– Krister, pastāsti, kas ar tevi bija noticis šī gada laikā! Cik saprotu, traumas bija vairākas, un medicīniska iejaukšanās bija nepieciešama ne reizi vien.

– Jā. Pagājušā gada jūnijā bija ieilgušas problēmas ar celi, ko es ilgi risināju. Tas bija iemesls, kāpēc nevarēju tikt uz Baltijas kausa mačiem. Kopā ar treneri izlēmām, ka varbūt labāk vienu reizi izlaist nometni, lai būtu palīgs turpmāk. Rudens periodā nespēlēju, jo... godīgi sakot, pat vairs īsti neatceros. Mocīja sāpes potītē. Atbraucu uz izlases nometni, bet uzreiz sapratu, ka nevarēšu palīdzēt, jo diezgan nopietnas problēmas tur bija. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc nebiju ar komandu arī oktobrī un novembrī. Potīte bija ielaista. Liela problēma bija tāda, ka Polijā neveicām izmeklējumus laicīgi. Spēlēju kādu laiku ar visu traumu.

– Bet šobrīd viss jau ir kārtībā, viss sadziedēts?

– Jā, jā, es teiktu, ka jau kopš novembra vidus jūtos pilnībā vesels. Ar klubu aizvadīju visu starpsezonas nometni, visu laiku iztiku bez traumām, un arī tagad es jūtos labi.

– Tik ilga prombūtne neietekmēja tavu situāciju klubā? Nemeklēja tev aizstājējus komandā?

– Papildus problēma bija tajā apstāklī, ka klubu sāka trenēt jauns treneris tajā brīdī, kad es biju traumēts. Uz to brīdi bijām četri centra aizsargi komandā. Es biju izkritis no ierindas, palika vairs tikai divi. Treneris rēķinājās tobrīd tikai ar viņiem, es vispār nebiju gatavs spēlēt, tā ka tas viss ir arī pilnībā saprotams. Nekādas runas par jaunu aizsargu piesaistīšanu nebiju dzirdējis, klubā gaidīja manu atveseļošanos. Treneris arī iedrošināja un teica, ka gaida mani atgriežamies laukumā. Ziemas periodā cits centra aizsargs devās prom, tā ka mēs bijām palikuši trīs. Tagad atbrauca vēl viens mūsu pozīcijas spēlētājs, bet viņam šobrīd ir diezgan lielas problēmas ar veselību. Pārsvarā spēlēja citi centra aizsargi, un no trenera puses tas laikam arī bija saprotams lēmums, jo es nebiju pieejams kādu laiku.

– Izlasē tu esi centra pussargs, bet kluba kontekstā tu par sevi runā tikai kā par centra aizsargu. Tas nozīmē, ka Polijā šobrīd netiek izskatīta iespēja tevi izmantot kā centra pussargu vai malējo aizsargu?

– Pie šī trenera, jā, esmu tikai centra aizsargs un uz spēlēšanu vidējā līnijā klubā šobrīd nepretendēju.

– Zinu, ka, neesot ar komandu, skatījies tās spēles. Kura no Latvijas izlases spēlēm pagājušajā rudenī patika vislabāk?

– Cik atceros, ļoti patika spēle ar Turciju. Bija labs sniegums un kārtīga cīņa par uzvaru līdz pat pašām beigām. Arī spēle Norvēģijā bija saturīga. Galvenais, džeki sapratuši, ka iespējami arī ne tik graujoši rezultāti, kādi bija, kad es tikko iesaistījos izlasē. Tās tomēr bija "nulle pieci, nulle seši" pieredzes, un mums tur nebija vispār nekādu variantu. Tagad rezultāti ir sakarīgi, mēs cīnāmies par punktiem gandrīz katrā mačā, pat pret top līmeņa komandām. Pat pret Nīderlandi pēdējā minūtē bija reāla iespēja izraut punktu. Es uzskatu, ka šobrīd ejam pareizajā virzienā. Arī spēlēs, kad mums bija jāspēlē no pirmā numura pozīcijām, guvām vajadzīgos rezultātus. Jā, varbūt bija zināmas problēmas, jo neesam pieraduši tā spēlēt kā komanda, bet galvenais jau ir izpildīts uzdevums. Spēlējam labāk, rezultāti ir labāki. Un es ceru, ka tā līkne turpinās būt pozitīva.

