Šobrīd mūsu futbolists ar somu klubu KuPS gatavojas jaunajai sezonai. Kamēr sezona vēl tikai tuvojas atklāšanas brīdim, aicinājām Jāni uz sarunu, pārrunājot viņa aktuālo situāciju klubā, traumu un motivācijas vēsturi, kā arī ieskatoties gaidāmajās aktualitātēs izlases sakarā.

– Apsveicam nesenajā dzimšanas dienā! Pastāsti, kā tu sagaidīji savu 27. dzimšanas dienu un ar ko nosvinēji?

– Paldies. Nekādu baigo svinību nebija, jo todien komandai bija divi treniņi – no rīta futbola treniņš laukumā un pēcpusdienā trenažieru zāle. Pēc tam ar tuvākajiem draugiem no komandas aizgājām pasēdēt, vienkārši paēdām kopā un viss.

– Tev jau laikam ir ierasts, ka dzimšanas dienas nākas svinēt ārzemēs un bez tuvinieku klātbūtnes, vai ne?

– Jā, jā, jā. Arī kad Latvijā spēlēju, Liepājā spēlējot, divreiz sanāca būt Turcijā pirmssezonas nometnē. Nav nekādas svinības bijušas jau ļoti ilgi.

– Pastāsti, kas šobrīd ir aktuāls tavā kluba dzīvē! Tavs klubs šobrīd piedalās Somijas Līgas kausa izcīņā. Cik tas vispār nozīmīgs turnīrs? Cik tas ir svarīgs komandai, spēlētājiem? Vai varam to salīdzināt ar Ziemas kausu, kāds kādreiz bija Latvijā?

– Nezinu gan. Mums komandā uz to skatās kā uz oficiālu turnīru, kurā pasniegs trofeju. Man liekas, pirmā vieta saņems arī kādu naudas balvu no federācijas. Nu, nekāds prioritārais turnīrs kā Somijas čempionāts tas laikam nav. Bet uz kārts ir trofeja, visas spēles oficiālas, mēs piekāpties arī negribam. Nedomāju, ka kāds cits grib piekāpties un atdot trofeju kādam citam.

– Pirmajās spēlēs varbūt likās, ka jūsu komandai laukumā ir pastaigas, tu siti golus pat no laukuma centra, bet 9. februāra mačā jūs piedzīvojāt zaudējumu. Tas bija negaidīts klupiens komandai?

– To spēli vispār gribēja pārcelt, jo mūsu komandā bija kādi astoņi deviņi covid-19 gadījumi. Beigās tomēr nospēlējām ar ne to spēcīgāko sastāvu. Taču tā ir spēcīga komanda, pēc budžeta tā skaitās otra turīgākā komanda Somijā. Tā ir ļoti ambicioza komanda, kurā tiek ieguldīta Somijas čempionātam salīdzinoši liela naudas summa. Tas ir nopietns pretinieks mums arī čempionātā. Tas nebija gadījums, kad spēlējām pret kaut kādiem švakuļiem un zaudējām. Bet, jā, divas spēles, viens zaudējums, trešdien aizvadīsim pārcelto spēli, tad arī mēs zināsim, pret ko spēlēsim ceturtdaļfinālā.

– Sezona jums sākas tikai aprīlī, vēl vēlāk nekā Latvijā. Sanāk ļoti ilgs gatavošanās posms un periods bez futbola.

– Jā, diezgan ilgs. Komanda jau decembrī uz trim nedēļām savācās, uz to es neierados, patstāvīgi uzturēju sevi formā Latvijā. Sanāk ilgs laiks bez līgas mačiem, bet tagad arī Somijas kausa izcīņa drīz sāksies. Tā ka martā jau gandrīz visas spēles būs oficiālās. Nebūs tā, ka tikai trenēsimies vien veselu mēnesi. Somijas kauss sāksies, un būs forši, ka būs vismaz kaut kādas oficiālās spēles. Šogad te ir kārtīga ziema, un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc čempionāts sāksies tikai aprīlī.

– Bet Somijas kausa pirmajās kārtās taču spēlēsit tikai pret zemāko līgu klubiem, vai ne?

– Jā, pusfināls un fināls notiks jau čempionāta norises periodā.

