēlei. Sajutām atmosfēru, laikapstākļus. Labi, ka nospēlējām ar līdzīgu pretinieku, jo visas britu komandas spēlē kopumā līdzīgā stilā.

Ko varu teikt par spēli? Pirmā puslaika ievadā mums ne viss sanāca. No savas perspektīvas varu pateikt šādi – izspēlējot bumbu no centra, pieskāros bumbai pirmo reizi, pēc tam pēc pusotras minūtes Soroka [Vladislavs Sorokins – LFF.lv] man iemeta bumbu no sānu iemetiena, un tad nākamreiz bumbai pieskāros 21. minūtē. Tas liecina, ka Īrija bija daudz ar bumbu. Un uz tā rēķina arī izveidoja divas iespējas, guva divus vārtus.

Par laimi, arī mūsu komanda guva divus vārtus. Neticamus vārtus, jāsaka (smejas). Ne katrā spēlē un pat ne treniņos mēs tādus vārtus redzam. Tomēr divi mūsu izpildītāji guva divus lieliskus vārtus. Tā dažreiz gadās, ka sāc spēli katastrofāli, bet beidz – ar īstu uguņošanu. Tā mums šoreiz sanāca pirmais puslaiks. Ģērbtuvē ienācām pie rezultāta 2:2. Sapratām, ka mums ir raksturs, ka arī no tik sarežģītām situācijām ir iespējams izlīst ārā. Un otrajā puslaikā jau sākām spēlēt nedaudz drošāk ar bumbu, spēle kļuva nedaudz atvērtāka. Atsvaidzinājām spēli, uz maiņu nākot spēlētājiem, kuri iepriekš izlasē spēlējuši mazāk, un viņi sevi apliecināja.

Ielaidām muļķīgus trešos vārtus. Principā – visus trīs ielaidām muļķīgi. Tie bija "domino efekta" vārti. Vispirms viens nenospēlē līdz galam, tad otrs, trešais, un tā visi bastioni krita viens pēc otra. Visus trīs vārtus līdzīgā manierē zaudējām. 2:3 – es nevaru būt apmierināts ar spēli. Domāju, neviens nebija apmierināts ar spēli, neskatoties uz to, ka tā bija pārbaudes spēle. Ļoti labi, ka tā bija pārbaudes spēle. Turpinām gatavoties spēlei ar Velsu. Šobrīd esam atjaunošanās fāzē.

- Kādi secinājumi pēc mača ar Īriju var būt attiecināmi arī uz gaidāmo spēli Velsā?

- Pret Velsu jāsāk spēlēt agresīvi jau no pirmajām sekundēm. Jāveido kontakts ar pretinieku, jāizskrāpē tā bumba, jāpiespiež viņus cīnīties par katru bumbu, nevis atļaut ieskrieties. Mēs varam uzspiest pretiniekiem divcīņas, iepriekšējos mačos esam to pierādījuši. Mums ir spēcīgi, augumā raženi futbolisti, kuri var ar divcīņām nospiest pretinieku. Pirms dažiem gadiem mums izlasē bija tāds periods, kad pirmajās 15 minūtēs varējām ielaist trīs vārtus, un tad spēle jau bija galā. Mums jāsāk spēlēt no pirmajām minūtēm.

Mums ir divi uzbrucēji, jābūt prettriecieniem, jāmēģina izspiest maksimums no standartsituācijām. Un viss. Neko diži citu mēs diez vai varam likt pretī. Es nevaru teikt, ka mēs lieliski protam kombinēt, veidot uzbrukumus, mainīt flangus, izraustīt pretinieku aizsardzību… Tā šobrīd nav mūsu filozofija. Saprotam, ka pretī būs kvalificēti spēlētāji, kuri pieraduši spēlēt citā ātrumā. To arī mačā ar Īriju kārtīgi dabūjām izbaudīt. Spēlējot Latvijas vai Polijas čempionātā, tur ir nedaudz cits līmenis. Puiši, kuri ikdienā spēlē Anglijas Premjerlīgā, Vācijas Bundeslīgā, tur tomēr nedaudz cits domāšanas ātrums, piespēles iziet precīzākas, nav tik daudz tehniskā brāķa.

