Ar ko šobrīd nodarbojas kādreizējais Eiropas rekordists izlasē aizvadīto spēļu ziņā?

Šobrīd esmu Latvijas U-17 izlases galvenā trenera Jurģa Pučinska asistents, kā arī FK "Auda" galvenā trenera Sergeja Kožana asistents.

Iepriekšējo gadu strādājāt Kiprā. Ar kādu vecumposmu darbojāties?

Tur es biju U-19 komandas treneris. Piedalījāmies savā čempionātā. Tur es nostrādāju pusotru sezonu.

Kādi iespaidi par situāciju jauniešu futbolā Kiprā? Tā jums bija pirmā starptautiskā pieredze kā trenerim.

Jā, tas man bija pirmais darbs ārzemēs. Esmu ļoti pateicīgs "Pafos" kluba vadībai par uzticēšanos man. Man tā bija laba iespēja salīdzināt Latvijas un Kipras jauno futbolistu sagatavošanas sistēmas, izvērtēt no iekšpuses. Kipra tomēr ir futbola valsts, tur cilvēki mīl futbolu, skatītāji nāk ne tikai uz spēlēm, bet arī uz treniņiem, kas vairo interesi par čempionātu un spēlētājiem. Ja man jāsalīdzina U-19 puišus Kiprā un Latvijā, jāteic, ka dienvidnieki ir tehniski labāk sagatavoti. Jūtams, ka ar bumbu viņi strādā vairāk, trenējas labprāt, bet ļoti grūti vadīt treniņus, kuros akcents ir uz fizisko attīstību. Šajā ziņā mūsu jauno futbolistu sagatavotības līmenis ir daudzkārt labāks. Mūsu puiši māk paciesties, atdot visus spēkus, pat spītējot "negribu". Kiprā tomēr nācās "burkānu" rādīt tuvāk un izteiksmīgāk. Taču mūsdienu futbola prasības ir tādas, ka bez labas fiziskās sagatavotības neko sasniegt nav iespējams.

Vēl viens interesants aspekts, ko var salīdzināt Kiprā un Latvijā, ir laukumu pieejamība cauru gadu. Pie mums tomēr ne katram klubam ir iespēja ziemā trenēties iekštelpās. Kiprā tomēr visu laiku ir pieejami laukumi. Vai to var just?

Tas ir individuāli. Ir tādi spēlētāji, kuri vēlas progresēt un atrod iespējas trenēties papildus, un ir tādi, kuri ārpus treniņiem vairs neko nevēlas darīt. Ir jūtama vecāku ietekme. Viņi vēlas, lai prioritāte ir mācības. Sastapos ar situācijām, kad ir laiks trenēties pa divām reizēm dienā. Ir laukumi, ir laiks, bet vecāki neļauj iet uz šiem otrajiem treniņiem, jo tajā laikā bērniem jau ir norunātas privātstundas. Arī sezonas laikā vakarā būtu laiks mācīties, bet daži neierodas, jo ir konsultācijas skolās vai vēl kaut kas. Vēl viens aspekts – Kiprā pēc skolas gaitām ir obligātais dienests armijā. Uz šī rēķina pazūd daudz futbolistu. Ļoti maz vietējo futbolistu pēc armijas turpina profesionāla futbolista ceļu. Tur jauniešiem prioritāte ir mācības, nevis futbols.

Līdzīga problēma esot arī Izraēlā, kur dienests armijā ir trīs gadus ilgs. Cik ilgs dienests ir Kiprā?

Četrpadsmit mēneši. Bet klubam ir iespēja dažus futbolistus aizstāvēt. Ja puisis ir perspektīvs, trīs-četrus spēlētājus nolīgst kā profesionāļus, tad viņi trīs-četras reizes nedēļā var piedalīties treniņos un spēlēs. Taču tas, protams, nav pietiekami. Armijnieki mēdz atnākt uz treniņu ar savām fiziskajām slodzēm, neizgulējušies, un tad ir grūti būtiski progresēt kā futbolistam. Viņi nevar atjaunoties, nevar uzņemt jaunu informāciju. Sportista režīmam tomēr ir jābūt tādam – pastrādāji un atpūties. Armijā, protams, nekāda atpūta nesanāk. Un arī treniņprocess nav gluži pietiekams. Šajā vecumposmā Kipras futbols zaudē ļoti daudz.

Vismaz fiziskie treniņi viņiem armijā ir?!

Nu, tas tomēr ir pavisam citādi, specifiski.

