Andrejs Cigaņiks pagājušajā gadā papildināja to Latvijas futbolistu sarakstu, kuri spēlējuši eirokausu pamatturnīros. Viņš ar savu Ukrainas klubu "Zorya" debitēja UEFA Eiropas līgā. Audzis Vācijas futbola sistēmā, Cigaņiks pēdējos gados nostiprinājies arī Latvijas izlasē. Tā kā vienu sezonu profesionālās karjeras laikā pussargs pavadījis arī Nīderlandē, pirms spēles ar "oranžajiem" aicinājām uz sarunu mūsu izlases kreisās malas pussargu.
Man riebjas zaudēt. Nav svarīgi, pret kādu izlasi, pret cik spēcīgu pretinieku tas notiek, zaudēt vienmēr ir ļoti sāpīgi. Pēc tam nepieciešams zināms laiks, lai atgūtos. Rēķinājāmies cīnīties par uzvaru, gatavojāmies spēlei, mums bija savs plāns. Treneris ļoti labi pielasīja sastāvu, iesitām pirmie, taču ļoti ātri ielaidām. Un galu galā dažu atsevišķu spēlētāju individuālā meistarība visu izšķīra. Tikai uz tā rēķina, nevis pateicoties labākai komandas spēlei Melnkalne aizveda no Rīgas trīs punktus.
Precizē, lūdzu, ko domā ar labi pielasīto sastāvu. Tieši taktiskā ziņā?
Mēs visu laiku skatāmies paši uz savu spēli, viss tiek pakārtots mūsu spēles plānam. Kad ar spēkos līdzvērtīgu pretinieku tiekamies, sevišķu uzmanību pievēršam tam, ko darīsim ar bumbu mēs paši. Tagad gaidāma spēle ar Nīderlandi, saprotam, kas gaidāms, tāpēc pielāgojamies pretiniekam, bet spēlē pret Melnkalni bija sajūta, ka varam cīnīties kā līdzīgi. Un tādos mačos treneris smalki un gudri saliek pareizos akcentus uz mūsu trumpjiem. Šajā arī balstu savu viedokli. Balsta zonā treneris izvēlējās vienu spēles jaucēju Toberu un vienu – veidotāju Zjuzinu, lai mēs varētu ātri pāriet pretuzbrukumos, kas būtībā mums arī tīri labi sanāca, kad guvām vārtus. Bija uzbrucējs, kurš var nosargāt bumbu un atmest zemāk diviem citiem. Aizmugurē bija divi, kuri tika galā ar Jovetiču pirmajā puslaikā, kad, jā, viņa individuālā meistarība bija jūtama, bet neko daudz viņš tur izveidot nevarēja. Izvēloties sastāvu, treneris vienmēr domā par taktiku, kas ļautu mums uzvarēt. Šoreiz, uzskatu, taktika bija pareiza un labvēlīga, bet nedaudz pietrūka veiksmes, meistarības. Viss pārējais bija, kā vajag.
Daudzi pauž viedokli par to, ka izlasē tu tiec nepareizi izmantots, jo, redz, klubā tu esi malējais aizsargs, bet izlasē spēlē vidējā līnijā. Vari izskaidrot situāciju no sava skatu punkta?
Man ir ļoti interesanti, kuri cilvēki ko tādu apgalvo... Klubā es spēlēju pavisam, pavisam citu lomu. Es spēlēju "laterāli" [visu flangu nosedzošs spēlētājs, kurš uzbrukumiem pieslēdzas vēlu, otrajā tempā – aut. piez.], savukārt izlasē man ir ļoti līdzīgas funkcijas un darbības. Atšķirības ir niansēs. Klubā esmu atbildīgs par visu flangu, bet šeit man jāsadarbojas ar mūsu malējo aizsargu, jāseko līdzi pretinieku malējam aizsargam. Izlasē mēs flangā esam divatā, klubā es flangā esmu viens, ar vidējās līnijas romba palīdzību. Rombā mums ir viens sešinieks (balsta pussargs) un divi astoņnieki (centra pussargi), kuri palīdz pēc vajadzības. Mani tur izmanto kā flanga spēlētāju, jo mani trumpji ir ātrums un izturība, kad veselība ir kārtībā. Dainis saprot, ka viņam ir arī Raivis Jurkovskis. Varbūt kāds vēlas redzēt kreisās malas aizsarga pozīcijā kreili. Taču Raivis neslikti sevi apliecina, varbūt mums vairāk jāadaptējas viens otram, jāpieslīpējas, lai varētu vairāk palīdzēt komandai, vairāk veidot iespējas savā flangā. Man kā kreilim kreisā spārna pozīcijā ir grūti spēlēt ar labkāji aizsardzības kreisajā malā. Tās tomēr ir nianses, pie kurām jāpierod. Skaidrs, ka Raivis ir labs ar abām kājām, var pat teikt, ka gandrīz abkājis, bet atsevišķās epizodēs tas tomēr liek sevi manīt.
