INTERVIJA AR ROBERTU MEŽECKI

• Kā Tu nonāci līdz lēmumam noslēgt darbu valstsvienības menedžera amatā?

Šis nebija spontāns lēmums - šādas domas parādījās apmēram pirms gada... Tas notika dabiski, diezgan ilgu laiku jau esmu strādājis federācijā - menedžera amatā tie bija pieci gadi. Laikam esmu tāds cilvēks, kurš uzskata, ka periodiski dzīvē ir kaut kas jāmaina. Šobrīd ir pienācis laiks, kad esmu nolēmis to izdarīt - uzsākt jaunu projektu, atvērt jaunu lapaspusi un, protams, turpināt strādāt futbolā.

• Kur tieši futbolā Tevi turpmāk varēsim sastapt?

Turpat, kur varēja satikt iepriekšējos 20 gadus - futbola stadionos un citos ar futbolu saistītos notikumos. Jau pēc profesionālās karjeras beigām mani interesēja jautājumi, kas saistīti ar futbolistu karjeras pārdomātu attīstību - kā pareizi izplānot karjeru utt. Manuprāt, par to katram futbolistam jādomā jau kopš jaunības. Spēlētājs nevar vienkārši plūst pa straumi bez konkrēta mērķa. Jābūt arī blakus cilvēkam, kas palīdz karjeru sekmīgi realizēt. Tie var būt spēlētāja vecāki, treneri vai, piemēram, aģenti. Kopā ar spēlētāju, viņa vecākiem, viņa pārstāvēto klubu un arī federāciju jāplāno ilgtermiņa attīstības plāns. Šī turpmāk arī būs tā sfēra, kurā darbošos. Apzināti šeit nevēlos lietot vārdu “aģents”. Kopā ar saviem domubiedriem vēlamies būt kā spēlētāju partneri, kas palīdz sasniegt futbolistu profesionālos mērķus.

Kā zināms, šobrīd Latvijas futbolā nav daudz spēlētāju, kas spēlē top līmenī ārzemēs. Tam, protams, ir daudzi iemesli, sākot no darba pašmāju klubā, spēlētāja personīgajām ambīcijām un beidzot - ar aģentu vēlmēm, rīcību un citiem faktoriem. Allaž esmu uzskatījis to par kopēju darbu. Ja spēlētājs netiek līdz augstākajam līmenim, tātad kāds kaut ko nav darījis pareizi vai nav izdarījis visu, ko viņš bija spējīgs izdarīt. Vienas atbildes nav, tā ir katra spēlētāja individuāla situācija.

• Kuri bijuši Tev spilgtākie mirkļi un lielākais gandarījums darbā LFF un valstsvienībā?

Lielākais gandarījums - darbs ar cilvēkiem. Es tiešām esmu priecīgs par katru dienu, ko esmu nostrādāju LFF. Ar kolēģiem federācijā uzturēšu kontaktu arī nākotnē. Vēlos pieminēt arī visus trenerus un spēlētājus, ar ko esmu strādājis. Īpaši vēlos atzīmēt valstsvienības štāba locekļus, kuri bija ļoti profesionāli un sava darba fanātiķi. Mēs visi strādājām, lai nodrošinātu valstsvienībai cienīgus apstākļus gan nometnēs, gan pārlidojumos, gan treniņos. Šajā procesā ir ļoti daudz nianšu - viens cilvēks vienatnē to nevar paveikt. Organizatoriskajos darbos ieguldījumu sniedzis katrs štāba dalībnieks.

• Kas Tev pietrūks no personīgās pieredzes darbā federācijā?

Valstsvienības spēļu! Lai vai kā, bet tas tomēr ir top līmeņa futbols. Tādas emocijas un adrenalīnu diezin vai kur citur vēl var iegūt. Nometnes, ikdienas dzīve ar spēlētājiem, sapulces ar treneriem – tā noteikti ļoti pietrūks. Diemžēl šādas nometnes gada laikā bija salīdzinoši maz, tāpēc tās arī bija tik īpašas.

• Kāds būtu Tavs novēlējums valstsvienības štābam un visai komandai nākotnē?

Novēlu izbaudīt laiku un būt lepnam, strādājot valstsvienībā! Komandai noteikti novēlu izcīnīt vairāk uzvaru, nekā tas bija beidzamo gadu laikā. Futbolistiem novēlu izvairīties no traumām, kā arī vairāk ticēt saviem spēkiem. Mūsu futbolisti ir labāki, nekā dažreiz viņi paši par sevi domā. Ticu, ka, daudz un neatlaidīgi strādājot, kopā kā vienotam kolektīvam iespējams sasniegt patiešām augstus mērķus.

Noslēgumā vēlos vēlreiz īpaši atzīmēt katru mūsu štāba locekli. Tie ir cilvēki, kas šo gadu laikā strādāja ļoti daudz tieši neredzamajā frontē, lai nodrošinātu komandai visus nepieciešamos apstākļus. Vēlos izcelt mūsu medicīnas štābu - fizioterapeitus Artūru Ivuškānu, Aleksandru Jurovski un Juriju Ksenzovu, ārstu Oļegu Samoiļenko, kā arī ilggadējo ekipējuma menedžeri Jāni Zeltiņu. Mūsu personāls futbolistu labā strādā dienu un nakti. Daudzi varbūt par to vienkārši nezina, kāds darba apjoms ir jāpaveic šiem profesionāļiem. Viņiem atsevišķs liels paldies par to, ko viņi dara!

• Kādas ir Tavas galvenās atmiņas, strādājot ar visiem treneriem gan U-21, gan nacionālajā izlasē?

Pirmais treneris, ar kuru strādāju toreiz vēl U-21 izlases menedžera amatā, bija Antons Jore. Ar Antonu nostrādājām tikai pusi sezonas. Tā vienlaikus bija arī mana pirmā pieredze, tāpēc arī man nācās daudz praksē mācīties, ko nozīmē izlases menedžera amats. Nopietnāka līmeņa darbs bija kopā ar Marianu Paharu, kad mēs nonācām Latvijas nacionālajā izlasē. Vēlos arī īpašu paldies pateikt Marianam par to laiku, ko nostrādājām kopā. Mēs abi bijām jauni savā profesionālajā karjerā – viņš bija jauns kā treneris, es - menedžeris, tāpēc daudz kam gājām cauri pirmo reizi. Ja arī bija kādas kļūdas vai panākumi, piemēram, uzvaras Baltijas kausa izcīņā – tās sasniedzām kopā.

Skaidrs, ka trenera liktenis ir nepateicīgs, un pienāk brīži, kad jāaiziet prom... Kopumā no katra trenera esmu daudz iemācījies un uzzinājis. Visi treneri, ar ko strādāju, bija profesionāļi un strādāja pēc labākās sirdsapziņas. Daudz iemācījos no Aleksandra Starkova. Viņš kā personība ir ļoti dzīvesgudrs cilvēks. Miksu Pātelainens ienāca valstsvienībā ar citādāku redzējumu, mentalitāti, kaut kur arī brīvāku darba stilu, vienlaikus uzsverot arī profesionalitāti attiecībās ar spēlētājiem, viņu individuālo un komandas kopējo izaugsmi.   

Latvijas Futbola federācija un #11vilki kolektīvs izsaka pateicību Robertam Mežeckim par ieguldīto darbu un enerģiju!