COVID-19 vīrusa smagi skartajā Itālijā ikdienā maizi pelna un futbola iemaņas slīpē vairāki Latvijas futbolisti. Viens no tādiem ir ilgstošā Latvijas U-21 izlases vērtība Aleksejs Saveļjevs. Itālijas augstākās līgas kluba "Hellas Verona" pussargs intervijā Latvijas Futbola federācijai (LFF) atklāja, ka klubs jau bija saņēmis spēlētāja izsaukumu uz Latvijas nacionālo izlasi treniņnometnei martā, taču cerībām bagātā došanās mājup izvērtās ne tik rožaini.
Itālijā saslimšana ar COVID-19 sit visaugstāko vilni. Vai tavā klubā visi ir veseli un droši?
Mūsu klubā, paldies Dievam, neviens saslimšanas gadījums līdz šim vēl nav bijis. Es gan pirms divām nedēļām atlidoju uz Latviju. Tās bija vēl pēdējās dienas pirms robežu slēgšanas. Ierados Rīgā. Dainis Kazakevičs mani uzaicināja uz valstsvienības treniņnomenti marta pārbaudes spēlēm. Taču izlases mači tika atcelti, un es pats arī vairs netieku atpakaļ.
Taču treniņu programmas un uzdevumi no kluba tev pienāk, ja?
Jā, katru dienu atnāk norādījumi, pie kā papildus piestrādāt. To arī cītīgi daru, kamēr esmu iestrēdzis Rīgā uz nenoteiktu laiku. Itālijas klubā gan arī nav diži lielākas skaidrības. Tur ir aizliegts iziet no mājām ārā.
Sezonas sākumā klubs vēlējās tevi atdot īrē, bet pāreja neīstenojās. Pastāsti visu attīstības scenāriju!
Gaidīju līdz pēdējam brīdim, un tas viss ievilkās, nepaguvām visu sakārtot. Līdz pēdējam bija viens variants, taču nolēmām palikt un trenēties ar galveno komandu Veronā. Šajā starpsezonā jau biju noilgojies pēc spēļu prakses, tāpēc nolēmu, ka sezonu pabeigšu klubā, kur man dos spēles laiku. Tas arī diezgan veiksmīgi izdevās. Uzreiz tiku pie spēles laika, biju sākumsastāva spēlētājs, tas ļāva uzlabot sportisko formu.
Sezonas pirmajā pusē visu laiku trenējies ar galveno komandu?
Te ar galveno, te ar jauniešu komandu. Visu laiku mēģināju sevi uzturēt labā sportiskā formā. Glāba tas, ka bija daudz izsaukumu uz U-21 izlasi. Tur bija daudz maču, tā ka pavisam bez spēļu prakses nepaliku. Tas ļāva saglabāt sportisko formu.
Kā pats juties Itālijas A Sērijas augstākās līgas komandas treniņos?
Var tur cīnīties par vietu sastāvā. Tikai pacietīgi jāgaida sava iespēja un, kad tāda radīsies, jāieķeras tajā ar zobiem un nagiem, lai nepalaistu garām. Ja vienreiz iespēja paliks neizmantota, otru turpat var arī nesagaidīt. Bet treniņi ar jauniešu un galveno komandu ir milzīga atšķirība. Tempa, pašatdeves ziņā tās ir divas dažādas pasaules.
Kā kopumā esi iejuties Itālijā? Valodu pārvaldi?
Jā, es te jau pusotru gadu uzturos. Nav nekādu problēmu, jūtos komfortabli.
Jau iepriekš esi bijis aicināts uz nacionālo izlasi, bet debitējis līdz šim vēl neesi, tā ka marta uzaicinājums pievienoties valstsvienībai tev nebija pirmais, vai ne?
Jā, 2018. gadā vienreiz uz treniņnometni UEFA Nāciju līgas laikā mani uzaicināja arī somu treneris [Miksu Pātelainens – LFF]. Biju ar komandu pirms spēlēm ar Kazahstānu un Andoru izbraukumā.
Rudenī U-21 izlase uzsāka jaunu kvalifikācijas ciklu, tajā aizvadot pirmo apli. Kā vērtē komandas paveikto tajā periodā?
Snieguma ziņā viss bija labi. Visu laiku pietrūka dažādu sīkumu. Nedrīkstējām zaudēt punktus pret igauņiem. Tur bija iespējas pašiem iesist vairāk, varēja arī neielaist tos vārtus tik muļķīgā veidā. Ar serbiem nospēlējām neizšķirti. Pašās beigās ielaidām ne obligātus vārtus pēc standartsituācijas. Ar Krieviju gan bija ļoti sarežģīta spēle, bet arī tur pašu kļūdas mūs pievīla. Varējām savākt vairāk punktu. Uzskatu, mums ir tīri laba un spēlējoša komanda. Otrajā riņķī, domāju, vēl pacīnīsimies par kāpumu tabulā.