Tad tu tomēr neesi īsti aizsargs?
Es par šo runāju ar Daini, un viņš man teica, ka neredz mani kā malējo aizsargu. Un tieši to pašu man saka arī Viktors Skripņiks [Andreja treneris klubā] – ka nomināli es neesmu kreisās malas aizsargs, bet gan – laterālis. Tā ir pavisam cita koncepcija, citi uzdevumi. Mūsu klubs "Zorya" Ukrainas čempionātā izceļas ar lielu bumbas kontroli. Mēs daudzos mačos šajā elementā dominējam. Un manas funkcijas galvenokārt ir dot pienesumu kreisajā malā uzbrukumā. Ja paskatīsities, ko tieši es klubā daru, kādas ir manas funkcijas… Ja cilvēks saprot futbolu, tad nevar teikt, ka es pēc funkcijām esmu aizsargs. Esmu laterālis, visu laiku kustībā šurpu turpu. Man katrā mačā ir virs kilometra skrējienu maksimālā sprintā turp un atpakaļ. Un tas ir galvenais – ātrums, izturība, tehnika. Pēc tā jānosaka mana pozīcija katrā atsevišķā komandā. Un jāskatās pēc tā, kurā pozīcijā šīs manas kvalitātes konkrētās komandas taktiskajā plānā ir visvairāk vajadzīgas un noderīgas. Tā ka visiem cilvēkiem ar iepriekš minēto viedokli es ieteiktu nepiešķirt tam pārāk lielu nozīmi. Es varbūt labprātāk spēlētu kā labais vingeris citā shēmā un dotos biežāk uz centru, lai sistu pa vārtiem, nevis gaidītu bumbu no aizsarga… Ja spēlēju uzbrukumā, došanās prom no centra uz malu nav mana iecienītākā darbība, ja esam godīgi, taču es saprotu komandas nepieciešamības un mēģinu dot maksimālu labumu komandai. Mēs spēlējam lielā mērā uz uzbrucēju un mūsu desmitnieku (uzbrūkošo pussargu).
Pagājušajā gadā Kazakevičs vienā no preses konferencēm norādīja, ka vēlas divas atšķirīgas pieejas abos flangos. Ja labajā malā ir divi labkāji, tad kreisajā tev jābūt tam, kurš izretina pretinieku aizsardzību un dod vietu Jurkovsim, lai tas ielauztos centra zonās?
Kad spēlējam pie šīs shēmas, malējam pussargam jābūt diezgan tuvu centram. No manis prasa, lai eju uz malu un ar kreiso kāju izpildu centrējumu. Šobrīd mani centrējumi vismaz vienā no trim gadījumiem var novest pie asa uzbrukuma. Strādāju pie tā, lai visi trīs centrējumi dotu vēlamo rezultātu. UEFA Nāciju līgas mači apliecināja, ka mana spēlēšana ar kreiso kāju flangā bieži rada bīstamas situācijas. Pēc maniem centrējumiem bija vairākas vārtu gūšanas iespējas. To no manis prasa, un es to cenšos dot. Labajā malā mums centrējumus ļoti labi izpilda Robčiks [Savaļnieks]. Viņam labi sanāk pieslēgties uzbrukumiem un izpildīt labus centrējumus. Kreisajā malā mums ir nedaudz cita situācija. Jā, man ir uzdevums saņemt bumbu maksimāli tuvu sānu līnijai. Jā, tas varbūt nav pietiekami bieži. Man gribētos biežāk iet uz driblu. Taču tas saistīts ar to, ka pozicionāli maz uzbrūkam. Tā ka mani pienākumi komandas modelī galvenokārt saistīti ar melnā darba darīšanu – atgriezties atpakaļ, atņemt vai pārtvert bumbu un doties pretuzbrukumos.