– Pirms Jaunā gada tu soctīklos pateicies klubam, līdzjutējiem un komandas biedriem. Tas bija profesionāls žests vai tomēr bija neskaidrības par to, vai paliksi klubā?

– Nē, nē, nē. Tā bija vienkārši pateikšanās visiem par aizvadīto sezonu. Man tā bija jauna pieredze, jauna komanda. Lai gan sezona man izvērtās traumām bagāta, eirokausos daudz bijām ar komandu, sasniedzām pietiekami labus rezultātus, ieguvām kausu, knapi izlaidām čempionu titulu. Bija daudz piedzīvots, daudz emociju, tāpēc gribējās pateikties visiem par aizvadīto sezonu. Tur nebija nekādu zemūdens akmeņu.

Jānis Ikaunieks (att. otrais no kreisās) ar komandas biedriem somu kluba KuPS kreklā. Foto - KuPS

– Jau pieminēji, ka čempiona titulu izlaidāt no rokām pašās beigās, pēdējā kārtā neuzvarējāt galvenos konkurentus, galu galā summā par vienu punktu piekāpāties. Cik tas bija sāpīgi klubam, vadībai, spēlētājiem un arī tev pašam, kas biji spiests čempionāta beigas noskatīties no tribīnēm?

– Protams, gribējās spēlēt un palīdzēt. Biju labā spēļu ritmā un formā pēc tam, kad vasaras sākumā notraumēju potīti un izlaidu divus mēnešus. Uzņēmu labu kondīciju, un tad bija pēdas kaula lūzums. Sanāca tā, ka es izlasē vēl varēju nospēlēt, bet tās spēles bija tādas… caur ļoti lielām sāpēm. Un arī pēc tam veicot izmeklēšanu, man bija divās vietās lūzums kaulā, un vēl atdalījies kauls, nodrupis nost vispār. Tas izraisīja lielas sāpes. Kad viņi redzēja izmeklējumu rezultātus, tad arī saprata – nav jēgas [mocīt – LFF.lv], labāk izveseļoties. Kad sezonas beigās tuvojās jau izšķirošās spēles… treneris izlēma mani izlaist laukumā uz pēdējām 25 minūtēm. Ar cerību, ka varbūt kaut ko uzbrukumā izveidošu un uztaisīšu. Viņi uzskata, ka es varu tieši uzbrukumu noslēdzošajā fāzē izveidot kaut kādu saasinošu piespēli vai kaut ko tādu. Tāpēc viņi domāja – pat ja es neesmu formā, pat pēc šāda savainojuma, iespējams, viena vai divas tādas epizodes var palīdzēt izcīnīt titulu. Nesanāca. Bet vēl pusotru nedēļu pirms čempionāta beigām ar treneri runāju, viņš teica: “Viss, gatavojies nākamajai sezonai. Skatīsimies, vai būs nepieciešama operācija.” Ārsts bija teicis, ka varbūt vajadzēs operāciju, bet beigās to neuztaisījām, cerot, ka tāpat viss sadzīs.

– Tagad viss ir sadzijis?

– Jā, šobrīd viss kārtībā. Visu pirmssezonu esmu trenējies no zvana līdz zvanam, spēles spēlēju no zvana līdz zvanam. Nav nekādu problēmu, kāja neliek sevi manīt. Nu, varbūt bišķīt sāp, bet tas jau arī tāpēc, ka ir lielas slodzes šobrīd.

– Tā situācija ar savainojumu bija savdabīga, paši izlasē ne līdz galam sapratām. Nospēlēji savainots trīs mačus izlasē, pēc tam atgriezies klubā un pat tur tiki laukumā 93. minūtē, bet izrādījās, ka viss darīts ar lauztiem kauliem pēdā.

– Jā. Atbraucu no izlases, viņi teica, ka es tikko nospēlēju trīs augsta līmeņa mačus un ka esmu gatavs spēlēt. Iekļāva pieteikumā uz nākamo spēli, bet tur mēs bijām vadībā (3:1) un baigi nevajadzēja mani laukumā. Treneris saprata, ka esmu traumēts un ka nav jēgas mani mocīt. Pēc tam visu laiku gribēja mani iespēlēt, lai atgriežos ierindā, bet es teicu, ka nevaru – man reāli sāp. Beigās sanāca ne šis, ne tas.

– Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz atklāja sāpju īsto cēloni.

– Bija Berlīnē eirokausu spēle pret “Union”, tā bija ceturtdiena. Svētdien bija svarīga spēle līgā pret HJK. Uzreiz pēc tās spēles devos uz izlasi. Pēc izlases atklāju, ka ir lūzumi. Tā pagāja divas nedēļas.

– Traumu guvi vēl pirms pievienošanās izlases nometnei septembrī?

– Jā, tur bija trieciens kājai. Man vēl ir bilde galvā, ļoti labi atceros to situāciju. Izgāja cauri visam ķermenim tādas pretīgas sajūtas. Es uzreiz sapratu, ka kaut kas nav kārtībā.

– Pagājušajā gadā sava kluba rindās tieši līgā aizvadīji tikai astoņus mačus. Jā, bija vēl arī kausa spēles, eirokausi, pārbaudes mači, bet līgā tikai astoņas spēles, 340 minūtes. Tas droši vien nav tas, uz ko klubs cerēja, piesaistot tevi savām rindām?!

– Nē, nē, viennozīmīgi. Tas nebija arī tas, ko es pats gribēju. Tam par iemeslu bija tās divas traumas – potītei un pēdas lūzums. Abas bija diezgan ilgstošas traumas, kas visu sezonu izbojāja.

– Klubs ar sapratni to uztvēra? Saprata, ka tas viss ir vienkārši nelaimīgu apstākļu kopums, nevis kas cits?

– Nu, viņi ne ar sapratni uztvēra to, ka izlasē ar traumu septembrī aizvadīju trīs mačus, bet pēc tam klubā vairs nevarēju spēlēt. Taču, kad ārsts viņiem paskaidroja, ka tas nav normāli, tad arī klubā visi saprata, ka tas nav izdomāts. Bet arī tad, kad man bija traumēta potīte, klubs visu laiku steidzināja – ātrāk, ātrāk atgriezies ierindā. Bet ko var darīt? Viņi jau nekādi nevarēja man tobrīd palīdzēt, arī es pats ne. Protams, gribējās, lai viss sanāktu labāk, bet… Jā, agrāk vai vēlāk visi visu saprata. Nav jau te neviens mežonis, kas liktu darīt neiespējamo.

Ar lauztiem kauliem pēdā Jānis Ikaunieks (att. ar bumbu) septembrī Latvijas izlases rindās aizvadīja trīs pilnas spēles, tostarp arī pret spēcīgo Norvēģiju. 

– Vai Jānis Ikaunieks ir traumatisks spēlētājs? Ja paskatāmies arī tavu līdzšinējo karjeru, rodas iespaids – tiklīdz iespēlējies, tā atkal jāapsēžas maliņā…

– Nu, ja paskatos uz visu savu līdzšinējo karjeru pa sezonām, tad laikam mana pirmā sezona profesionālajā karjerā ar FK “Liepāja” un pirms došanās uz Franciju tā arī bija vienīgā sezona, kad nebija neviena nopietna trauma. Bija kaut kādi sasitumi, bet togad nospēlēju principā no zvana līdz zvanam. Tā ir līdz šim vienīgā tāda sezona karjerā. Vai esmu traumatisks? Nu, nekādas hroniskas muskuļu traumas man pagaidām nav bijušas, ar muskuļiem viss kārtībā. Bet lūzumi un tādas lietas bijušas diezgan daudz, jā. Daudz esmu izlaidis savā karjerā, tas tiesa.

– Vienkārši tev porcelāna kauli, ja?

– Nu, laikam, jā.

– Vai vari saskatīt kaut kādas likumsakarības un skaidrojumus tam? Jo, nu, būsim godīgi, tādu kā tu mums Latvijas futbolā ir diezgan daudz. Tas pats Cauņa, Zjuzins traumu dēļ daudz ko zaudējis no savas karjeras. Vai vari saskatīt kaut kādu izskaidrojumu tieši savam gadījumam? Vai tiki pārāk noslogots vecumā līdz 20 gadu vecumam? Varbūt nepietiekama uzmanība tika pievērsta fiziskajai gatavībai? Varbūt vēl kas cits?

