"Cerēju un rēķinājos ar to, ka spēlēšu sākumsastāvā, nevis tikai 15 minūtes, jo bija tam visi priekšnosacījumi un signāli. Taču trenerim bieži vien ir savi specifiskie apsvērumi sastāva izvēlē. Esmu ļoti apmierināts par to, ka tomēr iznācu laukumā un varēju aizvadīt savas pirmās minūtes Eiropas līgā. Ceru, ka ne pēdējās. Šobrīd esmu pozitīvu emociju pārņemts, jo tas ir jauns posms manā dzīvē un futbolista karjerā. Rezultāts diemžēl nebija iepriecinošs, taču tāds nu ir Lesteras klubs," Andrejs Cigaņiks dalījās iespaidiem par savu debiju telefonintervijā.

Jautāts par to, kādu iespaidu atstāja "Leicester" un ko var no viņiem pamācīties, Latvijas izlases spēlētājs izcēla pretinieku komandas pozitīvo tieksmi uzbrukumā un lielisko momentu realizāciju. "Uzreiz teikšu – nekā pārdabiska es tur neredzēju. Parasti ļaudis – divas kājas, divas rokas, spēlē futbolu. Varēja just, ka spēlē lieliskā stadionā, futbola valstī ar kvalitatīviem un profesionāliem futbolistiem. Taču teikt, ka viņi mūs apspēlētu laukumā – es tā vis neteiktu."

Viņaprāt, rezultāta starpība ir lielāka nekā spēles gaitas loģika. "Varu izcelt faktu, ka mēs bijām pelnījuši gūt vārtus arī paši. Mums bija labas epizodes, labi pieturējām bumbu, labi pārgājām pozicionālos uzbrukumos. Bija arī iespējas, kuras vajadzēja realizēt. Lestera mūs sodīja par mūsu pašu kļūdām. Šajā līmenī tas uzreiz ir jūtams. Ja spēlē, piemēram, Ukrainas čempionātā, tu vari kļūdīties, pretinieki aizskries pretuzbrukumā, bet nesodīs ar vārtiem. Savukārt "Leicester" prata gūt vārtus arī no šķietami ne pārāk bīstama momenta. Tā ar mums vakar notika trīsreiz.”

"Un vēl, vērojot spēli no malas, piefiksēju, ka "Leicester", spēlējot uz priekšu, ir ļoti pozitīvi," domām dalījās Latvijas futbolists. "Pati doma viņu izpildījumā vienmēr ir pozitīva. Ja iedota piespēle uzbrucējam, uzreiz tiek meklēta pozīcija uzbrukuma atbalstīšanā. Nav tā, ka pēc piespēlēšanas uzbrucējam pārējie komandas biedri jau gaida, kad bumba tiks zaudēta. Nav liekas skriešanas, nav haosa, viss ir atstrādāts līdz sīkumiem. Un uzbrukumu veidošanā viņi domā ļoti pozitīvi. Savukārt aizsardzībā – negatīvi, tas ir, ļoti nodrošinās pret jebkuru iespējamu negadījumu, lai gadījumā, ja kāds, piemēram, neveikli paklūp, būtu vēl citi spēlētāji, kuri var nodzēst ugunsgrēku."

Atbildot uz jautājumu par komandas mērķiem UEFA Eiropas līgā, Cigaņiks ir optimistiski noskaņots un izceļ, ka viņa "Zorya" ir spēcīga komanda. "Paskatāmies vakardienas mača statistiku! Mums bija pārsvars bumbas kontrolē, vairāk piespēļu un labāka piespēļu precizitāte. Tas liecina par to, ka mūsu komanda ir gatava konkurētspējīgi cīnīties šādā turnīrā. Nav tā, ka šis nebūtu mūsu līmenis. Ar grupu mums savā ziņā paveicies. Varam ar visiem spēlēt. Ja neskaita rezultātu, spēle pret "Leicester" to apliecināja. Pirmajās trīsdesmit minūtēs ne ar ko sevišķi neatpalikām no angļu kluba. No mūsu kluba vadības nav konkrēta uzdevuma obligāti izkļūt no grupas, jo visi lieliski saprot, ka Anglija un Portugāle tomēr ir futbola valstis. Uz mums nav spiediena par rezultātu, taču skaidrs, ka mums jāspēlē savs futbols."

