Spēlē pret Melnkalni pirmoreiz uzvilki izlases kapteiņa apsēju. Kā uzzināji par šādu godu un kādas bija sajūtas, izvedot komandu laukumā?

Dienu pirms spēles treneris pienāca klāt un pajautāja, vai būšu tam gatavs. Teicu: "Jā, būšu gatavs." Dienu pirms mača vēl neizjutu to, ko piedzīvoju spēles dienā. Bija mazliet satraukums, uzvelkot kapteiņa apsēju, jo tā ir liela atbildība. Daudz lielāka, nekā ejot laukumā bez kapteiņa apsēja. Tas man bija patīkams brīdis un liels pagodinājums – izvest Latvijas izlasi laukumā kā kapteinim. Spēles laikā par to jau aizmirsu.

Spēles laikā sanāca biežāk runāt ar tiesnešiem?

Ar tiesnešiem sanāca vismazāk laika runāt. Spēles ritējums un laikapstākļi bija tādi, ka bija daudz cīņas – ar pretiniekiem un ar laukumu. Bija jākoncentrējas katrai divcīņai, savlaicīgai komunikācijai ar komandas biedriem. Spēles temps varbūt nebija augsts, bet tas bija sarežģīts. Laikapstākļu dēļ bija jābūt gatavam jebkādam negaidītam pavērsienam laukumā. Fokusējos vairāk tam.

Vai jau pirmsspēles iesildīšanās laikā sapratāt, ka viena laukuma puse bija vairāk pielijusi un ka uzbrukumi jāmēģina virzīt caur vienu no flangiem?

Iznākot laukumā, baigi neaizdomājos par to, kurā pusē vairāk pielijis, bet mača gaitā pēc vairākām kļūdām labajā malā, kad redzējām, ka bumba iestrēgst ūdenī un nesasniedz adresātu, sapratām, ka jāspēlē vairāk pa kreisi. Arī man pašam kā labajam centra aizsargam it kā vairāk būtu jāatveras piespēles saņemšanai labajā pusē, bet šoreiz centos tur lieki nelīst, jo tur bija ļoti grūti skriet, nemaz nerunājot par to, cik grūti tur bija spēlēt ar bumbu. Trenera norādījumi puslaika pārtraukumā bija vairāk spēlēt pa mazāk pielijušo pusi. To arī centāmies izmantot.

Ar neapbruņotu aci varēja redzēt, ka vienā laukuma malā ir grūti spēlēt ar bumbu. Vai un kā tas tevi ietekmēja aizsardzības darbībās? Saprati, ka pretinieks var veikt citādākus manevrus, izvairoties no došanās uz to malu?

Redzēju, ka viss notiek pavisam citādi. Arī bumbai nākot pie manis, biju gatavs sagaidīt visādus pavērsienus. Citkārt jau gatavojies, ka bumba atlēks un būs jāsit pa bumbu no gaisa, bet tā paliek zemē. Grūti prognozēt arī pretinieka darbības. Vienā epizodē viņam izdodas aizskriet pa to peļķi, citā reizē bumba iestrēga. Es centos pēc iespējas ātrāk atgriezties aizsardzībā. Bija dažas epizodes, kad gāju pretī bumbai, bet tā iestrēga, tāpēc pretinieks mani apsteidza, bet es paliku zaudējis pozīciju. Dažās epizodēs uzbrūkošajai komandai bija parocīgāk, ka bumba nemūk prom. Tāpēc sapratu, ka šādos apstākļos svarīgāk ir saglabāt savu pozīciju.

Pēc septembra mačiem treneru kolektīvs analizēja mūsu komandas sniegumu un salika akcentus, kas sniegumā jāuzlabo. Kuras bija tās lietas, kurās izdevās spert nelielus solīšus uz priekšu?

Par to jāspriež treneriem, taču šīs trīs spēles noteikti parādījušas, ka mēs darbojamies ar lielu vēlmi un pašatdevi, cenšamies sasniegt labu rezultātu. Koncentrējamies tam. Skaidrs, ka ar raksturu un cīņas sparu arī daudz ko var sasniegt, bet nevajag aizmirst arī par darbu pie spēles kvalitātes uzlabošanas. Un to treneris mums norāda. Jāizmanto mūsu spēcīgākās puses. Viena no tām ir standartsituācijas. Šoreiz izdevās to izmantot savā labā. Fēru salās, domāju, tām būs vēl lielāka nozīme.

Pēc spēles Melnkalnē – kāds ir noskaņojums komandā?

Zinot to, ka pirmajā puslaikā varējām gūt vismaz divus vārtus (varbūt arī viņi vienus varēja iesist), tad gribējās puslaika pārtraukumā 2:0 pārsvaru. Otrajā puslaikā pretiniekam izdevās spēlēt futbolu tajos laikapstākļos. Ielaidām spēles beigās – par to, protams, ir sarūgtinājums.  Bet, domāju, līdzjutējiem patika spēle, jo varēja just, ka spēlējām ar lielu enerģiju un dzirksteli. Bijām tuvu tam, lai izcīnītu pirmo uzvaru jaunā trenera vadībā.

