Kādi bija galvenie mērķi mūsu komandai šajā turnīrā?

Mums katrs izlases turnīrs ir vērtīga pieredze. Latvijā mums laikam tomēr nav tādas spriedzes spēļu kā izlašu līmenī. Negribas noniecināt Latvijas čempionātu, taču izlases mači ar tādām komandām pretiniekos – tas tomēr ir citādi. Ir patīkami. Un tad arī uz pretinieku fona var salīdzināt savus spēkus. Šajā turnīrā bija uzdevums iekrāt pieredzi un saprast, kurš no mūsu spēlētājiem būs labāk gatavs spēlēt mūsu galvenajā turnīrā – Eiropas čempionāta kvalifikācijā Baltkrievijā.

Kādus secinājumus treneru korpuss guva?

Jāsaka, ka turnīrā spēlēja uz šo brīdi spēcīgākie futbolisti. Skaidrs, ka jauniešu vecumā tas salīdzinoši ātri mainās. Kopumā mums bija 22 spēlētāji, kvalifikācijā būs divdesmit. Uzskatu, ka aizvadījām ļoti labus mačus. Divās spēlēs – ar Ukrainu un Ziemeļmaķedoniju – demonstrējām ļoti labu līmeni. Ar Turciju kaut kā pietrūka. Vai nu emocijas jau bija notrulinātas, vai fiziski vairs nebijām gatavi trešajam mačam tik īsā laikā. Pēc pirmā puslaika rezultāts bija 0:0, un turkiem nebija daudz vārtu gūšanas iespēju, bet tad pieļāvām divas kļūdas. Un pašu kļūdu dēļ tikām sodīti ar realizētu “pendeli” un vieniem vārtiem pēc vārtsarga kļūdas.

Kuros spēles elementos demonstrētais mūsu komandas sniegums patika vislabāk?

Ja salīdzinām ar pārbaudes turnīru Ukrainā, kurā bijām augustā, ievērojami uzlabojām sniegumu divcīņās. Tagad tās zaudējam mazāk, daudzas divcīņas uzvaram. Ir milzīga pašatdeve un vēlme uzvarēt katrā laukuma daļā. Tāds cīnītāja gars parādījās. Tas ļoti patika. Bija arī ļoti labas pārejas uzbrukumā – tas mani sevišķi priecē. Kopumā labi un disciplinēti spēlējām aizsardzībā, ātri pārgājām uzbrukumā, bija presings, pie kā daudz strādājām teorētiskajās nodarbībās un treniņos. Puiši visu to izpildīja. Tikai pret Turciju neizdevās nospēlēt tik agresīvi, kā mums gribētos.

Pārbaudes turnīrā Ukrainā mūsu komanda ar nepatīkami graujošu rezultātu atzina Izraēlas pārākumu. Kas tur īsti notika?

Pirmkārt, pretiniekos bija patiešām spēcīga komanda. Otrkārt, pēc pirmā puslaika bija tikai 0:1, nekas neliecināja par briestošo sagrāvi. Taču otrajā puslaikā dažu minūšu laikā ielaidām četrus vārtus. Izgāztas sešas astoņas minūtes. Mēs sākām aktīvāk presingot, spēlēt “augstāk”, un Izraēla ļoti prasmīgi mūs sodīja par katru sīkāko neprecizitāti presingā. Jā, tā bija sagrāve, bet mums tajā turnīrā nepalīdzēja pieci nomināli sākumsastāva spēlētāji. Un tik mazai valstij kā Latvija tādu iztrūkumu grūti kompensēt.

Ja salīdzinām mūsu spēlētājus ar turku, ukraiņu vienaudžiem, kas mūsu spēlētājiem šajā vecumā ir jāuzlabo?

Teikšu tā, ka galvenokārt jāprogresē labā futbola agresijā. Tai jābūt aizsardzībā un uzbrukumā. Tieši vēlmei spēlēt aktīvi, agresīvi, ar un bez bumbas. Tas noteikti jāuzlabo. Un jāmācās pacietība, jāsaprot, ka spēle rit divus puslaikus. Ja būs problēmas fiziskajā sagatavotībā, tad mums daudz kas neizdosies. Ja uzlabosim savu fizisko līmeni, tad varēsim divus puslaikus cīnīties kā līdzīgs ar līdzīgu. Varam, protams, runāt arī par tehniku un taktiku, bet šis ir pamatu pamats – jātur spēles līmenis un jāuzvar divcīņas. Bez tā būs ļoti sarežģīti.

Tātad problēmas tās pašas, kas ir nacionālajā izlasē?

Principā, jā. Tehnikā un taktikā jāiegulda darbs ļoti ilgi un pakāpeniski. Savukārt fizisko gatavību var “uzdzīt” ātrāk. Tas nav nemaz tik sarežģīti – tikai visiem jāstrādā, nesaudzējot spēkus. Varbūt kaut kādā brīdī arī veikt papildus treniņus skriešanā. Tas ir mūsu mājas darbs. Jāuzlabo mūsu spēles temps un izturība. Viss atkarīgs no ātruma. Ja ātri domā un ātri skrien, laukumā viss būs labi.