Futbolā Anastasija ir kopš bērnības. Uzsāka to Rīgas Futbola skolas sistēmā pie Tatjanas Šaļimovas un pirms nokļūšanas nacionālajā izlasē pārstāvēja valsti visās jauniešu izlašu vecuma grupās, iegūstot plašu starptautisko spēļu pieredzi gan valstsvienībās, gan kluba rindās. Šogad SFK "Rīga" sastāvā guva arī uzvaras vārtus Čempionu līgas kvalifikācijas mačā pret Fēru salu komandu.

- Abas spēles uzsāku pamatsastāvā. Man uzticēja spēlēt bez maiņas. Protams, ka esmu gandarīta. Tas viss ir manis ieguldītais darbs, ko padarīju šajos gados, lai nokļūtu te. Tikai nedomāju, ka tas notiks tik drīz. Izlase noteikti bija un ir tas ir mērķis, uz kuru gāju.

Kā komanda Tevi pieņēma?

- Labi, mani viss apmierina. Man patīk te atrasties. Nejūtu, ka uz mani būtu kāds spiediens, ka esmu jaunākā spēlētāja. Esmu izjutusi tikai atbalstu, gan no savām vienaudzēm, gan no pieredzējušām spēlētājām.

Vairākas WU-19 izlases meitenes uz nacionālo izlasi tika izsauktas ātrāk. Nebija skaudības?

- Noteikti nē. Arta Luīze Lubiņa, Sofija Gergeležiu, Nelle Treimane jau pirms kāda laika uzsāka spēlēt nacionālajā izlasē. Visam savs laiks. Es vienmēr priecājos par meitenēm, neesmu skaudīga. Izlase ir augstākā Latvijas virsotne. Un, protams, ka vēlos spēlēt par savu valsti augstākajā līmenī. Ja vajadzēs, spēlēšu arī jauniešos, jo vecuma ziņā vēl divus gadus varu pārstāvēt WU-19 izlasi.

Otrais izsaukums uz izlasi un uzreiz vieta sākumsastāvā pret Ziemeļmaķedoniju.

- Bija uztraukums. Saspēle nebija ideāla, bija kļūdas, nebiju gluži savā pozīcijā. Parasti spēlēju uzbrukumā, bet izlasē šajā spēlē biju centra pussarga pozīcijā zem uzbrucējām. Meitenes laukumā mani ļoti atbalstīja, daudz teica priekšā. Tad spēlēt ir daudz vieglāk. Šajā spēlē koncentrējāmies uzvarai, jo pretinieces bija līdzvērtīgas. Spēlējām uzbrūkošu futbolu, taču pietrūka veiksmes. Tā bija laba spēle.

Arī lieliska iespēja gūt vārtus...

- Kad ej uz vārtiem, viss, ko tu domā – tā ir maksimāla koncentrācija – bumba, kāja, jātrāpa vārtos. Tu esi kā pēdējais otas triepiens. Kā tas notiek, tu vairs neatceries. Arī ja iesit vārtus, tas ir tāds mirklis, pēc kura pat nevari atcerēties, kas notiek šajā momentā. Šoreiz neiesitu. Es nezinu, kas notika, to grūti izskaidrot – kā var netrāpīt tukšos vārtos. Tas bija mans moments, viss varēja izvērsties citādāk. Tas ir grūti, bet rezultātu vairs neizmainīt. Diena paiet, un koncentrējos jau nākamajai spēlei, nākamajiem uzdevumiem.

Otrajā spēlē vairāk laika pavadījāt aizsardzībā.

- Jā, lai arī aizvadījām divas dažādas un kvalitatīvas spēles, abās tomēr bija zaudējumi. Otrajā spēlē bijām ļoti vienotas kā komanda. Spēlei pret Ziemeļīriju ļoti gatavojāmies, analizējām. Zinājām, ka šī izlase ir spēcīgāka, nāksies vairāk aizsargāties. Ja vērtēju sevi, tad man otrā spēle patika labāk. Pirmkārt, es laukumā jutos daudz drošāk. Otrkārt, spēlēju uzbrukumā. Jā, momentu mums bija daudz mazāk, bet bijām ļoti saliedētas. Pretinieces bija jūtami spēcīgākas, tomēr pēc vārtu guvuma izjutām pārliecību.

Esi spērusi vēl vienu soli pretī profesionālam futbolam. Kādi ir Tavi plāni?

- Kad es domāju par profesiju un ko darīšu pēc 12. klases – viss, ko vēlos un no kā gūstu emocijas, ir futbols. Pozitīvas vai negatīvas – tas viss ir mans. Protams, ka vēlos kļūt par profesionālu spēlētāju. Tas ir tas, ko daru visu savu apzināto dzīvi, un redzu tikai to attīstāmies uz priekšu. Es arī labi mācos, bet, ja nemēģināšu tikt tālāk, lai spēlētu ārpus Latvijas, noteikti to nožēlošu. Tāpēc mani tuvākie mērķi ir spēlēt ārpus Latvijas. Ja piedāvājums būs rītdien, būšu gatava braukt. Man zvana un stāsta, ka dzirdēts, ka man esot bijuši piedāvājumi spēlēt citos klubos, bet personīgi man neviens neko nav piedāvājis, neviens ar mani nav runājis. Es katrā ziņā gribu būt sava likteņa noteicēja un ceru uz šādu iespēju jau tuvā nākotnē.