– Nezinu, kas tam par iemeslu. Varbūt gribēju izspiest pārāk daudz no sevis, varbūt citi gribēja izspiest par daudz no manis… Varbūt kaut kas ķermeņa uzbūvē. Es tiešām nezinu! Tā grūti man pašam spriest. Te klubā mani uzskata par fiziski izturīgu un spēcīgu šeit. Kad mums dod skriešanas vingrinājumus un skatās, cik kuram dot, man vienmēr ir lielākās distances jāskrien šeit pirmssezonā. Es nezinu, vai tas kaut kā uzkrājas, vai kā, bet ir sanācis tā… ar kauliem ir, kā ir. Bet, nu, piemēram, pleca trauma mani izsita no ierindas uz sešiem mēnešiem. Tas bija vienkārši neveiksmīgs kritiens. Neticu, ka tas bija kaut kādas pārslodzes dēļ. Vienkārši tā sanāca. Tikpat labi, es nezinu, ja ar cirvi man kāju nocirstu, tas jau nenozīmē, ka es pats pie tā vainīgs. Bet kaut kur jau jāmeklē iemesls, lai turpmāk būtu mazāk traumu, lai varētu vairāk sevi realizēt futbolā.

– Cik lielu uzmanību tu pievērs tādai lietai kā atjaunošanās?

– Tas, man liekas, ir viens no svarīgākajiem aspektiem profesionālam sportistam – atjaunošanās. Lai tu būtu gatavs trenēties un fiziski pilnveidoties, tev vienmēr kārtīgi jāatjaunojas. Miegs man ir svarīgs. Ar miegu man nav problēmu, kādas astoņas stundas es noguļu diezgan ciešā miegā, bet pamošanās vai kādām problēmām. Vienīgi pēc spēlēm bišķiņ grūtāk iemigt. Muskuļiem – pēc treniņiem vienmēr pastiepjot, aukstās vannas izmantoju, masāžas. Muskuļi man ir elastīgi, viņi vienmēr ir salīdzinoši mīksti un gatavi strādāt. Kad eju pie masiera, viņš saka: “Viss kārtībā, tu esi svaigs un gatavs.” Arī ēšana ir svarīga atjaunošanās sastāvdaļa. Cenšos baigi neēst cukurus, ļoti treknus ēdienus. Izvēlos tādu uzturu, kas varētu dot lielāku enerģētisko vērtību, kas vieglāk pārstrādājams. Lai pašam būtu vairāk spēka treniņos.

– Vai tu esi noskaņojuma cilvēks? Tev mēdz būt tā, ka motivācijas ir pārpārēm un kad kaut ko dari sakostiem zobiem?

– (Smaida) Es domāju, ka savā ziņā, jā, tā varētu būt. Bet izlases kontekstā es tiešām pat nevaru iedomāties kādu spēli, kad izietu laukumā un imitētu spēlēšanu. Ja es tiešām negribētu spēlēt, es vienkārši aizietu un pateiktu trenerim: “Nelieciet mani spēlēt!” Nevis ietu laukumā un necenstos. Arī klubā tā nav. Bet, ja man negribētos, es tā arī pateiktu. Es neredzu jēgu “atsist numuru”. Kamēr vien man futbols patiks un man gribēsies to spēlēt, tikmēr es trenēšos un spēlēšu. Tas nav nedz naudas, nedz atpazīstamības jautājums. Tas nav par to, lai es justos svarīgs vai populārs. Nē. Tas man tēlu nepaceļ. Man vienkārši pati spēle vēl aizrauj un sagādā prieku. Un tāpēc arī esmu futbolā.

Jānis Ikaunieks noiet no laukuma sava vecāka brāļa Dāvja Ikaunieka (att. pa labi) debijā valstsvienībā - 2016. gada 1. jūnijs Liepājā.

– 27 gadu vecums ir laiks, ka vairums futbolistu demonstrē savu karjeras labāko sniegumu, visvairāk nobriedušo spēli. Kāds ir tavs mērķis tuvākajiem gadiem? Vai Somijas klubs tev ir paredzēts kā pieturvieta vai kā galamērķis?

