Šī sezona Vladislavam bija izaicinājumiem bagāta. Sezonas sākumā viņam lika noprast, ka ar mūsu uzbrucēja palīdzību klubā vairs nerēķinās, bet jau decembrī Vladislava komandas galvenais treneris publiski atzina savu vērtējumu kļūdainību - ar Gutkovski ierindā visa "Rakow" komanda spēlē labāk. Tāpēc nav brīnums, ka šīs nedēļas sākumā Polijas klubs ziņoja par līguma parakstīšanu ar mūsu futbolistu.

– Apsveicu ar līguma parakstīšanu. Vai jaunie līguma nosacījumi ir stipri izdevīgāki nekā bija līdz šim?

­– Protams, esmu ļoti priecīgs, ka parakstīju jaunu līgumu. Bet tas vēl nav jauns līgums [stājies spēkā - LFF.lv], jo tas sāksies tikai no jūnija. Tā ka vajag vēl visu esošo līgumu nostrādāt, un pēc tam jau redzēsim.

– Vai jaunajā līgumā ir iekļauta arī izpirkuma summa? Jo es zinu, ka, piemēram, mūsu izlases galvenais treneris Dainis Kazakevičs cer, ka Polijā tu spēlēsi ne mūžīgi, ka ar laiku tu pārcelsies uz kādu vēl spēcīgāku čempionātu...

– Nē, nav summa, kas būtu ierakstīta līgumā, bet mēs ar klubu runājām, un viņi arī ir gatavi jau runāt par transfēru, ja, protams, būs kāds labs piedāvājums. Tagad spēlēšu līdz sezonas beigām, un tad jau arī redzēsim. Jau tagad bija kaut kādi piedāvājumi. Ja vasarā būs labs piedāvājums, tad viņi mani ar varu neturēs. Varēsim runāt. Bet redzēsim, kādi būs piedāvājumi.

– Kam bija iniciatīva parakstīt jaunu līgumu? Tā bija kluba iniciatīva, viņi vēlējās? Atnāca pēc treniņa pie tevis un pateica "hei, Vlad, ir tāda lieta, ka tev vasarā beidzas līgums, un mums vajadzētu ar to kaut ko izdarīt"? Kā tas viss notika?

– Nē, bija tā, ka pirmajā līgumā šeit jau bija viss ierakstīts – man bija divi gadi un kluba opcija pagarināt līgumu vēl uz diviem gadiem. Klubs janvāra sākumā, pirms došanās uz Turciju, mani pasauca direktors, es pie viņa atnācu, un viņš man pateica – ir tā un tā, mēs gribam to līgumu pagarināt ar tevi. Man iedeva papīrīti, un tur bija viss ierakstīts, ka saskaņā ar šādu un šādu līguma pantu kontrakts tiek pagarināts, no 30. jūnija stājas spēkā.

– Respektīvi, tas bija pilnībā kluba lēmums? Tev faktiski nekas nebija pat jāapstiprina, tas bija vienkārši jau iepriekšējā līgumā iekļauts, ka klubs, ja to vēlēsies, automātiski pagarinās līgumu?

– Jā, tas bija kluba lēmums, un viņi visu to apstiprināja.

– Notikumiem bagāta ziema tev bijusi! Esi arī iestūrējis laulības ostā, ar ko arī, protams, visi tevi apsveicam. Cik ilgi esat pazīstami ar savu cienīto?

– Kopā esam jau… tagad iet devītais gads. Un, jā, tas jau ir ļoti ilgi. Jau pusotru gadu atpakaļ plānojām [apprecēties], tieši tad, kad kovids sākās. Visu bijām ieplānojuši uz jūniju. Tad nesanāca, pēc tam atkal nesanāca. Tagad jau izlēmām, ka visu izdarīsim ziemā, jo Latvijā mums nevarēja būt ļoti daudz viesu. Izlēmām darīt tā, ka pasauksim tikai vistuvākos un izdarīsim visu oficiāli, jo ej nu sazin', kad pēc tam atkal varēs labi nosvinēt kāzas. Tā ka izlēmām tagad ziemā visu nokārtot. Un esam ļoti priecīgi, ka tagad esam vairs ne tikai draugi, bet jau esam ģimene.

