Artūr, izlasē nebiji četrus gadus. Tajā laikā tevi vajāja vairāki savainojumi. Pastāsti plašāk līdzjutējiem, kāpēc tevi iepriekšējos gados tik reti redzējām futbola laukumos!

Tas saistīts ar traumām. 2017. gada martā man vēl bija iespēja atbraukt uz izlasi, bet neilgi pirms tam spēlē ar "Ventspili" dabūju mikrotraumu, tāpēc izlasei nepievienojos. Pēc tam mani sāka vajāt smagi savainojumi.

Visu laiku viena un tā pati lieta bija vainas?

Nē. Vispirms bija cirkšņa operācija. Vēlāk atklājās, ka tā nebija īstā problēma, ka patiesībā pie vainas bija gūžas kauls. Beigās visu savedu kārtībā, bet tas prasīja daudz laika. Tā paša gada decembrī atsāku trenēties, "Riga FC" sastāvā aizbraucu uz treniņnometni. Tur viss bija kārtībā, bet treniņnometnes priekšpēdējā dienā nokritu uz ceļgala. Kaut kas tur nokrakšķēja. Bija krustenisko saišu plīsums – un vēl viena operācija. Zaudēju daudz laika. Sadarbību ar klubu pārtraucām. Pateicoties labiem cilvēkiem, tiku ārstēties Turīnā. Tiku galā ar šo savainojumu, pievienojos RFS. Sākās treniņnometne, pamazām atguvu formu. Spēlē Liepājā uz līdzenas vietas Ahilleja cīpsla atrāvās no pēdas kaula… Tā nu šie četri gadi pagāja izmocīti, ar operācijām un mēģinājumiem atgriezties futbolā. Cerams, ka tagad viss būs kārtībā.

Pēdējais savainojums varētu būt saistīts ar to, ka pārāk ātri atgriezies laukumā?

Nē, nē! Tā mēdz gadīties. Nedomāju, ka tas bija saistīts. Vispirms spēles epizodē pēc gaisa divcīņas ne pārāk veiksmīgi piezemējos. Domāju, ka vienkārši izmežģīju potīti, tāpēc turpināju spēlēt, nu, un tad – tas viss notika.

Tas bija pagājušajā gadā, kad atgriezies laukumā, bija noderīgs RFS komandai, vairākās spēlēs nosverot svara kausus savai komandai par labu.

Jā, un tad bija tā spēle Liepājā. Tas bija 4. maijs. Bija diezgan nopietna trauma, operācija. Neviens no manis vairs īsti neko negaidīja, bet, pateicoties RFS medicīnas štābam, pateicoties Dmitrijam [Jefremenkovam – aut. piez.], kurš ir tagad arī izlasē, diezgan ātri tikām ar to visu galā. Sezonas beigās vēl paguvu nedaudz uzspēlēt, dažas piespēles iedot.

Tagad esi pilnībā atguvies un vesels?

Man īpaši nepatīk par to runāt. Ja esmu izlasē, man jāspēlē par visiem simts procentiem. Bet pēc visa, kas bijis, ir diezgan smagi. Tas vairāk saistīts ar fizisko kondīciju. Nekādu sāpju nav, bet izturība vairs nav tāda, kāda bija kādreiz. Visi, kuri ir sportā, noteikti saprot, ka trīs gadi bez regulāriem treniņiem, bez spēļu prakses – tad nav vienkārši pēc tam atgriezties iepriekšējā līmenī.

No šobrīd izlasē esošajiem spēlētājiem tu esi vārtu guvumiem bagātākais spēlētājs. Kuri no taviem septiņiem vārtiem izlases kreklā bija, tavuprāt, labākie un vērtīgākie?

Man personīgi vērtīgākie ir tie, kas palīdz komandai uzvarēt. Katri vārti ir vērtīgi, bet, ja komanda galu galā neuzvar, tas paliek vēsturē, statistikai, bet neko nedod. Baltijas kausā Lietuvu uzvarējām ar manu vārtu palīdzību. Luksemburgu uzvarējām. Nenoliegšu, ka bija patīkami gūt vārtus pret Portugāli, Čehiju, bet tas nedeva rezultātu.