Peps Gvardiola Anglijā bieži vien vīpsnā par nepieciešamību trenēt aizsardzību. Sak’, to uztrenēt ir vienkāršāk nekā bumbas kontroli. Ja pretnostata fizisko gatavību un tehnisko sagatavotību futbolā – ko uztrenēt ir sarežģītāk?

Protams, ka vieglāk ir sagatavot spēlētāju fiziski, nekā tehniski. Lai būtu laba tehnika, nepieciešama arī iedzimta bumbas izjūta. Jā, to var trenēt, bet kādam tas notiek ātrāk, citam lēnāk. Vienam jau ir iedzimta elastība darbībās ar bumbu, citam tas nākas grūtāk un visas karjeras laikā nav apgūstams. Bet mūsdienu futbolā svarīgs ir pilnīgi viss, arī psiholoģiskie aspekti, tāpēc nevar izvirzīt par prioritāti kādu vienu aspektu. Jāattīsta viss. Citādi futbolists ir neharmonisks, nepilnīgs. Un mūsdienās sevišķi svarīga ir psiholoģiskā gatavība. It sevišķi – augstākajā līmenī. Lai cik tehnisks vai talantīgs tu būsi, mentāli vājš futbolists negūs panākumus.

Eiropā diskutē par to, ka mūsdienu futbolā sāk trūkt tādu unikālu un neordināru spēlētāju…

Uzreiz prātā nāk [Lionels – aut. Piez.] Mesi. Cik daudz laika pagājis, bet visi aizvien ir sajūsmināti par to, kādus vārtus viņš gūst, kā iziet no sarežģītām situācijām. Tas laikam ir iedzimts talants, ja vien viņš vispār ir dzimis (smaida). Tādi spēlētāji, protams, uzreiz izceļas.

Tad, lūk, ir tāda hipotēze, ka šādu spēlētāju kļūst mazāk tieši tāpēc, ka pagalmos retāk spēlē futbolu. Spēlējot divi pret diviem, trīs pret trim tomēr sanāk biežāk meklēt apspēlēšanas risinājumus.

Varu tam piekrist. Tas noteikti ir viens no faktoriem. Jā, tagad ir tādi laiki, ka daudzi pusaudži un pat bērni laiku pavada… citādi. Tehnoloģijas ņem virsroku, attīstās ļoti strauji. Protams, ka agrā vecumā trenētās spēles domāšanas trūkst. Tas ir redzams.

Esat bijis arī galvenais treneris. Kā tagad ir iejusties asistenta lomā?

Man ir ērti abās lomās. Šobrīd ir tā, esmu apmierināts, jo varu būt futbolā, ziedot sevi visu tikai tam. Varbūt kādreiz atkal būšu galvenais treneris, bet nav tā, ka es ciešu, mokos kā asistents (smaida). Nav arī tā, ka man nebūtu ambīciju. Taču šobrīd man ir iespēja darboties ar jauniešiem, un es ar lielu gandarījumu to pieņemu.

Vai jaunatnes futbolā galveno treneri jāvērtē tikai pēc rezultātiem? Vai tomēr ir svarīgi arī citi vērtēšanas kritēriji?

Viss iet roku rokā. Ja spēlētājs visu laiku zaudē, labi viņš nejutīsies pat tad, ja progresē. Ir daudz nianšu. Viena no problēmām Latvijas futbolā, manuprāt, ir tāda, ka vairs netiek pulcēti visi labākie vienkopus. Vēsturiski tomēr pierādījies, ka mūsu gadījumā tas strādā. Padomju laikos labākos pulcēja vienā komandā. Pēc tam mums bija "Skonto". Es pats sāku spēlēt pie pieaugušajiem 17-18 gadu vecumā. Tas veicināja progresu. Mums tagad ir problēma, ka jaunieši šajā vecumā piedalās trīs dažādās sacensībās. Vienās sacensībās viņš ir galvastiesu pārāks pār pārējiem, citās neko nevar izdarīt. Nav vienas komandas, kurā ir pieredzējušo un jauniešu mikslis. Galu galā, ja paskatāmies uz mūsu čempionātu, ir ļoti maz komandu, kuras uzticas jaunajiem spēlētājiem. Tas, manuprāt, ierobežo iespējas attīstīties jaunajiem spēlētājiem.

Čempions "Riga FC" tomēr mēģina iesaistīt arī jaunos futbolistus. Piemēram, Roberts Ozols, Antonijs Černomordijs tiek pie spēles prakses.

