Apsveicu ar izcīnīto Latvijas čempiona titulu. Ilgi gaidīji šo mirkli, vai ne?

Jā, diezgan ilgi. Piecus gadus šajā komandā un vēl gadu pirms tam. Ilgi gaidīju, bet no tās ilgās gaidīšanas prieks par panākumu ir dubultīgs. Vēl arī kausa izcīnīšana šajā pašā gadā dod dubultprieku.

Ko tas nozīmē – iegūt titulu? Vai tituli un panākumi ir tas, kāpēc vispār spēlē futbolu? Vai tomēr galvenais iemesls ir ikdienas prieks un laime no atrašanās futbolā?

Droši vien viss kopā. Vispār jau mīlu futbolu pašu par sevi kā spēli, bet, protams, gribas arī iegūt titulus, tas dod gandarījumu. Ikvienam jau gribas savā darbības jomā kaut ko sasniegt, un futbolā ir tieši tāpat. Ļoti gribējās iegūt titulu tieši šajā klubā, jo šo piecu gadu laikā klubs darīja tiešām visu, lai mēs varētu domāt tikai par futbolu un lai mēs sasniegtu savu mērķi, taču vienmēr kaut kādu iemeslu dēļ tas neizdevās. Tāpēc tagad ir tiešām liels gandarījums un prieks tieši par kluba vadību un prezidentu – viņi tik daudz darīja mūsu labā, un beidzot mēs viņiem par to atmaksājām.

Iepriekšējos gados RFS vienmēr labi sāka sezonu, bet otrajā daļā izsēja pārsvaru un zaudēja līderu grožus. Kā tev pašam šķiet – kas šoreiz izdevās labāk nekā iepriekšējos gados?

Domāju, šogad mums liels pluss bija papildus emocijas vasarā. Iepriekš mums tieši vasaras periodos iestājās lūzuma periodi, bet šovasar mēs ļoti labi nostartējām eirokausos, un tas mums deva papildus impulsu un pozitīvas emocijas sezonas otrajai pusei. Domāju, tas mums bija liels pluss.

Roberts Savaļnieks ar virslīgas čempiona kausu. Foto - fkrfs.lv

Pievērsīsimies tagad izlasei! Oktobrī piedzīvojām divus minimālus zaudējumus pret Nīderlandi un Turciju, taču starp līdzjutējiem kopējais noskaņojums par tiem mačiem bija drīzāk pozitīvs. Kā tu pats vērtē komandas parādīto oktobra spēlēs?

Protams, nevar līdz galam pozitīvi vērtēt spēles, kurās neesi ieguvis punktus. Visi saprot, ka oktobra spēlēs mēs nebijām favorīti, bet reāli ar savu sniegumu, domāju, bijām pelnījuši tikt pie kāda punktiņa tajās divās spēlēs. Oktobra spēles noteikti vērtēju ar plus zīmi, bet tai pat laikā varu galvot – nav ne deguni gaisā, ne eiforijas, ne pašapmierinātības par šo. Kamēr nav punktu tabulā, nevaram par to baigi priecāties. Mums jāsper nākamais solis – jāspēlē vismaz tikpat labi un pat labāk. Galvenais uzdevums ir iegūt punktus nākamajās spēlēs.

Tas ir viens no novembra nometnes vadmotīviem – koncentrēties oktobrī parādītā snieguma uzlabošanai?

Protams, gribam krāt punktus. Mums jānostabilizē savs sniegums, lai nav lielu kritumu, lai sniegums, kāds bija oktobrī, ir mūsu standarta minimums, nevis maksimums. Gribas katru spēli aizvadīt stabili, labi, un tad tie punkti noteikti nāks. Šai nometnei mums jākļūst par labu atspēriena punktu, no kura doties uz priekšu, nevis kāpt atpakaļ.

Nākamā spēle ar Norvēģiju. Pirmais mačs pret viņiem Rīgā laikam bija smagākā spēle šajā kvalifikācijas ciklā, vai ne? Neko daudz viņi mums neatļāva izdarīt.

Jā, domāju, tā bija snieguma ziņā mūsu sliktākā spēle šajā ciklā. Domāju, varējām spēlēt nedaudz citādi, un tad arī spēle varbūt izvērstos atšķirīgi. Esam izdarījuši secinājumus. Ceru, ka gaidāmajā spēlē nospēlēsim daudz labāk un parādīsim, ka varam viņiem sagādāt daudz vairāk problēmu.

Kādi ir tie galvenie secinājumi no iepriekšējās spēles ar Norvēģiju? Kā, tavuprāt, mums vajadzēja spēlēt pret viņu augsto presingu, neļaujot mums pat uzsākt uzbrukumus?