Karjeras lielāko daļu Andrejs bijis pussargs, un arī Latvijas izlasē viņš spēlē vidējā līnijā, taču "Zorya" klubā Cigaņiku biežāk izmanto kā malējo aizsargu. Kad gada sākumā mūsu futbolists pievienojās Ukrainas komandai, nebija nekādu signālu, ka Andrejs Ukrainā varētu pārkvalificēties par aizsargu, taču nu jau tā viņam ir diezgan ierasta situācija. "Kad pārcēlos uz "Zorya", tur bija ļoti labs un stabils kreisās malas aizsargs – Bogdans Mihaiļičenko, kurš tagad pārcēlies uz Beļģijas klubu "Anderlecht". Mūsu komanda spēlē ar pussargu rombu, tāpēc klubs pastiprināti meklēja kreili laukuma vidusdaļā, lai būtu vairāk opciju, lai būtu iespēja spēlēt plašāk. Kad pievienojos "Zorya", vēl nezināju, ka būs koronavīruss ar visām sekām futbolam kopumā. Taču pirmajā treniņnometnē Turcijā treneris uzreiz lika man vienu maču aizvadīt kreisās malas aizsarga pozīcijā. Viņš teica: "Es redzu, ka tev ir tās kvalitātes, kādas nepieciešamas kreisās malas aizsargam, komandai spēlējot ar pussargu rombu. Es redzu, ka tu labi redzi laukumu, pamēģini!" Nospēlēju it kā neslikti, viņam patika, un viņš paturēja prātā šo variantu kā opciju. Tā nu sanāca, ka pagājušajā sezonā divus mačus aizvadīju kā kreisais aizsargs. Vienā no reizēm mūsu sākumsastāva kreisais aizsargs izcieta diskvalifikāciju, es viņu aizstāju 2:0 uzvarā pār "Lviv", nopelnīju komandai "pendeli" un kopumā aktīvi nospēlēju, un tā arī sākās mana pārkvalificēšanās, ko ietekmēja arī Mihaiļičenko aiziešana."

Andrejs pats šajā pozīcijā jūtoties labi. Tā kā pussargi spēlē rombā, malējiem aizsargiem jānosedz viss flangs, tāpēc bieži vien viņš pozicionāli un funkcionāli spēlē arī kā malējais pussargs. "Saņem bumbu augstu, vari iet uz saasinājumu, vari atspēlēt atpakaļ, vari iet uz centru, vari izpildīt centrējumu… Funkcijas līdzīgas kā malējam pussargam. Turklāt Ukrainā jau visi saprot, ka "Zorya" spēlē savu futbolu pret jebkuru pretinieku. Pat pret tādu komandu kā Doņeckas "Shakhtar" varam spēlēt savu futbolu, kontrolēt bumbu, nevis vienkārši sist bumbu uz priekšu un cerēt uz kaut ko. Mēs daudz kontrolējam bumbu, spēli. Un tāpēc "Zorya" pagājušajā sezonā sasniedza tik labus rezultātus – jo mēs spēlējām labi nostādītu spēli."

Andrejs gan pasmejas – labprāt pateiktu, ka viņam patīk gūt vārtus, taču pēdējos gados tas notiek pareti. "Arī izlases mači parāda, ka vārtu oža man… Ir, protams, bet, kad līdz tam nonākam, nesanāk. Protams, pašam man patīk gūt vārtus vai atdot pēdējās piespēles. Jauniešu vecumā spēlēju zemuzbrucēja vai spārna pozīcijās, arī kā 6. numurs. Ja esmu noderīgs komandai šajā pozīcijā, izmantošu to."

Foto: Luhanskas "Zorya"