Uzbrucējas Renātes Fedotovas kontā ir 43 oficiālas spēles Latvijas izlases formā, kurās gūti 15 vārti. Pārliecinoši lielākā daļa vārtu bijuši Baltijas kausa spēlēs, kur savā starpā tiekas līdzvērtīgas kaimiņvalstu komandas. Arī 2023. gada Pasaules kausa kvalifikācijas ciklā Latvijai ir vairāki pretinieki, pret kuriem mūsu izlase var lielāku uzmanību pievērst uzbrukumu veidošanai. Tāda ir arī Luksemburgas valstsvienība, kuras vārtos Renāte tikko raidīja divas bumbas. Vairākos spēles nogriežņos mūsu meitenes spēja dominēt, tomēr pietrūka veiksmes devas uzvarai.
- Tā bija ļoti smaga spēle. Lai arī bijām vadībā ar 2:0, tomēr zaudējām. Ir ļoti liels sarūgtinājums, ka nenoturējām rezultātu, palikām mazākumā, nerealizējām 11 metru soda sitiens un ielaidām vārtus pēdējā sekundē. Ļoti smagi.
Guvi divus vārtus, izvirzīji komandu vadībā...
- Tas nav tik būtiski - es iesitu vārtus vai kāda cita spēlētāja. Man ir prieks par sevi, jo esmu uzbrucēja, bet vadībā bija komanda, nevis es. Tas ir komandas darbs. Bija liels sarūgtinājums, jo mēs varējām uzvarēt. Bet futbolā ir tā: neiesit tu, iesit tev. Ļoti sāpīgi, bija asaras acīs. Ļoti grūti pieņemt, ka tik daudz izdarījām laukumā, un tomēr nav iegūts neviens punkts. Jā, ir gūti vārti, protams, es tos atcerēšos, bet tiem nav tādas nozīmes, jo spēle tika zaudēta.
Kas notika ar komandu pēc otrā vārtu guvuma?
- Mēs iesitām otros vārtus, un radās tā pārliecība, ka esam vadībā. Rit otrais puslaiks, sajūta, ka pretiniekam arī jau nogurums, ka viss ir mūsu rokās. Un te notiek tā kļūda mūsu galvās. To nedrīkst pieļaut. Tomēr 2:0 ir ļoti bīstams rezultāts, jo psiholoģiski šķiet, ka esi atrāvies, bet tā nav. Kad rezultāts bija 2:1, turpinājām uzbrukt, bija vairāki izgājieni, kontrolējām spēli arī otrajā puslaikā. Kādai no mums jau rit sezona, kādai ir tikai sagatavošanās posms. Protams, par to vienmēr var runāt un attaisnoties, izlasē visām jābūt gatavām, bet domāju, ka mums pietrūka tieši fiziskā spēka, lai pārsvaru nosargātu.
Vai komandu ietekmēja tas, ka spēle tika pārcelta no piektdienas vakara uz sestdienas rītu?
- Mēs šo jautājumu uzdevām arī viena otrai. Nedomāju, ka tas kaut ko mainīja. Emociju ziņā – jā. Kad ilgi pirms tam jau ir zināms spēles laiks, tu tam psiholoģiski gatavojies, pieturies pie spēles dienas tradīcijām. Nav pierasts spēlēt agri no rīta, bet abas komandas bija vienādā situācijā. Ja runā par laikapstākļiem, tad nozīmētajā dienā uz dabīgā laukuma zāliena nebūtu spēles, tas būtu antifutbols. Tur bija viss slapjš, peļķes uz laukuma, sniga sniegs, bumba neripoja. Pārceltā spēle bija ļoti labā mākslīgajā laukumā. Lielākā daļa no mums ikdienā trenējas un spēlē tieši uz sintētikas, tāpēc tas bija mums ierasts. Sintētiskais laukums ļāva mums parādīt tehnisku sniegumu, kas bija labi redzams pirmajā puslaikā.
Taktiski spēlējāt ar divām uzbrucējām, kas Latvijas izlasē nav bieža parādība.
- Jā, spēlējām ar trim aizsardzēm un divām uzbrucējām. Tā nesen spēlējām arī Turcijā pret Lietuvu. Šī shēma mums padevās, uzvarējām ar 1:0. Mēs ar Olgu Ševcovu diezgan ilgi spēlējam izlasē kopā, izprotam viena otru, viegli spēlēt kopā viņu. Noskaņojāmies uz uzvaru, zinājām, ka varam spēlēt uzbrūkošo futbolu. Ar citām komandām, tādām kā Austrija vai Anglija, var tikai veidot pretuzbrukumus, bet ar Luksemburgu mēs varējām spēlēt savu spēli. Tāpēc treneris izvēlējās šādu taktiku. Pirmais puslaiks to labi arī parādīja, ka taktiski viss bija pareizi. Pirmajos vārtos bumbu man nogādāja Karlīna Miksone, bet otrajos - Viktorija Zaičikova. Viss, kā pēc grāmatas – pussardze piespēlē uzbrucējai, kura gūst vārtus.
Kā komanda tika galā ar zaudējuma rūgtumu?
- Uzreiz pēc spēles viena ar otru nerunājām. Katra savā stūrītī, ar savām domām, saviem pārdzīvojumiem. Treneris mudināja pārslēgt domas uz nākamo spēli, jāiet tālāk. Savā starpā mēs nevienu nevainojam. Vai tā nav iesista pendele, vai kāda spēlētāja neizskrēja uz pretinieci un tika ielaisti vārti. Mēs esam komanda. Saprotam, ka visgrūtāk šobrīd ir Sandrai - viņa visvairāk par to domā un pārdzīvo. Viņa ir kapteine, viņa gāja izpildīt 11 metru soda sitienu, viņa bija pārliecināta, taču nesanāca. Es viņai saku, ka arī Mesi dažreiz neiesit. Komandai spēlētāja šādā brīdī ir jāatbalsta. Mūs jau gaida nākamā spēle.
Jau gadu atrodies Itālijas klubā "Pink Bari Calcio Femminile". Pastāsti, kā tev tur iet.
- Jā, šobrīd esmu profesionāla futboliste, spēlēju un dzīvoju tikai futbolā. Spēlēju B līgā, kas ir otrā pēc spēka Itālijā. Tuvojas sezonas beigas, tāpēc pašlaik esmu savā optimālākajā formā. Spēlēju pamatsastāvā. Dodu piespēles, situ vārtus, varu izcīnīt divcīņas, varu skriet, sist. Spēlēju uzbrukumā. Man pat vairāk patīk iedot komandas biedrenei piespēli kā konfekti, lai viņa gūst vārtus. Dažreiz tas ir pat patīkamāk nekā iesist pašai, jo futbols ir komandas darbs.