– Tā runā, ka 27, 28, 29 un iespējams arī 30 gadu vecums ir futbolista labākie gadi. Bieži vien. Tas ir laiks, kad gūta attiecīga pieredze, kad ķermenis ir nostiprinājies, kad tu pats daudzas lietas saproti un izproti labāk. Ko es gribu? Man nav pašmērķa kaut kur aizbraukt. Man gribas šosezon aizvadīt pēc iespējas vairāk spēļu, pēc iespējas labāk tās aizvadīt, izspiest no sevis maksimumu, neieciklēties uz tālāko. Gribas, lai pēc karjeras beigām varētu teikt: “Lūk, toreiz nebija tā, ka vienkārši padevos grūtību priekšā.” Es negribu atteikties no saviem mērķiem un iespējām. Man gribas, lai man pietiek drosmes darīt tā, kā es pats gribu, cik labi pats varu, neietekmējoties no apkārtējiem, kuri varbūt reizēm gribēs piebremzēt vai dot nepareizus padomus. Gribas uzspēlēt pēc iespējas augstākā līmenī. Cerams, ka būs vēl iespēja un prasmes.

– Spēlēšana eirokausu mačos droši vien ir īpaša odziņa tavā karjerā, vai ne? Ne jau spēlēšana Somijas čempionāta spēlēs ir tas iemesls, kāpēc pievienojies KuPS komandai?! Vai eirokausu mači ir tev svētku sajūta?

– Protams. Pirms pievienojos klubam, ievācu atsauksmes. Ir labas atsauksmes par šo klubu, par šo treneri. Zināju, ka šis klubs gandrīz katru gadu spēlē eirokausos, spēlē tur pietiekami ilgi, nevis tikai vienu vai divas kārtas. Eirokausu mači, protams, iedod īpašu odziņu, tās ir īpašas spēles. Starptautiskās spēles ir iespēja parādīt sevi arī citiem aģentiem. Esmu pārliecināts, ka, piemēram, Kazahstānā, Ukrainā un Vācijā, kur pagājušovasar spēlējām eirokausos, mūs skatījās vairāk aģentu nekā Somijas čempionāta spēlēs. Pēc mūsu spēlēm Ukrainā divi spēlētāji no mūsu kluba pārgāja uz to čempionātu. Pirms tam viens aizgāja spēlēt uz Rumāniju, tas notika pēc spēlēm ar “Cluj”. Pateicoties labam sniegumam eirokausos rodas šādas iespējas. Tā ka eirokausu mači futbolistiem visādā ziņā ir kaut kas īpašāks.

– Pievērsīsimies nedaudz arī izlasei! Šobrīd tu ar Artūru Zjuzinu esi dalīti rezultatīvākais aktīvais futbolists mūsu valstsvienībā. Katram no jums ir pa septiņiem vārtiem izlases kreklā. Kad grasies izvirzīties vienvadībā?

– Cerams, ka jau nākamajā sasaukumā (smaida).

– Vispār vārtu gūšana ir viens no taviem uzdevumiem izlasē? Vai tev tomēr ir citas pamatfunkcijas?

– Protams, ka gūt vārtus vienmēr ir patīkami. Bet izlase noteikti nav vieta, kur vajadzētu iespringt par savu individuālo statistiku. Mēs tomēr spēlējam par Latvijas izlasi. Svarīgākais ir uzvarēt un gūt komandas panākumu. Bet golus gūt vienmēr ir ļoti patīkami.

– Kā tev liekas – kurš no mūsu uzbrucējiem – Vlads, Roberts vai varbūt Raimonds – pirmais sasniegs desmit gūto vārtu robežu izlasē un apsteigs tevi?

– Es ceru, ka tad, kad viņiem būs desmitais gols izlases kreklā, man jau būs vairāk tobrīd (iesmejas). Ceru, ka visi trīs sasniegs desmit vārtu atzīmi, ka izlasei būs daudz vārtu, būs daudz patīkamu brīžu mums visiem un ka dažus vārtus viņi iesitīs pēc manām piespēlēm. Ja man tagad būtu jāliek likme par to, kurš to izdarīs pirmais, es laikam liktu tomēr uz Gutkovski.

