#11vilki rindās pirmo nometni karjerā pašlaik aizvada Aleksejs Saveļjevs – JFC Skonto audzēknis, Latvijas jauniešu izlases spēlētājs, kurš šogad savu spēlētprasmi attīsta Itālijas B sērijas klubā Hellas Verona. Pirms UEFA Nāciju līgas spēles pret Kazahstānu jaunais futbolists pastāstīja sīkāk par savu karjeru, mērķiem un motivāciju futbolā.
INTERVIJA AR ALEKSEJU SAVEĻJEVU
Kā sākas Tavs ceļš futbolā?
Mans ceļš futbolā, kā jau daudziem vienaudžiem, sākās mājas pagalmā. Bumbu dzenāju jau praktiski tad, kad iemācījos staigāt. Spēlēju ar draugiem, no kuriem šobrīd vairāki arī jau pārstāv Latvijas jauniešu izlasi. Tētis arī vienmēr sekoja līdzi manām gaitām. Viņam bija draugs Igors Zeņkovs, kurš vēlāk arī kļuva par manu pirmo treneri. Toreiz spēlēju JFC Skonto sastāvā. Mūsu komanda bāzējās Rīgas 71. vidusskolā. Uz treniņiem sāku iet no sešu gadu vecuma. Mācījos paralēli Rīgas 33. vidusskolā Bolderājā.
Pēc pāris gadiem jau tiku iespēlēts pie gadu vecākiem puišiem. Kā man tagad teica tētis, jau tajā vecumā es laukumā ar savu sniegumu izcēlos uz kopējā fona. Pēc tam sekoja dažādi turnīri gan skolā, gan klubā. Pastāvīgi spēlējām. Tad pienāca brīdis, kad vienu dienu kādā turnīrā sākumā nebiju plānojis piedalīties, taču mani palūdza uzspēlēt... Un tajā turnīrā mums praktiski viss izdevās, guvām daudz vārtus un uzvaras. Es tiku atzīts par labāko spēlētāju. Tajā brīdī sapratu, ka tieši futbolā man arī jāiet tālāk, jāveido profesionālā karjera.
Vai Tavā ģimenē vēl ir citi futbolisti vai sportisti?
Ar futbolu cieši saistīto nav. Taču mana māsa nodarbojas ar sporta dejošanu. Mamma gan savā bērnībā bija ļoti sportiska, un kopā ar saviem vienaudžiem pagalmā spēlēja gan futbolu, gan hokeju... Viņai toreiz izdevās apvienot visu. (Smaida.) Arī tagad mamma ir ļoti liels un nozīmīgs padomdevējs manā karjerā. Pārceļoties uz Itāliju, viņa daudz ko teica priekšā, ko vajag vai nevajag darīt utt.
Kurš notikums JFC Skonto posmā Tev kalpoja par atspēriena punktu turpmākajai karjerai?
Grūti uzreiz nosaukt vienu konkrētu notikumu. Atceros, ka četrus gadus atpakaļ spēlējām Riga Cup starptautiskajā turnīrā. Mums pretiniekos bija tādas komandas kā Zenit, Tottenham, Atalanta un citu lielu klubu audzēkņi. Toreiz mēs uzvarējām turnīrā, mums bija ļoti labs sastāvs. Apbalvošanas ceremonijas laikā tiku atzīts par turnīra labāko spēlētāju. Iespējams, tas bija atspēriena punkts. Par mani vēl vairāk visi sāka runāt, sāku dot jau pirmās intervijas, sajutu pastiprinātu uzmanību.
Paaugoties vēl vairāk, sāku spēlēt jau Skonto FC kluba dublieros. Manuprāt, toreiz klubam bija augstāks līmenis nekā tagad, jo vairumā spēļu laukumā devās arī futbolisti no pirmās komandas. Dublieros debitēju pret FK Ventspils, kas līdz tam nebija zaudējuši ilgu laiku. Sākotnēji bija paredzēts, ka iesākšu spēli no rezervistu soliņa, taču sanāca tā, ka ieņēmu viena mūsu traumētā leģionāra vietu. Pie manis pienāca treneris Tamazs Pertija, kurš pateica, lai gatavojos spēlēt jau no pirmajām minūtēm. Beigās šo maču uzvarējām ar rezultātu 3:0. Mūsu komandā toreiz spēlēja, piemēram, arī pašreizējais nacionālās izlases spēlētājs Vjačeslavs Isajevs.