Iepriekš spēlēs ar tādiem pretiniekiem kā Andora, Lihtenšteina varējām atļauties ik pa laikam kļūdīties un palikt par to nesodītiem. Bet šeit… jebkura kļūda, pat tikai ne līdz galam nostrādāta epizode var novest pie domino efekta, kurā viens pēc otra krīt mūsu aizsardzības vaļņi. To nevēlamies pieļaut.

Andrejs Cigaņiks (att. pa labi) pret Īriju aizvadīja savu 40. spēli Latvijas izlases kreklā.

- Aizvadītā spēle Īrijā tev bija jau 40. valstsvienības kreklā. Tas vairs nav mazs skaits spēļu, un tu to esi izdarījis salīdzinoši īsā laika periodā. Aizdomājoties par to, konstatēju, ka tu diezgan reti esi savainots, visu laiku pieejams komandai, izlaid maz spēļu. Ir kāds izskaidrojums, kāpēc esi tik vesels?

- (Smaida) Agrāk man tas tā nebija. 16 līdz 18 gadu vecumā man bija ļoti daudz problēmu ar veselību, visa veida sastiepumi. Organisms auga, un tobrīd man bija daudz problēmu. Kad pārcēlos uz Vāciju, tas traucēja. Tobrīd, esot jaunam puisim, daudz domāju par to, kāpēc tā notiek. Jaunam puisim izkrišana no ierindas būtiski ietekmē potenciālu. Sāku domāt, ko daru nepareizi, un izdarīju secinājumu. Manā gadījumā es vienkārši daudz strādāju ar sevi: iesildīšanās, atsildīšanās, trenažieru zāle… tam visam pievēršu uzmanību.

40 mači, manuprāt, ir daudz. Re, Tara [Igors Tarasovs] tikko atvadījās no izlases ar nedaudz vairāk spēlēm 12 gadu laikā. Protams, jāpateicas arī galvenajam trenerim, jo viņa vadībā, šķiet, esmu spēlējis visos mačos, visās nometnēs biju. Un acīmredzams, ka te strādā labi cilvēki. Dakteri ar zelta rokām. Es to visu laiku Dimam [fizioterapeitam Dmitrijam Jefremenkovam] saku, viņš tikai smejas, bet reāli viņš ļoti daudz dara ar spēlētājiem un reāli palīdz.

Andrejs Cigaņiks debitēja Latvijas izlasē 2018. gadā mačā pret Kazahstānu.

- Pirmajos divos gados, ko tu spēlēji izlasē, mūsu komandas spēlētāji iesita divus vārtus. Tas ir – astoņos mačos. Spēlē ar Īriju Latvija iesita tikpat vārtu. Un vispār mūsu izlasei šobrīd ir divpadsmit spēļu sērija bez "nulles" uzbrukumā. Tas nekad vēsturē nav bijis diez ko raksturīgi Latvijas izlasei, ka spēlējam diezgan rezultatīvi.

- Kurš bija pēdējais mačs, kurā neguvām vārtus?

- Tas bija 0:0 Norvēģijā 2021. gadā. Pēc tam jau divpadsmit mačos pēc kārtas esam guvuši vārtus.

- Un kopš tā laika jau tik daudz maču aizvadīti?! Oho! Nu, 0:0 ar Norvēģiju arī ir neslikti, lai gan vazāja viņi mūs pamatīgi, bet… Nu, labi, divpadsmit maču sērija. Bet jāpatur tomēr prātā, pret ko mēs tos mačus spēlējām. Ne pret komandām ar nenormālu aizsardzību. Būsim reālistiski – spēlējām ar sava līmeņa komandām, un mums vajadzēja gūt vārtus pret viņiem, ja gribējām izkļūt ārā no bedres.