Tas ir ļoti labi, ka šie spēlētāji iekļaujas komandā. Gribētos, lai jau 17 gadus veci puiši iekļautos pieaugušo līmenī. "Mettas" ceļš tādā ziņā ļoti simpatizē. Ceru, ka tie puiši nākotnē veidos valstsvienības sastāvu. Viņi jau tagad rūdās solīda līmeņa sacensībās.

Kas jums pašam ir svarīgāk – lai mums būtu konkurētspējīgs čempionāts Eiropas mērogā vai lai mūsu izlasēm labāk klātos?

Tam jāiet roku rokā. Nevaram izvēlēties vienu konkrētu virzienu, bet otru ignorēt. Tam jābūt sabalansētam. Lai jaunie futbolisti gūtu pieredzi, viņiem jādod iespēja. Pat tad, ja sanāk apdedzināties, tā tik un tā ir pieredze, kas palīdz augt. Mums jāaizsargā jaunie futbolisti, lai viņi nepazustu.

Obligātā armijas dienesta mums taču nav, taču tāpat tajā vecumā daudzi pamet futbolu.

Jā, tā ir. Piemēram, Igaunijā ir jauno spēlētāju prēmēšanas sistēma. Varbūt arī mums kaut kādas sviras jāatrod. Kādreiz padomju gados bija prasība, ka laukumā jābūt vismaz vienam jaunietim. Jārunā par to. Taču jauniešiem noteikti ir jāspēlē. Pārejas posms no jauniešu uz pieaugušo līmeni ir ļoti sarežģīts, tur jāatrod pareizais risinājums.

Daudzi saka, ka pēdējos gados virslīgas vispārējais līmenis ir audzis. Jūs strādājāt ar virslīgas klubu pirms četriem gadiem. Vai varat salīdzināt līmeni šobrīd un iepriekš?

Domāju, ka tagad uz virslīgu ierodas daudz labāk kvalificēti spēlētāji, ir labāka iekšējā konkurence. "Riga FC" ir labs piemērs – ir garš soliņš, ir daudz labu spēlētāju, viens otru nomaina. Un tas dod vēlamo rezultātu. Labi, ka viņi izmanto arī vietējos spēlētājus, arī par jauniešiem domā. Ceru, ka jau drīz arī viņu akadēmijas audzēkņi būs vērtīgs papildinājums klubam.

No laika posma, kad bijāt galvenais treneris FK "Jelgava" klubā, kas bija atmiņā labāk paliekošās epizodes? Triumfs kausa izcīņā?

Galvenokārt jau tieši tas, ka pratām izveidot kolektīvu. Mums nebija superdārgu leģionāru, nebija Latvijas izlases spēlētāju pirms tā brīža, kad turp ierados. Laika gaitā "Jelgavas" pārstāvji jau parādījās izlasē. Mēs izveidojām komandu, kas sevi labi parādīja arī eirokausos.

Vai tā bija astafjeviska komanda?

Kad pārvarējām eirokausos bulgāru kluba ("Litex") barjeru, tad, jā, tā bija astafjeviska komanda. Arī turpinājums neizpalika. Pēc manas aiziešanas atnāca nākamais treneris, un viņa vadībā galvenokārt spēlēja manis izveidotā komanda. Viņi progresēja, un bija patīkami to vērot no malas.

Pēc futbolista karjeras beigām pakāpeniski krājāt pieredzi trenera arodā, nevis uzreiz lēcāt iekšā šai jaunu piedzīvojumu bagātajā vilcienā. Citi speciālisti galvenā trenera amatā iejūtas ātrāk. Vai uzskatāt, ka darījāt pareizi, pacietīgi gaidot savu iespēju?

Tas ir ļoti individuāli. Piemēram, [Marians] Pahars gandrīz uzreiz pēc spēlētāja karjeras beigām kļuva par izlases galveno treneri. Futbolistiem ar bagātu spēlētāja pieredzi nav tik sarežģīti ar papildus mācīšanos iejusties galvenā trenera ādā. Taču katram ir savs ceļš. Man ir tāds. Neko vēl neesmu beidzis. Ar tīru sirdsapziņu saku, ka atdodu sevi visu futbolam. Esmu pateicīgs, ka aizvien varu būt noderīgs un vajadzīgs Latvijas futbolam. Esmu pateicīgs Jurģim Pučinskam par uzaicinājumu strādāt ar Latvijas U-17 izlasi.