– Kas bija grūtāk – gūt pirmos vārtus izlases kreklā vai iekarot mīļotās sirdi?

– (Smejas) Man šķiet, ka gūt pirmos vārtus.

– Tev rit jau septītais gads Polijā. Kā vispār kopumā esi tur iejuties, kā patīk turienes futbols, atmosfēra?

– Tagad jau varu droši teikt, ka šeit ir manas otrās mājas, jo jau diezgan ilgi šeit esmu. Šeit jau, tā varētu teikt, sākās mana otrā dzīve. Iepriekš visu laiku dzīvoju mājās pie vecākiem. Šeit atbraucu viens, pašā sākumā ar mani kopā kādu laiku bija tētis. Pēc tam, kad meitene pabeidza universitāti, atbrauca arī viņa, bet pirmais gads man šeit bija grūts. Tagad šeit jau ļoti labi jūtos. Varu teikt, ka kaut kādā ziņā Latvija un Polija ir līdzīgas. Cik šeit dzīvoju, nav bijis tā, ka kaut kas nepatiktu. Labi man šeit ir, bet varu arī pateikt, ka šī man nav pēdējā valsts, kur dzīvošu. Skatos uz nākotni, lai vēl kaut kur aizbrauktu un parakstītu labāku līgumu.

– Kāds ir tavs mērķis futbolā? Ko tu vēl vēlies sasniegt individuāli un varbūt klubu karjerā? Tu daļēji jau pieminēji, ka jau šoziem klubiem bijusi kaut kāda interese par tevi. Acīmredzot, ne tāda, lai tu pats uzreiz steigtos doties prom. Kāds ir tavs mērķis un kā tu redzi savu tuvāko gadu uzdevumu?

– Es nebaidos kaut kur aizbraukt – tālāk vai tuvāk. Man šķiet, ka esmu jau tāds normāls vīrs, man šķiet, ka varēšu aizbraukt uz jebkuru valsti un varēšu tur spēlēt, ka esmu jau nobriedis un visur varēšu iejusties. No kurienes būs labs piedāvājums, kur būs labi mērķi, tur arī varēšu aizbraukt.

– Ja pareizi saprotu, tieši pirms šīs sezonas tava situācija klubā mazliet saļodzījās. Pēc pagājušās veiksmīgās sezonas klubs, cik saprotu, iegādājās vairākus uzbrucējus, un pašā sezonas sākumā tu nebiji pirmā opcija sastāvā. Kā tobrīd juties, ka pēc tik veiksmīgas sezonas komanda meklē tev aizstājējus?

– Protams, bija ļoti grūta situācija. Sākām gatavoties jaunai sezonai, sākās eirokausi… nē, pat vēl pirms tam. Sezona mums sākās ar Superkausu. Visu laiku trenējos, viss it kā bija kārtībā, aizbraucām uz Superkausa spēli, un es nebiju iekļauts pat pieteikumā. Sēdēju tribīnēs, tāpēc ka mums tur atbrauca par diviem spēlētājiem vairāk. Pat iedomāties nevarēju, ka nebūšu pat uz rezervistu soliņa un sēdēšu tribīnēs. Pēc tam jau sākās runas ar treneri. Treneris teica, lai atnāku pie viņa. Mēs ar viņu atklāti parunājām, viņš pateica, ka man ir brīvas rokas – ja par mani ir interese no citiem klubiem, varu droši doties prom, bet skatīsimies, kas būs tālāk. Es viņam atbildēju, ka pēc šādas sezonas nevēlos nekur iet, ka cīnīšos un strādāšu, cik labi vien varēšu, un pēc tam jau redzēs, vai man kaut kas izdosies, vai arī tiešām nebūšu vajadzīgs klubam. Kaut kā tā vienojāmies. Pirmajā spēlē biju jau pamatsastāvā, tā ka viss atkal atgriezās vecajās sliedēs. Atsāku spēlēt. Jā, varbūt šosezon man nav tik daudz minūšu, kā pagājušajā sezonā, bet nekas – arī nākot uz maiņu guvu dažus vārtus, tā ka strādāju tālāk. Tagad arī Turcijā labi pastrādājām. Man šķiet, ļoti labi pirmssezonas treniņposmu aizvadījām. Esam gatavi sezonai, un jau šo svētdien redzēsim, kā tas viss būs.