Domāju, ka mēs nepaguvām noslīpēt izvēlēto plānu. Mums bija skaidra ideja, kā vēlamies spēlēt un kā iziet no aizsardzības, bet septembra nometnē bija pārāk maz laika noslīpēt tieši to. Toreiz bija tikai viens pirmsspēles treniņš, kurā pie tā varējām piestrādāt. Šoreiz ir nedaudz cita situācija – nometnē ir tikai divas spēles, pirmā ir pret Norvēģiju, mums līdz tam mačam ir daudz treniņu. Mums bija skaidrs plāns, ko darīt, bet viss sanāca pa pussekundītei lēnāk, vienmēr nedaudz nokavējām, un tāpēc viņi mūs apspēlēja daudzās epizodēs. Tagad, domāju, mums ir pietiekami daudz laika, lai spēlei sagatavotos labāk.

Kā tu kopumā raksturotu norvēģu komandu?

Manuprāt, šajā grupā tieši norvēģiem ir vislabāk noslīpētā komandas spēle. Viņiem varbūt nav ļoti daudz individuāli spilgtu spēlētāju, bet komandas darbības ir noslīpētas, sastāvs iespēlēts, viņi visi viens otru labi jūt, un tas viņiem ļauj spēlēt agresīvu, varbūt pat nedaudz avantūrisku presingu. No tā ir grūti izkļūt, bet, ja tas izdodas, paveras lieli plašumi pretuzbrukumiem. Esmu pārliecināts, ka varam nospēlēt pret viņiem labāk nekā tas izdevās pirmajā spēlē. Domāju, šoreiz būs labāks sniegums.

Roberts Savaļnieks (att. pa kreisi) spēlē pret Norvēģiju Rīgā.

Skaidrs, ka šobrīd visas domas ir par spēli ar Norvēģiju, bet ciklu pabeigsim ar spēli Gibraltārā. Kā tu raugies uz to spēli?

Vēlamies progresēt kā komanda, nevēlamies atkāpties atpakaļ no veiktā progresa. Spēle ar Gibraltāru ir viena no retajām, kurā esam favorīti. Tādas spēles ir jāuzvar, lai komanda turpinātu attīstību. Tai pat laikā uzskatu, ka tā noteikti nebūs viegla spēle. Tur ir specifisks laukums, viņiem būs savas priekšrocības, taču mums jāattaisno favorīta statuss.

Kā atceries 3:1 uzvaru pār Gibraltāru Rīgā šī gada septembrī? Kā vērtē to maču?

Domāju, ka snieguma ziņā tā spēle bija diezgan laba. Mēs kontrolējām spēli, izveidojām pietiekami daudz momentu, kurus varbūt vajadzēja labāk realizēt. Uzvaru izrāvām tikai galotnē, tāpēc varbūt palika iespaids, ka uzvara tika bez maz vai izmocīta, bet, domāju, ja vērtē tikai spēles gaitu un sniegumu, nevis tikai vārtu guvumu minūtes, var teikt, ka mēs kontrolējām spēli. Noteikti varējām uzvaru noformēt ātrāk. Jācenšas šoreiz neatlikt visu uz pašām beigām.

Kopš šī rudens mums visās spēlēs ir VAR, un piecās spēlēs uz saviem vārtiem esam dabūjuši trīs "pendeles". Vai tas varētu būt saistīts ar VAR? Vai psiholoģiski spēlēšana pie VAR dod kādu papildus slogu? Vai visu laiku sēž galvā tas mazais velniņš, kas atgādina spēlēt divtik uzmanīgi savā soda laukumā?

Protams, ka nedaudz vairāk sanāk piedomāt par spēli savā soda laukumā, par to, cik agresīvi mēģini atņemt bumbu soda laukumā, jo te katru kustību var paskatīties vēlāk atkārtojumā un iedot "pendeli". Skaidrs, ka tas galvā sēž. Pagaidām mums VAR nav nācis par labu (iesmejas). Neko darīt. Mūsu spēles stils no tā nemainās, mūsu uzdevumi paliek tie paši. Mums vienalga jāspēlē agresīvi, jācīnās līdz galam. Cerams, ka kādreiz VAR nospēlēs arī mums par labu.

Tev pašam spēles ar Gibraltāru laikam ir savā ziņā īpašas. Pret šo komandu tiktāl esi spēlējis trīsreiz, un tava pirmā pilnā spēle Latvijas izlasē laikam bija tā, ko atceries nelabprāt…

Tā bija tā reize, kad viņiem zaudējām. Tā bija vāja spēle mūsu komandai. Tādas spēles gribas pēc iespējas ātrāk aizmirst. Tādas spēles pierāda, ka tur noteikti nebūs viegls mačs. Izbraukumā pret viņiem ir grūti, bet darīsim visu, lai uzvarētu. Ceru, ka varam tur uzvarēt pārliecinoši.

Spēlētāju sagaidīšana "Daugavas" stadionā pirmspandēmijas laikos.

Nu jau divus gadus Latvijas izlases galvenā trenera amatā ir Dainis Kazakevičs, daudz spēļu aizvadīts. Kā šo divu gadu laikā mainījusies Latvijas izlase, tās sniegums?