Pēc šīs uzvaras sāku spēlēt vairāk, taču pirmajā komandā mani toreiz vēl neņēma. Attiecīgi turpināju pārstāvēt arī 1999. gadā dzimušo puišu komandu. Taču jau tad es ar katru gadu jutu lielāku un lielāku progresu. Ar mums toreiz strādāja daudzi un dažādi treneri. Bija pieaicināti speciālisti, kas strādāja pie tehnikas, taktikas, ļoti daudz uzmanības pievērsām dažādām spēles niansēm. Piemēram, bumbas atņemšanai. Ļoti daudz ko iemācījos tajā laikā.
Kā Tu nokļuvi Hellas Verona kluba sistēmā?
Mans pašreizējais aģents Maksims Usanovs savulaik arī spēlēja Skonto FC klubā – bija gan dublieros, gan arī kādu laiku pirmajā komandā. Mēs ar viņu spēlējām, un pēc kāda laika viņš piedāvāja kļūt par manu aģentu. Viņš piedāvāja variantus, uz kurieni varēju doties atrādīties un apliecināt sevi. Aizbraucām uz Itāliju, sākumā uz SPAL klubu, kas šobrīd spēlē A sērijā. Tur sevi labi parādīju. Vēlāk radās iespēja aizbraukt arī uz Veronu. Tur sevi parādīju vēl labāk, turklāt man izdevās gūt arī vairākus vārtus. Vienlaikus izveidojās ļoti labs kontakts ar treneri, kurš man toreiz pateica, lai esmu pacietīgs un gaidu atbildi, jo noteikti vēlreiz tur atgriezīšos.
Jau tajā brīdī es personīgi sapratu, ka treneris palika apmierināts ar mani, savukārt man pašam nepieciešams steidzami mācīties itāļu valodu. Pagāja pāris mēneši, un man Maksims pateica, ka pienācis laiks doties uz Itāliju, jo klubs tiešām vēlas mani redzēt savās rindās. Es uzreiz sāku gatavoties ceļam, runāju ar vecākiem. Toreiz labi sanāca, ka tieši arī pabeidzu 12. klasi vidusskolā, jo uzaicinājums sekoja vasarā, kad Itālijā klubiem notiek pirmssezonas laiks.
Kādi bija Tavi pirmie iespaidi par Itāliju, futbola līmeni un apstākļiem?
Protams, uzreiz acīs iekrita radītie kvalitatīvie apstākļi. Klubā bija vairāki treneri, kuru atbildības jomas bija sadalītas. Bija ārsti, fizioterapeiti, fiziskās sagatavotības treneri. Viss, kas nepieciešams futbolistiem, bija pieejams uz vietas. Vienīgais, kas sākumā radīja nelielas grūtības, bija valodas barjera, jo itāļu valodu sāku tikai mācīties, tomēr bija nepieciešama lielāka prakse. Angļu valodu tur cilvēki lieto mazāk. Bija sava veida "izdzīvošanas režīms", taču es biju tam gatavs, jo jau kopš trīspadsmit gadu vecuma biju JFC Skonto kluba sistēmā, kur arī bija jāiziet ļoti liela dzīves skola.
Vēl viens apstāklis, kas man sākotnēji Itālijā nedaudz traucēja, bija laikapstākļi – tveicīgs klimats un gaiss, kuru bija grūti elpot, it īpaši bija grūti pierast pie apstākļiem treniņu laikā. Šodien, kad jau esmu tur bijis ilgāku laiku un pieradis pie apstākļiem, turpinu savu attīstības procesu.
Kādas ir Tavas kā futbolista stiprās un vājās puses?
Sākšu ar mīnusiem. Pirmkārt, tā ir fiziskā gatavība. Arī mans tētis ir teicis, ka līdz 18 gadu vecumam biju vidējas miesas būves, tievs puisis bez muskuļiem. Šobrīd jau varu teikt, ka sāku audzēt futbolistam nepieciešamo muskuļu masu. Protams, strādāju pie tā trenažieru zālē, tomēr ķermeņa fiziskajā uzbūvē vēl ir, pie kā strādāt. Ātrums un skrējiena tehnika – arī tie elementi, pie kuriem vēl vēlos pastiprināti piestrādāt. Jūtu, ka šajā komponentē man šobrīd nedaudz pietrūkst.
