Anastasija ir rīdziniece un futbolā ir kopš bērnības, ir arī pārstāvējusi visas jauniešu izlases, kā arī aizvadījusi vairākas spēles nacionālajā sieviešu izlasē. Čumika nekad nav bijusi profesionāla spēlētāja, toties, pateicoties futbolam, ir spējusi iegūt labu izglītību un starptautisku pieredzi ASV, kur turpināja spēlēt futbolu. Pēdējos gados vārtsardze pieredzi krāj tieši telpu un pludmales futbolā.

- Kad uzzināju, ka tiek veidota Latvijas sieviešu telpu futbola izlase, ļoti uzmanīgi sekoju tam sociālajos tīklos. Nozīmēja galveno treneri Artūru Šketovu, tika izlozēta kvalifikācijas spēļu grupa, sākās meiteņu atlase. Sekoju līdzi un ļoti gribēju būt izlasē, zināju, ka man ir laba pieredze, ka varu būt noderīga izlasei. Zināju, ka treneris Marks Bogdanovs sekoja manām gaitām - kur un kā es spēlēju. Gaidīju šo izsaukumu. Un vienā dienā man piezvanīja izlases galvenais treneris. Ļoti nopriecājos. Es zināju, ka gribu spēlēt izlasē, pārstāvēt savu valsti.

Atbraucu uz izlases pirmo treniņnometni - izņemot Olgu Matīsu un Kristīni Petrikinu, nevienu nepazinu. Pirmkārt, bija jāiemācās visu komandas biedreņu vārdi, jāiepazīstas. Jaunās meitenes savā starpā tomēr jau tikās čempionātos, zināja viena otru. Aizvadījām pirmo treniņu. Rēzeknes meitenes ļoti labi pārzināja telpu futbola noteikumus, labi saspēlējās savā starpā. Sākumā likās, ka būs ļoti smagi, bet izrādījās, ka vairākas meitenes ļoti labi izprot tieši telpu futbola spēli un loģiku.

Pirmais kvalifikācijas turnīrs aizvadīts, nospēlējot trīs spēles pret Nīderlandi, Serbiju un Ziemeļīriju. Kādas sajūtas pēc turnīra?

- Protams, pietrūka pieredzes dažādās spēles situācijās, meitenes nevarēja ātri noreaģēt, bet tam vajag laiku. Kopā bijām aizvadījušas desmit treniņus. Atlases spēlēs mums bija spēcīgas pretinieces, pret kurām pietrūka pieredzes un iemaņu aizsardzības zonā. Es zināju, ka man šajās spēlēs būs daudz darba. Arī treneris teica, ka no vārtsarga daudz kas būs atkarīgs. Vārtsarga darbs ir vadīt spēli, palīdzēt, teikt priekšā.

Kopumā par aizvadītajām atlases spēlēm man nav kauns. Protams, vienmēr gribas uzvarēt. Bet visas meitenes adekvāti saprata, esam tikko satikušās, aizvadījām desmit treniņus, pieredzes nav. Kopumā nebija slikti. Grūtākais – taktiskā telpu futbola izprašana, spēles kompaktums, aizsardzība, izvietojums, dažādi tieši telpu futbola knifi. Meitenes tomēr pārsvarā spēlē lielo futbolu. Pirmajās pārbaudes spēlēs pret Lietuvu mums izdevās uzspēlēt uzbrūkošu futbolu, bet, atbraucot uz kvalifikācijas spēlēm, pretinieces bija daudz spēcīgākas. Pietrūka zināšanu un pieredzes tieši aizsardzībā. Pirmo spēli pret Nīderlandi zaudējām, bet pēc spēles noskaņojums bija labs. Jā, protams, par savu pozīciju skaidrs – bija kļūdas, varēju ielaist mazliet mazāk, bet es zinu – bija daudz labu momentu gan aizsardzībā, gan bija momenti uzbrukumā. Es teiktu, ka ar kvalifikācijas turnīru esmu apmierināta. Viens no uzdevumiem bija iesist vārtus. Un komandai tas izdevās pēdējā spēlē pret Ziemeļīriju.

Kura no šīm spēlēm šķita vissmagākā?

- Grūtāk bija spēlēt pret Serbiju. Daudz emociju bija atstāts laukumā pirmajā spēlē dienu iepriekš. Pret Serbiju bija mazāk spēka. Man futbolā svarīgākās ir emocijas. Arī pie fiziska noguruma, kad adrenalīns sāk darboties, kājas un rokas arī ieslēdzas, bet man otrajā spēlē pietrūka tieši emociju – teikt priekšā, uzmundrināt, iedot vairāk enerģijas no sevis. Serbietes arī spēlēja interesantāk. Nīderlande izspēlēja vienu un to pašu kombināciju, un katru reizi mēs uzķērāmies, jo pietrūka pieredzes. Bet serbietes spēlēja ļoti interesanti. Katri vārti bija citādāki.

Komanda Tevi izvēlējās par kapteini.

- Notika balsošana, kurā piedalījās gan spēlētājas, gan treneru štābs. Katrs rakstīja vārdu uz lapiņas, tad skaitījām balsis. Iekšēji bija sajūta, ka es varētu būt kapteine, arī vēlme bija. Zināju, ka komandā esmu ar lielāko pieredzi tieši telpu futbolā, tāpēc man bija patīkami, ka komanda par mani arī nobalsoja. Ļoti ceru, ka sieviešu telpu futbola izlase turpinās attīstīties. Ar katru treniņu un spēli pieaug arī komandas gars. Gribētos, lai izlase turpinātu piedalīties turnīros, atlases ciklos un meitenes attīstītos arī telpu futbolā. Ļoti labs treneru štābs, patīkami bija strādāt.