Andrejs Cigaņiks spēlē pret Norvēģijas izlasi.

- Arī pirms tam mačos ar šādiem pretiniekiem mēdza būt daudz problēmu ar vārtu gūšanu.

- Pilnībā piekrītu. Tas mums visiem bija smags jautājums. Arī iepriekš mums bija pretiniekos Andora, Kazahstāna… komandas, ar kurām bija jāspēlē, bet nesanāca tās apspēlēt. Un ne vienmēr sanāca pat izskatīties vienā līmenī ar šīm komandām. Šai sakarā varu teikt tā – jau no paša sākuma to teicu – katram trenerim nepieciešams laiks, lai izveidotu komandu, kolektīvu, pieslīpētu spēles sistēmu. Varbūt ne visiem treneriem bija pietiekami daudz laika… Treneru darbs ir supergrūts, es pat nespēju iztēloties, kā tas ir – samenedžēt divdesmit trīsdesmit spēlētāju kolektīvu.

Paņemsim par piemēru Gutkovski. Kad Dainis kļuva par galveno treneri, Gutkovskim bija nulle vārtu izlases rindās. Tagad viņam jau ir otrais desmits. Tēlaini izsakoties, treneris pasniedza uzbrucējam roku, un viņš pie tās pieķērās, izkārpījās. Tagad viņš gūst vārtus, palīdz trenerim ar savu pašatdevi laukumā. Tas viss dod kaut kādu rezultātu. Un mums tas ir ļoti svarīgi. Mums ir trīs superīgi uzbrucēji, kuri spēlē pietiekami augstā līmenī, ir labi kvalificēti, turklāt – arī personības. Mums komandā ir daudz personību. Nevar būt tikai egoists un domāt tikai par sevi. Te puiši sabrauc un domā, kā var palīdzēt komandai.

Agrāk es to nebiju ievērojis. Agrāk domāju – kāpēc mēs nevaram būt konkurētspējīgi ar citām komandām? Vai – vismaz nezaudēt ar pieciem sešiem vārtiem. Kad es klubu līmenī spēlēju pret vājāku komandu, nemaz tik viegli nav uzvarēt ar tādu starpību. Kāpēc tā? Es nonācu pie secinājuma, ka viss ir kolektīvā. Ja spēlētājiem viss ir vienalga, tad var būt arī smagi zaudējumi. Bet ja visi sitas viens par otru, var kaut ko panākt, var uz kaut ko cerēt. Es redzu, ka puiši ir supermotivēti, alkst sevi pierādīt. Mēs te savācamies ne jautrībai un pleiša uzspēlēšanai. Mums ir vienots mērķis, konkrēti uzdevumi.

Tagad gribam sākt Eiropas čempionāta kvalifikāciju labi. Iekļūt C līgā – tas nebija mūsu galamērķis. Tas bija tikai viens no uzdevumiem. Šajā grupā nevaram skriet notikumiem pa priekšu un mētāties ar frāzēm, ka vēlamies apsteigt, teiksim, turkus, būt konkrētā vietā. Bet sapņot un gribēt to – varam un drīkstam. Es redzu, ka puišiem ir tāda mentalitāte.

- Tātad rezumējot – izlase spēlē rezultatīvi tāpēc, ka ir savstarpējā uzticība starp treneri un spēlētājiem?