Runājot par plusiem, atceros, ka agrāk, spēlējot vēl Skonto FC klubā, man bija labās kājas savainojums, kā rezultātā es laukumā praktiski visu darīju ar kreiso kāju. Šobrīd situācija ir uzlabojusies. Proti, es vienlīdz labi māku spēlēt kā ar labo, tā arī ar kreiso kāju. Itālijā treneri arī saka, ka es labi pārredzu laukumu, spēlēju ar prātu, ieklausos tajā, ko man mācījuši treneri. Uzskatu, ka arī pietiekoši labi spēlēju ar galvu. Manā sniegumā ir bijuši arī nelieli kritumi, konkrēti - bumbas atņemšanā. Tagad jūtu, ka situācija atkal ir uzlabojusies.
Cik nozīmīgas Tavas karjeras attīstībā bijušas starptautiskās spēles Latvijas jauniešu un U-21 izlases rindās?
Katram jaunam futbolistam spēlēšana valstsvienībā ir ļoti nozīmīga, jo šajā līmenī ir iespēja pārbaudīt sevi laukumā pret labiem pretiniekiem. Izlasē arī spēles temps ir ātrāks, lielāki stadioni utt. Šī ir iespēja, kurā sevi jāapliecina un kuru nedrīkst pazaudēt. Katrā treniņā, katrā spēlē no jauna ir jāpierāda, ka esam cienīgi spēlēt izlasē. Tāpēc tādas U-21 izlases spēles kā pret Angliju, Nīderlandi, Skotiju bija ļoti nozīmīgas manā karjerā, jo tajās varēju pārbaudīt savu pašreizējo līmeni pret Eiropas vadošajiem futbolistiem.
Nesen U-21 izlasē spēlējām pret Nīderlandi, kuras sastāvā bija Džastins Kluiverts, kurš jau tagad spēlē UEFA Čempionu līgā un Itālijas A sērijā AS Roma kluba sastāvā. Viņš ir ļoti talantīgs un spēcīgs futbolists. Parādot sevi no labākās puses pret šādiem puišiem, arī mēs paši gūstam lielāku pārliecību par saviem spēkiem. Tāpēc izlase ir ļoti nozīmīgs solis katram futbolistam. Ja futbolists spēlē valstsvienībā, tad arī pret viņu attieksme klubā ārzemēs būs īpašāka. Arī tāpēc tas ir svarīgi, jo klubi tādā gadījumā apzinās futbolista pieaugošo vērtību, tie nevēlas viņu tik vienkārši laist prom.
Kā Tu uzzināji par savu izsaukumu #11vilki rindās? Esi gatavs sevi apliecināt valstsvienībā?
Par izsaukumu valstsvienībā uzzināju, esot mājās Itālijā vienu stundu līdz izbraukšanai uz kārtējo spēli. Man sākumā piezvanīja nepazīstams numurs, es pacēlu, un tas bija nacionālās valstsvienības menedžeris Roberts Mežeckis, ar kuru iepriekš vēl nebiju runājis. Tobrīd atrados kopā ar savu kluba biedru, es uzreiz piecēlos kājās un sākumā pat biju nedaudz apmulsis, jo neticēju tam, kas vispār notiek... Roberts pateica, esmu izsaukts uz nacionālo izlasi uz tuvākajām spēlēm UEFA Nāciju līgā. Tobrīd biju ļoti priecīgs. Kādu laiku pēc tam vēl neticēju, ka tā tiešām taisnība. Mēs parunājām, un Roberts pastāstīja par visām tehniskajām detaļām.
Pēc tam es piezvanīju vecākiem un palielījos, ka esmu izsaukts uz valstsvienību. (Smaida.) Mamma un tētis sākumā arī neticēja, viņi iedomājās, varbūt kāds mani cenšas tādā veidā izjokot vai kas tamlīdzīgs... (Smaida.) Es viņiem atbildēju, lai nebojā man garastāvokli, jo es tobrīd ticēju, ka tā tiešām ir taisnība. Pēc tam pateicu par šiem jaunumiem klubā. Protams, citu komandas biedru acīs ar pozitīvu humoru uzreiz tiku izcelts kā "svarīgs spēlētājs". Komandas priekšā toreiz arī kluba treneris mani paslavēja, teikdams, ka esmu parādījis piemēru, uz kuru jātiecas arī pārējiem. Viņš man arī teica, lai izmantoju šo iespēju un apliecinu sevi izlasē no labākās puses. Jā, izsaukums nacionālajā izlasē man izvērtās ļoti neaizmirstams un nozīmīgs mirklis karjerā.
