Alvis Jaunzems:

Visupirms jau saku lielu paldies skatītājiem par atbalstu un visu atmosfēru, kas bija stadionā. Tas vien jau bija kaut kas īpašs, man liekas, visiem, kas bija laukumā, visai mūsu komandai. Spēle, protams, bija grūta, viņi daudz kontrolēja bumbu, bet mums arī bija mazās iespējas, kur varbūt pat varējām aizķert golu un ar nelielu veiksmes palīdzību varbūt pat tikt pie punktiem arī šādā spēlē.

Cik grūti bija spēlēt Nīderlandes aktīvajā flangā? Katrā ziņā viegli nebija - to varu teikt droši. Bija daudz jāskrien, jākustas ar un bez bumbas. Taču, manuprāt, mēs kā komanda diezgan labi ar to tikām galā, viens otru piesedzām, kopā cīnījāmies. Domāju, ka shēmas maiņa arī bija viens no faktoriem, kādēļ šoreiz pretiniekiem ļāvām tikt pie mazāk iespējām nekā Amsterdamā. Treneri bija analizējuši pretinieku spēli, plāns bija novirzīt viņu uzbrukumus vairāk uz malām, un tad būs mazāk problēmu nekā tad, ja ļautu viņiem spēlēt viņu vēlamo saspēli caur centru. Domāju, tas deva ļoti lielu plusu.

Pirms spēles zinājām, ka radīsies kādas iespējas pretuzbrukumiem, jo Nīderlande uzbrūk ļoti lieliem spēkiem. Skaidrs, ka gaidījām un cerējām uz tikšanu pie savām iespējām, taču diez vai gaidījām divus labus momentus jau līdz divdesmitajai minūtei. Tāpēc jau mēs ejam laukumā un cīnāmies, neskatoties ne uz ko. Tas ir futbols - ja godīgi un labi izpildi savu darbu, agru vai vēlu nopelnīsi iespējas.

Apziņa, ka, lūk, šajā spēlē varam ieķerties punktos un sarūpēt sensāciju, tā pa īstam man personīgi parādījās otrajā puslaikā, kad izturējām pirmā puslaika beigas, labi iesākām otro puslaiku. Tad arī radās pārliecība, ka varam šajā spēlē ieķerties un gūt labāku rezultātu, nekā, iespējams, daudzi gaidīja.

Domāju, no malas varēja redzēt, ka otrā puslaika vidū man jau sāka trūkt spēku. Kad ap septiņdesmito minūti kļuva pavisam grūti, treneri to pamanīja. Pats maiņu nelūdzu, bet labi vien ir, ka mani nomainīja - vajadzēja izlaist svaigus spēlētājus, kuri varētu aktivizēt uzbrukumus. Domāju, ka no šīs spēles varam ņemt līdzi pieredzi un pārliecību, ka arī ar šādu pretinieku var reizēm atļauties nospēlēt aktīvāk, drosmīgāk, pārliecinošāk. Tieši tādās spēlēs arī krājas pārliecība - ja reiz šajā mačā varējām izcīnīt punktu, tad varam par to cīnīties jebkurā spēlē. Pie nedaudz lielākas veiksmes, pie mazliet labāka izpildījuma atsevišķās epizodēs, domāju, varam sasniegt vairāk.

Eduards Emsis:

Spēles ritējums, šķiet, bija tāds, kādu to gaidījām. Spēlējām varbūt nedaudz zemāk, blīvāk centrā ar pieciem pussargiem, un tāpēc Nīderlandei bija grūti izveidot vārtu gūšanas iespējas. Viņi tomēr primāri cenšas spēlēt pa zemi caur centru, taču šodien viņiem bija grūti atrast brīvās zonas. Savukārt mēs, pārtverot bumbu, varējām izskriet ātros pretuzbrukumos. Jau pirmajā puslaikā vien bija divas labas iespējas. Otrajā puslaikā, ja nemaldos, arī divas labas iespējas gūt vārtus. Žēl, ka neizdevās iesist, jo bija sajūta, ka šī ir mūsu spēle, ka varam te gūt sev pozitīvu rezultātu. Uz tablo gan diemžēl ir 0:1.

Jau no paša spēles sākuma likās, ka Nīderlandei šoreiz neklājas tik viegli ar iespēju veidošanu. Arī vārtus viņi guva tikai no stūra sitiena. Un pirmajā puslaikā mums uzreiz bija iespējas atspēlēties. Pat esot iedzinējos ar 0:1, bija sajūta, ka vilciens vēl nav aizgājis, ka vēl varam atņemt punktus.

Tas, protams, ir nedaudz neordināri, ka pret Nīderlandi vienīgos vārtus ielaidām pēc stūra sitiena, kad augumā īsāks spēlētājs iesita ar kāju. Pie stūra sitieniem spēlējām zonas aizsardzību. Jā, varbūt vairāk koncentrējāmies tieši viņu garākajiem spēlētājiem - vai Daikam, de Vrijam. Palaidām garām epizodi un pie tālā staba nenovaktējām Klāsenu.

Jā, domāju, ka tieši shēmas maiņa šodienas spēlē palīdzēja. Mēs pieblīvējām centra zonas. Pretinieki centās spēlēt tieši pa zemi caur centru, bet tādā veidā viņiem bija grūti tikt pie momentiem. Piespēlēt mūsu aizsargiem "aiz apkakles" - tas arī viņiem šodien īsti nepadevās, jo spēlējām zemu, tur nebija daudz brīvas zonas. Ar individuālo meistarību un apspēlēšanu viens pret vienu bija viņu labākās iespējas tikt pie vārtu gūšanas epizodēm. Domāju, ka aizsardzībā nospēlējām diezgan labi, viņiem nebija tik daudz momentu, kā tas varēja būt, ja spēlētu citādā shēmā.

Šoreiz sākumsastāvā spēlēja Alvis Jaunzems un Mārtiņš Ķigurs. Domāju, ka viņi abi ir ļoti labi spēlētāji, viņi to pierāda arī virslīgā. Abiem patīk spēlēt ar bumbu, viņi var pieturēt bumbu, kas dažkārt mums mēdz pietrūkt. Domāju, viņu kvalitātes mums šoreiz palīdzēja izveidot pretuzbrukumus. Manuprāt, tieši viņi aizsāka pāris bīstamu momentu izveidi.

Kāds bija noskaņojums ģērbtuvē pēc spēles? Divējāds. Ja pirms spēles mums teiktu, ka būs 0:1 un mums pēdējās minūtēs būs iespēja izraut neizšķirtu pret ļoti spēcīgu komandu, domāju, tas būtu ļoti vēlams scenārijs. Taču pēc spēles gaitas... palika rūgtuma sajūta par to, ka neizdevās gūt vārtus un tikt pie punkta. Tiešām likās, ka šī ir tā diena, kad to var izdarīt. Tā ka bija arī mieles par rezultātu.

Ir tiešām ļoti forši, ka bija diezgan daudz skatītāju un mūs atbalstīja, īpašs paldies tieši fanu sektoram. Bija jūtams atbalsts, enerģija. Domāju, arī tas mūs mudina uzlabot sniegumu, progresēt kā komandai. Redzams, ka fanu pulks aug, un arī mums gribas ar katru spēli uzlabot sniegumu, gūt aizvien labākus rezultātus, lai iepriecinātu tos, kuri aktīvi seko līdzi futbolam. Jāsāk naskāk krāt punktus, jāuzlabo sniegums, lai atalgotu tos, kuri mūs visu laiku atbalsta, kuri mums jūt līdzi.