Kristers Tobers Latvijas izlases treniņā Maltā.

– Kas ir galvenie iemesli, kāpēc izdevās uzlabot sniegumu?

– Grūti teikt, kas bija galvenais iemesls. Pie viena trenera mums neizdevās, pie otra ir daudz labāk. Grūti pateikt, kas no visām izmaiņām ir būtiskākā, bet rezultāti parāda, ka ejam pareizajā virzienā.

– Kā mēs spēlējam un kas ir mūsu galvenie trumpji kā komandai?

– Pirmkārt, tā noteikti ir spēles disciplīna. Katram ir savi uzdevumi, katram visu laiku jādomā par savu pozīciju, taktiskie norādījumi. Otrkārt, pašatdeve. Kad šie abi elementi ir visaugstākajā līmenī, mēs varam ļoti labi cīnīties.

– Izlases rīcībā šoreiz nav Artūra Zjuzina. No esošajiem centra pussargiem nomināli lielākā pieredze laikam ir tev un Eduardam Emsim. Vienu maču jūs aizvadījāt kopā Turcijā. Salīdzini un paraksturo, kā bija spēlēt kopā ar Zjuzinu un Emsi!

– Laikam jau jāsaka, ka viņi ir divi dažāda tipa pussargi. Zjuzins tomēr ir tehniskāks, biežāk izceļas ar saasinošām piespēlēm. Mēs ar Emsi laikam esam vairāk tādi pussargi, kuri laukumā paveic melno darbu, ko varbūt neredz tik ļoti no malas. Mūsu darbs TV ekrānos droši vien neizskatās tik efektīgi kā Artūra tālā superpiespēle, kas izved uzbrucēju izgājienā viens pret vienu. Abi ir citāda tipa spēlētāji, bet daudz kas atkarīgs arī no pretinieka. Ar Emsi spēlēju pret Turciju, tur bija cita rakstura spēle, arī nedaudz citi spēles uzdevumi.

Kristers Tobers (att. otrais no labās) iepriekšējo reizi Latvijas izlases kreklu mugurā vilka pirms gada Turcijā. Centra pussargu pozīcijās spēlējot tandēmā ar Eduardu Emsi, viņš palīdzēja valstsvienībai izcīnīt neizšķirtu 3:3.

– Kādi ir tavi galvenie uzdevumi Latvijas izlasē spēles laikā?

– Laikam jāsaka tā, ka es kopā ar aizsargiem vairāk atbildu par aizsardzības drošību. Tas ir mans primārais darbs. Ja paliek pāri enerģija un spēks, tad treneris neliedz arī doties uz priekšu. Pamata funkcijas ir palikt aizsardzībā, izveidot līniju ar centra aizsargiem un palīdzēt viņiem. Bet jācenšas palīdzēt arī uzbrukumā, lai mūsu pussargiem un uzbrucējiem būtu iespēja atspēlēt man un caur mani turpināt uzbrukumu.

– Par gaidāmajām pārbaudes spēlēm ar Kuveitu un Azerbaidžānu – kāds ir uzdevums šajos mačos, ko tu pats un komanda gaida no šīm spēlēm?

– Par to mēs vēl īsti neesam runājuši. Šobrīd koncentrējamies savai spēlei. Godīgi sakot, es nezinu, ko lai gaida no tām izlasēm. Vēl neesmu skatījies viņu spēles, nezinu, kādi spēlētāji viņiem ir. Bet mums jācenšas parādīt savs labākais sniegums. Šobrīd katrs no mums ir savā sezonas posmā – kāds tikai tagad sāk sezonu, kādam tuvojas izšķirošās spēles. Jāsaspēlējas, jāatjauno sadarbības, jāuzlabo savstarpējā sapratne, bet noteikti gribam uzvarēt abas spēles. Ar tādu domu arī ieradāmies šeit. Labs laiks, superīgs laukums treniņos, tā ka pārējais ir mūsu pašu rokās, kājās un galvās.