Vērtējot jau šobrīd pavadīto laiku kopā ar komandu, jūtu, ka esmu gatavs šim solim karjerā. Tagad jūtos daudz komfortablāk, esmu iepazinies ar komandas biedriem, treneriem un visu štābu. Kad ierados izlasē, sākumā likās, ka te viss būs ļoti ļoti nopietni. Proti, visi staigās ar tādām nopietnām sejām utt. Taču realitātē sajutu, ka šeit atmosfēra ir atbrīvota un pozitīva. Jūtams ļoti labs iekšējais komandas noskaņojums. Tas satuvina mūs kā spēlētājus un visu kolektīvu kopumā, palīdz veidot arī labāku sapratni laukumā un ārpus tā. No tā visa man pašam iekšēji arī rodas lielāka pārliecība.
Ar mani pirmo reizi sasveicinoties, Miksu Pātelainens pateica, ka neesmu šeit atbraucis tāpat vien. Man ir jāapliecina sevi no labākās puses, jāparāda maksimums un jānostiprina sava vieta komandā. Treneris man tādējādi iedeva skaidru mērķi un uzdevumu gan šajā nometnē, gan ilgtermiņā. Pierādīšana sevi valstsvienībā – tas man šobrīd ir svarīgākais mērķis!
Kādas Tu sagaidi spēles pret Kazahstānu un Andoru?
Iepriekšējo valstsvienības spēli pret Kazahstānu skatījos kopā ar U-21 izlasi. Pretinieks ir ļoti labs, tur ir ātri spēlētāji, kas regulāri spēlē vietējos klubos UEFA Čempionu līgā un Eiropas līgā. Eiropas līmeņa komanda. Ieraudzīju, ka kazahiem ir ļoti labi un bīstami malējie spēlētāji, tāpēc mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem.
Runājot par Andoru, varu atzīmēt, ka arī šīs valsts U-21 izlase, pret kuru mēs spēlējām oktobrī kvalifikācijas spēlē izbraukumā, piekopj, ja tā var teikt, pretīgu spēles stilu. Šī komanda pilnībā nosēžas aizsardzībā, ļoti bieži vilcina laiku laukumā, kas toreiz arī bija neierasti maziņš, bet bumbas brīžiem bija nepiepumpētas, lai viesu komandai būtu grūtāk gūt vārtus. Pirmo reizi saskāros ar šādu pieredzi. Pret tādām komandām ļoti svarīgi ir gūt ātrus vārtus, jo pēc tam viņi atveras un to var izmantot. Tāpēc arī mums būs svarīgi gūt pirmajiem vārtus, jo Andora cīnīsies nepiekāpīgi par katru iespēju, kas viņiem tiks dota.
Kā Itālijas futbolā un konkrēti Tavā klubā strādā pie jauno futbolistu psiholoģiskās pārliecības nostiprināšanas?
Uzskatu, ka psiholoģisko pārliecību futbolistam ir jāiemieso sevī pašam. Neviens cits to nevar izdarīt! Man Veronā arī pirms pirmā treniņa kopā ar kluba pirmo komandu bija uztraukums. Bet tad ar katru piespēli, katru sitienu parādījās lielāka un lielāka pārliecība pār saviem spēkiem. Uztraukums un bijība tikai traucē apliecināt sevi. Spēles laikā par to jāaizmirst! Tas katram futbolistam ir viens no svarīgākajiem faktoriem vispār.
Latvijas U-19 izlase otrdien nospēlēja pret Krieviju 1:1. Vai izdevās šo maču apskatīties?
Jā, pirms nacionālās izlases sapulces man izdevās noskatīties spēles pirmo puslaiku un otrā puslaika sākumu. Redzēju, kā Raivis Ķiršs 92. minūtē guva vārtus. Kopā ar komandas biedriem nacionālajā izlasē šeit tobrīd priecājāmies. Malači! Kopumā neslikti mūsējie spēlēja. Apsveicu viņus ar iegūto punktu pret patiešām grūtu pretinieku Krieviju. Veiksmi turpmākajās spēlēs!
Ko Tu pats sev novēlētu šajā valstsvienības nometnē? Kāds ir Tavs ilgtermiņa mērķis izlasē?
Pirmais mērķis, ko esmu sev izvirzījis, ir strādāt treniņos un pierādīt sevi. Un, protams, ļoti gribētu debitēt Latvijas izlasē. Izejot laukumā, vēlos parādīt maksimumu no savām spējām un labi nospēlēt. Pirmajai spēlei valstsvienībā jānoskaņojas kā uz labāko spēli karjerā. Protams, ilgtermiņā vēlos iegūt trenera uzticību un nostiprināties Latvijas nacionālās izlases sastāvā.
