Spēle ar Austriju padevās ļoti grūta. Mājinieces spēli pilnībā kontrolēja un raidīja 27 sitienus vārtu virzienā, no kuriem astoņus ne komanda, nedz vārtsardze nespēja atvairīt.

- Mēs gatavojāmies, ka spēle būs smaga. Jau pirms spēles zinājām, ka būs jāiztiek bez trim pamatsastāva spēlētājām, bet pirmā puslaika laikā izkrita vēl trīs spēlētājas. Mūsu izlasei tas ir ļoti daudz. Kad traumējās Zaičikova un Baličeva, laukumā atradās deviņas spēlētājas. Pret tādu komandu kā Austrija tas ir nežēlīgi, bet to brīdi izturējām. Šādās spēlēs ir svarīgi maksimāli ilgi noturēt rezultātu 0:0. Tas dod komandai pārliecību, bet pretiniekam – jo ilgāk nevar iesist, jo grūtāk ir psiholoģiski. Diemžēl mums tas nesanāca, ielaidām 11 metru soda sitienu.

Ko tu izjūti, kad 11 metru soda sitienā esi atstāta viens pret vienu ar sitēju?

- Var minēt vai reaģēt – tas ir atkarīgs no tā brīža situācijas. Es spēlētājām parasti saku, ka labāk, lai pretiniecēm ļauj uzsist, bet censties neizraisīt sodu. Lai pretinieces uzsit no spēles momenta. Varbūt trāpīs vārtos, varbūt veicas man atsist, varbūt aizsargi atsitīs, bet varbūt aizsitīs garām. Bet pendelē – sitēja pilnībā redz vārtus. Es uzminēju, aizlēcu, bet neaizsniedzos līdz bumbai. Ļoti meistarīgs sitiens pašā stūrī.

 Pret Anglijas izlasi Rīgā izdevās atsist.

- Es teiktu, tā ir veiksme. Tas viss notika automātiski. Toreiz arī – sanāca atsist, tad otrs sitiens uzreiz. Tas viss automātiski notiek. Mēs treniņos tik tālu visu atstrādājam, lai spēlē tu nedomātu ko darīt.

Kā vārtsardze jūtas spēlēs pret tik augsta ranga komandām, kad lielākā spēles daļa ir pie mūsu vārtiem?

- Jābūt ļoti labai fiziskajai sagatavotībai, lai visu spēli varētu noturēt vienā līmenī. Uz noguruma fona rodas kļūdas. Kad ir sagurums, tu nevari tik ātri iziet uz bumbu, vairs nenolasi tik labi spēli. Mēs treniņos atstrādājam, lai ātri pieceltos kājās – viens sitiens, otrs, trešais. Tie ir ilgi gadi, kas pavadīti treniņos, lai būtu gatavība ar šādām situācijām, kad sitienu ir daudz, cīnīties. Ir veiksmīgi spēles momenti, kad izdodas nolasīt spēli. Tā ir pieredze.

Vārtsargs šādās situācijās, kad soda laukuma ir aplenkts, ir tas galvenais spēlētājs, kurš vairāk redz un palīdz pārējai komandai? 

- Jā, vārtsargam jābūt kā diriģentam. Jāredz pašai spēle un jāsaka priekšā komandas biedrenēm, kur ir brīvās zonas, kur var ieskriet, kur ir kāds nenosegts spēlētājs. Es arī redzu to kustību, kā spēlētāja ieskrien, kur prasīs bumbu. To visu ir jāpaspēj pateikt priekšā. Tas ir grūtākais – tu redzi, bet ne vienmēr sanāk to visu pateikt. Bet jācenšas. Tas ļoti palīdz komandai. Šādās spēlēs mums ir jākomunicē savā starpā, lai viena otrai varam palīdzēt, uzmundrināt. Jo pret tādām komandām notiek arī lūzuma brīži, kad vajag viena otru uzmundrināt un atrast sevī spēku turpināt cīnīties. Kodols aizsardzībā mums ir iespēlēts, jūtam viena otru, bet kļūdas gadās visām.

Tik daudz atvairītu sitienu..

- To tikai mēs zinām. Visi skatās uz rezultātu. Nevienu neinteresē, cik ir atvairītu sitienu. Rezultāts bija un paliek tāds – graujošs. Protams, jāstrādā, jātrenējas, lai rezultāti būtu mazāki. Protams, Austrija ir ļoti augsta līmeņa komanda, tur spēlē ļoti spēcīgas meitenes. Bet arī mēs pašas kļūdījāmies. Pirmais un pēdējais gols bija sāpīgākie. Pēc pēdējā pat bija asaras acīs. Gribam noturēt, neielaist, un tad pašās pēdējās sekundēs tomēr vārti... Nepatīkami. Tādās spēlēs atceros visus ielaistus vārtus, un pēc spēles visu laiku tinu tos atpakaļ galvā, domājot, ko katrā situācijā varēju izdarīt labāk.

Kādā komandā ikdienā ir jāspēlē vārtsardzei, lai būtu gatava spēlēm Latvijas izlasē pret tādām vienībām kā Anglija un Austrija?