Jūs bijāt nacionālās izlases treneru korpusā tai laikā, kad izlases līdzjutēji tika iepriecināti biežāk. Tolaik varbūt trūka uzvaru, bet bija regulāri neizšķirti ar tādām spēcīgām komandām, kā Turcija, Čehija, Islande… No tā laika sastāva daudzi spēlētāji turpināja pārstāvēt valstsvienību, taču rezultāti vairs nebija tik labi. Kāpēc tā?

Man šķiet, ka atbilde ir acīmredzama – mums bija laba izlase, izvēlēts pareizais ceļš – pieredzes un jaunības sakausējums. Domāju, ka ar laiku tas būtu devis vēl saldākus augļus. Taču visiem rezultāts nepieciešams tagad un uzreiz. Daudzi arī ar tiem neizšķirtiem nebija īsti mierā. No visas futbola sabiedrības bija liels spiediens. Neviens nezina, cauri kam psiholoģiski gājis treneris Pahars. Taču tas bija ļoti sarežģīti. Pie laba snieguma, labiem rezultātiem neapmierinātība tikai auga un auga. Lūzuma brīdis pienāca Gruzijā, kas nebija viennozīmīgi vērtējama spēle. Bija tas krahs, sekoja izmaiņas. Nāca ārzemju speciālisti. Sākās meklējumi, pārmaiņas, rotācija… Manā uztverē ir labi, ka tagad atgriezāmies pie vietējā speciālista, kurš mūsu futbolu pazīst. Ceru, ka drīz sāksies augšupeja. Zaudējām laiku – tas, manuprāt, ir acīmredzami.

Tai pašā laikā – virkne futbolistu spēlēja gan pirms pieciem gadiem, gan vēlāk. Un no malas šķiet, ka ne visi no viņiem pratuši saglabāt sevī pozitīvu ambīciju izsalkumu.

Tas ir ļoti diskutabls jautājums. Jābūt pārmantojamībai, jābūt pieredzes nodošanai. Ir pazaudēts balanss. Arī jauniem un perspektīviem futbolistiem. Vienā brīdī aptrūkās pieredzējušo, kuri savas līdera dotības nodotu nākamajai paaudzei. Diemžēl tagad redzam, ka izlasei nav līderu. Un arī tas ir viens no šīs lejupslīdes iemesliem. Ir futbolisti, kuru meistarība un prasmes ļautu spēlēt labāk, bet izlasē viņi nespēja uzņemties līderu nastu. It sevišķi grūtos brīžos, kad tas visvairāk nepieciešams. Uzskatu, ka ar šādiem spēlētājiem, meistarību un attieksmi neesam pelnījuši to vietu FIFA rangā, kurā esam, bet tā tas diemžēl ir.

Kādreiz izlasē bija Astafjevs, Bleidelis, Rubins, Stepanovs, Pahars un citi, kurus varēja stādīt priekšā jaunajiem par paraugu. Sak’, ņem un mācies! Pēc tam bija citi tādi futbolisti, tostarp Cauņa. Vai tagad izlasē ir tādi spēlētāji, kurus jauniem futbolistiem var stādīt priekšā kā paraugus, kam līdzināties?

Tagad veidojam jaunu komandu, tāpēc nekādus avansus nevienam nedosim! Noteikti, ka tādi spēlētāji ir, bet viņiem tas vispirms jāpierāda laukumā, nevis ar vārdiem ģērbtuvēs. Šis ir labs laiks veidot jaunu komandu. Nāk vietā jauna paaudze. Ceru, ka laika gaitā izkristalizēsies jauni līderi.

Atgriezīsimies 2010. gadā, kad Ķīnā aizvadījāt savu pēdējo spēli valstsvienībā! Atvadu maču taču būtu gribējies aizvadīt savu skatītāju priekšā, vai ne?

Tad kādam tas būtu jāorganizē, jārunā par to. Man tobrīd pienāca skaidrība, ka mana karjera ir galā, ka jau tāpat ilgi esmu spēlējis pietiekami labā līmenī, ka jāprot aiziet īstajā brīdī. Vienatnē pieņēmu lēmumu tieši Ķīnā, lai gan iepriekšējos gados pakāpeniski domāju par to, ka ir laiks. Tiesa, man bija labs skolotājs, [Aleksandrs] Starkovs, kurš zināja manas iespējas pat labāk nekā es pats. Tas bija svarīgi – ka kāds tev tic, vienmēr jutu, ka biju vajadzīgs komandai. Atdevu izlasei visu, ko varēju. Tajā 2010. gadā es jau biju kā palīgs Starkovam. Jā, togad ar "Skonto" kļuvām par čempioniem, bet es tur biju jau kā spēlējošais treneris. Uzskatīju, ka pēc titula izcīnīšanas ir īstais brīdis beigt karjeru. Ķīnā to arī izdarīju. Domāju, ka pabeidzu īstajā laikā un labi. Protams, mājās būtu bijis labāk, bet arī tā nebija slikti. Ne es viens beidzu šādi.