Palabo mani, ja maldos, bet tev karjeras laikā vienmēr bijis raksturīgi nesvinēt savus vārtu guvumus. Tikai pēdējos mačos laikam esi sācis to darīt, ne tā?

(Smaida) Laikam pārāk ilgi visu sevī turēju. Pēdējā laikā viss iekrātais laužas ārā.

Bet tev tā ir apzināta rīcība – nesvinēt vārtu guvumus?

Man liekas, vienreiz man par to jau tika jautāts. Jā, protams, ir svarīgi emocionāli eksplodēt pēc vārtu guvumiem, tādā veidā uzkurinot arī komandas biedrus. Bet foršāk tomēr ir svinēt spēles beigās, kad esi uzvarējis. Kad esi guvis vārtus, kāpēc svinēt? Bieži vien pēc gola vēl ilgi jāspēlē. Kāda jēga skriet un plēst no sevis kreklu, ja jau nākamajā epizodē vari atvest golu uz saviem vārtiem? Tāds man tas domu gājiens par šo bijis… Bet nesenajā mačā ar BFC "Daugavpils" ritēja jau pēdējās sekundes. Tad pēc gūtiem vārtiem arī sapratu, ka tas ir viss! Tad ļāvu vaļu emocijām. Dažreiz jau drīkst arī izrādīt savas emocijas.

Šo četru gadu laikā, kad nebiji ar izlasi, notika daudz treneru maiņu, plaša sastāva rotācija… Kā tagad jūties šajā kolektīvā? Vai daudz nezināmu čaļu ir?

Šobrīd jūtos ļoti labi, visus pazīstu, visu gaitām laukumā esmu sekojis līdzi. Te ir talantīgi džeki. Laiks skrien vēja spārniem. Kādreiz arī es biju jauniņais izlasē (smaida). Domāju, ka kopumā ar šiem džekiem, kas mums te ir, var sasniegt augšupeju un labus rezultātus. Es redzu lielu potenciālu jaunajos čaļos. Un arī tie pieredzējušie, kuri šobrīd ir izlasē, tur savu līmeni. Tā ka raugos nākotnē optimistiski un ar pārliecību, ka šī komanda var sasniegt arī kaut ko labu.

Atskatoties uz spēli ar Andoru – kā pietrūka, lai gūtu panākumu tajā spēlē?

Domāju, ka pietrūka aukstasinības uzbrukuma noslēguma fāzē – pēdējās piespēles, sitieni. Kad pretinieks aizsargājas tik lieliem spēkiem, nav tik viegli viņus uzlauzt. Spēles laikā bija pārliecība, ka izrausim uzvaru. Manuprāt, izskatījāmies diezgan labi. Ja man jāsalīdzina šo maču pret Andoru ar to spēli, kad mēs viņus izbraukumā uzvarējām ar 1:0 [2016. gadā], nu, toreiz mūsu sniegums bija šausmīgs. Jā, toreiz uzvarējām, bet spēles kvalitātes ziņā tās bija šausmas. Protams, ir jāuzvar. Protams, rezultāts ir vissvarīgākais, bet… snieguma ziņā šī nebūt nebija tā sliktākā mūsu spēle pret Andoru. Taču jāstrādā pie tā, lai nākamajās spēlēs izveidotu vairāk vārtu gūšanas iespēju, lai mēs tās izmantotu. Tur daudz kas atkarīgs arī no manis paša, no manas pozīcijas spēlētājiem. Tagad visas domas par spēli ar Maltu. Turpināsim strādāt un pilnveidoties! Ir svarīgi, ka mēs kolektīvā varam viens otru atbalstīt. Tā ir viena no lietām, ko izlases jaunais galvenais treneris jau panācis un ko prasa no mums.