- Jā, šādos mačos ļoti daudz kas ir atkarīgs no aizsardzības un vārtsardzes, jo, saprotams, mēs vairāk aizsargājamies. Kad vārtsardze spēlē mazliet zemāka līmeņa komandā, viņai ir lielāka izaugsme, jo tu tiec vairāk pie darba. Latvijā spēcīgākajās komandās ir labāks treniņprocess, toties laukumā darba nav tik daudz, bet mazliet vājākās komandās ir vairāk prakses spēļu laikā.

Vai pēc parādītā snieguma mačos pret lielvalstīm tev bija daudz piedāvājumu aizbraukt?

- Piedāvājumi bija. Arī pēc pirmās mājas spēles pret Austriju. Taču man ir ģimene, un mans noteikums bija, lai es varu pārcelties ar visu ģimeni. Sieviešu futbolā tas ir grūti. Tāpēc gaidīju. Skandināvijas valstis šajā ziņā ir pretimnākošas. Bija piedāvājums no Zviedrijas 3. līgas kluba "P 18 IK". Būšu tur sezonu, līdz novembrim. Klubā ir trīs japānietes, viena no Kipras, viena spāniete – multikulturāla vide. Jāadaptējas. Nav pirmā pieredze, nav pat otrā. Vienmēr ir interesanti, kas sagaida jaunā klubā. Pagaidām esmu ļoti apmierināta.

Šobrīd spēlēju tikai futbolu. Lai sasniegtu labākus rezultātus, maksimāli jāvelta sevi futbolam. Profesionāla attieksmes veidojas arī no iekšējiem faktoriem - gan ēšanas paradumi, veselīgs dzīvesveids, treniņi, kā tiek pavadīts laiks ārpus treniņiem. Kluba mērķis ir pirmais piecinieks, lai tiktu uz augstāku līgu. Treniņu līmenis ļoti apmierina, sieviešu futbols tur ir ļoti augstā cieņā un līmenī. Mums klubā ir vārtsargu trenere, kura pievērš uzmanību vājajām vietām un strādā ar tām. Ļoti daudz uzmanības uz fizisko sagatavotību – darbs trenažieru zālē, izklupieni, lēcieni. Pie tā visa jāstrādā vārtsardzēm.

Ko tev nozīmē ģimenes atbalsts?

- Ģimene atbalstīja un piekrita mana futbola dēļ pārcelties un Zviedriju. Tas ir ļoti svarīgi, jo varēja arī nepiekrist. Tad man nebūtu iespējas spēlēt un trenēties labā līmenī.  Vīrs ar meitu, kurai ir pieci gadi, atbalsta un skatās visas spēles. Man tas ir ļoti svarīgi. Arī Latvijā, kad spēlēju FK "Auda", meita brauca uz spēlēm un skatījās, arī Islandē. Zina, ka es esmu vārtsardze. Televīzijā visi skatās izlases spēles, arī meita iesaistās ģimenes sporta aktivitātēs. Vīra atbalsts ir neaprakstāmi liels. Pamest daudz ko Latvijā un aizbraukt ar mani, sākumā uz Islandi, tagad uz Zviedriju. Es zināju, ka es bez ģimenes nebūtu braukusi. Pateicoties viņiem, turpinu karjeru. Tas ļoti daudz ko nozīmē. Sports kopumā mūs vieno. Ne tikai futbols. Dažreiz no futbola jāatpūšas, tad var paskriet, paslēpot. Cenšamies aktīvi dzīvot.

Kā tu pārdzīvo zaudējumu, kā sevi motivē?

- Ir grūti, bet mani tas motivē vēl vairāk strādāt. Analizējam spēles, treneri norāda uz mūsu kļūdām. Lai sasniegtu tādu līmeni, kā Austrijas spēlētājām, ir jāiegulda milzīgs darbs. Un tas darbs nav tikai, atbraucot uz izlasi vai kluba treniņos. Tas prasa ļoti lielu darbu arī ārpus treniņiem. Jātrenējas, jātrenējas un vēlreiz jātrenējas. Nevar apstāties tikai pie nelieliem sasniegumiem Latvijas čempionātā. Jāstrādā un pašām jāceļ tas līmenis gan Latvijā, gan sevi jāpierāda ārpus Latvijas. Kad man bija 17 gadi un es pirmo reizi devos spēlēt uz Vāciju, visu vasaru trenējos ar tā vecuma puišiem. Tāpēc Vācijā jau biju labā formā. Ja tu spēlē Latvijas izlasē, jāuzstāda visaugstākie mērķi. Nevari būt apmierināta tikai ar to, ka esi izsaukta izlasē, un viss. Ja grib spēlēt futbolu augstā līmenī, jāmeklē ceļi, lai pēc noteikta līmeņa sasniegšanas spēlētu ārpus Latvijas.

Ko šajā atlases ciklā gribētos vēl paveikt?

- Priekšā vēl pa spēlei pret Luksemburgu, Ziemeļmaķedoniju un Ziemeļīriju. Ja esam optimālā sastāvā, tad noteikti vēl varam paņemt punktus. Vēl jānoķer veiksme un uzvaras garša.