Latvijas izlase turpina gatavoties FIFA Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēm septembrī ar Gibraltāru, Norvēģiju un Melnkalni. Nometnes otrajā dienā uz nelielu sarunu aicinājām pieredzes bagātāko futbolistu šajā Latvijas izlases sastāvā Kasparu Dubru.
Salīdzinājumā ar iepriekšējo izlases nometni tev klubu karjerā notikuši vairāki pozitīvi pavērsieni – tiki ievēlēts par savas komandas kapteini Ukrainā, čempionātu jūs iesākāt ar uzvaru pār spēcīgo un tituliem bagāto Doņeckas "Shakhtar". Droši vien nebūs pārspīlēti teikt, ka esi ieradies uz izlasi ļoti labā noskaņojumā?!
Jā, noteikti. Pirmkārt, klubā mani ievēlēja par kapteini. Tā man ir dubulta motivācija un atbildība, tas man ir jauns izaicinājums šādā vecumā. Skaidrs, ka arī gūtās uzvaras kluba rindās deva pārliecību par saviem spēkiem. Esmu kapteinis komandai, kas gūst uzvaras pār šādiem solīdiem pretiniekiem, apzinos, ka esmu viens no tikai trim leģionāriem komandā… Tā ir papildus uzticība no treneru puses, bet arī atbildība man. Pēc jūnija nometnes nebiju Latvijā, te vienmēr patīkami atgriezties.
Vai tev tas bija pārsteigums, ka komandas iekšējā balsojumā tiksi izraudzīts par kapteini? Pirms balsojuma bija tāda priekšnojauta?
Viens no kandidātiem noteikti biju – to apzinājos. Galu galā es ar saviem 30 gadiem esmu vecākais futbolists komandā, esmu tur jau trešo gadu. Lielāko daļu tur pavadītā laika biju sākumsastāva spēlētājs. Komandai nomainījās galvenais treneris. Pirmssezonas pārbaudes mačos visu laiku biju kapteinis, un pirms paša sezonas sākuma notika komandas iekšējā balsošana. Tas ceļš bija pakāpenisks.
Ir apritējis gandrīz gads kopš Latvijas izlases galvenā trenera amatā debitēja Dainis Kazakevičs. Padalies iespaidiem, kas un kā gada laikā mainījies mūsu valstsvienībā, kāds kurss uzņemts!
Pirmkārt, domāju, ka parādījies labs un saliedēts kolektīvs – gan spēlētājiem, gan stafam. Visi esam uz viena viļņa. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, it sevišķi izlasē. Otrkārt, uzreiz pēc Daiņa stāšanās amatā visi lieliski sapratām trenera vīziju, ko un kā viņš vēlas panākt. Tas palīdzēja ātrāk atrast kopīgu valodu visos līmeņos. Skaidrs, ka plānotais ne simtprocentīgi atspoguļojas rezultātos, taču galvenās vadlīnijas saprotam, cenšamies to arī īstenot laukumā. Katrā nometnē redzu, ka spēlētāji un treneru korpuss, fizioterapeiti, ārsti, palīgpersonāls - visi esam uz viena viļņa, cenšamies viens otram palīdzēt, lai pēc iespējas vairāk domātu par spēlēm un pretiniekiem, nevis par sadzīviskiem jautājumiem. Tagad atliek strādāt pie tā, lai uzlabotu komandas spēli arī laukumā, lai uzlabotu rezultātus, lai visiem mūsu futbola sabiedrībā būtu labāks garastāvoklis.
Viens no aspektiem, kurā pēdējā gada laikā izdevies būtiski uzlabot sniegumu, šķiet, ir standartsituācijas abos laukuma galos. Iepriekš pie vairākiem treneriem standarti bija mūsu klupšanas akmens aizsardzībā un neizspēlētais trumpis uzbrukumā, bet pēdējā gadā, šķiet, ar to kļuvis labāk.