Vladislavs Gutkovskis (att. pirmais no kreisās) uz rezervistu soliņa pirms Polijas Superkausa spēles, kurā palika ārpus komandas pieteikuma. Foto: rakow.com

– Vai sezonas sākumā treneris paskaidroja, ar ko tas saistīts? Viņš gribēja cita tipa spēlētāju? Viņš pamainīja taktiku? Vai bija kaut aptuvena nojausma par to, kas tieši viņu neapmierina tavās darbībās vai kvalitātēs?

– It kā nekas daudz nemainījās, viss bija tāpat. Kā dzirdēju un lasīju daudzās intervijās, bija viedoklis, ka "Rakow" vajag labākus uzbrucējus, ka viņiem ir ļoti laba komanda, bet nav laba uzbrucēja, kurš varētu sist daudz vārtus, bet varbūt arī… nezinu… varbūt to saka cilvēki, kuri drusciņ nesaprot futbolu, jo šeit, spēlējot uzbrucēja pozīcijā, nav tik vienkārši, ka tev visu laiku dos bumbas, veidos tev iespējas un tu tikai sitīsi golus. Te ir drusku cita filozofija, kas paredz, ka uzbrucējam arī ļoti daudz jāstrādā un jāskrien. Esmu šeit pusotru gadu, un "Rakow" visu laiku grib nopirkt kādu uzbrucēju – vienu vai divus. Un lai cik uzbrucēju te neatbrauktu, neviens neko tādu neparādīja, jo šeit uzbrucējam ir tiešām ļoti daudz jāstrādā.

– Jūs spēlējat 3-4-3, un no tevis kā uzbrucēja prasa, lai tu atbrīvotu vietu malējiem uzbrucējiem. Pareizi saprotu?

– Jā, protams, man nedaudz jāiziet dziļumā, lai arī viņiem būtu vieta, bet tur ir ļoti daudz dažādu situāciju, kā jārīkojas, kad mums ir bumba, kad nav… daudz mazu sīku niansīšu, kuras varbūt pat līdz šim brīdim ne pilnībā… Nē, nu, labi, tagad jau varu pateikt, ka es visas tās nianses laukumā jau redzu, bet spēles epizodē ne vienmēr sanāk visu tik ātri noreaģēt. Man vajadzēja šeit gadu pusotru, lai es šeit nostabilizētos. Tagad jau es zinu taktiku un to, kā šajā komandā spēlēt.

– Cik saprotu, decembrī treneris publiski pateica, ka visas atskaites, ko viņi paši iegūst, apliecina to, ka ar tevi laukumā komanda vairāk gūst vārtu un vairāk iespēju izveido. Tā ka droši vien var teikt, ka tagad pretenziju pret tevi nav un ka sezonas otrajā pusē komandas galvenais treneris ar tevi rēķinās.

– It kā, jā. Man bija ļoti patīkami, ka pēc visas tās situācijas treneris to pateica atklāti intervijā. Tas man deva vēl tādu nelielu impulsu, ka šeit viss man ir atvērts, ka, ja strādāšu, es spēlēšu, un viss būs kārtībā.

– Tu jau pieminēji lielisko treniņnometni janvārī Turcijā. Trīs pārbaudes spēlēs pats guvi divus vārtus. Vai jūties, ka tagad esi labāk sagatavojies, labā formā un ka sezonas otrajā pusē no tevis var gaidīt vārtus vēl biežāk?

– Jā, tajās spēlēs bija arī ļoti labi pretinieki. Vairāk pateikšu par tām divām spēlēm, jo tās bija patiešām ļoti smagas spēles un ļoti vērtīgas mums. Pirmo maču spēlējām pret Tbilisi "Dinamo", un otro – ar "Zorya", kur [nesen] spēlēja mūsu Andrejs Cigaņiks. Tā ka bija divas ļoti labas spēles, un, jā, jūtos labā formā, ka esmu gatavs sezonai. Kad sāksim, tad arī visu redzēsim. Nekad iepriekš nevar tā pateikt, ka, lūk, sezonas otrajā daļā iesitīšu tik un tik golus. Redzēsim! Protams, ka gribētu gūt pēc iespējas vairāk vārtu.