Vai spēle ar Nīderlandi tev būs īpašāka kā citas? Tu šeit tomēr pavadīji vienu savas dzīves gadu…
Esmu ļoti, ļoti priecīgs par to, ka izlozē mums tika Nīderlande. Un tikpat ļoti priecājos par pārbaudes maču ar Vāciju jūnijā. Tās ir spēles, kuras man ļoti daudz nozīmē. Skaidrs, ka spēlēšana Nīderlandes otrajā spēcīgākajā līgā nav salīdzināma ar spēlēšanu pret Nīderlandes labākajiem futbolistiem. Es te pat ne augstākajā līgā spēlēju… Taču šī ir futbola valsts, te cilvēki saprot futbolu, te zina daudz par futbolu, te atpazīst futbolistus, cilvēki vēlas labus rezultātus, fani ir, klubi ir, laukumi ir, stadioni ir… Viss ir radīts tam, lai varētu koncentrēties tikai futbola spēlēšanai. Tas ir brīnišķīgi, ka esi spēlējis šajā valstī, un tad tiec pie iespējas atbraukt un apliecināt sevi duelī pret šīs valsts labākajiem spēlētājiem. Tas vairo motivāciju. Tādos mačos visas fiziskās sāpes uzreiz atkāpjas. Un pat ne tāpēc, ka šī būtu lieliska iespēja kādam kaut ko parādīt. Pat ne tāpēc! Bet gan tāpēc, ka šādu spēļu pieredze ir nenovērtējama. To nevar nopirkt nevienā veikalā, pat ne internetveikalā. Šādi mači ir galvenais, kāpēc vispār spēlējam futbolu. Esmu drošs, ka pilnīgi visi mūsu čaļi izspiedīs no sevis visu sulu šajā mačā.
Vai Nīderlandes un Vācijas izlasēs ir kāds, ar kuru tev jau krustojušies ceļi futbolā?
Jā, ir daži, ar kuriem izaugām kopā, ar kuriem mācījāmies tajā pašā skolā. Piemēram, Bendžamins Hendrikss Vācijas izlasē. Varbūt viņš pēc traumas sadziedēšanas atgūs formu un tiks Vācijas izlasē.
Leons Gorecka laikam ir pāris gadus vecāks par tevi, un Schalke 04 akadēmijā bijāt citās vecuma grupās?
Jā, viņš divus gadus vecāks. Kad biju Leverkusen sistēmā, tur bija daudz labu spēlētāju, taču līdz Vācijas izlases līmenim tika vien daži – Hendrikss un Kajs Havercs. Vienā komandā ar viņu nebijām, bet pāris reižu esam tikušies. Atpazīst atpazīstam viens otru. Piecus-sešus gadus spēlēju Vācijā, daudzus pazīstu. Tā ka biju ļoti laimīgs, kad izziņoja to spēli. Plus – mačs notiks Diseldorfā, kas ir ļoti tuvu vietai, kur, var teikt, izaugu. Emociju daudz, par to runājot.
Kāds ir mūsu komandas galvenais uzdevums spēlē ar Nīderlandi?
Mums ir vairāki spēles plāni. Nav stāsts tikai par to, ka izejam laukumā un nesamies, kur un kā varam… Nē, mums ir diezgan detalizēts plāns. Nupat treneris teica, ka mums jābūt gataviem daudz strādāt, arī bez bumbas. To visu mēs lieliski saprotam. Mēs nekontrolējam bumbu tik daudz, kā citas izlases. To visi apzināmies. Taču nav jēgas iet laukumā ar domu par nezaudēšanu. Mums ir skaidrs plāns, kā mēs varam gūt vārtus. Cita lieta, vai tas izdosies, vai pašiem viss sanāks, vai pretinieki ļaus, bet plāns mums ir. Vēlos uzsvērt, ka svarīga ir vēlme uzvarēt, nevis bailes zaudēt. Ja baidīsimies, ka nekas nesanāks, ja visu laiku gaidīsim kļūdu, kas var gadīties, tā arī notiek. Bet mēs nedrīkstam baidīties, mums jābūt vēlmei uzvarēt. Treneris mums jau parādījis taktiskos risinājumus. Izpildījums jau mūsu pašu ziņā.
Tu esi komandā jau vairākus gadus, esi strādājis ar vairākiem treneriem. Kā tu vērtē komandas kolektīvu?
Mums te ir forši čaļi, var pajokoties. Cenšamies vairāk laika pavadīt kopā, pakavējoties pie ēdamgalda, turpinot sarunas. Katrs futbolists saprot savu lomu komandā. Tas ir svarīgi, ka te neviens neapvainojas. Citkārt kāda spēlētāja netikšana sastāvā rada spriedzi kolektīvā, kas negatīvi ietekmē arī pārējo spēlētāju attiecības. Skaidrs, ka visi grib spēlēt visus mačus no zvana līdz zvanam, taču mūsu kolektīvā tās iekšējās ambīcijas nebojā komandas mikroklimatu. Pirmajā vietā komanda un kolektīvs. Individuālās vēlmes un iegribas ir otrā plānā. Mūsu galvenais uzdevums – sekmēt izlases progresu laukumā un FIFA rangā. Mūsu izlasei ir tikai nākotne. Tagadnē palikt nevēlamies, bet pagātnē gremdēties nav jēgas. Skatāmies uz priekšu, un strādājam tai virzienā, lai nākotne būtu labāka.