2010. gads vispār ir ļoti interesants, mūsdienās uz to laiku atskatoties. Pēdējais "Skonto" tituls, pēdējais Starkova tituls… Bija interesanta komanda, kurā lielākoties spēlēja jauni puiši. Tagad, desmit gadus vēlāk, tiem spēlētājiem būtu jābūt līderiem izlasē. Taču tieši tai pašā 2010. gadā "Skonto" eirokausos zaudēja pusprofesionālai komandai no Ziemeļīrijas. Tas bija kā trauksmes zvans, ka nākamos desmit gadus tā paaudze to vairākkārt atkārtos?

(Ilgi domā) Labs jautājums. Es nezinu, vai var šādus secinājumus izdarīt. Toreiz tomēr vēl strādāja "Skonto" sistēma, kas deva augļus. Pēc tam viss apsīka, beidzās. Daudzi no tiem spēlētājiem taču aizbrauca uz ārzemēm. Tātad viņi bija pietiekami labi sagatavoti. Varbūt kaut kur pietrūka pieaugušo uzraudzības. Tā paaudžu maiņa mums laikam notika ne pārāk pareizi.

Vēl gadu iepriekš Latvijas izlase bija rekordaugstā vietā FIFA rangā, līdz pēdējam reāli cīnījās par debitēšanu Pasaules kausa finālturnīrā. Daudzi saka, ka pēdējie panākumi mums bija "Euro 2004", taču patiesībā arī 2009. gadā pieredzējām labus laikus. Svarīgo spēli Grieķijā jūs pats izlaidāt diskvalifikācijas dēļ un noraudzījāties uz to no malas…

Togad es izlasē vairs nebiju stabils sākumsastāva spēlētājs, kapteinis tobrīd jau bija [Kaspars] Gorkšs. Neatceros, vai traumas, vai kartīšu dēļ to spēli izlaidu, lai gan braucu līdzi komandai. Atceros, ka tajā spēlē savu artavu deva mača galvenais tiesnesis. Mums tobrīd bija spēcīga izlase, bija labi rezultāti. Tas zaudējums bija sāpīgs.

Sēdējāt tribīnēs 39 gadu vecumā un redzējāt, ka pēc pirmā puslaika Latvija ir vadībā ar 2:1. Tobrīd galvā jau iezagās doma, ka nākamajā gadā debitēsit Pasaules kausā, nevis beigsit karjeru?

(Domā) Mums arī pēc zaudējuma Grieķijā palika teorētiskas iespējas kvalificēties, taču, objektīvi vērtējot… 2004. gadā mēs jutām, ka tas izdosies, ka uzvarēsim, ka tiksim tālāk. Bet 2009. gadā bija cita situācija, lai gan rezultātu ziņā cienījami izskatījāmies. Uzskatu, ka toreiz palikām savā līmenī, nospēlējām atbilstoši. Nebija tādas traģēdijas, ka, redz, zaudējām Grieķijā un palikām grupā trešie. Mieles bija ne par rezultātu, bet par to, ka zaudējām ne sportiski godīgā cīņā. Bija laba komanda.

Starp citu, arī toreiz bija labs pieredzējušo un jaunu asiņu sakausējums…

Trāpīga piezīme! Es izlasē pieredzēju ļoti daudz paaudžu maiņu. Gan kā jaunietis, gan kā vidējās paaudzes spēlētājs, gan kā veterāns. Atceros, kā mēs paši deviņdesmitajos uzlūkojām Rīgas "Daugavas" leģendu aiziešanu, pēc tam jau mūs uzlūkoja kā leģendas… Viss notika pakāpeniski, likumsakarīgi, jaunie mina uz papēžiem mums, pieredzējušajiem, un tas darbināja to mūžīgā progresa dzinēju visos līmeņos. Kaut kā esam zaudējuši šo procesu, šo pavedienu.

2007. gadā 36 gadu vecumā tikāt atzīts par gada labāko Latvijas futbolistu. Nevienam citam laukuma spēlētājam tik solīdā vecumā tas nav izdevies, vēl tikai vārtsargiem. Kā tas izdevās?