Vecāki tavu izvēli atbalsta?

- Noteikti jā. Gan mamma, gan tētis. Viņi abi nopietni sportoja jaunībā. Tagad mēs ar brāli spēlējam futbolu. Viņš spēlē "Riga FC" U-16 komandā. Abi vecāki lepojas un atbalsta. Kad ir laiks, noteikti nāk arī uz spēlēm, ja ir tiešraides – skatās. Klātienē biežāk nāk brālis, ar kuru arī attiecības ir ļoti uzlabojušās. Bieži runājam par futbolu, par savām spēlēm, cenšamies atbalstīt viens otru klātienē. Ja izvēlēšos un man būs iespēja spēlēt arī ārpus Latvijas, vecāki priecāsies un atbalstīs.

Pastāsti par savām kluba gaitām.

- Nāku no Rīgas Futbola skolas sistēmas. Uzsāku treniņus pie Tatjanas Šaļimovas, tad U-12 un U-14 vecumā trenējos pie Elīzas Spruntules, un tad atkal pie Tatjanas Šaļimovas spēlēju 1. līgā. Pirms diviem gadiem pievienojos virslīgas komandai pie Viktora Vicehovska. Viņš mani pamanīja, noticēja man un deva iespēju būt pamatsastāva spēlētājai. Mums ir pieci intensīvi treniņi nedēļā plus spēle. Esam stiprākā komanda Latvijā. Man patīk, ka spēlēju tieši šajā komandā, jo gūstu iespēju spēlēt Baltijas līgā, kā arī startēt Čempionu līgas kvalifikācijas turnīrā. Uzskatu, jo augstāki mērķi ir sasniegti, jo vēl augstāk ir vēlme kāpt. Tāpēc nākamais solis ir doties ārpus Latvijas.

Ir kāda sapņu valsts, kurā Tu vēlētos spēlēt?

- Konkrētas valsts, kurā es gribētu spēlēt, nav. Patīk Itālija. Protams, tas būtu mans sapnis, ja kādreiz izdotos uzspēlēt Itālijas klubā – ēst itāļu ēdienus un padzīvot Itālijas kultūrā. Vai arī Skandināvijā – šis futbola stils man ir tuvs. Bet tas būtu vairāk sapnis. Noteikti iesākumā jāsagaida kāds reāls piedāvājums, jāpārbauda savi spēki, jābrauc uz pārbaudēm.

Kā Tu uzsāki spēlēt futbolu?

- Brālis jau trenējās futbolā, bet es no bērnības trenējos karatē. Pagalmā ar brāli un viņa draugiem bieži spēlējām bumbu, starp diviem kokiem bija vārti. Ļoti patika, teicu vecākiem, ka arī vēlos apmeklēt treniņus. Ilgi mēģināju mammu pierunāt, lai mani pieraksta uz futbola treniņu izmēģināt. Kad beidzot atnācu uz savu pirmo treniņu, sapratu, ka te arī palikšu. Kad sāku trenēties, maz zināju par sieviešu fubolu. Tikai tad, kad nokļuvu U-15 izlasē, sāku interesēties arī par citām komandām un Sieviešu futbola līgas klubiem. Katra spēle ir citādāka, katrā spēlē ir dažādas emocijas. Kad trenējos karatē, izjutu, ka tas ir vienveidīgs, bet futbols ir ļoti dažāds.

Kad sāki interesēties par nacionālo izlasi?

- Kad tikko sāku trenēties, ar komandas biedrenēm bijām bumbu padevējas gan Rīgas Futbola skolas spēlēs Čempionu līgā, gan arī izlases mačos. Pirmā spēlētāja, kuru pamanīju, bija Olga Ševcova. Es viņu apbrīnoju, viņa man bija un ir kā piemērs. Kopumā, protams, jau sākotnēji zināju tās spēlētājas, kuras kādreiz pārstāvēja Rīgas Futbola skolu – Ševcovu, Anastasiju Ročāni, Sandru Voitāni. Kad Baltijas kauss bija Rīgā, nācām ar komandu atbalstīt un ieraudzīju Karlīnas Miksones spēli. Ļoti patika viņas sniegums centrā. Kopš pati sāku spēlēt jauniešu izlasēs, sekoju līdzi nacionālās izlases spēlēm, rezultātiem, spēlētājām. Kad sakrita jauniešu izlašu nometnes vienā laikā, vienmēr ar komandu skatījāmies sieviešu izlases spēles.

Kādai jābūt spēlētājai, lai varētu sasniegt augstāko līmeni?

- Noteikti daudz jāstrādā. Talants ir labi, bet tomēr uzskatu, ka pamatā ir prasme strādāt, strādāt un strādāt. Ne tikai treniņos, bet arī individuāli.