Pastāsti, kāpēc nepaliki Islandē un kā nokļuvi Lietuvā!

Man bija piedāvājums palikt arī Islandē. Vēl pirms čempionāta beigām treneris nāca runāties par mūsu palikšanu. Viņš teica, ka vēlas paturēt komandā gan mani, gan Olgu Ševcovu, grib būvēt komandu ap mums. Treneri palika tie paši, un klubs vēlējās saglabāt komandas kodolu. Es nesteidzos ar atbildi, jo paralēli aģents meklēja arī citus variantus. Aģents arī izfiltrēja piedāvājumus, neliekot galdā tos, kur kaut kas nebija kārtībā. Bija piedāvājums no Dānijas, bet ne pārāk labs. "Gintra" mani pie sevis aicināja jau pirms vairākiem gadiem, arī tagad pauda vēlmi tikties ar mani. Bija Čempionu līgas spēle, mani uzaicināja turp atbraukt, apskatīties visu klātienē. Pēc ilgām un kārtīgām pārdomām esmu Lietuvā un jūtos gandarīta.

Spēlēšana Islandē tev bija pirmā ārzemju pieredze. Kā tev patika tik ilgstoša prombūtne no mājām?

Kad lidojām uz Islandi, neviena no mums negaidīja, ka aizbrauksim prom uz deviņiem mēnešiem. To ietekmēja pandēmija. Man un Elīzai [Spruntulei] bija daudz vieglāk un vienkāršāk, jo es Latvijā atstāju tikai draugus un ģimeni. Vislielākais pārdzīvojums, domāju, bija Olgai Ševcovai. Viņai tomēr Latvijā palika bērns. Visādi gribēja aizbraukt viens pie otra ciemos, bet pandēmijas dēļ tas nebija iespējams. Par došanos uz Islandi – ne brīdi nenožēloju savu lēmumu. Varbūt pēc pāris gadiem tur arī atgriezīšos, nekad nevar zināt. Bet fakts ir tāds, ka Islandes čempionāts ir ļoti interesants un azartisks – nekad nevari zināt, kā spēle izvērtīsies. Vari doties laukumā pret pastarīti un zaudēt punktus. Bija tāda reize – plānojām iegūt trīs punktus, pakāpties turnīra tabulā un nostiprināt savas pozīcijas, bet galu galā zaudējām. Nesapratām, kas notiek.

Ir bijis arī pretēji – ka uzvarat spēcīgāku komandu?

Jā, spēlējām pret 3. vietas īpašnieci. Pēc pirmā puslaika bijām iedzinējos ar 0:2. Mūsu treneris ir tāds agresīvs, emocionāls. Angļu valodu viņš lieto vienkāršiem vārdiem. Ģērbtuvēs teica: "Paceliet roku, kura netic, ka šo spēli vēl varam uzvarēt, un varat doties mājās." Neviena jau roku necēla, visas devās atpakaļ laukumā. Un galu galā uzvarējām ar 3:2. Uzvaru izrāvām kompensācijas laikā. Tā ka, jā, Islandē tu vari doties laukumā un nezināt iznākumu jau pirms mača sākuma. Tādas emocijas spēlē – kaut kas nebijis!

Komandu spēku samēri turienes čempionātā bija līdzvērtīgi?

Pirmās divas komandas ir ļoti spēcīgas, savā starpā cīnās par čempiona titulu. Tad no trešās vietas līdz pēdējai spēku samērs ir līdzīgāks. Divas komandas katru gadu var izkrist no līgas, divas nāk vietā no 1. līgas. Šo komandu starpā cīņa ir spraigāka.

Latvijas un Islandes čempionāti kungiem ir aptuveni līdzīgi. Kāda ir Islandes sieviešu čempionāta vieta Eiropas kartē?

Es teiktu, ka tas ir Top-10 čempionāts dāmām Eiropā. Lai Latvijas čempionātā būtu tāds līmenis, mums ļoti daudz vēl jāaug. Islandē varbūt nav tik daudz iedzīvotāju, bet viņi visi ir futbolā. Uz salas, kur dzīvojām, Vestmanairā, ir tikai trīsarpus tūkstoši iedzīvotāju, un puse no tiem trenējas vai nu handbolā, vai futbolā. Viņi visi dzīvo savā sportā. Arī izlašu līmenī var just, ka iedzīvotāju attieksme pret vīriešu un sieviešu izlasēm ir vienāda. Abas izlases tiek vienlīdz novērtētas. Nav tā, ka vīriešu izlasei ir visa uzmanība, bet dāmām – mazāka. Tas jau ir tāds sabiedrības uztveres, ne tikai futbola jautājums. Lai līdzīgi būtu pie mums, meitenēm jābūt sevišķi motivētām, futbolā iesaistīto meiteņu skaitam jābūt vēl daudzkārt kuplākam, klubiem – aktīvākiem, čempionātiem – interesantākiem… Ir daudz lietu, kurās varam ņemt piemēru no Islandes.

Vai klubs nodrošināja visu nepieciešamo sadzīvē? Ne par ko citu nebija jādomā?

Futbols bija galvenais. Ja kāds gribēja, brīvajā laikā varēja arī piestrādāt kaut kur citur. Bet futbols bija prioritāte.

Karlīna Miksone Latvijas izlases kreklā.