Biju atgriezies no ārzemēm uz "Skonto". Man tas bija labs gads, guvu pietiekami daudz vārtu. Un toreiz tieši tā sakrita, ka mūsu futbolistiem ārzemēs klubu gaitas nesekmējās. Varbūt tā balva bija arī kā sava veida cieņas izrādīšana, bet man tā balva bija milzīgs stimuls, kas lika turpināt spēlēt.

Ja ne tā balva, karjeru būtu beidzis agrāk?

Protams, ka tam bija nozīme. Panākumi un balvas motivē, virza spēlētājus, trenerus, ikvienu cilvēku. Tas man bija ļoti nozīmīgs panākums.

Ārzemēs bijāt spēlējis daudzās valstīs, dažādos klubos, bet līmeņa ziņā vislabāk, šķiet, spēlējāt Kazaņas "Rubin".

Pats fakts vien, ka 33 gadu vecumā aizbraucu uz klubu, kas sāka savu ceļu pretī čempionu titulam, ir pietiekami glaimojošs. "Rubin" toreiz sāka strauju komandas pārbūvi ar ievērojamām ambīcijām. Tur bija labi leģionāri, lielisks treneris [Kurbans Berdijevs]. Tas, ka es tur spēlēju pat sākumsastāvā, man ļoti daudz nozīmēja. Citi šādā vecumā jau beidz karjeras [salīdzinājumam – divus gadus jaunākais gruzīns Georgi Kaladze, kurš pirms tam bija daudz spēlējis tādos klubos kā Mančestras "City", Amsterdamas "Ajax" un "Derby County", tosezon klubā palika Astafjeva ēnā], bet man izdevās būt virsotnē. Starp citu, iegāju kluba vēsturē, iesitot 2100. vārtus "Rubin" pastāvēšanas laikā.

Tāds šķietami mazāk zināms posms jūsu karjerā ir mēģinājumi nostiprināties Anglijā, taču nesen atsevišķi "Bristol Rovers" fani jūs nosauca par labāko spēlētāju kluba vēsturē. Cik gadu jau pagājis, bet jūs tur atceras?!

Jā, ierados uz komandu, kas vēlējās iekļūt Anglijas otrajā spēcīgākajā līgā, bet galu galā pēc dažiem gadiem no trešās izkrita uz ceturto. Tur mums bija labs treneris. Kad ierados, komanda bija paaugstināšanās zonā. Atceros, ka debitēju ļoti labi, ātri iejutos komandā, bet uz sezonas beigām guvu traumu. Tad mēs zaudējām daudz punktu un netikām līgu augstāk. Tur pavadīju trīsarpus gadus, iekrāju pieredzi. Ir patīkami, ka mani vēl aizvien tur atceras. Tātad biju atstājis tur iespaidu. Vienā no sezonām kluba fani mani atzina par komandas labāko spēlētāju, bija arī mediju atzinības. Jāsaprot gan, ka tas bija ļoti sarežģīti - tajos laikos tur būt centra pussargam (smaida). Komanda spēlēja ļoti vienveidīgi – ar tālu piespēli uz priekšu. Centra pussargam tikt pie bumbas bija tikai viena iespēja – izcīnīt tā saukto "otro bumbu", jo citādi mums tur maz piespēlēja. Un cīņa vienmēr bija mans trumpis. Normāli jutos arī tā. Ar labām atmiņām atceros laiku Anglijā. Bristoles klubs mani vēl pagājušajā gadā aicināja uz paraugspēli, bet netiku, jo biju jau Kiprā. Pirms trim gadiem gan tādā mačā piedalījos, teicu uzrunu, aprunājos ar līdzjutējiem. Tie bija labi laiki, un man vienmēr ir patīkami tur atgriezties.

Novēlam izcīnīt "otro bumbu" arī galvenā trenera amatā!

Paldies.

Vitālijs Astafjevs

Dzimis: 1971. gada 3. aprīlī.
Klubu karjera: "Daugava Rīga" (1990-1992), "Skonto" (1992-1996, 1997-1999, 2006-2008, 2010), Vīnes "Austria", Austrija (1996-1997), "Bristol Rovers", Anglija (1999-2003), "Admira Wacker", Austrija (2003-2004), Kazaņas "Rubin", Krievija (2004-2005), "Olimps" (2009), FK "Ventspils" (2009).
Latvijas izlasē: 167 spēles, 16 vārti