Vladislavs Gutkovskis (att. pa labi) pirmssezonas treniņnometnes laikā Polijā. Foto - rakow.com

– Saki, lūdzu, kāds vispār kopumā komandai ir uzdevums sezonas otrajai pusei? Tagad atsāksit čempionātu, tabulā redzams, ka par otro vietu cīnāties un it kā esat arī tuvu pirmajai vietai, bet punktu starpība ir diezgan liela. Par ko komandā šobrīd vairāk domā? Par spraigo cīņu par otro vietu vai tomēr par pakaļdzīšanos pēc līderpozīcijas?

– Otrais variants. Protams, ka skatāmies tikai uz pirmo vietu. Neviens nezina, kā būs tālāk, kā mēs sāksim, kāda būs situācija pēc piecām spēlēm. Skatāmies tikai uz augstāko mērķi. Vēl ar visām komandām ir jāspēlē. Spēlēsim pret pirmo un otro vietu, ar visiem vēl spēlēsim, tā ka redzēsim! Mērķējam uz pirmo vietu un arī uz kausu, ko pirms sezonas ieguvām.

– Tas arī nākamais jautājums. Tu laikam jau zini, kas man te sarakstīts. Pagājušajā gadā tiki pie sava pirmā titula ārpus Latvijas. Kā tas ir – izcīnīt Polijas kausu? Vai tās ir citādas sajūtas, nekā tituls Latvijā?

– Latvijā, man šķiet, neieguvu nevienu titulu. Nē, otro vietu tikai ieguvu. Bet tas bija vēl laikos, kad biju jauns, kaut kā vēl nesajutu to tā, kā šeit. To vispār nevar aprakstīt un vārdos izteikt, kā tas viss bija. Kad finālspēlē nogāju no laukuma, bijām zaudētājos ar 0:1. Pēc tam ar vienu draugu – es un Cebula – sēdējām uz soliņa. Kad vienus vārtus iesitām, mēs paskatījāmies viens uz otru… (smaida) nezinu, kas man bija iekšā. Kad iesitām vēl vienus vārtus, tad es jau skrēju un neko vairs nesapratu. Mēs tikai skrējām un kliedzām. Emocijas. Kad tiesnesis nosvilpa spēles beigas, uz stundu vispār izgāju no orbītas, nesapratu, kas notiek, visi zvanīja: radinieki, visi, visi. Visiem aizsūtīju fotogrāfijas. Tā, protams, bija viena no labākajām dienām manā dzīvē.

Vladislavs Gutkovskis ar Polijas kausu komandas autobusā parādes braucienā pa Čenstohovas ielām. Pagājušajā sezonā Vladislavs kļuva par Polijas kausa izcīņas rezultatīvāko spēlētāju.

– Mazliet pieskarsimies arī izlasei! Pagājušajā gadā martā veselības problēmu dēļ spēlēji mazāk, bet idejiski – sākumā tu biji kā smailes uzbrucējs kopā ar desmitnieku Jāni Ikaunieku. Savukārt gada otrajā pusē tu jau lielākoties spēlēji duetā ar citu uzbrucēju Robertu Uldriķi. Salīdzini abus šos partnerus! Kā ir spēlēt ar vienu un otru? Kur ir tās atšķirības?

– Grūti būs salīdzināt, jo tie ir divi ļoti dažādi spēlētāji. Ar katru no viņiem ir ļoti labas attiecības. Laukumā strādājam visi kopā, zinām, ko viens no otra varam gaidīt. Nav starpības, ar kuru spēlēju. Zinām, ka visi esam kopā, plecu pie pleca. Treneri izlemj, kurš ar kuru spēlēs. Lai tikai ir vairāk tādu spēlētāju, ar kuriem ir tik patīkami spēlēt. Galvenais ir strādāt komandas labā.

– Padalies iespaidiem par UEFA Nāciju līgas grupu izlozi, kas bija pirms pusotra mēneša. Kādas vispār ir sajūtas pirms Nāciju līgas? Droši vien ir kaut kādā veidā citādas nekā pirms Pasaules kausa vai Eiropas čempionāta kvalifikācijām, kad spēlē ar dažāda līmeņa komandām. Kā tu vērtē izlozi?

