Latvijas telpu futbola izlase šonedēļ aizvadīja savu pēdējo spēli Eiropas čempionāta kvalifikācijā. Mačā, kurā mūsu komandai derēja tikai uzvara, nācās atzīt spēcīgo un pieredzējušo slovēņu pārākumu ar 3:5. Pēc kvalifikācijas cikla uz sarunu aicinājām Latvijas izlases galveno treneri Arturu Šketovu, kurš sniedza komentārus par maču Slovēnijā, kā arī par visu kvalifikācijas ciklu kopumā.
"Visupirms jau vēlos izteikt visdziļāko līdzjūtību Romāna Bezzubova tuviniekiem. Bijām labi pazīstami, spēlējām kopā. Trešdienas rītā ieradāmies Rīgā, un saņemtie jaunumi šokēja un satricināja.
Runājot par spēli Slovēnijā, uzreiz vēlos atgādināt par pirmo maču ar Slovēniju mājās. Tās spēles rezultāts kopā ar divām uzvarām pār Šveici ļāva mums līdz pēdējam cīnīties par Eiropas čempionāta finālturnīru. Tā kā mums bija jāuzvar, spēli iesākām agresīvi ar mērķi pirmajiem gūt vārtus, kas mums arī izdevās. Tiesa, ātri ielaidām divus vārtus atpakaļ. Uzskatu, ka otrie zaudētie vārti ir pilnībā uz tiesnešu sirdsapziņas, jo tur bija acīmredzams pārkāpums pret [Germanu] Matjušenko. Vispār par Kosovas tiesnešu darbu bija daudz jautājumu. Arī epizodē, kur nopietnu traumu guva [Andrejs] Baklanovs, svilpe neatskanēja. Jā, guvām trīs vārtus, izskatījāmies labāk nekā pirmajā mačā. Uzbrukumā noteikti spēlējām labāk, bet nelaikā ielaidām vārtus. Otros, ceturtos, kas bija 20 sekundes pirms pārtraukuma, un arī piektos otrā puslaika ievadā. Pēc tam jau spēlējām piecatā, izveidojām dažus momentus, bet gūt vēlamo rezultātu šoreiz nesanāca."
Cik nopietna ir Baklanova trauma? Pirmās ziņas, ka bez futbola viņam būs jāiztiek vismaz mēnesi.
Grūti teikt. Viņš vēl turpina atrādīties ārstiem, vēl visādas pārbaudes, kas noteiks, vai nepieciešama operācija. Slovēnijā uzreiz spēles laikā viņš tika aizvests uz rentgena pārbaudi. Kauli ir veseli, bet potītes saites ir cietušas. Jebkurā gadījumā ceram, ka operācija nebūs nepieciešama, un novēlam viņam drīzu atveseļošanos. Viņa, starp citu, ļoti trūka cīņas turpinājumā. Tāpat arī Maksima Seņa, mūsu komandas kapteiņa, kurš darba dēļ uz Slovēniju nelidoja. Ar viņiem abiem ierindā, domāju, mums būtu labākas izredzes uz pozitīvu iznākumu.
Visā kvalifikācijas ciklā daudz vārtu guva tieši Matjušenko. No vienas puses – prieks par viņa rezultativitāti, no otras puses – jautājums par to, kāpēc tik rezultatīvs mūsu komandā bija viņš viens.
Gera, neskatoties uz savu vecumu, ir jau diezgan pieredzējis spēlētājs, tieši starptautisko maču rūdījums viņam ir pieklājīgs. Viņš jau ne pirmo gadu ir mūsu komandas līderis, it sevišķi uzbrukumā. Jāņem vērā, ka mūsu telpu futbols nav profesionālajā līmenī. Diez vai mums būs lērums tik augsta līmeņa spēlētāju. Taču, pat neskatoties uz to, mēs līdz pēdējam cīnījāmies par kvalificēšanos finālturnīram. Šķiet, ka nekad iepriekš tik tuvu tam mēs nebijām. Vēl tikai mūsu nacionālā futbola izlase 2003. gadā tika pie šādas iespējas, un to izmantoja. Bet mēs, pusprofesionāļi būdami, cīnāmies pret komandām, kurās ir profesionāli telpu futbolisti. Paņemsim par piemēru Slovēniju! Viņi jau sesto reizi pēc kārtas tiek finālturnīrā. Viņu vadošais klubs "Dobovec" šogad iekļuvis telpu futbola Čempionu līgas labāko astoņniekā. Slovēnijas spēlētāji ir pieraduši pie visaugstākā līmeņa mačiem, viņiem tā ir ikdiena. Bet mums tādas spēles ir unikāls notikums un pieredze. Un neskatoties uz to – cīnījāmies ar slovēņiem gandrīz kā līdzīgs ar līdzīgu.
Kopumā šo ciklu laikam var vērtēt pozitīvi, pat neskatoties uz to, ka LFF valdes izvirzītais uzdevums – kvalificēties finālturnīram – nebija izpildīts, vai ne?
