Pirmais puslaiks mūsu izpildījumā bija diezgan labs. Gan pēc statistikas, gan pēc sajūtām varēja pateikt, ka pirmajā puslaikā spēlējām labāk. Otrajā puslaikā mums tā spēle mazliet pajuka, un vairāk jau cīnījāmies, nevis spēlējām. Mazliet iesēdāmies aizsardzībā. Bija ļoti sāpīgi pēc gūtajiem vārtiem uzreiz arī ielaist. Līdz puslaika pārtraukumam bija palicis maz. Ja pārtraukumā būtu devušies ar 1:0 vadību, paši justos pārliecinošāk un viņi nervozētu vairāk. Taču kopumā centāmies spēlēt agresīvi, ar presingu, nebaidījāmies no pretinieka. Visi parādīja cīņassparu, atdeva daudz spēku. Meistarība varbūt citkārt piekliboja, bet cīņasspars un motivācija, manuprāt, bija superaugstā līmenī.

Arī tu pats šoreiz piedalījies ļoti daudzās divcīņās, turklāt ar ļoti labu efektivitāti. Vai tieši šajā elementā izlases jaunajā modelī no tevis to prasa vairāk nekā dažkārt klubos?

Jā, skatījos statistiku, bet es nepārvērtēju to skaitļu nozīmi, jo tur ir subjektīvais faktors, kā katru epizodi interpretē. Piemēram, pārkāpumu dažviet mēdz klasificēt kā zaudētu divcīņu, nopelnītu sodu – kā uzvarētu divcīņu. Tur sešas-septiņas divcīņas spēles laikā var pavilkt uz vienu vai otru pusi. Citreiz tu varbūt esi divu metru attālumā no bumbas un tīri tehniski tev to ieskaita kā divcīņu, bet praksē varbūt tev nav ne mazāko iespēju tikt pie tās bumbas. Un tieši tāpat var aiziet uz otru pusi. Skaidrs, ka kaut kādas tendences statistika uzrāda, bet tā jāskatās piesardzīgi, uzmanīgi. Man vienmēr paticis spēlēt gaisā. Nekad neesmu baidījies lēkt gaisā un spēlēt bumbu ar galvu. Kad spēlēju Liepājā, vārtsargs sita bumbu uz mani, un tur man bija diezgan daudz uzvarētu divcīņu.

Šoreiz komandai bija jāiztiek bez Vladislava Gutkovska, un tavs uzbrukuma partneris bija Roberts Uldriķis. Paraksturo, kā atšķiras spēle ar katru no šiem partneriem. Kādas nianses sadarbībās mainās?

Manuprāt, viņi nav nemaz tik dažāda stila spēlētāji. Varbūt Vladislavs mazliet vairāk tendēts uz izrāvieniem aiz pretinieku mugurām. Taču arī tas atkarīgs no spēles, no pretinieku aizsardzības modeļa – vai vispār būs tās iespējas dabūt bumbu tajās zonās. Roberts vakar ļoti daudz cīnījās. Es sen nebiju redzējis viņu tik agresīvu izlases rindās. Klubos ar viņu nebiju spēlējis. Roberts varēja aizķerties aiz bumbas, bija prieks skatīties uz viņu un gandarījums spēlēt ar viņu kopā. Roberts bija motivēts, pašaizliedzīgi iesaistījās divcīņās – cepuri nost! Mēs ar viņu kopā spēlējām arī Fēru salās. Ar viņu man patīk tieši tas, kā kopā strādājam aizsardzībā, kad pretinieki mēģina uzsākt savus uzbrukumus. Mēs tiešām labi saprotamies šajā fāzē. Kad viņš iziet uz priekšu, es nosēžos tuvāk balsta pussargiem. Melnkalnes izlases aizsargi ļoti bieži sita bumbu uz priekšu, jo viņi nevarēja tik vienkārši iziet uzbrukumā caur balsta pussargiem. Jā, var teikt, ka to sekmēja arī laukuma kvalitāte, bet es uzskatu, ka tas ir arī mūsu aktīvā darba rezultāts presingā. Viņu aizsargu daudzās tālās piespēles bija kompliments mūsu darbībām aizsardzībā. Cita lieta, ka melnkalniešu kreisais aizsargs, trešais numurs, ļoti bieži iesāka uzbrukumus. Tas mums radīja daudz sarežģījumu. Domāju, tur mums vajadzēja mazliet vairāk piegriezt viņiem skābekli, piepresēt aktīvāk.

Tāda pretspēle, kādu pirmajā puslaikā parādījām pret Melnkalnes izlasi, laikam arī ir viens no uzdevumiem un spēles modeļiem, uz ko tiekties visa kvalifikācijas cikla kontekstā, vai ne? Svarīgi būt pacietīgiem aizsardzībā un gaidīt savas pretuzbrukumu iespējas, no kurām jācenšas izspiest maksimums.

Domāju, ka jā. Melnkalnieši jau no pirmajām minūtēm saprata, ka viņus te negaida nekāda pastaiga. To varēja redzēt, to varēja sajust jau no pirmajām minūtēm laukumā. Viņi ātri vien dabūja saprast, ka te nebūs viegli. Viņiem pat ķermeņa valoda mainījās spēles pirmajās minūtēs. Uztaisījām vienu sodu viņiem, otrreiz dabūja pacīnīties… Arī viņu emocijas pēc gūtajiem vārtiem pietiekami daiļrunīgi apliecināja, ka mēs viņiem sagādājām problēmas. Bija svarīgi parādīt viņiem, ka ar mums jārēķinās. Par to pirms spēles runājām centra aplī. Kad redzējām laukumā, ka viņi to sāk apzināties, tas vairoja mūsu pārliecību par to, ka mēs varam ar viņiem spēlēt par labvēlīgu rezultātu, neskatoties uz to, kur spēlē viņu futbolisti un kur – mēs. Tas ir futbols, un ar individuālo meistarību bieži vien ir par maz. Ja cilvēks nav gatavs izlikt laukumā visus spēkus, cīnīties katrā divcīņā, iespringt katrā epizodē, ar meistarību vien var būt par maz. Man liekas, ka futbols tieši ar to arī interesants – vienmēr var notikt neparedzamais.

Kādi iemesli tam, ka otro puslaiku aizvadījām ne tik labi kā pirmo? Vai tas saistīts ar to, ka aktīvā spēle aizsardzībā prasa daudz spēku, un divus puslaikus tādu aktivitāti grūti uzturēt?

Man personīgi nebija tā, ka spēki būtu galā. Varbūt kādam asums un spēks gāja mazumā, taču, manuprāt, mēs mentāli vairs nebijām tādi paši. Rezultāts, cīņas gaita varbūt lika mazliet nosēsties. Jāsaprot, ka aizsargāšanās prasa vairāk spēku, nekā bumbas pieturēšana. Ja mēs ik pa brīdim nospēlētu mierīgāk un pacietīgāk ar bumbu, izdarītu piecas-sešas piespēles kaut vai starp aizsargiem un vidējā līnijā, sajustu bumbu, iegūtu pārliecību, pretinieki paši nosēstos, un tas mums ļautu nedaudz izlīdzināt spēles ritējumu. Man liekas, ka mums pietrūka ne tik daudz fiziskā spēka, cik meistarības un aukstasinības atsevišķās epizodēs nospēlēt uz bumbas saglabāšanu, nevis uz vienkāršāko, bet nedrošāko variantu uzbrukuma turpinājuma meklēšanai. Man likās, ka ne visu laiku bijām gatavi parādīt meistarību ar bumbu.