- Es nezinu, kā tas parasti notiek dzīvē. Bet futbola dzīvē mēdz būt tā, ka cīnies par sevi, par ģimeni, par valsti… tas viss ir svarīgi. Bet vēl – laukuma malā ir cilvēks, kurš ikkatram no komandas ir kaut ko izdarījis. Piemēram, uzticējās, turpināja uzticēties arī sarežģītākos dzīves posmos, kad tu nespēlē klubā, bet izlasē tev tik un tā uzticas, dod iespēju. Dzīvē ne vienmēr viss ir "zirgā", gadās arī grūtāki brīži. Un treneris tādos brīžos mēdz ar darbībām pateikt: še, ņem manu roku, ejam kopā! Mārcis Ošs, Kaspars Dubra… mana situācija tāda pati. Gutjam [Vladislavam Gutkovskim - LFF.lv] Polijā sākumā negāja viegli. Gandrīz katram no mums ir bijuši grūtāki brīži, un treneris ar savām darbībām palīdzēja. Kāds varētu teikt, ka trenerim nav alternatīvu, nav citu spēlētāju. Ir! Bet viņš izvēlas konkrētus cilvēkus, raksturus un strādā ar tiem.

Es Daini pazīstu jau daudzus gadus, un par šo ļoti cienu viņu. Skaidrs, ka man ir savi "prusaki" galvā (smejas), savi skeleti… Bet ir ļoti svarīgi, ka uzticēšanās saglabājas. Un ja treneris mainās ik pēc pusgada, tādu saikni nav iespējams izveidot. Skaidrs, ka galu galā skatās uz rezultātu. Ja tā nebūs, nāks vietā cits. Kāpēc citiem treneriem nesanāca? Tāpēc, ka visi sabrauca kopā, visiem bija… ne gluži vienalga, bet nebija tās papildus motivācijas. Atbraucām, savācāmies, aizbraucām.

Andrejs Cigaņiks pēc spēles izsaka pateicību līdzjutējiem.

- Tu saki, ka tagad komanda un spēlētāji laukumā cīnās arī par treneri?

- Jā! Jā, es tā domāju. Varbūt tas kādam izklausīsies smieklīgi, bet es to tā redzu. Esmu pārliecināts par to. Mums komandā nav vienaldzīgo. Te puiši reāli grib sasniegt rezultātu. Jā, varat droši teikt, ka esam muļķīši, ja sapņojam par tikšanu uz Eiropas čempionātu. Bet mēs sapņojam, jo mums ir tāda vēlme.

- Ja nesapņosit par to, tad to arī kāds kritizēs. Grozi kā gribi.

- Jā. Un es uzskatu, ka vislabākajā dienā, sakrītot visām zvaigznēm, var notikt kaut kas ļoti labs. Šajā grupā katrs pretinieks katram var atņemt punktus. Un mums jāsapņo. Vai spējat iedomāties, cik liela laime tā būtu visai valstij? Tā būtu nacionāla ekstāze. Lai gan dīvāna eksperti sēž savos dīvānos un saka, ka tas nav iespējams. Tāpēc mēs neesam dīvānu eksperti, visi skatās uz mums.

- Vienā sadzīviskā sarunā pie lifta šajā nometnē tu paudi personīgu vilšanos par to, ka mūsu spēles stils prasa milzīgu, ārprātā lielu darba apjomu no spēlētājiem, bet daudzi to nenovērtē. Tas saskanēja ar manu personīgo sajūtu stadionā mačā pret Īriju. Vietējie fani uzgavilēja pēc labas divcīņas, pēc laba sprinta, ne tikai pēc vārtiem un efektīgām piespēlēm vai dribliem. Tev būtu svarīgi, ja arī Latvijas līdzjutēji biežāk pamanītu un novērtētu to darba apjomu, ko mūsu spēlētāji veic laukumā?

- Teikšu tā – šī mums nebija tāda pirmā spēle. Mums tādu bijis daudz. Pagājušajā ciklā pret holandiešiem, norvēģiem skrējām ārprātā daudz. Futbola cilvēki to redz un novērtē. Pārējie – ne pārāk. Pēc tam tikai paskatās statistikas portālos automātiski uzģenerēto atzīmi. Nospēlēja 90 minūtes, neizpildīja sitienus pa vārtiem, trīsreiz pieskārās bumbai… Bet cik reižu mums jāpieskaras bumbai? Mums bumbas kontroles rādītājs pret īriem bija pie 30%. Cik piespēļu savā starpā izdarījām? Ap 150? Un 40 no tām bija starp aizsargiem. Un paldies Dievam, ka mums tādas piespēles bija! Mums ik pa brīdim jāapstājas un jāatgūst elpa, nevis tikai jāspriņģo pakaļ īriem un jāmēģina uzkāpt viņiem uz potītēm. Mēs arī gribam saņemt bumbu, apgriezties. Mums ir daudz futbolistu, kuriem ir tam nepieciešamās kvalitātes.

