Jauns treneris, jauns treneru štābs un jauns cikls. Kāda atmosfēra ir komandā?

Atmosfēra komandā kopumā ir laba. Pieredzējušās spēlētājas palīdz jaunajām iejusties komandā. Redzu, ka jaunās meitenes daudz skatās uz mums, cenšas rādīt savu spēli. Kopumā izlases pamatsastāvā ir daudziem jau zināmas meitenes, jaunās ir Arta [Luīze Lubiņa] un Sofija [Gergeležiu]. Tā ka viņām ir mazāk pieredzes, mēs viņām palīdzam laukumā, vairāk sakām priekšā. Jo vairāk teiksim, jo ātrāk saspēlēsimies, un viņām arī radīsies lielāka pārliecība. Četras spēles aizvadījām līdzīgā sastāvā [septembra spēlēs uzbrukuma centrā spēlēja Signija Šenberga, bet oktobrī – Tatjana Baličeva) - var teikt, ka esam uzlabojušas saspēli. Treniņos labi izpildījām norādījumus. Protams, lai saspēlētos precīzāk, ir jāpaiet laikam. 

Kā izlasi ietekmēja pārmaiņas?

Bija ļoti liels informācijas apjoms, kuru šajā laikā vajadzēja uztvert. Mums bija ļoti labs pretinieku analīzes līmenis. Treniņi tika veidoti, ņemot vērā pretinieka spēlēšanas stilu. Katrai spēlei gatavojāmies atsevišķi, katrai spēlei sava pieeja. Katrā treniņā centāmies pielikt un veikt vairāk un vairāk to, kas no mums tika prasīts, lai to varētu pārnest laukumā. Ļoti labi organizēti treniņi.

Es un vairākas citas spēlētājas bijām WU-17 izlasē Romāna Kvačova vadībā. Tā ka liela daļa viņu pazina, arī es. Tomēr nacionālā izlase - tas ir daudz nopietnāk. Biju priecīga, ka pazinu treneri. Parasti, kad komandā notiek trenera maiņa, tas vienmēr ir stress. Bet man ir otrādi. Es spēlēju pie trenera WU-17 izlasē, un tagad treniņos un spēlēs gribu sevi vēl labāk parādīt - kā ir augusi mana meistarība, kā esmu progresējusi kopš jaunatnes izlases laikiem.

Kādas bija cerības un ko gaidījāt, kad gatavojāties pēdējām divām spēlēm?

Tikai to, ka mums jāizdara no savas puses viss iespējamais. Neieciklēties uz pretinieku statusu un reitingu. Protams, lielāka uzmanība tika pievērsta aizsardzības zonai.

Ja runā par Anglijas spēli, tad manā pozīcijā bija jāspēlē zemāk, jo jāpalīdz komandai aizsardzībā. Anglijas malējās aizsardzes spēlēja diezgan augstu, tāpēc flangos bija atvērtas zonas, kuras mēs varējām izmantot ātrajiem pretuzbrukumiem. Tomēr pretinieces to neļāva. Centos palīdzēt Sandrai [Voitānei] un malējām aizsardzēm, jo spēki ātri izsīka un, protams, bija jāpalīdz aizsardzībā. Pret Angliju bija ļoti grūti. Protams, nevienam nepatīk spēlēt šādu futbolu. Gribas uzbrukt, bet šajā spēlē neko nevarējām padarīt, bija jāpalīdz komandai. Es gaidīju šo spēli, šajā dienā man bija pat spēku pieplūdums, bet, protams, ka spēles beigās vairs nē.

Mačā pret Ziemeļmaķedoniju spēle bija tāda, kuru patiešām gribas spēlēt. Komandas sadarbība laukumā bija laba. Protams, ka rezultāts neatbilda spēlei. Visus norādījumus bijām izpildījušas. Domāju, ka atbildes spēlē viņām nebūs viegli, jo mēs noteikti gribēsim uzvarēt. Spēlējām līdzvērtīgi. Ja otrie vārti tiktu ieskaitīti, spēles gaita varēja ieņemt pavisam citu virzienu. Iespējams, ka tieši šis moments salauza spēli, un pretinieces to izmantoja.