Pavērtē debitantu sniegumu! Ozols, Tīdenbergs, Elvis Stuglis.

Kopā laukumā biju tikai ar Ozolu, tāpēc tikai viņu varu novērtēt. Varu teikt, ka debitēja ar plus zīmi. Viņš vairoja mieru aizsardzībā. Varēja just, ka nav nekādas panikas. Viņš visu kontrolēja, bija gatavs jebkurā brīdī glābt komandu. Ar Robertu ir viegli spēlēt. Laukumā viņš ir diezgan runīgs, ar mieru iedveš mūsos pārliecību.

Kas ir fiziski grūtāk – tādas 45 minūtes, kādas bija šoreiz, vai 90 minūtes normālos apstākļos?

Divas dažādas lietas. Vakar nogurām fiziski, tieši kājās. Bija jāskrien caur peļķēm un dubļiem. Ir spēles, kurās nogursti vairāk mentāli, ne fiziski. Šī spēle atstāja lielāku iespaidu uz fizisko, bet ir mači, kad mentāli nogursti tik ļoti, ka vajadzīgas pāris dienas, lai atgūtos.

Trīs spēles sešās diennaktīs – tāds režīms tev ir kādreiz bijis?

Jā, pēc pandēmijas pārtraukuma čempionāta pabeigšana aizritēja ļoti saspringtā režīmā, spēles bija ik pēc divām-trim dienām visu laiku. Tāds brīdis ir bijis karjerā. Cita lieta, ka tagad es spēlēju pēc ilga pārtraukuma, ar spēļu prakses robiem. Šis ir brīdis, kad jāstrādā mentāli. Šajās dienās nekādu dižo fizisko bāzi vairs neieliksi, jābūt spēcīgākam tieši mentāli.

Par septembra treniņnometni – zinu, ka toreiz rāvies laukumā un teicies esam gatavs spēlēt, taču pirmsspēles treniņā Maltā vēlreiz dabūji pa kāju un paliki malā. Pastāsti sīkāk par savu situāciju izlasē pirms mēneša!

Pirmkārt, pēdējās divas-trīs spēles klubā aizvadīju uz pretsāpju līdzekļiem. Būtu bijis loģiski, ja es tajās spēlēs nepiedalītos un neietu laukumā. Bet bija jācīnās par to, lai klubs paliktu Šveices superlīgā. Gribējās palīdzēt klubam, attaisnot treneru un līdzjutēju uzticību. Nevarēju vienkārši palikt malā. Tā rezultātā pasliktināju situāciju ar traumu. Atbraucot uz izlasi, visu informāciju par savu veselību iedevu. Darīju visu, lai varētu spēlēt. Pirmajos treniņos jutos labi. Varbūt neliels diskomforts bija, bet vienā no treniņu epizodēm, bloķējot sitienu, neveiksmīgi sanāca ieplēst potītes saiti, un tad atlika tikai godīgi atzīt, ka šoreiz jāpaliek malā.

Šveicē katrā kantonā ir savi noteikumi par to, kā jārīkojas pēc atgriešanās no ārzemēm. Kāda ir situācija tava kluba FC "Lugano" kantonā?

Pirmkārt, jāpasaka paldies klubam, kas nelika nekādus šķēršļus un atļāva man doties uz izlasi. LFF un klubs komunicēja, vienojās par visu, lai varētu būt te ar izlasi. Tagad, atgriežoties atpakaļ, man būs nepieciešams viens negatīvs Covid-19 tests, un tad uzreiz varēšu atgriezties komandā. Domāju, arī klubs saprata, ka ilgi neesmu spēlējis un ka man šī spēļu prakse palīdzēs pēc iespējas atgriezties labākajā formā.

Pastāsti nedaudz par ceļu, kā nokļuvi "Lugano" klubā!

Pēc diviem lieliskiem gadiem "Xamax" rindās atgriezos "Spartakā". Bumba bija viņu pusē. Es pateicu savas vēlmes, uzklausīju Jūrmalas kluba vēlmes. Es vēlējos turpināt spēlēt ārzemēs. Jā, jauna kluba meklējumi ievilkās. Daļēji arī tāpēc, ka klubi ne vienmēr varēja savstarpēji vienoties. Reāli varianti bija divi – aizbraukt uz Nīderlandes augstāko līgu, kur man uz galda jau bija nolikts konkrēts līgums, vai atgriezties "Xamax" rindās. Es ļoti vēlējos pēdējo. Cik man zināms, arī "Xamax" ļoti vēlējās mani paturēt pie sevis, darīja visu iespējamo, taču "Spartaks" saņēma labāku piedāvājumu no "Lugano". Lai cik mīļš man būtu "Xamax" klubs, spēlēšana Šveices superlīgā un komandā, kas vairākkārt spēlējusi eirokausos, bija vilinošs piedāvājums, un es tam piekritu. Pirmās spēles liecina, ka komanda ir ļoti laba. Esmu tur ātri iedzīvojies un esmu tur ļoti laimīgs.