Vai bija vēl kādi varianti bez Dānijas un Lietuvas?

Vēl bija arī Šveice, bet finansiāli ne pārāk izdevīgi. Aģents teica, ka uz šiem variantiem nemaz neesot jāskatās. Bija piedāvājums no Krievijas. Tur finansiāli viss bija kārtībā.

Bet izvēlējies kaut ko tuvāku un radniecīgāku?

Laiks visu rādīs. Es izvēlējos par labu spēlēšanai reģiona spēcīgākajā komandā. Vecāki teica, ka atbalstīs jebkuru manu lēmumu, es izdarīju šādu izvēli. Apsēdos, saliku uz lapiņas plusus un mīnusus katrai komandai. Teikšu godīgi – uz naudas lietām skatījos mazāk. Man ir tikai divdesmit gadu. Protams, ka varēju naudas dēļ "pavilkties" uz citu piedāvājumu, bet arī Lietuvā sev nedaru pāri – mani pilnībā apmierina nosacījumi. Abām komandām bija savi plusi un mīnusi, abām var iegriezt epidemioloģiskā situācija. Lietuvas kluba bonuss bija iespēja spēlēt Čempionu līgā [šosezon kvalifikācijā "Gintra Universitetas" pārvarēja pirmo kārtu, ar 4:0 apspēlējot Bratislavas "Slovan", bet otrajā kārtā ar 0:7 kapitulēja norvēģu "Valeranga" priekšā]. Man liekas, ka Čempionu līga ir ļoti prestižs turnīrs, kurā ir iespēja sevi pierādīt. Šajos mačos uz tevi skatās daudz lielāks skaits komandu. Un tad jau karjeras vārti var pavērties plašāk un tālāk.

Tas bija viens no galvenajiem plusiem?

Viens no. Zinu, ka "Gintra" sev jau izcīnīja vietu Eiropā, cīnās Čempionu līgā, nav tur pēdējos grozos. Viņiem pamats un galvenais mērķis ir Čempionu līga. Jā, Lietuvas čempionāts nav tas spēcīgākais, noteikti atpaliek no Islandes čempionāta līmeņa, bet, kā saka kluba prezidents, nacionālais čempionāts ir tikai gatavošanās process sezonas galvenajiem mačiem – Čempionu līgai. Apzinos, ka man vēl ļoti daudz jāstrādā. Es savā karjerā vēl neesmu sasniegusi neko, ir citi mērķi, uz kuriem tiekties. Un to mēģināšu arī darīt. Jā, var teikt, ka "Gintrā" var spēlēt arī trīsdesmit gados, bet katrs izvēlas to, kas pašam šķiet pareizāks.

Izlasē tu mēdz spēlēt dažādās pozīcijās, tajās, kur tevi visvairāk vajag. Kādā pozīcijā tevi redz jaunajā klubā?

Mani aicināja kā centra pussardzi. Ja vajadzēs uzbrukumā, spēlēšu uzbrukumā. Ja vajadzēs, iestāšos arī vārtos (smejas).

"Gintra Universitetas" tomēr ir vairākas viesspēlētājas, un parasti jau tieši vidējā līnijā piesaista meistarīgas ārzemnieces. Kāda tev tur konkurence gaidāma šajā pozīcijā?

Jā, ir konkurence. Iepriekš te komandas sastāvs bija visai mainīgs, bet tagad liela daļa ārzemnieču paliks. Tā ir kluba vēlme un stratēģija. Te ir daudzas Lietuvas izlases spēlētājas, ir amerikāniete. Šķiet, arī serbiete būs komandā. Papildus tiek meklētas leģionāres. Domāju, tuvāk sezonas sākumam būs papildinājumi.

Kāds šobrīd ir treniņu režīms – trenējaties iekštelpās, sniegotos laukumos? Vai pagaidām tikai svaru zālē strādājat?

Mums sākušies treniņi sešreiz nedēļā. Viņiem ir divu nedēļu plāns, pēc tam – skatīsies pēc laikapstākļiem. Viņi saka – ja būs auksti, tad ārā neies. Mēs ar Ročāni jau smējāmies, ka Latvijā pat pie mīnus divpadsmit grādiem uzvelkam maisiņus kājās un ejam laukā.

Nu, Lietuva tomēr ir mūsu dienvidu kaimiņi, tur cita izpratne par aukstumu…

Jā, jā… (smejas). Četrreiz nedēļā trenējamies zālē, divreiz – strādājam pie fiziskās sagatavotības. Galvenais šobrīd ir ielikt fizisko bāzi, februārī būs ziemas turnīrs, kurā piedalīsies astoņas komandas.

Ņemot vērā epidemioloģisko situāciju Lietuvā, kāds ir aptuvenais plāns par nacionālā čempionāta sākšanos?

Domāju, ka tiek plānots sākt čempionātu martā. Cik dzirdējām, arī kluba prezidents teica, ka visas komandas sarunājušas viesspēlētājas, jo federācija esot piešķīrusi papildus līdzekļus sieviešu futbola klubiem. Izklausās, ka čempionāts varētu būt interesantāks. Šobrīd kluba iekšienē orientējamies uz to, ka čempionātu sāksim martā, un tad jau redzēs, kā viss galu galā izvērtīsies.