Tu ar telpu futbolu esi pazīstama jau kādu laiku.

- Jā, telpu futbolu sāku spēlēt vēl Latvijā. Ilgstoši ziemā trenējāmies zālē, bija pierasts pie zāles izmēra, maziem vārtiem. Četrpadsmit gadu vecumā iepazinos ar puišiem pagalmā, kuri spēlēja tieši telpu futbolu, tā es uzsāku apmeklēt ar viņiem treniņus. Trenējos pie trenera Jevgēnija Matrjoņina, sākumā kopā ar FC "Petrow" komandu, kas toreiz spēlēja telpu futbola 1. līgā. Arī mazajos turnīros kopā ar šo komandu esmu spēlējusi. Vēlāk šis treneris pārgāja uz RSU komandu. Atbraucot no ASV, mācību pārtraukumos turpināju viņa vadībā trenēties jau citas komandas sastāvā. Vienu brīdi mums bija pat meiteņu komanda, ar kuru piedalījāmies Latvijas sieviešu telpu futbola čempionātā. Pēc mācību noslēgšanas ASV nolēmu iestāties maģistrantūrā Krievijā. Tur sāku meklēt sieviešu futbola iespējas un nokļuvu minifutbolā – komandā, kas ziemā spēlēja telpu futbola čempionātā, bet vasarā pludmales futbolu. Tā arī uzsāku ikdienā spēlēt un trenēties telpu futbolā.

Esi pārstāvējusi arī Latvijas nacionālo sieviešu izlasi.

- Nacionālajā izlasē man nav liela spēļu prakse. Biju otrā vārtsardze. Laukumā aizvadīju pārbaudes spēli pret Maltu, arī pārbaudes turnīrā Kiprā bija iespēja būt laukumā pret Libānas izlasi. Esmu spēlējusi arī pret kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu. Kad es pārstāvēju jauniešu un nacionālo izlasi, spēlēja arī Marija Ibragimova, esam vienā gadā dzimušas un lielākās konkurentes. Visās izlasēs bijām kopā, viņa bija pirmais numurs. Protams, ka jebkuram spēlētājam gribas spēlēt vairāk, arī man. Tomēr Latvijā spēļu prakse bija diezgan niecīga. Kad es spēlēju Latvijā, sieviešu futbola līgā nebija tik daudz komandu. Vairākas sezonas pārstāvēju FK "Liepāja", un vienīgās mūsu konkurentes bija Rīgas Futbola skola. Izlasē prakses nebija, čempionātā tā pa īstam tikai pāris reizes sezonā, kad tikāmies ar Rīgas Futbola skolu, līdz ar to sāka zust arī pārliecība.

Un tad Tu saprati, ka jāpievērš vairāk uzmanības mācībām?

- Bērnībā bija doma arī par profesionālo futbolu, bet sapratu, ka tomēr futbols jāizmanto kā instruments, caur kuru var sevi realizēt ne tikai kā futbolisti, bet paralēli veidot arī karjeru. Man bija sapnis iegūt izglītību ASV. Zināju vairākus sportistus, kuriem izdevās aizbraukt un iegūt ASV sporta stipendiju. Angļu valodu es zināju un ļoti gribēju iegūt starptautisku izglītību. Sākumā iestājos universitātē Anglijā, bet ļoti vēlējos turpināt arī spēlēt futbolu, tāpēc ASV bija ideāls variants. Zināju, ka Liene Vāciete tur ir studējusi, viņa bija kā piemērs, ka tas ir iespējams. Izveidoju savu spēlētājas video rullīti ar pieteikumu un sāku to izsūtīt visām universitātēm, kuras varēju vien atrast. ASV ir pieņemts, ka kandidātus izskata gadu iepriekš, jo saskaņo stipendiju budžetus, bet es sāku savu pieteikumu izsūtīt stipri par vēlu, pavasarī. Piemaksāt par mācībām nevarēju atļauties, tāpēc bija jāmeklē tā universitāte, kura deva pilnu stipendiju. Mani uzaicināja uz universitāti Floridā (University of West Florida). Futbols ļāva man iegūt sporta stipendiju, kurā ietilpa gan studiju izmaksas, gan dzīvošana. Vīzu saņēmu pāris dienas pirms izlidošanas.

Šajā universitātē nomācījos gadu, bet tad pārcēlos uz Ņujorku (Lemoyne College - Syracuse), kur mācījos trīs gadus un pabeidzu savu izglītību. Visus šos gadus arī trenējos un spēlēju futbolu ASV universitāšu līgā, kur man bija nepārtraukta spēļu prakse. Trīs gadus biju pirmā vārtsardze un spēlēju katrā spēlē.

Tomēr dzīvot un palikt ASV negribēju. Izvēlējos spēlēt futbolu savam priekam. Man patīk mans darbs, strādāju IT jomā, varu strādāt attālināti, varu to apvienot ar izlases nometnēm un spēlēt futbolu sev. Tā ir mana sirdslieta.

Cik ilgi Tu vēlētos spēlēt futbolu?

- Spēlēt noteikti gribētu tik, cik varēšu. Arī tad, kad man būs bērni – es noteikti gribēšu atgriezties laukumā. Skatos uz spēlētājām, kurām ir ģimene un bērni, viņas turpina spēlēt. Arī es tā gribu. Futbols ir mana dzīve, esmu tam no bērnības veltījusi visu savu brīvo laiku, sākot ar spēlēšanu pagalmos, beidzot ar treniņiem klubos un spēlēm izlasē. Es gūstu prieku, spēlējot futbolu. Nevaru iedomāties dzīvi bez tā.