Mēs pakāpeniski ejam tajā virzienā, kurā treneris mūs virza. Viņam ir skaidra vīzija, kā viņš redz spēlējam Latvijas izlasi, un šobrīd ejam pareizajā virzienā. Varbūt ne tik straujiem soļiem, kā mums visiem gribētos, bet, domāju, izmaiņas ir acīmredzamas jau tagad. Esam mainījuši spēles stilu, esam kļuvuši saliedētāki kā komanda, spēlējam viens par otru, atbalstām viens otru. Noteikti esam kļuvuši agresīvāki. Kad kādreiz kaut kas nesanāk darbībās ar bumbu, to kompensējam ar cīņassparu, ar vēlmi atgūt bumbu. Daudz iespējas nopelnām tieši ar to, ka mēs cītīgi strādājam pie tā. Varbūt no malas liekas, ka vienkārši paveicās, ka pretinieks kļūdījās, bet tam par iemeslu ir mūsu aktīvās darbības, iesaistīšanās cīņā. Ļoti smagi strādājam, katrā divcīņā ejam līdz galam, un tāpēc arī nopelnām "momentus".

Uz aci šķiet, ka pretuzbrukumu ir vairāk, biežāk paviesojamies pretinieku soda laukumā. Varbūt sitieni tur ir sarežģīti, nav no pilnīgi brīvām pozīcijām, bet vismaz tiekam pie šīm te saspringtajām epizodēm pretinieku soda laukumā pat pret ļoti spēcīgām komandām. Tai pat laikā – standartsituācijas laikam ir vēl ne līdz galam izmantotais trumpis?

Ar "standartiem" ir tā, ka tur vienmēr var labāk. Pat tad, ja daudz sit iekšā pēc standartiem, vienmēr var vēl vairāk. Domāju, esam bīstami pēc standartsituācijām. Varbūt neesam tik daudz iesituši pēc tām, bet momenti no tām rodas. Kas mums noteikti jāuzlabo – "standartu" aizsardzība. Ja pret tādu komandu kā Nīderlandi divos mačos ielaižam trīs vārtus un divi no tiem ir no standartsituācijām… Tas ir daudz sāpīgāk, nekā ielaist no spēles. Standartsituācijās visi stāv uz vietas, ir laiks sagatavoties. Pie tā noteikti vēl jāpiestrādā.

Vissāpīgākais laikam bija Nīderlandes vārtu guvums Rīgā – vārtus pēc stūra sitiena guva pretinieku īsākais spēlētājs, sitot bumbu ar kāju.

Tieši tā! Tad jau labāk, lai viņi izkombinē labu momentu no spēles un meistarīgi iesit. Tad neko darīt. Bet ielaidām situācijā, ar kuru mums vajadzēja tikt galā.

Gadus četrus piecus iepriekš futbola sabiedrībā valdīja pārliecība, ka mūsu izlase neprot spēlēt favorīta lomā. Vai, tavuprāt, šo gadu laikā esam progresējuši pirmā numura lomā?

Pagājušā gada Nāciju līgā laikam tomēr ne, jo rezultāti nebija tādi, kādus tos vēlējāmies. Varbūt tikai izņemot to spēli Andorā, kad pārliecinoši uzvarējām un visu spēli dominējām. Šogad, domāju, kā komanda esam vairāk gatava spēlēt no pirmā numura pozīcijām. Esam iespēlējušies, sastāvs nostabilizējies, labāk jūtam viens otru laukumā un saprotamies. Tā ir mana pārliecība. Ceru, ka to pierādīsim arī laukumā.

Spēlēs pret Turciju Roberts Savaļnieks guvis vienus vārtus pats un vienreiz izpildīja izšķirīgo centrējumu, pēc kura turki raidīja bumbu savos vārtos.

Izlasē esi savācis jau itin solīdu skaitu spēļu (36). Kuras spēles izlases rindās tev visspilgtāk palikušas atmiņā? Droši vien spēle Turcijā, kur guvi savus pirmos vārtus valstsvienībā?!

Jā, tā noteikti ir viena no top spēlēm man. Spilgti atmiņā iespiedusies mana debijas spēle izlasē – izbraukumā pret Slovākiju 0:0. Atceros, ka spēlējām ar otro numuru, daudz strādājām aizsardzībā. Tolaik vēl biju pussargs, bet man sanāca daudz palīdzēt aizsardzībai. Manuprāt, aizvadīju sev diezgan labu debijas spēli. Tad ir mačs pret Turciju un visas uzvarētās spēles. Izlasē mums to uzvaru tomēr nav tik daudz, katra no tām dod lielu gandarījumu un paliek atmiņā.

Kad tu pēdējoreiz novembra svētkus pavadīji ģimenes vai draugu lokā?

Godīgi sakot, grūti atcerēties. Vismaz pēdējos gados vienmēr šajā laikā esmu ar izlasi. Tā visu laiku iekrīt, ka esam ārpus Latvijas novembra nometnē. Ja nebūtu izlases futbolists, šos skaistos svētkus pavadītu ģimenes lokā. Būtu svētku vakariņas, kopā būšana. Šoreiz sanāks būt futbola ģimenes lokā (smaida). Pārējiem novēlu skaistus svētkus!