Tās jau ir nianses, es vairāk par tādām globālām lietām runāju. Protams, ka standartos esam progresējuši. Viennozīmīgi! Ja salīdzinām klubu un izlasi, valstsvienībā šim aspektam veltām diezgan daudz laika. Tas ir labi nostrādāts mājas darbs. Ceru, ka arī septembra nometnes spēlēs ar šo būsim tikuši galā labi – iesitīsim no standartiem paši un neielaidīsim tā.
Ja skatāmies reāli, standartsituācijām laikam arī ir jābūt vienam no Latvijas izlases trumpjiem, ar kuriem var tiekties pēc labākiem rezultātiem, ne tā?
Es domāju, ka vispār futbolā tam ir sevišķi liela nozīme. Ar to gatavošanos līmeni spēlēm, kāds profesionālajā futbolā ir tagad, izspēlēt līdz drošiem vārtiem no spēles ir aizvien sarežģītāk, tāpēc bieži vien visu izšķir standartsituācijas. Šāda trumpja izmantošana var tuvināt punktu gūšanai.
Tu esi viens no tiem futbolistiem mūsu komandā, kurš ir pārslimojis koronavīrusu. Ir dzirdēti dažādi stāsti no sportistiem – kāds vīrusu pārcieš vieglāk, cits grūtāk. Pastāsti, kāda bija tava pieredze ar šo vīrusu!
Divas trīs nedēļas pēc slimības, domāju, var uzskatīt par pazaudētu laiku. Manā gadījumā nebija iespējams spēlēt futbolu uzreiz pēc pārslimošanas. Vajadzēja trenēties, lai vispār tiktu pie futbola treniņiem. Bija grūti elpot, ne tā labākā pašsajūta. Optimāli, domāju, nepieciešams vismaz viens mēnesis pēc slimības, lai atgūtu tonusu, lai atgrieztos iepriekšējā gatavībā. Tas viss, protams, vēl arī atkarīgs no situācijas klubā – vai tev uzticas, vai ļauj tonusu uzņemt ātrāk.
Šobrīd visas domas par gaidāmo spēli ar Gibraltāru. Ko gaidīt no šī pretinieka un kā mums jāspēlē, lai gūtu panākumu šajā mačā?
Jāsāk ar to, ka jāciena pretinieks. Redzējām, kā "Riga FC" diemžēl neizdevās pārvarēt šīs valsts komandas barjeru eirokausos. Pretinieks jāciena, nevajag ieciklēties uz to, ka tā ir maza valsts. Šodien jau noskatījāmies pirmos video apskatus par mūsu nākamajiem pretiniekiem. No tā, ko treneri mums parādīja, redzēju, ka Nīderlandei un Norvēģijai nemaz tik viegli neklājās ar viņiem. Taču mums ir savs plāns, treneri jau mums to izstāstīja. Šodien un rīt treniņos pieslīpēsim, pastrādāsim pie iestrādnēm konkrētajai spēlei. Gribētos mājas spēlē savu skatītāju atbalsta priekšā parādīt labu sniegumu. Gribas gūt uzvaru. Skaistu un pārliecinošu.
Starp citu, šī būs pirmā mājas spēle gada laikā ar līdzjutējiem atvērtām tribīnēm. Vai vēl atceries, kādas ir sajūtas spēlēt Latvijas līdzjutēju priekšā?
Jā, izlasē diemžēl ilgi neesam tikušies ar faniem klātienē. Ukrainā čempionāta spēles ir pietiekami kupli apmeklētas, tā ka fanu atmosfēra spēļu laikā nav aizmirsusies. Izlasē tas sen nav pieredzēts. Skaidrs, ka atmosfēra "Skonto" un "Daugavas" stadionā atšķiras – būsim godīgi. Tomēr "Skonto" stadionā līdzjutēji ir tuvāk laukumam, jumts palīdz veidot labāku akustiku fanu izsaucieniem… Taču vienmēr ir patīkamāk spēlēt līdzjutēju klātbūtnē. Mēs visu dzirdam laukumā, atbalstu vienmēr jūtam. Tā ka gaidām visus uz spēli! Un mēģināsim izdarīt visu, lai visi klātesošie stadionu pamestu labā noskaņojumā.