Kā psiholoģiski komanda noskaņojas, izejot laukumā pret lielajiem grandiem?

Mēs zinājām, ka spēlēsim ar stiprām pretiniecēm, bet neieciklējāmies uz to, nenolaidām rokas. Tieši otrādi - ļoti gribējās iziet laukumā un parādīt sevi no labākās puses. Noskaņojāmies, motivējām viena otru, ka esam komanda un mums tas jāizdara kopā. Jāparāda sevi. Pat, ja pretinieks ir ļoti spēcīgs, mēs katru spēli ļoti pārliecinoši izejam ar mērķi, ka tik vienkārši nepadosimies. Arī treneris nepārtraukti atgādina mums uzmundrināt vienai otru, vienmēr laukumā atbalstīt ar pozitīviem vārdiem. Protams, katra šāda spēle atstāj lielu iespaidu, bet tā mēs gūstam pieredzi.

Kas mūsu izlasei būtu jāuzlabo, lai līdzinātos stiprākajām komandām?

Liela atšķirība ir fiziskajā sagatavotībā. Ļoti redzams, ka pretiniecēm ir laba saspēle savā starpā - viņas jūt viena otru, precīzi atrodas zonā, viņas lasa spēli, ideāli saprotas laukumā. Tas noteikti būtu mums jāpieslīpē, lai nebūtu tik daudz kļūdu.

Vai izlasē pēc tam, kad vairākas spēlētājas ikdienā spēlē ārzemju klubos, ir jūtama izaugsme?

Līmenis ir audzis. Vēl pirms dažiem gadiem izlases pamatsastāvs bija no vienas komandas. Atbraucot uz izlasi, nebija neviena, ar ko varētu dalīties pieredzē. Šobrīd ir ļoti liels pienesums, jo vairākas no mums spēlē ārzemēs dažādos klubos. Izlasē dalāmies ar iespaidiem, stāstām savu pieredzi, katrai laukumā gribas parādīt, kā viņa ir augusi sezonas laikā. Es pēc laika Islandē viennozīmīgi sāku justies laukumā pārliecinātāka, nav baiļu paņemt spēli uz sevi. Progresēju gan fiziski, gan psiholoģiski. Tas, ka meitenes spēlē ārzemēs, ir ļoti liels solis sieviešu futbolam un liels pienesums Latvijas izlasei. Tas ir ļoti jūtams laukumā.

Islandē es spēlēju spēcīgākā komandā nekā Latvijā. Tur ir daudz spēcīgāks čempionāts. Es sen un ilgi tiecos pēc iespējas spēlēt ārpus Latvijas, lai spēlētu profesionāli. Sezonu uzskatu par diezgan veiksmīgu. Sākumā bija bailes, jo visas spēlētājas šķita daudz spēcīgākas, taču ātri iejutos komandā. Plīdzēja arī Olga Ševcova, kura jau tur spēlēja. Islandes pieredze ļāva man augt.

Pirmo reizi arī sieviešu izlase spēlēja valsts lielākajā stadionā. Vai tam ir liela nozīme?

Sieviešu futbolā notiek patīkamas pārmaiņas. Īstā futbola formāts – izbraukuma spēles, mājas spēles. Lielie stadioni. Es pirmo reizi spēlēju "Daugavas" stadionā, kas ir stadions ar savu futbola vēsturi. Tas ir tāds gods tur spēlēt. Domāju, ka ar skatītājiem tās būtu vēl spēcīgākas izjūtas. Vienā no pēdējiem izbraukumiem Ziemeļīrijā spēlējām lielajā stadionā, tur bija tik daudz skatītāju. Pilnīgi neticami, ka tāda atmosfēra var būt arī sieviešu futbolā. Ceru, ka drīz arī Latvijā piedzīvosim ko tādu.