Esam aizvadījuši pirmās oficiālās spēles šajā kvalifikācijas ciklā. Pirms šiem mačiem jau teicu, ka šīs spēles sniegs mums daudz informācija par to, kur pašlaik atrodamies konkurētspējas ziņā. Tā arī bija. Šie mači paņēma daudz spēka, enerģijas. Katra no spēlēm  bija dažāda. Vispirms mājās ar poļiem bija divi dažādi puslaiki. Pirmajā mēs diemžēl pārāk respektējām pretiniekus, tāpēc neizdevās nospēlēt tā, kā mēs gribējām. Otrajā puslaikā sniegums laukumā bija daudz kvalitatīvāks, bet diemžēl līdz vārtu gūšanai nenonācām. Manuprāt, kvalitatīvā spēlē nespējām dabūt sev kaut ko vairāk punktu izteiksmē. Serbijā klājās sarežģītāks, jo pretinieku spēles stils ir mums neparocīgāks.

Kāds tieši un kāpēc tas mums ir neparocīgāks?

Daudz tehnisku un ātru spēlētāju, kuri labi spēlē viens pret vienu. Viņi bieži neļāva mums pietiekami laicīgi pārkārtoties pozicionālai aizsardzībai. Lielākā daļa mūsu spēlētāju nav pieraduši tādā tempā spēlēt. Jau pirms nometnes sākuma zinājām, ka mačs Serbijā būs sarežģītāks. Taču pirmajā puslaikā mums gandrīz pilnībā izdevās realizēt spēles plānu. Bija disciplinēta aizsardzība, kvalitatīvi pretuzbrukumi, labi aizsargājāmies. Pretiniekiem momenti bija tikai pēc standartsituācijām. No spēles īpašu problēmu mums nebija. Otrajā puslaikā, kad tīri funkcionāli mums sāka izsīkt spēks, pretinieku pārākums individuāli un standartsituācijās izpaudās izteiktāk. Tad mums bija jāslēdz iekšā raksturs. Spēles noslēgums bija grūts, bet izdevās mājinieku spiedienu izturēt. Aizvadītās divas spēles, domāju, norūdīja mūsu raksturu, kas deva iespēju pārbaudīt mūsu taktiskās idejas pret ļoti nopietna līmeņa pretiniekiem. Secinājumi ir tādi, ka mums ir pietiekami augsta spēles disciplīna, bet tai pat laikā šie mači parādīja, ka mums ir vēl pietiekami daudz darāmā pret agresīvi spēlējošu pretinieku. Gribētos retāk zaudēt bumbu situācijās, kad pretinieks neizdara acīmredzamu spiedienu, kad var izvēlēties labākus uzbrukuma turpināšanas risinājumus. Progress ir, bet vēl daudz darāmā tieši pareizas bumbas kontroles ziņā. Taču šīs spēles parādīja arī to, ka varam līdzvērtīgi cīnīties ar grupas favorītiem.

LFF spēlētāju sagatavošanas programmā pie izlašu koncepcijas pamatprincipiem norādītās vērtības, šķiet, ļoti sasaucās ar vārtu guvumu Serbijā, kad cīnīšanās līdz galam šķietami bezcerīgā epizodē vainagojās panākumiem. Cik lielā mērā U-21 izlases sniegums laukumā atbilst LFF vīzijai?

Pēdējos gados sistemātiski strādājām pie tā, lai spēlētājiem ieaudzinātu fiziskās, tehniskās un mentālās prasības, lai viņi zinātu, ko no viņiem gaidām. Skaidrs, ka šis cikls mums ir izaicinājums, jo no iepriekšējā cikla maz spēlētāju palicis. Katru nometni runājam ar spēlētājiem vienā valodā, prasības vienmēr ir vienas un tās pašas. Izlases kontekstā svarīgi ir tas, ka pietiekami ātri mēģinājām tikt skaidrībā ar to, uz kuriem spēlētājiem paļaujamies. Ja paskatāmies sastāvu marta pārbaudes mačos Turcijā un tagad kvalifikācijas spēlēs, izmaiņas ir minimālas. Tās noteiktās futbola vērtības ir redzamas – ir disciplinēta aizsardzība, ir mēģinājumi spēlēt agresīvu futbolu, kad vien tas iespējams, ir iesaistīšanās kontakta dueļos ar mērķi uzvarēt divcīņas. Skaidrs, ka ne viss izdevās šajās spēlēs. Ir, ko uzlabot – kvalitatīvi pretuzbrukumi, liels uzsvars uz standartsituācijām, virzība uz to, lai spēlētāji droši spēlētu ar bumbu, lai viņi būtu pārliecināti darbībās ar bumbu, lai spēlētāji aktīvi meklētu labākās pozīcijas ne tikai tad, kad aizsargājamies, bet arī tad, kad veidojam uzbrukumu. Tās ir galvenās vadlīnijas, kas mums un visām jaunatnes izlasēm ir. Tā arī strādājam. Šobrīd atšķirība individuālā meistarībā mums un pretiniekiem dažkārt ievērojami atšķiras, bet vienā konkrētā spēlē tas neko viņiem negarantē. Komandas spēlē varam būt spēcīgāki par pretiniekiem. Šie divi mači parādīja – abās spēlēs bijām konkurētspējīgi. Cita lieta, ka arī mums pašiem jāsaprot – jābūt vismaz nelielai neapmierinātības devai mačos, kad neuzvaram. Serbijā, godīgi sakot, bija diezgan grūti uzvarēt, bet arī tur pēdējās 15 minūtēs bija viens pretuzbrukums, kur ar labāku risinājumu varējām tikt pie iespējas. Mums jāmeklē ceļus, kā, gudri spēlējot, varam uzveikt pretiniekus.

Maz mainīgais sastāvs liecina par konkurences trūkumu vai par to, ka spēlētāji izpilda visas treneru prasības?

Konkurence ir atbilstoša. Ir kādi pieci seši puiši, kuriem sekojam līdzi, kuri var iekļauties izlases rindās. Nevienam vieta te nav akmenī cirsta. Taču katru izmaiņu darām ļoti prātīgi un uzmanīgi. Domāju, izlasēs ir ļoti būtisks tā saucamais “uzkrājošais” efekts. Izlasei pirms spēles ir trīs treniņi. Klubu futbolā sagatavošanās posms vien ir trīs mēneši, taktiskos risinājumus var slīpēt kaut vai pusgadu. Izlasē ne vienmēr to izdodas panākt. Mums jāizglīto spēlētāji, jāpieved spēlētāji pie vajadzīgajām kondīcijām, lai viņi varētu spēlēt citos ātrumos. Skaidrs, ka izlašu līmenī ir tāds līmenis, kāds vietējos mačos reti ir. Skaidrs, ka arī pie mums ir augstākās kvalitātes mači, taču ne tik bieži. Un vēl retāk – kad trīs četru dienu laikā divas spēles pēc kārtas ir tādas. Ar to, ka vienreiz pateiksim un parādīsim spēlētājiem, nepietiks. Tādā ziņā septembra nometnei bija vēl viens būtisks ieguvums no psiholoģiskā viedokļa – puiši paši laukumā sajuta, ka var būt konkurētspējīgi abos mačos. Dažādos veidos, bet abās spēlēs.