Es biju ne tik ļoti vīlies par to, ka kāds to nepamana… Man vienalga, ja kāds to neredz. Cik cilvēku, tik viedokļu, visiem ir tiesības uz viedokli. Man pašam nepatīk mana spēle. Es zinu, ka varu būt noderīgāks komandai, ja būšu vairāk ar bumbu. Kad bumba pie tevis nemaz nenonāk, jo mēs baidāmies no bumbas, baidāmies spēlēt ar to, jo mēs to vienkārši izsitam autā… Kad tu daudz spēlē bez bumbas, jāpietur bumba tajās reizēs, kad tā ir pie tevis. Jāsajūt bumba, jāsāk veidot kaut ko. Īri principā ļāva spēlēt.

- Ziemā tu mainīji klubu, pārcēlies uz Poliju, un tur tu atkal spēlē, kā citi mēdz uzskatīt, par malējo aizsargu, kā to darīji Ukrainā. Precizē, lūdzu! Ukrainā tu spēlēji laterāli kā malējais aizsargs, bet tagad Polijā vairāk tomēr kā laterāls malējais pussargs, ne tā?

- Ukrainā bija 4-4-2 ar rombu vidū. Tur es biju nomināli kreisās malas aizsargs, bet būtībā es nosedzu visu kreiso malu. Savukārt Polijā mēs spēlējam pēc sistēmas 3-4-3, un tur esmu laterālis, būtībā kreisais pussargs, kurš nosedz visu malu. Tā ir liela atšķirība taktikā.

Polijas čempionātā puiši skrien ļoti daudz. Nesen viens dīvainītis noskrēja 13,5 kilometrus spēles laikā. Nezinu, uz kurieni viņš skrēja un ko darīja. Bet tie nav normāli rādītāji vienai spēlei. Kopumā pa spēli visa komanda noskrien ap 123 kilometriem. Tas ir ļoti daudz. Fiziski spēcīgs čempionāts. Jau pirmajās spēlēs sajutu, kādi "zirgi" tur skraida, kādas cietības elkoņi viņiem ir (smaida).

Latvijas izlases kreklā Andrejam šobrīd ir divi vārtu guvumi.

- Vai Latvijas izlasē Andrejs Cigaņiks var būt kreisais aizsargs?

- Domāju, ka nē. Es neesmu aizsardzības tipa spēlētājs, tā saka Dainis. Un es viņam pilnībā piekrītu. Es zinu, kā spēlēt aizsardzībā, bet neesmu spējīgs to darīt tā, kā citi aizsargi. Man gribētos būt noderīgākam un dot komandai vairāk ne aizsardzībā, kā, piemēram, pret Norvēģiju, kad "sēdos" dziļāk kā piektais aizsargs un kur mani raustīja tā, ka vairs nebija spēku doties uzbrukumā. Biju kā vāvere ritenī. Skaidrs, ka es gribētu būt noderīgāks uzbrukumā, gūt vairāk vārtu. Redz, 40 mačos tikai divi vārti. Cilvēkam, kurš saka, ka viņam patīk vairāk darboties uzbrukumā. Diez kas nav! Bet tam ir savi iemesli. Esmu spiests atstrādāt aizsardzībā, 70% laika dzīties pakaļ bumbai, nevis atvērties tās saņemšanai. Tā skraidīt šurpu turpu ir ļoti grūti. Varbūt būtu vieglāk, ja man būtu septiņas sirdis.