Ar vārtiem mājas mačā pret Melnkalni Jānis Ikaunieks (att. pa kreisi) 2021. gada martā guva septītos vārtus izlases kreklā. No šobrīd aktīvajiem valstsvienības futbolistiem Jānis un Artūrs Zjuzins ir rezultatīvākie spēlētāji.

– Martā mūsu izlasei būs pārbaudes spēles Maltā, spēlēsim pret Kuveitu un Azerbaidžānu. Ko gaidi no šīm spēlēm, no pretiniekiem? Un kāds vispār ir galvenais uzdevums pārbaudes spēlēm?

– Tas būs posms, kad izlase atkal pēc ilgāka pārtraukuma savāksies kopā. Tas mums būs jau trešais gads ar treneri Daini. Izlases gaisotne visiem plus mīnus jau ir zināma. Visi viens otru diezgan labi zina, spēlētāju kodols jau izveidots un nostiprinājies. Pretinieki ir diezgan eksotiski – Kuveita un Azerbaidžāna, turklāt – Maltā. Gaidu, ka gūsim uzvaras un ieliksim labu bāzi šim gadam un oficiālajām spēlēm. Protams, gribas labi nospēlēt un parādīt sevi.

– UEFA Nāciju līgas spēles jūnijā un oktobrī. Vai jau domā par šīm spēlēm? Vai tās pagaidām gaida savu kārtu atmiņas kambaros?

– Nē, es tik tālu nākotnē nedomāju. Ja tagad man par tām spēlēm pajautā, es saku, ka Nāciju līgas spēles mums viennozīmīgi jāuzvar. Par citu iznākumu nemaz nav jādomā. Pat nav svarīgi, kas mums nāks pretī no C grupas. Mūsu mērķis ir uzvarēt grupā. Viennozīmīgi. Es ticu, ka tas brīdis beidzot pienāks. Bet tā, ka es jau tagad domāju par tām spēlēm, tā vēl nav, nē.

– Divi gadi Daiņa Kazakeviča vadībā jau aizvadīti. Vai tev liekas, ka trešajā gadā būs jau vieglāk un drošāk spēlēt, ka spēles stils un treneru prasības jau ir labāk skaidras un savstarpējā sapratne starp spēlētājiem jau nostiprinājusies?

– Vai būs vieglas spēles? Es domāju, ka izlasē noteikti nebūs vieglas spēles. Vienalga, pret ko spēlēsim. Šobrīd visas izlases var kaut cik sakarīgu sniegumu parādīt, izrādīt pretestību. Pat mazās izlases. Bet, no mūsu puses raugoties, jā, ir izveidota komanda ar skaidrām iezīmēm, taktiskām iestrādnēm. Trešais gads ar Daini… tagad gan liekas, ka tie pirmie divi ļoti ātri pagājuši. Mums ir stabils spēlētāju kodols, treneris zināms, spēles stils un vairāki plāni mačiem jau skaidri.

– Kā tu pats vērtē – kura ir līdz šim labākā spēle tev Latvijas izlases kreklā? Par kuru ir vislielākais lepnums?

– Bija patīkami, kad Andorā vinnējām (5:0 2020. gada rudenī), kad es pats guvu divus vārtus. Jā, braucam uz Andoru, it kā pretiniekos pundurvalsts, gada pēdējā spēle, sezona mums bija praktiski jau beigusies. Runājām par to, ka nebūs viegli – sintētiskais segums, mazs laukums, turpat velsieši ar Garetu Beilu 1:1 nospēlēja, jābūt uzmanīgiem… Mēs vienkārši 5:0 viņus apspēlējām, pārliecinoši un labi pabeidzām gadu. Tā bija, man liekas, laba spēle. Vēl pret Igauniju 1:0 uzvarā man bija skaists vārtu guvums, tā spēle arī nāk prātā. Bet tā es ceru, ka labākā spēle izlasē man vēl ir priekšā (smaida).

– To arī novēlu! Lai katru reizi katra nākamā spēle gan izlasē, gan klubā tev ir labāka par iepriekšējo! Veiksmi un paldies par sarunu!

– Paldies. Tiekamies martā!