Manuprāt, tāda uzdevuma izvirzīšana nebija īsti korekta, it sevišķi, ja ņem vērā, ka šis bija pandēmijas gads. Mums trīs mēnešus čempionāta norise bija apturēta, spēlētāji palika bez treniņiem. Uz kā rēķina lai mēs pēkšņi kļūtu par finālturnīra dalībnieci? Vai mums pēkšņi kļuvis vairāk profesionālu klubu un spēlētāju? Mums tādi ir tikai divi, kuri spēlē Polijā - Baklanovs un Pastars. Esam pieradinājuši visus, ka 12 gadu laikā regulāri iekļūstam pamatkārtā. Skaidrs, ka arī mēs paši vēlamies tikt vēl tālāk. Vai mums uzradās naturalizēti brazīlieši kā, piemēram, Gruzijai, kas ar septiņiem brazīliešiem kvalificējās? Armēnija ar diviem krieviem un vairākiem brazīliešiem palika pēdējā vietā savā grupā. Tas kā piemērs. Dažas valstis iet šādu ceļu. Man tāds, ja godīgi, ne visai patīk, jo tad galu galā sanāks, ka Eiropas čempionātā sacentīsies brazīlieši dažādos formastērpos.
Taču, apzinoties visas grūtības, kādas mums šajā kvalifikācijā bija, protams, vērtēju paveikto ļoti pozitīvi. Pirmkārt, jaunais sacensību formāts ar divu apļu turnīru īsa četru dienu miniturnīra vietā. Sportiskā ziņā jaunais formāts laikam ir labs un taisnīgs. Taču šādā formātā nejaušības faktors ir mazāks. Un tāds formāts ir pateicīgāks tieši profesionālajām izlasēm. Konkrēti mums tas nebija īpaši labi. Otrkārt, arī trīs mēnešu ilgā pauze vietējā čempionātā. Bija problēmas arī ar optimālā sastāva nokomplektēšanu. Nevienā no nometnēm nesapulcējām savu optimālo sastāvu. Sevišķi grūti tas bija decembrī, pirms mača ar Spāniju. Janvārī izlasei nepievienojās "Petrow" spēlētāji… Tā kā viņi trenējās divreiz nedēļā, mēs piedāvājām divus papildus treniņus ar izlasi, taču kluba vadība tam nepiekria. Tas viss atstāja ietekmi, taču, spītējot visam, divreiz apspēlējām itin solīdo Šveices izlasi. Viņi ne bez iemesla iekļuva kvalifikācijas pamatkārtā, uzveica spēcīgo Vāciju. Mēs nebūt ne vienkāršās spēlēs divreiz viņus apspēlējām, nopelnījām sešus punktus. Mēs jau astoņas reizes pēc kārtas iekļūstam kvalifikācijas pamatkārtā. Domāju, neviena no amatieriem veidota izlase Eiropā nevar padižoties ar ko tādu.
Kam būtu jāmainās Latvijas telpu futbolā, lai sapnis par kvalificēšanos finālturnīram būtu mūsu izlases dienaskārtībā visu laiku un lai mēs nopelnītu ceļazīmi uz cīņām ar Eiropas labākajām komandām?
Galvenokārt - mums vajag profesionālus klubus vai spēlētājus. Ja tādu nav, bet ļoti gribas, tad var naturalizēt, lai gan es gan šādu pieeju neatbalstu. Citādi mums būs grūti sacensties ar komandām, kas iet šādu ceļu. Visu mūžu esmu futbolā, no pirmās dienas Latvijas telpu futbolā, esmu pieradis, ka viss vienmēr tika kārtots laukumos. Daudzu gadu laikā, kamēr vadīju izlasi, mums bija visdažādākās situācijas, bet vienmēr viss palika komandas iekšienē. Skaidrs, ka gan spēlētājiem, gan treneru korpusam mēdza gadīties kļūdas, taču vienmēr uzvar un zaudē visa komanda kopā. Gribētos, lai mēs visi viens otram palīdzam, nevis šūpojam laivas. Tāpat dažu atsevišķu cilvēku uzvedība mediju telpā, tribīnēs… Tas nepalīdz mūsu telpu futbolam. Nav pieņemami nekādi ietekmēšanas mēģinājumi katru reizi pirms izlases treniņnometnēm. Tas viss destabilizē situāciju izlasē. Kāds grib spēlēt pagrīdes spēlītes klubos, pēc tam izlasē. Tas nav pieņemami. Mums visiem telpu futbolā jābūt vienotiem, nevis jāmeklē publiskā kašķa iespējas.
Es no savas puses vēl gribētu pateikties visiem spēlētājiem un treneru korpusa pārstāvjiem, kuri piedalījās izlases darbā. Paldies federācijai, kas palīdzēja risināt sarežģīto situāciju jaunā formāta turnīrā un pandēmijas apstākļos. Paldies klubiem par sagatavotajiem spēlētājiem! Šajā ciklā guvām vērtīgu pieredzi. Ceru, ka uz šīs iegūtās pieredzes turpināsim progresēt un kādreiz iekļūsim finālturnīrā.