– Tāda vai citāda izloze, tas nav atkarīgs no mums. Ko es varu pateikt? Pirms katra jauna turnīra visu laiku sakām, ka jāuzvar kaut kas, un pēc tam viss būs kārtībā. Tagad negribu izcelties ar skaļiem saukļiem, ka iegūsim pirmo vietu. Man šķiet, ka jāpieiet pie uzdevuma normāli, mierīgi, jāspēlē savu spēli. Pēc tā, kā spēlējām pēdējās spēles kvalifikācijā, uzskatu, ka bija ļoti labas spēles. Mums jāpaliek mierīgiem un jāspēlē sava spēle. Esam jau parādījuši, ka mākam spēlēt, ka varam cīnīties. Tas pats jādara arī turpmāk – katrā spēlē jākapājas līdz galam, un pēc tam jau skatīsimies, kāds būs rezultāts.

– Kaspars Dubra vienā intervijā nesen uz jautājumu, vai Nāciju līgā būs grūtāk spēlēt nekā klasiskā kvalifikācijā, atbildēja, ka droši vien būs. Iemesls esot tāds, ka mūsu spēlētāji varbūt nedaudz labāk jūtas pretuzbrukumos un otrā numura lomā. Vai tu tam kaut kādā mērā piekrīti? Vai arī tu jūti, ka tu savā klubā ikdienā cīnies par augstām vietām un esi gatavs spēlēt arī no pirmā numura pozīcijām?

– Protams, jāskatās arī pēc pretinieka. Vai mums ir šanse viņu nopresingot? Vai varbūt tomēr labāk, kā Kaspars teica, jānospēlē no otrā numura? Varbūt tas ir labi, varbūt ne tik labi. Varbūt kaut kas jāmaina, nevis visu laiku no otrā numura pozīcijām jāspēlē. Redzēsim, kā būs, kādu taktiku treneris izvēlēsies! Mēs jau nevaram ar tevi tagad te izrunāt un izvēlēties, kādu taktiku izmantot un kā spēlēt (smejas). Redzēsim, ko treneri mums piedāvās. Un, protams, mēģināsim visu to arī izpildīt laukumā.

– Pirmā spēle Nāciju līgā mums atkal būs mājās pret Andoru. Kas tev pirms šīs spēles būs galvā?

– Pirmkārt, lai uz stadionu atnāk pēc iespējas vairāk līdzjutēju. Protams, gribas gūt vārtus. Līdz pat šai dienai atceros tās emocijas, kas manī bija, kad iesitu vārtus pret Gibraltāru. Gribas, lai tādu momentu ir vēl vairāk, lai pēc tiesneša beigu svilpes mums visiem būtu labas emocijas, lai jūtamies, ka esam visi kopā, smaidīgi un varam pateikt paldies atbalstītājiem.

Iepriekšējā mājas spēle pret Andoru Vladislavam Gutkovskim beidzās nepatīkami - UEFA Nāciju līgas spēlē 2020. gada septembrī mūsu futbolists otrajā puslaikā saņēma sarkano kartīti.

– Nobeidzot šo sarunu, gads ir tikai sācies, tikai mēnesis pagājis, tāpēc aizvien vari padalīties, ko vēlies sasniegt šajā gadā: individuāli, personīgajā dzīvē un ar abām komandām.

– Protams, vēlos gūt pēc iespējas vairāk vārtu. Tas uzbrucējam, man šķiet, ir galvenais. Nevaru pateikt, cik golus šogad gribu iesist. Jāgatavojas katrai nākamajai spēlei pēc iespējas labāk. Lai būtu vairāk uzvaru nekā zaudējumu! Lai mums visiem būtu veselība, lai viss būtu kārtībā!

– Labi, paldies, Vladislav, par sarunu, un tad visi turēsim īkšķus par tevi sezonas nākamajā daļā. Lai viss izdodas gan komandai, gan tev pašam, un lai izdodas vasarā pārcelties kaut kur citur!

– Paldies!

FOTO GALERIJA - VLADISLAVS GUTKOVSKIS LATVIJAS IZLASĒ: